Krāpšanas riski pašvaldības iepirkumos, necaurskatāma publisko līdzekļu pārvaldība un trūkumi pašvaldības naudas un mantas pārvaldībā. Tās ir tikai dažas no problēmām, ko Valsts kontrole konstatējusi revīzijā par Ogres novada pašvaldību. Par iespējamiem pārkāpumiem informētas arī tiesībsargājošās un citas uzraugošās iestādes. Pašvaldība lielāko daļu ieteikumu sola ieviest, taču daļai revidentu secinājumu nepiekrīt. Tikmēr opozīcija prasa atbildību, bet pašvaldību ministrs – skaidrojumus.

Valsts kontrole secinājusi, ka Ogres novada pašvaldībā publiskie līdzekļi ne vienmēr plānoti un izlietoti caurskatāmi. Lai gan iedzīvotāji kā prioritāti norādījuši ceļu sakārtošanu un uzņēmējdarbības attīstību, lielākais finansējuma pieaugums paredzēts kultūras infrastruktūrai, tostarp Ogres muzikālā teātra projektam. Turklāt gandrīz puse iecerēto projektu līdz šim nav īstenoti.

Revīzijā konstatēti arī trūkumi iepirkumos – nekvalitatīva dokumentācija, darbi uzticēti uzņēmumiem, kas nav uzvarējuši iepirkumā, bet atsevišķos gadījumos saskatītas arī iespējamas krāpšanas riska pazīmes.

Tāpat revidenti konstatējuši nepietiekamu kontroli pār biedrībām piešķirtā finansējuma izlietojumu, interešu konflikta pazīmes, kā arī trūkumus pašvaldības aģentūru darbībā, atlīdzības izmaksā un parādu administrēšanā.

Valsts kontrole norāda, ka revīzijas laikā vairākkārt saskārusies ar grūtībām no Ogres novada pašvaldības saņemt pilnīgu informāciju un pieprasītos dokumentus.

--

Ogres novada pašvaldība revīzijai izraudzīta pēc Valsts kontroles risku izvērtējuma, ņemot vērā iepriekš saņemto informāciju no iedzīvotājiem, dažādām organizācijām un citiem avotiem, tostarp pašas Valsts kontroles pārbaudes. Šādas revīzijas nav neierastas un regulāri tiek veiktas arī citās pašvaldībās.

Pagājušais mācību gads bija pirmais, kad skolēniem līdz 6. klasei bija jāiztiek bez mobilā telefona skolā. Nākamajā mācību gadā telefonu skolā varēs lietot tikai vidusskolēni. To paredz grozījumi Izglītības likumā. Kā skolām pagājušajā mācību gadā izdevies atturēt skolēnus no telefona lietošanas izglītības iestādēs, vai tas ļāvis viņiem vairāk koncentrēties mācību darbam un intensīvāk komunicēt savā starpā starpbrīžu laikā, vai bijuši arī kādi izaicinājumi un kādi ieteikumi vecākiem? Bet kā vecākiem saprast, kad bērnam vajag savu mobilo telefonu, vai to vajag jau uzsākot skolas gaitas, vai tomēr vērts pāris gadus nogaidīt. Varbūt pirmklasnieku vecākiem jādomā par viedpulksteņa iegādi?

Ģimenes studijā analizē klīniskais psihologs, kognitīvi biheiviorālās terapijas terapeits Krišjānis Zaremba, pirmklasnieka un trešklasnieka mamma Linda Strazdiņa, kura pastiprināti interesējusies un pētījusi jautājumus par bērnu drošību dažādos čatos, Jēkabpils 2. vidusskolas direktora vietnece Inita Ciprusa un Rīgas 49. vidusskolas direktors Imants Mednis.

Krustpunktā pievēršamies Satversmes tiesai, tai izskatīšanā nodotajām lietām un spriedumu izpildei. Uz žurnālistu un Latvijas Radio klausītāju jautājumiem atbild Satversmes tiesas priekšsēdētāja Irēna Kucina.

Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Mihails Ņikulkins un "Re:Bbaltica" žurnāliste Inese Braže.

Šovakar, 16. jūlijā, netālu no Ogres, Turkalnē, kultūrvietā “Mēnesnīca”, izskanēs ģitārista un komponista Riharda Lībieša koncertprogramma “Plūsma//Iekšpus”. Sarunā mūziķis to raksturo kā koncertpiedzīvojumu, kurā būs iespēja gūt meditatīvu pieredzi.

Ar meditāciju klasiskā izpratnē Rihards nodarbojas maz, tomēr meditatīvu sajūtu mēdz tvert, kad spēlē ģitāru. Tieši tāpēc viņš metis sev izaicinājumu, veidojot notikumu, kurā vienmērīgu mūzikas plūdumu attīstīt ir pat grūtāk nekā ierastā koncertā, jo trūkst brīžu, kad atvilkt elpu. Tāpat mūziķis uzlādējas, kāpjot kalnos. Par to un meditatīvi eksperimentālās koncertprogrammas iecerēm Rihards Lībietis pastāstīja sarunā ar Unu Zvejnieci.

Viena no daudzajām diskusijām tikko aizvadītajā sarunu festivālā „Lampa” bija veltīta kultūras saistībai ar pilsonisko līdzdalību. Arī pētījumi liecina, ka profesionālā māksla var veicināt empātiju, savstarpējo sapratni un spēju apzināties savu lomu sabiedrībā. Vai mākslinieki par to domā apzināti un kā šo mākslas vērtību iedzīvināt izglītības vidē? Par to saruna Kultūras rondo.

Vai mākslas darbs ir arī īsceļš uz sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem skolā? Kultūras norises, izglītība un pilsoniskā līdzdalība. Tāpēc sarunā vairāk par praktiskām kultūras norisēm skolās un to, ko piedāvā jauna programma "Latvijas skolas somā". Sarunājas un iepazīstina māksliniece Eva Vēvere, kura darbojas ar sabiedriskiem projektiem kultūras, veselības, integrācijas jomā, ir pieredze Latvijas Laikmetīgās mākslas centra projektos "Mākslinieks ir klātesošs", programmas "Latvijas skolas soma" vadītāja Aija Tūna un Izglītības attīstības centra programmu autore un lektore, Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas skolotāja Ingūna Irbīte.

400 kilometru attālumā no mūsu planētas Zemes orbītā jau 26 gadus atrodas, iespējams, sarežģītākā laboratorija, ko cilvēce jebkad ir radījusi - Starptautiskā kosmosa stacija. Vienlaikus šī laboratorija ir arī mājoklis, kuģis un patvērums cilvēkam izplatījumā. Starptautiskā kosmosa stacija ir viens no spēcīgākajiem simboliem un piemēriem mūsu spējām izzināt Visumu, vienlaikus tai pamazām tiek likts arī punkts. Par Starptautiskās kosmosa stacijas vēsturi, darbu šodien un nākotni saruna ar astronomijas entuziastiem un IT speciālistiem Raiti Misu un Intu Ķešānu.

Pētnieki no Jeruzalemes Ebreju universitātes atklājuši, ka mākslīgais ielu apgaismojums var iesprostot pat vairāk nekā piecus tūkstošus sauszemes vēžveidīgo tā saucamajās apļveida "nāves spirālēs". Pārsteidzošais atklājums liecina, ka gaismas piesārņojums var netīši mainīt pat vismazāko uz zemes dzīvojošo dzīvnieku paradumus. Šī vēžveidīgo uzvedība ir novērota Izraēlā, Golānas augstienēs, runa ir tieši par mitreņu sugu Armadillo sordidus, un pētījuma rezultāti publicēti žurnālā “Ekoloģija un evolūcija”.

Viedokli par šo pētījumu vaicājam pašmāju entomologam Voldemāram Spuņģim. Viņš skaidro, kā “nāves spirāles” veidojas, kāpēc tās ir bīstamas un iesākumā - vai Izraēlā fiksētais patiesi ir liels jaunums.

Mežs ir īpaša valstība, kurā cilvēks ir tikai viesis. Ko jāzina par uzvedību mežā, lai netraucētu tā pastāvīgos iemītniekus - dzīvniekus un putnus, un arī pasargātu sevi, neieliekot grozā sēni, kurai tur nemaz nevajadzētu būt? Par to sarunājamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Latvijas Nacionālā dabas muzeja mikoloģe Diāna Meiere un Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks, bioloģijas zinātņu doktors Jānis Ozoliņš.

Diāna Meiere kā vienmēr atgādina grozā, kurā vāc sēnes ēšanai, likt tikai tās sēnes, kuras labi pazīst.

Bet ir cilvēki, kas vienkārši interesējas par dabu un sēņu daudzveidību, un grib tās iepazīt, viņa iesaka iesaka lietotni "iNaturalist", kur ikviens var reģistrēties un ielikt sēņu fotogrāfijas, lai noteiktu, kas tā ir par sēni. Vadoties no attēliem, aplikācija piedāvā variantus. Protams, pašam jākrāj pieredze, jo neviena grāmata vai aplikācija nevarēs dot absolūtu padomu. Vēl var vērsties sociālo mediju kontos, kur pulcējas speciālisti, ne viedokļu apkopotāji.

Bet kad grozi pilni un atnesti mājas, Diāna Meiere iesaka sēnes notīrīt uzreiz, īpaši bērzlapes un bekas. Gailenes var ielikt ledusskapī pat uz divām dienām. Ja atved mājās pilnu mašīnas bagažnieku ar sēnēm, jārēķinās ar darbu vairāku stundu garumā.

Bet runājot par drošību mežā un iespēju sastapties ar kādiem meža zvēriem, sevišķi lāčiem, Jānis Ozoliņš atzīst, ka lāču skaits pieaug un arī varbūtība sastapties ar lāci pieaug. 

"Sēņotāji ir labākās pozīcijās, viņi visu laiku pārvietojas un reti dodas uz mežu vienatnē. Ogotājiem ir lielāka iespēja [sastapties ar lāci], jo viņi ilgi uzturas vienā vietā, tad var gadīties, ka lācis nepamanīts un nesaklausīts pietuvojas," atzīst Jānis Ozoliņš. "Ja cilvēks aktīvi pārvietojas, kāpj uz zariem, speciāli nelien kādos brikšņos un vēl izdod kādu papildus troksni, tad lācis pats griež ceļu un satikšanās ir ļoti reta, bet ne neiespējama."

Viņš iesaka piesargāties, bet nekādā ziņā nepamest sēņošanu, šo kaislību un labumu sniedzošo nodarbi, jo mūsu meži nav tik bīstami.

Otrā lieta  – nedoties uz mežu vienam reģionos, kur zināms, ka lāči redzēti.

Trešā lieta – iegādāties piparu gāzes baloniņu, ja cilvēki dzīvo reģionā, kur ir lāči. Tas varētu psiholoģisko drošību radīt. Tikai nevajadzētu domāt, ka ar to varētu lāci no meža izdzīt.

Vēl pētnieks iesaka līdzi paņemtās sviestmaizes labāk atstāt mašīnā vai uzkārt kādā zarā, bet neatstāt zemē, jo smaržas lāci piesaista.

Ja nu tiešām gadās, ka paceļot acis sev dažus metrus priekšā cilvēks ierauga lāci, vienīgais, ko var rekomendēt,  – lēnām atkāpties, doties prom un varbūt tajā dienā izvēlēties citu sēņošanas teritoriju.