Rīgas ielās šobrīd notiek neierasti daudz dažādu infrastruktūras labošanas vai uzlabošanas darbu vismaz 50 objektos. Tā Latvijas Radio pastāstīja Rīgas Ārtelpas un mobilitātes departamenta direktors Kristaps Kauliņš. Jautāts par sabiedrības pārmetumiem par kļūdām un nejēdzībām vietās, kur remonts pabeigts, Kauliņš sacīja, ka nereti visām sistēmām un ieradumiem vēl jāsalāgojas.

Jau mēnesi spēkā ir jaunas prasības medus un džema marķējumam, paredzot skaidrākas norādes par medus izcelsmi un lielāku augļu saturu džemos. Tomēr veikalos vēl kādu laiku būs pieejami arī produkti ar iepriekšējo marķējumu, jo līdz šim saražotos krājumus atļauts iztirgot. Biškopības biedrībā gan norāda uz ilgo pārejas posmu, kuru ražotāji varēja izmantot laicīgāk. Savukārt vietējie tradicionālā ievārījuma ražotāji pozitīvi vērtē stingrākas prasības džemu ražotājiem, kas var uzlabot konkurenci.

Raidījumā Pāri mums pašiem mēģinām noskaidrot, kāpēc tik daudzos gadījumos Dievs attiecībās ar cilvēku izvēlas runāt netieši, it kā caur puķēm, izvēloties runāt līdzībās, pie tam arī tādās, kuru saturs sākotnēji pat nav līdz galam izprotams.

Svētajos Rakstos ir daudz interesantu līdzību, daudz dziļi apslēpta satura, kuram tā uzreiz nemaz nav iespējams tikt klāt. Pie tam runa nav tikai par populārajiem stāstiem, ko Jēzus stāstīja cilvēkiem, par sējēju, par sēklu, par vīna dārzu, par gudrām un negudrām jaunavām, par viņu eļļas lukturiem un vēl daudzas citas brīnišķīgas līdzības. Bet pievērsīsimies līdzībām par Debesu valstību, par ko Jēzus ir daudz runājis apslēptā formā. Gribas sacīt: Bet Viņš taču ir no šīs Valstības nācis? Tas nozīmē, ka Viņš cilvēkiem varēja pastāstīt brīnumainas lietas, kā tur izskatās. Viņš varēja radīt vēlēšanos tur nokļūt, pēc tās ilgoties kā pēc vislielākās laimes. Tomēr Jēzus izvēlas runāt diezgan noslēpumainās līdzībās. Runā par pērli, par dārgu mantu. Kāpēc tā?

Stāsta Salaspils un Ogres katoļu draudzes prāvests priesteris Ilmārs Tolstovs.

Pirms 85 gadiem, 1941. gada vasarā, Latvijā sākās traģiskākā epizode tās moderno laiku vēsturē, proti, holokausts, kuru īstenoja nacistu okupācijas vara pret sākotnēji Latvijas, bet vēlāk arī no citurienes Eiropā šurp atvestajiem ebreju tautības iedzīvotājiem. Raidījuma šodienas temats veltīts tām vietām Latvijā, kur tika turēti gan holokausta pirmajā, asiņainākajā fāzē pasaudzētie Latvijas ebreji, gan tie, kuri tika šurp atvesti no citām vietām Eiropā. Stāsta muzeja "Ebreji Latvijā" vadītājs Iļja Ļenskis. 

Pirmām kārtām ir jāiezīmē tādas galvenās šī procesa likumsakarība. No vienas puses, okupētās Padomju Savienības teritorijas kļūst par tādu bezprecedenta holokausta intensitātes zonu, pat salīdzinot ar okupēto Austrumeiropu, ar okupēto Polijas teritoriju. Tur tomēr tam nav tāda tempa un tādu industriālu mērogu tobrīd vēl, kā tas notiek okupētajā Padomju Savienības daļā un arī Padomju Savienības anektētajās Baltijas valstīs. Cik var noprast, tad faktiski tas process ir tobrīd zināmā mērā vēl tāds "improvizācijas process" no nacistu varas puses. Pie kam šeit, Baltijā un Latvijā, saduras varbūt divas konceptuālas pieejas: viena pieeja, ka ebreji ir iznīcināmi principā un jo ātrāk, jo labāk. Otra pieeja, ka tomēr vajadzētu izmantot viņu darbaspēku. Un turpat notiek zināmas diskusijas un birokrātiskās stumdīšanās un savas varas apliecināšana, kur vienā pusē kategoriskas un ātras iznīcināšanas pieeju pārstāv pamatā policijas un drošības spēku iestādes, tātad galvenais SS un policijas spēku komandieris Ostlandē Fridrihs Jekelns. Otrā pusē ir vācu civila pārvalde, kas ir pakļauta Rozenberga ministrijai, tātad Austrumzemju ministrijai - hierarhiskā Ostlandes struktūra, kā arī Rīgas īpašais pārvaldes apgabals.

Spēlē piedalās Jānis Lasis, Ojārs Kaņepājs, Taiga Gaismiņa un Arnis Buka.

Pēc šīs grāmatas izlasīšanas jūs noteikti meklēsiet, kāda izskatījās Stellera jūrasgovs, kartēs – visu, kas saistīts ar Bēringa vārdu, bet Helsinkos – dabaszinātņu kolekcijas. Tēlaini izsakoties, šo grāmatu kopā tur jūrasgovs kauli dažādos gadsimtos, pētnieku aizrautība un cilvēku negausība.

Somu rakstnieces Īdas Turpeinenas grāmata "Ardievu, teiksmainie!" ir par sugu izzušanu, zinātnieku centieniem tās glābt un komerciāliem uzbrukumiem dabai. Vai daudz kas ir mainījies kopš 18. gadsimta? Lasām kopā ar tulkotāju no somu valodas Maimu Grīnbergu.

Raidījumu atbalsta:

Izstādes atklāšanā Pāvilostas novadpētniecības muzeja nelielā izstāžu zāle bija pilna ar interesentiem. Mākslinieces cienītāji ar ziediem rokās stāvēja pat kāpnēs uz otro stāvu, kur atrodas izstāžu zāle. Tas netraucēja sirsnīgā atmosfērā sveikt mākslinieci. 

Izstādes atklāšanu Elita Patmalniece sarīkoja savā dzimšanas dienā, un apmeklētāji ar ziediem un apsveikumiem neskopojās. Izstāžu zāli māksliniece pārvērtusi līdz nepazīšanai. Košās gleznas, interjera priekšmeti un dekori rada lielu prieku. 

Ar Elitu Patmalnieci Latvijas Radio tikās vēl pirms atklāšanas, kad notika pēdējie izstādes ierīkošanas darbi – pie griestiem piekārti dekori, kas ļauj dzīvespriekam mākslinieces darbos spoguļoties. 

"Te ir redzama tieši Pāvilosta, vienmēr tā ir tā kā sapņu bāka. Skaties un zini, ka Pāvilostā vienmēr ir forši un interesanti," sacīja māksliniece. 

Pāvilosta Patmalnieces darbos pirmo reizi parādījās jau pirms 20 gadiem, kad, vasarā atpūšoties, tapa izšūtas glezniņas, kurās parādījās pilsēta un tās iemītnieki, piemēram, komponists Uldis Marhilēvičs. Pēdējos gadus Patmalniece vasarās regulāri brauc uz šo pusi, starp Pāvilostu un Jūrkalni.  

"Un te, staigājot gar jūru, stāvkrastu, tās klintis, ko var apbrīnot! Te ir daudz bildīšu, ko esmu taisījusi pamazām, katru gadu, zīmējot klintis, jūru, jūras skatus. Pārsvarā te ir mazi, mīļi darbiņi uz kartona vai audekliņiem." 

Izstādi savā veidā var raksturot kā mākslinieces vasaras dienasgrāmatu, kur fiksēti viņas piedzīvojumi pie jūras.