Tuvojas noslēgums studentu pilotprojektam – kustību nodarbībām cilvēkiem ar Parkinsona slimību. Kādi ir rezultāti? Kopumā: joprojām ir aktuāli jautājumi par to, ka trūkst atbalsta cilvēkiem ar Parkinsona slimību. Tāpat diemžēl pieejamais atbalsts atpaliek no Lietuvas un Igaunijas, un moderna ārstēšana netiek piedāvāta vispār. Taču pilotprojekts uzrāda, ka arī mākslinieciska intervence var būt atbalsts ne tikai pašam pacientam, bet visai viņa ģimenei.

Par kultūras nozīmi veselības stiprināšanā runājam ar horeogrāfi Alisi Putniņu, projekta vadītāju Katrīnu Dūku un Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģi Kristu Lazdovsku.

Kustību nodarbības cilvēkiem ar Parkinsona slimību turpināsies arī rudenī. Lielākoties tās būs Rīgā, bet ir iecerēta izbraukuma nodarbība Cēsīs jau augustā, jo pilotprojekta laikā bija pieteikusies arī sieviete no Cēsīm. Arī Liepājā ir aktīva kustību grupa, kur varētu notikt izbraukuma nodarbība.

Raidījumā turpinām aprīlī Kā labāk dzīvot sākto sarunu par to, vai kultūru un veselību var uzskatīt par savstarpēji saistītām jomām.

Mazā Norvēģijas pilsētiņā Kirkenesā, kas atrodas aiz polārā loka, netālu no robežas ar Krieviju, attiecības ar krievvalodīgajiem daudzas desmitgades bijušas ļoti draudzīgas. Taču arī šeit, tālu no Ukrainas, Maskavas izvērstais karš ir atstājis sekas. Kā mainījusies pilsēta un iedzīvotāju attiecības, plašāk Riharda Plūmes reportāžā no Kirkenesas.

Kirkenesā ierodos kopā ar vairākiem tūristiem, no kuriem lielākā daļa ir pensijas vecuma cilvēku. Viņu vidū arī daži norvēģi. Lai gan liela daļa te ierodas ziemā, kad vietējie ārzemniekus piesaista ar iespēju vērot krāšņas ziemeļblāzmas, apciemot ziemeļbriežus, zvejot karaliskos krabjus un doties citās izklaidēs, kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā tūristus pilsētā arvien biežāk ievelk stāsti par tās saikni ar Krieviju. Kirkenesa atrodas vien 15 kilometrus no robežas. Ārpus pilsētas satieku vietējā tūrisma uzņēmuma Barents Safari vadītāju Ulfu. Arī viņš ar kolēģiem jau kopš 90. gadiem piedāvā tūristiem dažādas izklaides, tostarp vadā ekskursijās uz robežu. Ulfs atzīst – pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā tūristi kļuvuši ziņkārīgāki.

„Tūristu skaits ir tāds pats, kā pirms kara. Tūristu no ASV, no Austrālijas, viņi uzdod vairāk jautājumu par situāciju šeit, ko mēs šeit izjūtam. Protams, tas, kas ir noticis Ukrainā, ietekmē ikvienu. Tas ir acīmredzams. Tāpēc ir dabiski, ka tūristi jautā.”

Par vietējo vēsturi tūristi tiešām interesējas, un viena no vietām, kur to var izzināt, ir Andersgrotas bumbu patvertne, kurp dodos arī es. Tā atrodas vien dažu minūšu gājiena attālumā no pilsētas centra un visai nemanāmi gulst starp privātmājām. Gide atver smagās, pelēkās patvertnes metāla durvis un virs trepēm, kas ved pakāpienus desmit zemāk, skatam paveras liels Norvēģijas karogs, bet tālāk garš, klintī izgrauzts tunelis. Otrā pasaules kara laikā Kirkenesu okupēja nacistu armija, ar mērķi virzīties uz 200 kilometru attālumā esošo Murmansku. Sarkanajai armijai uzsākot ofensīvu pilsēta 1944. gadā piedzīvoja aptuveni 300 uzlidojumu, un tie, kas vēl nebija pametuši pilsētu, slēpās patvertnē. Lēsts, ka tie bija no viena līdz trim tūkstošiem cilvēku. Pilsēta tika pilnībā nolīdzināta un skatam pavērās vien drupas. Arī tās uz rokas pirkstiem saskaitāmas. Taču Sarkano armiju te sagaidīja kā atbrīvotājus un vietējo norvēģu attiecības ar krieviem bijušas draudzīgas. Par to liecina arī minūtes gājiena attālumā esošais „piemineklis par godu padomju atbrīvošanai”. Pie tā satieku vietējo vēsturnieku un vietējās pašvaldības domes locekli Haraldu Sundi, kurš atzīst, ka ar kaimiņiem līdz šim dzīvots saticīgi.

Tieši pirms 100 gadiem – 1926. gada jūlijā – Latvijā reģistrēja pirmo dievturu organizāciju. Gadu iepriekš savukārt pirmo reizi publiskajā telpā bija parādījies jēdziens ”dievturi”, apzīmējot piederību tieši latviskajai dzīvesziņai un senām senču tradīcijām.

Šiem notikumiem par godu, Latviju šobrīd apceļo izstāde “Latviskās dzīvesziņas dievestība tautas vēsturē. Dievturībai – 100”, ko sestdien atklās Rīgas Latviešu biedrības namā.

Izstāde iezīmē dievturības vietu Latvijā un pasaulē, rosina iepazīt dievturības būtību, tradīcijas un vēsturi.

Informācijas tehnoloģiju politikas aktīvists, ievainojamību meklētājs Kirils Solovjovs pieļauj, ka hakeru uzbrukums Latvijas Valsts mežu (LVM) sistēmām varētu būt saistīts ar naudas izspiešanu. Līdzšinējā pieredze liecina, ka uzbrucēji mēdz atgriezties, ja naudu samaksā.

"Ja organizācija vai kāds cits būtu gatava maksāt, kibernoziedznieki to naudu noteikti pieņemtu. Mēs gan savus klientus vienmēr brīdinām šādās situācijās, ka šādi noziedznieki parasti atgriežas. Ir bijuši arī, par laimi pirms daudziem gadiem gadījumi, kur pie mums atnāk klients un saka, ka no mums izspiež naudu. Ko darīt? Mēs izstāstām, ka maksāt nevajag un ir citas metodes, kas ir pielietojamas, un citas darbības, kas jāveic šajā gadījumā. Tad klients atzīstās, ka jau pirms gada viņi samaksāja. Vienkārši noziedznieki ir atpakaļ. Tā kā maksāt maksāt nav vērts," skaidro Kirils Solovjovs.

--

Eiropas Savienība (ES) vēlas vienlīdzīgākas tirdzniecības attiecības ar Ķīnu, kuras eksports uz bloku daudzkārt pārsniedz ES eksportu uz Ķīnu. Brisele joprojām ir atvērta dialogam ar Pekinu, lai izvairītos no jauna tirdzniecības kara. Tomēr ES dalībvalstu vidū ir atbalsts Eiropas Komisijas (EK) prezidentes Urzulas fon der Leienas vēlmei ieņemt stingrāku nostāju attiecībā pret Ķīnu.

Ķīna ir viens no nozīmīgākajiem ES tirdzniecības partneriem. 2025. gadā ES uz Ķīnu eksportēja preces gandrīz 200 miljardu eiro vērtībā. Tikmēr Ķīna blokam pārdeva savus ražojumus 559 miljardu eiro vērtībā. Tas nozīmē, ka ES tirdzniecības deficīts ar Ķīnu sasniedza aptuveni 360 miljardus eiro.

Jau gadiem ES tirgu pārpludina lēti Ķīnas produkti, piemēram, akumulatori, elektroautomobiļi un saules paneļi, kuru ražošanai Ķīnas valdība piešķir dāsnas subsīdijas. Šogad aprīlī gandrīz katra desmitā ES pārdotā jaunā automašīna bija ražota Ķīnā. Tikmēr Ķīna liek dažādus šķēršļus ES ražojumu nonākšanai savā tirgū.

Šajā situācijā bloka ražotāji pamatoti sūdzas par nevienlīdzīgu konkurenci ar Ķīnas uzņēmumiem.

Lai mēģinātu samazināt tirdzniecības deficītu ar Ķīnu, EK ir ierosinājusi stiprināt ES tirdzniecības aizsardzības pasākumus, piemēram, dot priekšroku vietējiem uzņēmumiem publiskajos iepirkumos un izslēgt no stratēģiskajiem telekomunikāciju tīkliem tādus Ķīnas tehnoloģiju milžus kā „Huawei“. Ķīna uz to reaģēja, piedraudot veikt atbildes pasākumus.

Lai censtos mazināt saspīlējumu, šonedēļ Briselē tikās ES tirdzniecības komisārs Marošs Šefčovičs un Ķīnas tirdzniecības ministrs Vans Veņtao. ES un Ķīna vienojās palaist Tirdzniecības un investīciju konsultāciju mehānismu, kura ietvaros notiks konsultācijas par tirdzniecības un investīciju līdzsvarošanu, eksporta kontroli, intelektuālā īpašuma tiesībām un Pasaules Tirdzniecības organizācijas reformu.

Šefčovičs cer, ka Briseles un Pekinas dialogs nesīs „taustāmus rezultātus” līdz viņa vizītei Ķīnā oktobrī. Ķīna ir paziņojusi, ka būtu gatava palielināt preču importu no ES, taču tādā gadījumā Pekina vēlas, lai bloks atvieglotu eksporta kontroli augsto tehnoloģiju produktiem.

Kādu lomu uz skatuves spēlē gaisma? Vai tā var kļūt par galveno varoni? Monopolā saruna ar gaismu mākslinieku Niku Ciprusu.

Kāds būs Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas vēsturisko zīmolu turpmākais liktenis? Vai LSM valde nepieciešamības gadījumā būs gatava atzīt savu kļūdu un uzņemties atbildību? Šie ir tikai pāris no daudzajiem jautājumiem, ko šodien sabiedriskā medija darbinieki uzdeva valdes priekšsēdētājai Baibai Zūzenai pēc viņas prezentācijas par Latvijas Sabiedriskā medija jauno zīmolu un tā nozīmi nākotnes attīstībā.

Apkopojām šodienas pasākumā izskanējušo, darbinieku jautājumus un viedokļus.

Uzbrucējs nopludinājis 44-us gigabaitus “Latvijas valsts mežiem” nozagto datu, lielākoties tie ir iekšēji dokumenti, epasti, paroles un sertifikāti - tā secinājusi kiberincidentu novēršanas institūcija Cert LV. Bet cik ievainojami ir citi uzņēmumi? 

Atbalsts Ukrainai tās ceļā uz iestāšanos Eiropas Savienībā - to par vienu no prioritātēm nosaukusi Īrija, kas šodien pārņem Eiropas Savienības prezidējošās valsts pienākumus.

Vai Nacionālajā hokeja līgā spēlējošie Latvijas hokejisti mainīs klubu piederību? Šovakar pasaulē spēcīgākajā hokeja līgā sākas brīvo aģentu tirgus.

Lietuvas Republikas Seims ar nelielu balsu vairākumu apstiprināja premjerministra pilnvaras Sociāldemokrātiskās partijas priekšsēdētājam, ekonomistam Mindaugam Sinkevičum. 22. jūnijā par savu atkāpšanos no amata paziņoja Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers. Bet starp Ukrainu un Poliju uzliesmojis pēkšņs un negaidīti spējš starptautisks skandāls, kura pamatā ir vairāk nekā astoņdesmit gadus seni vēstures notikumi.

Ārzemju aktualitātes pārrunājam kopā ar politoloģi, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošo pētnieci Žanetu Ozoliņu un LSM ārzemju ziņu redaktori Ievu Strazdiņu.

Vakar Lietuvas Republikas Seims ar nelielu balsu vairākumu apstiprināja premjerministra pilnvaras Sociāldemokrātiskās partijas priekšsēdētājam, četrdesmit gadus vecajam ekonomistam Mindaugam Sinkevičum. Tagad viņam divu nedēļu laikā jāsastāda valdība, kam tad jāsaņem prezidenta Gitana Nausēdas piekrišana un Seima apstiprinājums. Sinkevičus savulaik darbojies dzimtā Jonavas rajona pašvaldībā, divreiz bijis tā mērs, pildījis arī ekonomikas un inovāciju ministra amatu premjera Sauļus Skverneļa valdībā. Savu nomināciju jaunais premjers ieguva pēc tam, kad demisionēja viņa priekšgājējas, premjerministres Ingas Ruginienes kabinets, kuru jau labu laiku destabilizēja pretrunas starp valdošās koalīcijas partijām. Galvassāpes partneriem radīja nacionālistiski populistiskā partija „Nēmunas rītausma”, kuras līderis Remigijus Žemaitaitis pamanījās nopelnīt notiesājošu spriedumu par antisemītiskiem izteikumiem un holokausta noniecināšanu, bet pēc tam arī izmeklēšanu par iespējamu krāpniecisku rīcību. Tomēr pēdējais piliens sociāldemokrātu pacietības kausā bija „Nēmunas rītausmas” atteikšanās atbalstīt valdības plānus par armijas poligona izveidi Baltkrievijas robežas tuvumā. Notika izšķiršanās par nacionālpopulistu izmešanu no koalīcijas, vietā piepulcinot centriski kreiso partiju Demokrātu savienība „Lietuvas vārdā”. Koalīcijā paliek otrs līdzšinējais partneris – partiju apvienība, kuru veido Lietuvas Zemnieku un zaļo savienība un partija Lietuvas poļu vēlēšanu akcija – Kristīgo ģimeņu savienība. Arī nākamajā valdībā, gluži tāpat kā iepriekšējā, dominējošās pozīcijas saglabās sociāldemokrāti, kuriem ir lielākā frakcija Seimā. Līdzšinējā premjerministre Ruginiene varētu atgriezties jau agrāk pildītajā sociālās aizsardzības un darba ministres amatā, savukārt ārlietu ministra portfelis, visdrīzāk, joprojām paliks sociāldemokrātu atbalstītā bezpartejiskā ministra Ķēstuša Budra rokās, kas apliecina stingru pēctecību Lietuvas ārpolitiskajās nostādnēs. Kopumā ņemot, jaunā koalīcija, kurā nacionālpopulistus nomainījuši centriski kreisie no Demokrātu savienības „Lietuvas vārdā”, šķiet ideoloģiski daudz loģiskāka.

22. jūnijā par savu atkāpšanos no amata paziņoja Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers. Viņa leiboristu valdība nāca pie varas 2024. gada jūlijā pēc Parlamenta vēlēšanām, kurās smagu sakāvi cieta britu konservatīvie, savukārt leiboristi ieguva parlamentāro vairākumu. Taču gluži citu ainu rādīja šī gada maijā notikušās vietvaru vēlēšanas, kurās leiboristi zaudēja gandrīz pusotru tūkstoti deputātu vietu, lielāko daļu no kurām sev pievāca Breksita „zvaigznes” Naidžela Farāža vadītā radikāli labējā un populistiskā parija „Reformēt Apvienoto Karalisti”. Kādu kumosu no leiboristu elektorāta pīrāga nokampa arī viņu kreisā flanga konkurenti Anglijas un Velsas Zaļā partija, tāpat daļa agrāko leiboristu vēlētāju izšķīrušies par labu neatkarīgiem kandidātiem. Nelīdzēja Stārmera priekšvēlēšanu retorika par stingrāku imigrācijas politiku, un nepārliecinoša leiboristu vēlētāju acīs ir bijusi arī valdības līdzšinējā nepietiekami dāsnā sociālā politika. Daudzi leiboristu vēlētāji kā nekonsekventu un liekulīgu vērtē Stārmera un viņa valdības pozīciju Gazas kara sakarā, no vienas puses turpinot ieroču piegādes Izraēlai, tomēr atzīstot Palestīnas valsti de jure un atsaucot iebildumus pret Izraēlas līderiem izvirzītajām apsūdzībām Starptautiskajā krimināltiesā. Jau tūlīt pēc graujošo pašvaldību vēlēšanu rezultātu paziņošanas skaidri izpaudās viedoklis, ka premjera demisija ir tikai laika jautājums, un, iespējams, tika gaidīts, līdz parādīsies gana pārliecinošs pēctecis. Par tādu kļuvis līdzšinējais Lielās Mančestras grāfistes lordmērs Endijs Bērnems, kurš 18. jūnijā Parlamenta papildvēlēšanās uzvarēja savu konkurentu no farāžistu partijas. Bērnems ir pieredzējis politiķis, kurš laikā no 2007. līdz 2010. gadam ieņēmis vairākus ministra amatus premjera Gordona Brauna valdībā. Kopš 2017. gada viņš bija Lielās Mančestras mērs, un šajā amatā sevi apliecināja kā patiešām prasmīgu vietvaras līderi, jo sevišķi pandēmijas laikā, kad viņa argumentācija panāca zināmu centrālās valdības atbalsta politikas koriģēšanu. Pateicoties sekmīgajai darbībai un iegūtajai autoritātei Bērnems presē ticis iedēvēts par „Ziemeļu karali”. Viņš pat definējis savu kreisās politikas virzienu, dodot tam apzīmējumu „mančestrisms”. Pēc viņa paša vārdiem, tas ir „neoliberālismu izbeidzošs” „uzņēmējdarbībai draudzīgs sociālisms” un „moderna un funkcionāla atbilde uz augstas nevienlīdzības un lēnas izaugsmes slazdu, kuru radīja 20. gadsimta astoņdesmito gadu centieni maksimāli privatizēt ekonomisko varu un pārmērīgi centralizēt politisko varu Valsts kases rokās”. Bērnems jau saņēmis atbalstu no daudziem leiboristu partijas biedriem, savukārt vairāki viņa potenciālie sāncenši partijas vadītāja vēlēšanās savas kandidatūras atsaukuši. Kā iespējams konkurents Bērnemam gan tiek minēts līdzšinējais bruņoto spēku ministrs Elisters Kernss.

Maija beigās starp Ukrainu un Poliju uzliesmoja pēkšņs un negaidīti spējš starptautisks skandāls, kura pamatā ir vairāk nekā astoņdesmit gadus seni vēstures notikumi. Viss sākās ar prezidenta Volodimira Zelenska parakstītu dekrētu par Ukrainas nemiernieku armijas nosaukuma piešķiršanu Ukrainas bruņoto spēku īpašo operāciju centram „Ziemeļi”. Ukrainas nemiernieku armija bija Ukraiņu nacionālistu organizācijas bruņotais spārns, kas Otra pasaules kara laikā cīnījās par neatkarīgas Ukrainas valsts atjaunošanu, karojot gan pret vācu okupācijas spēkiem, gan dažādas ievirzes poļu bruņotās pretestības vienībām, gan padomju partizāniem. Vēl desmit gadus pēc pasaules kara beigām Nemiernieku armija turpināja cīņu pret padomju okupācijas režīmu, un šodienas Ukrainā tā tiek pieminēta kā nacionālās atbrīvošanās kustība. Taču šo spēku kontā ir arī nežēlīga izrēķināšanās ar Rietumukrainas neukraiņu iedzīvotājiem, lielākoties poļiem, kas notika 1943. un 1944. gadā. Poļu vēsturnieki to traktē kā genocīdu un lēš iespējamo upuru skaitu līdz simt trīsdesmit tūkstošiem; viņu ukraiņu kolēģi sauc šos skaitļus par pārspīlētiem un norāda, ka arī poļu puse izvērsusi ukraiņu civiliedzīvotāju slepkavošanu, tātad tas bijis abpusējs terors un kara noziegumi. Lai kādi arī nebūtu vēstures traktējumi, attiecīgā nosaukuma piešķiršana Ukrainas armijas vienībai kļuva par iemeslu, lai Polijas prezidents Karols Navrockis lemtu par agrāk piešķirtā Polijas Baltā Ērgļa ordeņa, valsts augstākā apbalvojuma, atņemšanu prezidentam Zelenskim. Tiek minēts, ka šī soļa patiesais iemesls ir politiska rīvēšanās starp prezidenta Navrocka pārstāvēto labēji konservatīvo partiju „Likums un Taisnīgums” un pašreizējo valdības bloku – plašu centrisko spēku koalīciju. Prezidenta mērķis esot bijis nostādīt neērtā situācijā premjerministru Donaldu Tusku, kuram vajadzētu arī ar savu parakstu apstiprināt ordeņa atņemšanu. Nesagaidot procesa beigas, prezidents Zelenskis pa pastu nosūtīja savu ordeņa eksemplāru uz Polijas prezidenta kanceleju Varšavā, un, solidarizējoties, viņa piemēram sekoja vairāki citi šī apbalvojuma saņēmēji: agrākie Ukrainas prezidenti Leonīds Kučma, Viktors Juščenko un Petro Porošenko, kā arī vairākas citas amatpersonas, ieskaitot ārlietu ministru Andriju Sibihu un izlūkdienesta vadītāju Kirilo Budanovu. Pie tam oficiālā Varšava steidzās apliecināt, ka šis nedaudz groteskais process nekādi neietekmēšot Ukrainai sniedzamo atbalstu tās cīņā pret Krievijas agresiju. Vakar gan parādījās informācija, ka Polija pagaidām nenodos Ukrainai agrāk solītos iznīcinātājus Mig-29, bet tas tādēļ, ka Ukraina, savukārt, nav pildījusi apņemšanos piegādāt poļiem militāros lidrobotus.   

Sagatavoja Eduards Liniņš.