Izzinot Latvijas vēsturisko zemju un kultūrvēsturisko teritoriju identitāti, šoreiz stāsts par Rīgu.

Līdzšinējos cikla raidījumos aplūkotas gan Latvijas vēsturisko zemju, gan kultūrvēsturisko teritoriju identitātes. Arī tām daudzviet ir senas saknes, bet Rīga ir īpaša ar savu vēsturisko mantojumu un ļoti izteiktu identitāti, kas noteikti ir vecāka par Latvijas identitāti, ja domājam par Latviju kā valsti un arī kā vienotu ģeogrāfisku nojēgumu. Kā zināms šī vieta pie Daugavas kā tirdzniecisko sakaru vieta ir jau bijusi vēl pirms oficiālās pilsētas dibināšanas.

Par Rīgas indentitāti sarunājas Latvijas Nacionālā arhīva vadošā pētniece Anita Čerpinska, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Rīgas vēstures izpētes un ekspozīciju darba nodaļas vadītāja Margarita Barzdeviča un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Vēstures departamenta pētniece Mārīte Jakovļeva.

Runājot par seākiem laikiem, senākais šīs vietas vēl pirms pilsētas dibināšanas pieminējums rakstiskajos avotos ir no 1198. gada. Bet cilvēki šajā vietā dzīvoja jau izsenis. Te bija vācu apmetne un līvu ciemi. Kā viņi īsti sadzīvoja, to stāsta hronisti, bet tas ne vienmēr atbilst patiesībai. Ir gan draudzība, gan naids, kā arī izdevīgums no abām pusēm.

Daugava bija sens tirdzniecības ceļš. Viens no atzariem pie grieķiem veda pa Daugavu. Sakari bija seni un plaši.

13. gadsimta pirmajā pusē bijuši strīdi par Rīgas pilsētai piederošām teritorijām, gan ar bīskapiem, gan ordeni. Rezultātā tiek nospraustas pilsētai piederošās teritorijas. Tas iezīmē pilsētas varas teritoriju. Šī robeža tiek kontrolēta un uzturēta līdz par 19. gadsimta vidum, kad tā aizvien vairāk tiek iekļauta pilsētas teritorijā. Rīgas pilsēta ļoti iestājas par savu teritoriju. Zemes īpašums, pilsēta, nocietinājumi - tas arī veido Rīgas īpašo statusu, identitāti.

Izzinot Latvijas vēsturisko zemju un kultūrvēsturisko teritoriju identitāti, šoreiz stāsts par Lībiešu krastu.

Sarunā par Lībiešu krasta identitātes vēsturiskajām saknēm un šodienu Latvijas Universitātes Lībiešu institūtā tiekamies ar tā vadītāju - dzejnieku Valtu Ernštreitu, institūta vadošo pētnieci un Lībiešu kultūras centra vadītāju Renāti Blumbergu un sabiedriskās organizācijas "Lībiešu savienība" vadītāju Ievu Ernštreiti.

Lībiešu krasta identitāte un lībiešu identitāte - cik lielā mērā šie nojēgumi pārklājas un kādos aspektos?

Valts Ernštreits: Tās tomēr ir lielākoties divas dažādas identitātes, jo lībiešiem pēdējais gadsimts ir bijis ļoti sarežģīts. Lībiešu krasts, kas ļoti ilgi sargāja lībiešu kultūru un valodu izolētā vietā, pēdējā gadsimta laikā ir kļuvis pārāk interesants. Abu pasaules karu laikā lībiešu krasts bija pārvērsts par frontes zonu, lielākā daļa lībieši bija spiesti gan Pirmā, gan Otrā pasaules kara laikā krastu pamest. Savukārt piecdesmitajos gados, kad padomju okupācijas apstākļos tika izveidota pierobežas zona, faktiski lībiešu kopiena pameta Lībiešu krastu, varētu teikt, gandrīz visa, un  apmetās uz dzīvi ārpus tā.

Kopš tā brīža ir  divi zari aizgājuši - viens ir tas, kas notiek Lībiešu krastā, otrs ir tas, kas notiek lībiešu kopiena, kura Lībiešu krastā nedzīvo, tomēr saglabājusi ļoti spēcīgu saikni. Lībiešu krasta identitāte sāk mainīties 60. - 70. gados ar to, ka sāk parādīties jauni iedzīvotāji, kas ienāca šajā krastā, apmetās lībiešu senajās mājās. Bet labā ziņa lībiešu gadījumā ir tā, ka arī jaunie ienācēji ar ļoti lielu respektu, lielākoties, attiecās pret krasta lībiskajām saknēm.

Viena ļoti redzama izpausme ir lībiešu karogi, kas praktiski redzami mūsdienās visā Lībiešu krasta teritorijā, bet viņi nenozīmē, ka tajās mājās dzīvo tieši lībieši. Tas nozīmē, ka tie, kas tur dzīvo, uzskata sevi par piederīgiem Lībiešu krastam un savā ziņā arī lībiešu pasaulei.

Llībieši krasts vispār ir ļoti unikāla teritorija, jo tā ir sala. Tas neizskatās kartēs pēc salas, bet ir ģeoloģiski. Šis krasts ir veidojies, jūrai atkāpjoties, kas ir izveidojusi arī tādu ļoti savdabīgu visā Ziemeļeiropā Kangaru - vigu ainavu, kas ir pārmežotas kāpas, kas iet paralēli jūrai, un starp viņām ir pārpurvotas ieplakas, kas savā ziņā izolē Lībiešu krastu.

Līdz pat pagājušā gadsimta vidum daudz vieglāk Lībiešu krastā bija ierasties pāri pa jūru, nekā caur sauszemi. Tas padarīja Lībiešu krasta 14 ciemus kā tādu sava veida salu, kas sargāja, kā tas arī šodien daudzviet notiek citu arhaisku tautu gadījumā, un palīdzēja saglabāties lībiešu valodai un kultūrai. Tikko tās robežas sāka vērties vaļā, tā, protams, tas uzreiz spēcīgi ietekmēja.

Izzinot Latvijas vēsturisko zemju un kultūrvēsturisko teritoriju identitāti, šoreiz stāsts par Suitu novadu. Saruna par Suitu novada - Alsungas, Jūrkalnes un Gudenieku - identitātes vēsturi un šodienu notika Alsungā, biedrības "Etniskās kultūras centrs "Suiti"" mājvietā. Stāsta biedrības vadītāja Dace Martinova, folkloras kopas "Basu suiti" vadītāja Dace Nasteviča, folkloras ansambļu "Suitu sievas", "Suitu vīri" un "Maģie suiti" vadītāja Ilga Leimane un biedrības  "Etniskās kultūras centrs "Suiti"" valdes loceklis un Kurzemes pārstāvis latviešu vēsturisko zemju attīstības padomē Māris Dadzis.

Kas attiecas uz suitiem, tad te ir ļoti konkrēts vēsturiskais stāsts, kas saistās ar 17. gadsimtu, ar ticību cīņu, bet vai domājot vēl par agrākiem laikiem tieši šai teritorijai, kuru mēs šobrīd dēvējām par Suitu novadu, ir konstatējams kaut kas īpašs, kaut kas savrupinošs?

Vēl pirms 17. gadsimtā šī Kurzemes vidusdaļa bija kā robeža divu kultūru saskarsmei - lībiskajai un kursiskajai. Līdz ar to suitu kultūras īpatnības veido abu šo kultūru ietekme. Par to arī minēts vēsturnieku rakstos un šo tendenci var arī pamanīt, izzinot arheoloģiskos tērpus. Arī suitu izloksnē ir gan lībiskā, gan kursiskā ietekme. Līdz ar to arī dziesmās ir dažādas variācijas un tās ir iezīmes, kas turpinās arī šodien un paliks arī nākotnē.

Arī mūsdienās suiti ir spilgti un pamanāmi ar savu kultūras mantojumu, cenšoties savu bagātību saglabāt, fiksēt un arī nodot nākamām paaudzēm. Sarunas dalībnieki ir bažīgi, vai jaunā paaudze dziedās. Tagad, kad trīs paaudzes vairs nedzīvo kopā, tradīciju pārmantošana nenotiek dabiski ģimenē.

Izzinot Latvijas vēsturisko zemju un kultūrvēsturisko teritoriju identitāti, šoreiz stāsts par Lejaskurzemi.

Sarunā par Lejaskurzemes kultūrvēsturisko teritoriju piedalās Liepājas Universitātes Kurzemes humanitārā institūta pētnieces Ieva Ozola un Daiga Straupeniece un Liepājas muzeja vēsturniece Uļa Gintnere.

Vispirms stāsts par to, kā velkamas Lejaskurzemes ģeogrāfiskās robežas, cik tās sakrīt ar pēdējās teritoriālās reformas rezultātā tapušo Dienvidkurzemes novadu. 

Robežu jautājums ir sarežģīts. Lejā dzīvot - nozīmē dzīvot pie jūras, bet tik šaurā nozīmē Lejaskurzemi neaplūko, jo tas tad būtu vien kāds gabals no Rucavas vai Nīcas pie jūras. Vēsturisko zemju likumā Lejaskurzemes robežas nav novilktas, bet uzraksts ir stūrim uz dienvidrietumiem no Liepājas. 18. - 19. gadsimtā un pat vēl senāk Lejaskurzeme vareja būt viss, kas ir uz rietumiem no Lielupes. Tik plaši Lejaskurzemi šobrīd neskata.

Valodnieki uzskata, ka blakus vidusdialekta kursiskajām izloksnēm ir vietas, kur valodā ir izteikti zemgaliskas pazīmes un tās nerodas pašas no sevis. Bet mūsdienās jau vairs nevar nošķirt šos apgabalus un reizēm abas izrunas - kursisko un zemgalisko - var saklausīt pat viena cilvēka runā. Vai šo robežu nav.

Kurzeme savu nosaukumu ieguvusi no kuršiem. Bet līdz ar kuršiem vēsturiski Kurzemē ir vairāki citi elementi, kas nav vēlāku laiku ienācēji, bet bijuši šeit kazi vēl pirms kuršiem. Tas ir somugriskais elements Kurzemes ziemeļos, kuru pazīstam kā lībiešus, kas Kurzemē saglabājas ilgāk nekā Vidzemes pusē. Un Kurzemē nepārprotami klāt ir bijuši arī skandināvu vikingi. Lai gan tā joprojām zināmā mērā ir vēstures mīkla.

Raidījumā tiekamies ar diviem vēsturniekiem - ilgagadējo Ventspils muzeja darbinieki Ingrīdu Štrumfu un Ventspils muzeja direktora vietnieku zinātniskajā darbā, arī Latvijas Universitātes asociēto profesoru Armandu Vijupu.

Ko varam teikt par vēsturisko pirmpamatu Kurzemē?

Ingrīdas Štrumfas interešu lokā vienmēr bijusi Ziemeļkurzeme. "Savā laikā pētot pamatiedzīvotājus, konstatēts, ka zem līnijas, kas iet caur Kuldīgu uz pārsvarā ziemeļiem, visās jomās ir pārsvarā lībiskās iezīmes, un tikai uz dienvidu pusi pārsvaru ņem kursiskās iezīmes," viņa stāsta. "Tātad šeit tas lībiskais elements ir spēcīgs. Mēs tomēr elementāri zinām, ka lībieši šeit ir bijuši pirms baltiem. Un tie ir balti, kas "uznāk viņiem virsū" un viņus izstumj. Bet, par skandināviem runājot, ir neapšaubāmi atsevišķi skandināviski atradumi arī mūsu novadā. Ir, kā mēs zinām, piemēram, velna laivas Kurzemes ziemeļos."

"Man pat gribas teikt, ka Kurzeme (un tūdaļ izskanēs viena nepopulāra tēze) nu nekad kā vienota vēsturiska telpa nav sevi sajutusi kā viena vēsturiska zeme," savu uzskatu pauž Armands Vijups.

"Administratīvi jā, bet, man liekas, ka visos pārskatāmajos gadsimtos ir bijis sadalījums Kurzemes ziemeļdaļā un Kurzemes dienviddaļā, tātad tā kursiski baltiskā pasaule un tā somugriskā pasaule nodalās. Šis sadalījums eksistē, manuprāt, līdz pat mūsdienām. Es vēl teiktu, ka šodien pa vidu ir vēl Viduskurzeme ar savu suitisko skatījumu, kas varbūt vēlākos laikos ir radies. Ir tā, ka ziemeļkurzemnieks, nu, ar grūtībām saprot, izjūt, uztver to, kas ir Dienvidkurzemē un kas ir dienvidkurzemnieks."

Turpinot par aizvēstures posmu, Armands Vijups norāda, ka pagaidām tomēr esot maz skaidrības par to, kas visā Kurzemē noticis mūsu ēras pirmajā gadu tūkstotī: "Tagadējās Latvijas dienvidrietumu stūrītis - tā ir kuršu pasaule. Un lielākā daļa kuršu tomēr ir Lietuvas teritorijā."

Te sarunā iespraucas Ingrīda Štrumfa: "Mani vienmēr ļoti amizē, nu, mums jau visiem gribas uztaisīt to vēsturi tādu cildenāku, bet ir [nostāsti] par tiem dāņiem, kas lūdzās baznīcā, lai tie kurši viņiem neuzbrūk." Un vēsturniece smejas, ka viņas draugi-vēsturnieki arī pēc izprašņāšanas atzīstot, ka savu mūžu šādus nostāstus neesot dzirdējuši.

Tiktāl par senāku vēsturi, bet vai ir kaut kas tāds, ko Kurzemei ir nesis 20. gadsimts? Vai tās būtu kādas atmiņas par Kurzemes katlu vai unificējošie padomju laiki?

Atbildot uz šo jautājumu, Ingrīda Štrumfa izceļ bēgļus, no kuriem liela daļa netiek pāri jūrai un paliek Latvijā. "Šeit tādā veidā tiek uzlabots vietējās sabiedrības kultūras līmenis, jo tie ir mūziķi, vēl šis un tas. Ventspils Otrā pasaules kara laikā ir diža kultūras pilsēta, kur pa ielām staigā [Kārlis] Skalbe, un tas neizbeidzas 9. maijā, jo atsevišķi cilvēki šeit arī paliek."

Šoreiz raidījuma Stūru stūriem ceļš ved uz Ziemeļlatgali – Latgales daļu, kas vēsturski guvusi vairāk impulsu no līdzās esošās Vidzemes un, domājams, tieši tāpēc saasināti apzinās savu latgalisko identitāti. Te atrodas viens no spilgtākajiem lokālās identitātes centriem – Upītes kultūrtelpa – un vien dažu kilometru attālumā ir Krievijas robeža, aiz kuras Abrenes jeb Pietālavas novads.

Sarunā, kas notiek Baltinavas vidusskolā, piedalās vidusskolas direktors un Balvu novada domes deputāts Imants Slišāns (Latgales partija) nemateriālās kultūras centra “Upīte” direktors Andris Slišāns un novadpētnieks, Viļakā esošā muzeja “Abrenes istabas” izveidotājs Dzintars Dvinskis.

Aplūkojot Latvijas vēsturisko zemju un kultūrvēsturisko teritoriju identitātes šoreiz saruna par Latgali ar šī novada identitātes zinātājiem un kopējiem.

Par Latgales identitāti Latvijas Radio Latgales studijā Rēzeknē sarunājas Latgales kultūras ziņu portāla "Lakuga.LV" vadītāja Edīte Husare, vēsturnieks Vladislavs Malahovskis un horeogrāfs, Deju svētku virsvadītājs Ilmārs Dreļs.

Vispirms pievēršamies vēsturiskajam aspektam, kā Latgales īpatnības ir gadsimtu gaitā veidojušās. Kā vairumam Latvijas novadu, arī Latgalei redzam saistību ar vienu no senlatviešu ciltīm jeb pirmtautām, tie latgaļi. Pie kam vēsturisko laiku sākumā, 13. gadsimtā latgaļus redzam hronikās fiksētus ne tikai šodien zināmajā Latgales teritorijā, bet arī lielākajā daļā Vidzemes. Kā vēsturiskais latgaļu nojēgums saistās ar mūsdienu Latgali un latgaliešiem?

"Identitāte ir ļoti sarežģīts jēdziens, gan arī tās izpausmes ir gana sarežģītas," vērtē Vladislavs Malahovskis.

"Mūsdienās, ja runājam par latgalisko identitāti, bieži vien tā tiek saprasta kā tāpatība arī latviskajai identitātei, lai gan teorētiskajā literatūrā ir norādes, pētījumi, ka varbūt cilvēkam šajā etniskajā ziņā ir dubultidentitāte," turpina Vladislavs Malahovskis. "Runājot par latgaļiem, latgalieši noteikti vismaz teorētiski ir latgaļu pēcnācēji gadsimtu garumā, protams, ar dažādiem uzslāņojumiem, bet, kā jūs jau atzīmējāt, arī Vidzemes iedzīvotāji arī ir savā ziņā latgaļu pēcnācēji."

Vladislavs Malahovskis norāda, ka jēdziens Latgalē, latgaļi lielā mērā tika jaunā kvalitātē pasniegts pēc Otrā pasaules kara latgaliešu emigrācijas inteliģences aprindās, kad viņi sāka, sevi konsekventi dēvēt par latgaļiem.

Viņš arī min, ka savulaik antropoloģe Raisa Deņisova rakstīja, tā ir viena no hipotēzēm, ka Vidzemes latgaļi un Latgales tagadējā teritorijā dzīvojošie latgaļi tie tomēr antropoloģiski drusku ir atšķirīgi, jo Vidzemē dzīvojošie nāca vairāk no dienvidiem, no Lietuvas teritorijas, savukārt Latgales teritorijā dzīvojošie vairāk no dienvidaustrumiem - no Baltkrievijas teritorijas.

"Katrā gadījumā arheoloģiskais materiāls arī parāda to, ka kopumā latgaļu kultūra vairāk līdzinājās leišu kultūrai, nekā, pieņemsim, kuršu. Cik pirms vācu krustnešu ienākšanas bija atšķirības starp ciltīm, to diezgan sarežģīti pateikt pēc arheoloģiskā materiāla," atzīst Vladislavs Malahovskis.

Maliena jeb Malēnija? Kā pareizi saukt šo vietu un kas ir šī kultūrvēsturiskā novada identitāte? Raidījumā Stūru stūriem atbildes meklēsim kopā ar rakstnieci Māru Svīri un ģenētiķi Jēkabu Raipuli.

Piebalga - kultūrvēsturiskā teritorija Vidzemes augstienē, izsenis slavena ar saviem amatniekiem un tirgotājiem, bet vēlākos laikos ar lielu skaitu rakstnieku, dzejnieku un citus radošu ļaužu. Saruna par Piebalgu, par tās divām savu īpatnību visnotaļ apzinošajām daļām - Vecpiebalgu un Jaunpiebalgu - risinās Kārļa Skalbes dzimto māju "Incēnu" saimes istabā.

Par Piebalgu stāsta Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Lauku ekspozīcijas "Vēveri" vēsturnieks Edgars Žīgurs, vēsturnieks un novadpētnieks Gints Skutāns, novadpētniece, Jaunpiebalgas vidusskolas bibliotekāre Vēsma Johansone un Piebalgas muzeju apvienības "Orisāre" vadītāja Līva Grudule.

Kā cēlies šī kultūrvēsturiskā novada nosaukus Piebalga?

Uzskata, ka pirmoreiz Piebalgas vārds parādās tā saucamajā Tālavas dalīšanas dokumentā. Tas ir 1224. gads, kad Rīgas bīskaps Alberts ar Zobenbrāļu ordeni sadala savā starpā teritorijas šeit, Vidzemē. Un tiek minēta "Prebalge". Vēsturnieku vidū īpaša diskusija nav bijusi, kur tā atradusies. Tātad, visticamāk, tā arī ir šī Piebalga. Tā populārākā versija, ko visi zina, un iespējams, ka tā arī ir patiesa, ka šeit ir Balgas upīte, šīs Balgas upītes vārds varētu būt pamats šīs vietas nosaukumam, tātad pie Balgas. 

Izskatās, ka bija zemnieku ciemats vai ciematu grupa, pie kuras bija jau senču pilskalns, tur vācieši uzcēla savu centru, pili un tā apdzīvotas vietas nosaukums aizgāja uz visu novadu. Tā Balgas upe ir nacionālromantiķu meistarstiķis. Viņiem vajadzēja kaut kādas analoģijas ar Prūsiju pievilkt, un tad tas arī tā sanāca. Vietējie to sauc par Griškupīti, ir arī vēl citi nosaukumi.

Piebalga kā zināma apgabalā varas centrs ir jau vismaz kopš viduslaiku sākuma Latvijā, tas ir Livonijas laiks.

13. gadsimta sākumā parādās šis vārds, un, uzceļot mūra pili 1340. gadā, tā centra nozīme, protams, kļūst aizvien ietekmīgāka. Pils Piebalgā vairāk bija kā pārtikas un rezervju savākšanas vieta.

Kurš ir tas brīdis, kad mēs varam runāt par kādu īpatnējo identitāti, šo īpašo statusu, kas ir licis Piebalgu apzināties un iezīmēt kā unikālu kultūrvēsturisko novadu?

Tikai 18. gadsimta beigās parādās, ka Piebalgas draudzei īpatnēja kaut kāda etniskā grupa, kur ir amatnieki, kuri ir liela auguma, kuri stipri atšķiras no visiem. Tad sākas skaidrojami un meklējumi, no kā viņi cēlušies. 

Pirmais, kas raksta par Jaunpiebalgas draudzes īpatnībām, ir mācītājs Napjerskis. Viņš raksta, ka ir neizskaidrojama situācija, ka Jaunpiebalgas draudzē ir divi pagasti - Jaunpiebalga un Ranka un ka tie cilvēki savā starpā ir nesavietojami: viņiem ir pilnīgi atšķirīgs tautas tērps, atšķirīga mentalitāte, atšķirīgas tradīcijas. Tas arī mūsdienās vēl ir saglabājies.

Nosaukums piebaldzēni radās 19. gadsimta beigās, kad radās pagastu nosaukumi, pirms tam ir runa par Jaunpiebalgas draudzes latviešiem un Vecpiebalgas draudzes latviešiem. 19. gadsimta sākumā tikai parādās drošas ziņas, ka ir tāda etniskā grupa kā piebaldzēni.

Ja runājam par Vidzemes identitāti, tā laikam ir vissarežģītākā, ja runā par Latvijas novadiem. Par pārējiem novadiem mums ir šī sentautas sakne, vai nu tie ir kurši, vai zemgaļi, vai tie ir sēļi, vai latgaļi. Vidzemei šādas vienas saknes īsti nav. Ir Vidzemes lībiskie apgabali, kur mēs redzam lībiešu, šo somugru elementu, pēdas. Ir Vidzemes centrālā daļa, kur izloksnes ir ļoti rada Zemgales izloksnēm, un ir diezgan skaidrs, ka tie iedzīvotāji, kas vēl pirmajā gadu tūkstotī pēc Kristus šeit ir ieradušies pāri Daugavai, visdrīzāk tā pamatmasu tā arī palikusi. Tas pats attiecas uz sēliskajām kājām, izloksnēm Aiviekstes baseinā un tā Vidzemes latgaliskā daļa pašos Ziemeļaustrumos. Alūksnē,  Gulbene. Tādā mozaikas aina. Savukārt par nosaukumu runājot, tas kaut kad, visdrīzāk ap 15. gadsimtu ir parādījies latviešu valodā apritē, - Vidzeme, Viduszeme. Bet ooficiālajā nomenklatūra līdz pat Pirmajam pasaules karam ir Лифля́ндская губе́рния (Vidzemes guberņa), pirms tam Liivland, tātad Līvzeme, kas ir devusi nosaukumu ne tikai šim novadam, bet arī Livonijai savulaik. 

No kura brīža un vai vispār varam runāt par kādu vienotu Vidzemes identitāti? Sarunā par Vidzemes vēsturiskās zemes identitāti piedalās Vidzemes Augstskolas vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš un Latvijas Kultūras akadēmijas Zinātniski pētnieciskā centra pētniece Ieva Vītola. 

„Es domāju, ka noteikti mēs to varam runāt, bet ir viena lieta, kas Vidzemē notikusi savādāk, teiksim, nekā pārējā Latvijā, iespējams. Ja paskatāmies Vidzemi teritoriāli, tad šeit ir vēl vairākas atrunas, tā pati jau pieminētā guberņa, tā ir liela daļa no Igaunijas, daļa no Vidzemes ir arī Tartu, Tērbatas universitāte. Un šobrīd mēs ļoti bieži aizmirstam un ignorējam to Vidzemes kultūrvēsturiskā galvaspilsēta un Latvijas galvaspilsēta ir viena un tā pati – un tā ir Rīga,” stāsta Gatis Krūmiņš. „Līdz ar to, ja paskatāmies uz vidzemnieka identitāti, tās ir divas lietas, ko nedrīkstam aizmirst, pirmām kārtām, ka Vidzeme tagad palikusi nosacīti mazāka, liela daļa Latvijas sabiedrības un rīdzinieki daudz mazāk sevi identificē ar kādu no šiem kultūrvēsturiskajiem novadiem un zemēm, kā to dara jebkurā citā novadā, Vidzemē ieskaitot.”

„Vidzemniekam šī lokālā vidzemnieka identitāte ir daudz vairāk saplūdusi ar latvisko identitāti, nekā, piemēram, salīdzinoši tas ir Sēlijā vai Latgalē. Vidzemnieks saka, es neredzu starpību. Jo pārējā Latvijā mēs varam izvirzīt ļoti skaidri trīs identitāšu kaskādi: tev ir tā lokālā identitāte, piederības izjūta kaut kam vietējiem, tad ir nacionālā, un tad arvien spēcīgāk mēs apzināmies, ka mēs esam daļa no Rietumu civilizācijas, tātad eiropeiskā identitāte,” vērtē Gatis Krūmiņš.

„ Vidzemniekiem vairāk nekā citur Latvijā ir saplūdusi šī nacionālā un vidzemnieka identitāte. Viņš saka, kāda starpība, vidzemnieki ir ļoti liela patrioti, viņi ir ļoti pašpietiekami un tomēr arī tas Rīgas faktors viņiem ir iedevusi tādu, ka mēs šeit esam paši galvenie.”

„Tiešām ir grūti noformulēt to Vidzemes identitāti, jo liekas, ka tieši latviskās identitātes kodols, visticamāk, ir šeit, Vidzemē. Faktiski varētu teikt, ka Vidzeme tāda maza Latvija vai Latvijas mikromodelis. Ja mēs paskatāmies, mums tei ir augstākais kalns, mums ir Latvijas karoga tomēr dzimtene. Dziesmu dienas Dikļos aizsāka dziesmu svētku tradīciju,” skaidro Ieva Vītola. „Latviešiem ir svarīga saikne ar dabu, mums ir ne tikai meži un purvi, mums ir garākā Latvijas upe, Daugavas krasts, jūra, tātad faktiski tas latviskais kodols ir arī Vidzemē. Tam var piekrist. Tāpēc man arī liekas, daudz ir strādāts Latvijā, satikti cilvēki citos novados, un, teiksim,

Kurzemē tomēr nolasās, ka viņi tādi asāku mēli tādi, viņi tādi šerpi. Savukārt Latgalē cilvēki ir ļoti atvērtu sirdi un ļoti pastāv par sevi, tādi jaudīgi. Tad par Vidzemi ko var pateikt, kādi mēs esam? Mēs esam tādi pamatīgi, reizē atturīgi.”

„Mēs neuzņemam svešo, mums nepatīk uzņemt svešo, jo mums šķiet, ka mēs esam pašpietiekami. Un tas ir visos līmeņos. (..) Tā ir arī tāda atturība, tu nelaid iekšā. Latgalē un arī Sēlijā, ja tas cilvēks tev uzticas, tev ļoti ātri pavērās daudz vairāk durvis. Vidzemē tas tik ātri nenotiek,” novērojumos dalās Gatis Krūmiņš.