Pirms pārdesmit gadiem šis jēdziens daudziem bija svešs, ar to saistītās garīgās prakses – vēl jo vairāk.

Šodien garīgums tiek piesaukts ļoti dažādos kontekstos – sākot ar privāto dzīvi un beidzot ar valsts pārvaldi. Nereti garīgums tiek piedāvāts kā risinājums ne tikai garīgām, bet arī psiholoģiskām, ekonomiskām, medicīniskām un politiskām problēmām. Vai garīgums ir panaceja – zāles it visam? Vai garīgums no garīguma atšķiras? Vai var pamatoti runāt par viltus garīgumu iepretim autentiskam, patiesam garīgumam? Kā orientēties visos garīguma piedāvājumos?