Valdība slēgtā sēdē spriež par Tet un LMT turpmāko attīstību.

Eiropas Parlaments ir apstiprinājis tiesību aktu, kas atkal atļauj privātās saziņas masveida skenēšanu bez iepriekšēja iemesla jeb tā dēvēto “Chat Control“.

Aļaskas kalnos smagi cietušais Latvijas alpīnists Mārtiņš Bilzēns pēc ārstēšanās ASV Latvijā varētu atgriezties pēc mēneša.

Savvaļas ugunsgrēkā Spānijas dienvidos pie Almerijas pilsētas gājuši bojā 11 cilvēki. Traģēdiju veicināja karstais un sausais laiks.

Ir apritējis mēnesis kopš Aļaskas kalnos kritiski cietušā Latvijas alpīnista Mārtiņa Bilzēna ģimene sāka vākt ziedojumus viņa atlabšanai. Portālā „Ziedot.lv” līdz šim savākti 112 tūkstoši eiro. Atgādinām, ka Mārtiņš Bilzēns ir vienīgais no četriem Latvijas alpīnistiem, kurš izdzīvoja pēc traģiskā kritiena no 300 metru augstuma Ziemeļamerikas augstākās virsotnes Denali ekspedīcijas laikā Aļaskā. Pēc vairāk nekā 10 stundām salā, gaidot glābēju palīdzību, viņš kritiskā stāvoklī tika nogādāts slimnīcā Ankoridžā, kur atrodas joprojām.

Mārtiņa Bilzēna ģimenes pārstāve Anete Bilzēna Latvijas Radio stāstīja, ka Bilzēns tajā pašā slimnīcā turpina atveseļošanos un vairs neārstējas intensīvās terapijas nodaļā. Tas parāda, ka viņa veselības stāvoklis ir nopietni uzlabojies. Visas dzīvībai vajadzīgās funkcijas strādā patstāvīgi. Viņš runā, sēž, patstāvīgi ēd, ar atbalstu staigā un komunicē ar ģimeni un draugiem, turpina lietot dažādas zāles, kas ietekmē viņa komunikācijas spējas.

Naseņ Baļtinovys vydsškolā aizvadeits 71. izlaidums – beidzamais vydšskolys statusā. Jaunajā vuiceibu godā Baļtinovys vydsškola paliks par pamatškolu. Caur vīnys školys stuostu var pasavērt iz regionu, eipaši pīrūbežu i juos byušonu iz prīšku. Voi izgleiteibys reformys i vaļsts kūpejuo politika pīteikamai jam vārā Latgolys i pīrūbeža realitati, i kaidys sekys školu reorganizaceja pamat iz vītejom kūpīnom, saruna ar niu jau bejušū Baļtinovys vydsškolys direktoru, ari Bolvu nūvoda dūmis deputatu (Latgolys parteja) Imantu Slišānu.

Baļtinovys vydsškola Imantam Slišānam ir pyrmo dorba vīta, kur jis 1989. godā, piec augstškolys beigšonys, suoce struoduot kai geografejis školuotuojs. Piec tam gondreiž 25 godus jis vadeja Baļtinovys vydsškolu, kas daudzim ir naviņ vuiceibu vīta, bet ari latgaliskuos ideņtitatis, kulturys i kūpīnys centrys.

Sarunu voda Marta Puzāka.

Ģimenes studija dodas ciemos pie Sibillas Šlēgelmilhas un Kristapa Pipara. Viņi ir gadu un trīs mēnešus vecā dēla Renāra Pērkona vecāki. Un tieši dēla ierašanās mainījusi viņu dzīvi. Sibilla saka – par 180 grādiem. Ja pirms pāris gadiem Sibilla sociālajos tīklos veidoja saturu galvenokārt par dažādiem ceļojumiem un aktīvu dzīvesveidu, tad tagad saviem gandrīz 15000 "Instagram" konta sekotājiem stāsta, kā ir dzīvot laukos "trusikos un gumijniekos" un kā ir būt par jaunu mammu dēlam.

Arī Kristaps uzskata, ka tēva loma mainījusi viņa ikdienu. Sākumā šķita, ka sarunas par darbu dēla klātbūtnē neiederas, bet tagad viņš bauda mirkļus, kad abi kopā ar Renāru var darboties, – skrūvēt, sakopt un darīt citus lauku darbus, kuri ir neizbēgami, dzīvojot privātmājā laukos. Un jā, viņi tajā dzīvo četratā – arī Austrālijas aitu suns Mumins.

Vēlēšanas ir demokrātijas pamats, taču ne visi tajās piedalās vienlīdz aktīvi. Dati rāda, ka vēlēšanās retāk iesaistās jaunieši, cilvēki ar zemākiem ienākumiem un izglītības līmeni, daļa mazākumtautību pārstāvju, kā arī ekonomiski vājāku reģionu iedzīvotāji. Tādējādi dažu sabiedrības grupu balsis politikā skan klusāk nekā citu.

Kāpēc cilvēki nebalso? Vai iemesls ir intereses trūkums, neuzticēšanās politikai, sajūta, ka balss neko nemaina, vai tomēr dziļāki sociāli, ekonomiski un institucionāli faktori? Ja noteiktas grupas vēlēšanās piedalās retāk, to intereses politikā tiek pārstāvētas vājāk, veidojot apburto loku, kas padziļina nevienlīdzību demokrātijā.

Diskusijā ar ekspertiem un publiku meklēsim atbildes uz jautājumu, kāpēc daļa sabiedrības attālinās no politiskās līdzdalības un ko iespējams darīt, lai šo plaisu mazinātu. Vai Latvijas politika jau ir zaudējusi daļu sabiedrības, vai tomēr uzticēšanos un līdzdalību vēl iespējams atjaunot?

Raidījumā piedalās: Līga Stafecka, domnīcas "Providus" direktores vietniece un vadošā pētniece labas pārvaldības un pretkorupcijas jautājumos, Ieva Strode, socioloģe, pētījumu centra SKDS sociālo un politisko pētījumu nodaļas vadītāja, un Kristaps Siliņš, reklāmas aģentūras SIA "McCANN Rīga" valdes priekšsēdētājs, zīmolu stratēģis un reklāmas lietpratējs.

Pēc sešu gadu pārtraukuma Latvijas folkloras pētnieki atkal devušies zinātniskajā ekspedīcijā. Šoreiz uz Nautrēnu kultūrtelpu Latgalē, kas pērn rudenī tika iekļauta Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Šovakar, 10. jūlijā, ar pasākumu Nautrēnu kultūras namā noslēgsies šīs nedēļas ekspedīcija, kurā 20 pētnieki dokumentēja vietējo iedzīvotāju stāstus par dzīvi, kultūras mantojumu, valodu, kultūrtelpas sajūtu, drošību un citiem būtiskiem jautājumiem. Savāktie materiāli nu papildinās Latvijas Folkloras krātuvi un palīdzēs saglabāt un stiprināt gan Nautrēnu, gan citas Latvijas kultūrtelpas un to kopienas.

Lai aprunātos ar ekspedīcijas vadītāju un Latvijas Folkloras krātuves pētnieku Sandi Laimi, Latviešu folkloras krātuves vadītāju Ritu Zari un Latvijas Kultūras akadēmijas profesori Rūtu Muktupāvelu, uz Nautrēniem bija devusies Guna Zvīdre.

Rēzeknes novada Nautrēnu pagastā šonedēļ zinātniskajā ekspedīcijā rosās Latvijas Folkloras krātuves, Latvijas Kultūras akadēmijas, RTU Rēzeknes akadēmijas, Rīgas Stradiņa universitātes un latgaliešu kultūras kustības “Volūda” pētnieki. Sadalījušies desmit divu cilvēku grupās, viņi apbraukā vietējos iedzīvotājus un audio, video un fotomateriālos dokumentē Nautrēnu kultūrtelpu. Kā uzsver pētnieki, kultūrtelpa nav vieta, bet cilvēki. Un jāatzīst, Nautrēnu pagasts tiešām ir bagāts ar spilgtām personībām. Piemēram, netālu no Rogovkas, Zaļmuižā, bijušajā muižas ēkā dzīvo un rosās metālmākslinieks Jānis Ļubka.

Par to, ko mūsdienās vēl iespējams atrast folkloras ekspedīcijās, jautāju Latvijas Folkloras krātuves pētniekam Sandim Laimem.

Sandis Laime: „Skaidrs ka neviena ekspedīcija nevar nodokumentēt pilnīgi visu, lai gan mēs jau esam kā Latviešu folkloras krātuve šajā vietā vismaz jau trešo reizi ekspedīcijā. Viena ir bijusi 1950. gados, otra - 1980. gados. Un tagad mēs esam šeit. Bet pirmo reizi mēs esam, koncentrējoties tikai uz Nautrēnu kultūrtelpu, un mūsu ir daudz, mēs esam gandrīz 20 pētnieki no piecām dažādām institūcijām, iestādēm un arī NVO. Arī fokuss ir mainījies, jo mēs neinteresējamies tikai par folkloras tekstiem, kas bija kādreiz ekspedīciju mērķis. Mūs interesē konteksts un ļoti dažādi konteksti šobrīd.”

Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Rūta Muktupāvela stāsta, ka viņu darba fokuss šoreiz ir kulturvēsturiskā mantojuma saglabāšana tā militāra apdraudējuma gadījumā.

Rūta Muktupāvela „Tieši Latvijas Kultūras akadēmijas interese ir drošības konteksts, kā vietējā kopiena, šajā gadījumā Nautrēnu kultūrtelpas pārstāvji, redz, kas ir tā viņu kultūrtelpa, kādas vērtības, gan materiālas, gan nemateriālas šeit ir, kādā veidā tās viņi glābtu, vai tas vispār ir nepieciešams, kāda ir iedzīvotāju loma, nevalstiskā sektora loma, līderpersonību loma. Visus šos jautājumus mēs risinām savu uzdevumu ietvaros, un tas ir tas jaunais - gan jauna situācija, gan jauna komponente, kad tiešām, mainoties situācijai, mainās pētniecība, mainās uzdevumi, un mēs esam pietiekami labi, lai spētu uz to reaģēt.

Jebkurā gadījumā kultūras mantojums, tajā skaitā arī folklora un tradīcijas, un viss pārējais, kas ir tik ļoti svarīgs, ka tas nav sastindzis un tikai uz pagātni vērsts fenomens, ka tas dzīvo līdzās katrai situācijai, tajā skaitā arī ģeopolitiskajai situācijai, jo īpaši paturot prātā unikālo Nautrēnu kultūrtelpas situāciju, ka tā ir pierobeža.

Un tieši mēģinām izrunāt, kā valsts var palīdzēt, kā pašvaldība var palīdzēt, kā katrs no mums varam palīdzēt saglabāt šo kultūras mantojumu, un sadalīt atbildību, un būt līdzatbildīgiem. Saprast valsts līmenī, cik nozīmīga ir katra valsts iedzīvotāja iesaiste visos šajos procesos, tieši nodrošinot ilgtspējību, noturību tieši pierobežā.”

LFK vadītāja Rita Zare stāsta, ka sarunas ar cilvēkiem aizņem krietni vairāk laika, nekā sākumā varētu šķist. Klausīšanās un prasme uzturēt sarunu, ir viena no būtiskākajām pētnieciskā darba sadaļām, jo tieši tā izdodas iegūt vērtīgākos stāstus un liecības.

Rita Zare: „Ievadā saku, aprunāsimies tikai 40 min., bet patiesībā aiziet divas stundas. Daudzi ir brīnišķīgi runātāji, visiem paldies, cilvēkiem ir fantastiskas zināšanas.”

Kā piebilst profesore Rūta Muktupāvela, tad tieši plašai jomu un fokusu spektrs šoreiz veido ekspedīcijas unikalitāti.

Pirms divdesmit gadiem viņš radīja kamerorķestri, kādu šodien, visticamāk, nebūtu iespējams radīt. Un 20 gadu garumā kopā ar „Sinfonietta Rīga” mērķtiecīgi pārkāpa robežas un paplašināja klausītāju muzikālo panorāmu, kā to iepriekš bija darījis ar "Rīgas kamermūziķiem" un Rīgas festivāla orķestri. Šajā pavasarī Normunds Šnē savu amatu atstāja. Tomēr viņa profesionālais kalendārs joprojām ir pilns. Kultūras rondo studijā – obojists, „Sinfonietta Rīga” bijušais mākslinieciskais vadītājs, tagad orķestra Goda diriģents Normunds Šnē.

Saruna no mūzikas un diriģēšanas un politikas vadības līdzībām līdz sēņošanai un radioamatierismam.

Par ieceri atvadīties no paša dibinātā Valsts kamerorķestra „Sinfonietta Rīga” kapteiņa posteņa diriģents Normunds Šnē paziņoja jau pirms vairāk nekā diviem gadiem, ļaujot ar šo domu aprast gan mūziķiem, gan „Sinfoniettas” uzticīgajai publikai. Jaunajā sezonā orķestra māksliniecisko vadību pārņems Latvijā jau sen iepazītais igauņu diriģents Olari Eltss, bet Normunds Šnē negrasās vadīt pensiju dīvānā pie televizora. Viņš turpinās gan diriģēt, gan darboties otrā sev mīļajā amatā kā producents un skaņu inženieris.

Pēdējā sezona kopā ar „Sinfonietta Rīga” Normundam Šnē precīzi raksturo orķestra izcilo „maiņveiža” spēju, ko Šnē ar mūziķiem izkopis no pirmās dienas – no pirmatskaņojumiem līdz operas un džeza saplūsmei, no senās mūzikas līdz laikmetīgās mūzikas meistardarbiem, kādus var īstenot „tikai vienreiz mūžā”, kā Pjēra Bulēza „Reponse” pērn "Lielajā dzintarā".

Ar Normundu Šnē tikāmies neilgi pēc kāda pavisam īpaša koncerta, kur viņš jau bija klausītājos kā Goda diriģents – „Sinfonietta Rīga” uzstāšanās Naukšēnos, vietā, kur pirms 20 gadiem orķestris sniedza savu pašu pirmo koncertu.

Māra Rozenberga: Jau savulaik esat intervijās teicis, ka vadīt orķestri - tas nozīmē strādāt bez brīvdienām. Tagad jums mazliet varbūt kādas brīvdienas būs? Kam jums tagad atliks vairāk laika?

Normunds Šnē: Noteikti vairāk laika atliks saviem bērniem un ģimenei noteikti. Man mājās ir šis tas iecerēts, kas ir jāizdara, visus šos gadus ir nolikts stūrītī. Bet man joprojām ir daudz aizpildītas nedēļas manā kalendārā gan ar ierakstiem, kuru, es ceru, būs vairāk, un ir jau faktiski vairāki projekti. Tas ir pietiekami nopietni, un tas prasa diezgan daudz arī laika, visa pēcapstrāde un tamlīdzīgi. Ko darīt būs, un neizskatās, ka es varēšu tagad iet mežā lasīt sēnes. Kaut gan tieši vakar [pirms sarunas ieraksta dienas] to izdarīju, bet konstatēju, ka kāds jau ir pasteidzies pirms manis laukos pastaigāt pa manu mežiņu. Bet man nav žēl. Protams, arī kaut kāds laiks mazliet pārdomām un hobijam - radio.

Es speciāli cenšos neko neplānot, jo, kā mana nelielā pieredze tomēr rāda, ka tās lietas un darbi, ja kādam tas nepieciešams, atnāk paši. Es nekad neesmu ar savu pašreklāmu milzīgi nodarbojies.

(..)

Māra Rozenberga: Es reizēm domāju par diriģenta profesiju kā par ārkārtīgi grūtu augsta līmeņa menedžera darbu. Jums visu laiku ir jāatrodas publikas priekšā, jums ir ļoti ātri jāspēj pieņemt labus lēmumus un vēl jāspēj netikt izsvilptam. Šis ir Saeimas vēlēšanu gads, un ko jūs no savas diriģentu pieredzes varētu ieteikt tiem cilvēkiem, kuri šobrīd pošas vadīt valsti?

Normunds Šnē: Būt patiesiem un nemēģināt darīt to, ko jūs nevarat darīt. Ne katrs var būt diriģents, un es pieņemu, ka ne katrs var vadīt valsti. Es pats esmu bijis orķestra mūziķis, un esmu sajutis uz savas ādas, cik tas ir ārkārtīgi mokoši, ka diriģēt mēģina persona, kura faktiski to īsti nevar, kurai nav nepieciešamās dotības ne kā mūziķim, kuram nav nepieciešamās harizmas, kuram nav nepieciešamās prasmes izskaidrot savu viedokli, panākt, kas vēl svarīgāk, lai orķestris jums seko. Es domāju, ka tas pats ir pilnīgi jebkurā sfērā. Un ar valsti, man liekas, ir vēl trakāk, jo tā "kompānija", ko jūs vadiet, valsts, tā ir tik ārkārtīgi raibu personību kopums, ka tas faktiski stāv pāri tam, kas ir nepieciešams manā profesijā. Jums jāsaprot, ka jūs nekad labs nebūsiet visiem. Bet jums ir tomēr jāmēģina atrast veids, kā panākt savu, kā realizēt savas idejas. Un tas, pirmkārt, nozīmē, ka jums ir jābūt savām idejām, kuras ir interesantas ne tikai jums pašam, nevis kuras piepildīs jūsu kabatu, bet kuras kaut kādā veidā padarīs jūsu darbu par nozīmīgu. Un tas ir pats svarīgākais. Orķestra priekšā atrodoties, šī nepārtrauktā uzmanība ir norma. Jūs esat priekšā 34, kā mūsu gadījumā, jeb 90 kā liela simfoniskā orķestra gadījumā, personībām, kuram katram savs viedoklis gan par jums, gan par to, ko mēs spēlējam, gan par to, kā tas būtu jāspēlē, gan par to, kā būtu jāizskatās orķestra ikdienai, pilnīgi par jebko.

--

Līdz ar jauno, 21. koncertsezonu, kas ar koncertu LU Lielajā aulā aizsāksies 2. oktobrī, par Valsts kamerorķestra „Sinfonietta Rīga” māksliniecisko vadītāju kļūs igauņu diriģents Olari Eltss. „Sinfoniettu” viņš diriģējis jau vairākkārt, bet divtūkstošo gadu sākumā bija Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs. Kopš 2020. gada Olari Eltss ir Igaunijas Nacionālā simfoniskā orķestra galvenais diriģents.