By
Download on the App Store

episodes

  • Krustpunktā izvaicājam ekonomikas ministru Viktoru Valaini

    Pēc pēdējiem notikumiem Tuvajos Austrumos šķiet, ka cerības uz zemākām cenām veikalos sadrūp, jo degvielas tirgotāji ir ļoti operatīvi reaģējuši uz naftas cenu pieaugumu biržās. Par šo tematu un arī citiem valsts ekonomikai būtiskiem jautājumiem, piemēram, sadarbības izbeigšanu ar agresorvalstīm runājam Krustpunktā, kad izvaicājam ekonomikas ministru Viktoru Valaini.

    Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod portāla "LSM.lv" ekonomikas ziņu redaktore Ilze Zālīte un Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnālists Andrejs Vasks.

     

    54 min
  • #236 Latvijā nav vienota regulējuma bezpalīdzīgu senioru mehāniskai fiksācijai slimnīcās

    Aizvadītajos gados Latvijas slimnīcās nedaudz vairāk kā puse pacientu bija vecumā virs 60 gadiem. Lai saņemtu medicīnisku palīdzību, daļa no viņiem mūža nogalē vecuma nevarības dēļ var nonākt slimnīcā bezpalīdzīgā stāvoklī. Taču ārstniecības iestādē viņus var mehāniski fiksēt jeb piesiet pie gultas, par ko ceļ trauksmi pacientu tuvinieki. 

    Marga, meita bijušajai pacientei Vidzemes slimnīcā: “Un tad man tika pateikts tā: “Nu, ko tad jūs domājat, jūs gribat, lai viņi krīt un lauž locekļus?””

    Lai arī statistikā sūdzības par mehānisku fiksāciju parādās reti, pēdējo divu gadu laikā to piedzīvoja divi pacienti vienā no Latvijas slimnīcām.

    Ineta Rezevska, Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas vadītāja: “Bet es gribu atkal teikt, ka tas, ka nav sūdzību nenozīmē, ka tādi pārkāpumi netiek pieļauti.”

    Spēkā esošās instrukcijas un vadlīnijas noteic, ka fiksācija ir stingri regulēta, bet šādi bieži fiksē tieši bezpalīdzīgus pacientus, kuru tuvinieki par notikušo uzzina tikai ieraugot siksnas ap rokām.

    Uģis Muskovs, Vidzemes slimnīcas valdes priekšsēdētājs: “Mēs pacientus nefiksējam, bet ierobežojam nedaudz viņa kustības.”

    Vai Latvijā šobrīd ir sakārtota sistēma, kas nosaka gadījumus, kad bezpalīdzīgus pacientus vecuma nevarības dēļ var mehāniski fiksēt jeb piesiet pie gultas? To pētām Atvērto failu pusstundā.

     

    29 min
  • Rūta Muktupāvela: Tēze, ka dzīvojam krīžu gadsimtā, diemžēl kļūst arvien aktuālāka

    9. martā Latvijas Kultūras akadēmijas Gara mājā (Miera ielā 58a) pasākuma cikla “Uzzini, ko nezini” ietvaros notiks seminārs “Kolektīvās dziedāšanas prakses: līdzīgais un atšķirīgais Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un Dānijā”. Seminārs ir daļa no projekta “CRIES: Kolektīvā dziedāšana sociālo krīžu laikā: tās potenciāla izpēte Skandināvijā un Baltijā” un tajā pētnieki iepazīstinās ar projekta ieceri, pētījuma jautājumiem un starptautiskās sadarbības ietvaru.

    Par to, kā un cik lielā mērā kolektīvā dziedāšana ietekmē kultūras izturētspēju un uzticēšanos sociālo krīžu periodos, saruna ar LKA profesori, pētnieci Rūtu Muktupāvelu.

    Rūta Muktupāvela: Pirmais - tā sociālā vide, kur cilvēki apgūst kolektīvās dziedāšanas prasmes, bet tas, kas ir ļoti svarīgi arī šī projekta ietvaros -

    kā domāt arī par tiem cilvēkiem, kas paši sevi pašcenzūras rezultātā izslēdz no dziedāšanas praksēm, varbūt kāds neuzmanīgs skolotāju vārds viņus ir izslēdzis? Kā šie cilvēki jūtas - piederīgi, nepiederīgi kolektīvās dziedāšanas telpai?

    Mani ļoti sajūsmina un iepriecina arī spontāna dziedāšana, un tagad ir Tīnūžu Šķībais koris, kas, ļoti ceru, izvērsīsies par plašāku kustību. Es esmu strādājusi ar mazākiem bērniem, skolas vecāko klašu bērniem, un man jāsaka, ka faktiski nav tādu, kuri nevarētu dziedāt vismaz elementāras folkloras dziesmiņas. Dziedāt var visi, un tas paradoksālais ir, ka arī "rūcēji", kā viņus dēvē, ar laiku, padziedot mēnesi vai divus, spēj iekļauties un sinhronizēties. Tas kopīgais prieks, protams, ir neizmērojams, un man šķiet, ka tā ir ārkārtīgi liela vērtība. Protams, ir skatuve, ir profesionāla dziedāšana. Mums ir izcili kori, mēs esam koru kultūras superzeme, un par to liecina nemitīgi apbalvojumi. Visur, kur latvieši parādās, visi apbrīno mūsu koru dziedāšanas kultūru - kas ir, tas ir, bet tajā pašā laikā ir tik daudz cilvēku, kuri kaut kādu iemeslu dēļ paši sevi izslēdz no kolektīvas dziedāšanas.

    Mums jādomā par tiem cilvēkiem un to, kādi ir tā iemesli, vai etniskā piederība vai sociāli demogrāfiskās problēmas, vai atstumtības riski - kas ir tas, kāpēc cilvēki nevēlas vai citu iemeslu dēļ nepiedalās kolektīvā dziedāšanas praksē?

    Pētījuma nosaukumā var likt vairākus akcentus: vienu uz kolektīvo, bet otru uz sociālo krīžu virzību, un ir sajūta, ka tieši šobrīd, un arī senākā un nesenākā vēsturē skatoties, tas varētu būt ļoti aktuāli. Pirmais, kas nāk prātā manā vēsturiskajā pieredzē, ir barikādes, un tas ir viens no spilgtiem piemēriem, bet minat arī, piemēram, to, kā cilvēki dzied Ukrainas bumbu patvertnēs.

    Jā. Pagājušajā vasarā Mālpilī festivālā Baltica bija pasākums “Dziesmas Ukrainai”, un tur piedalījās arī folkloras ansamblis no Ukrainas. Mēs intervējām dalībniekus, un viņi stāstīja, kā viņi dzied bunkuros. Pārsvarā viņi dzied tādas dziesmas, kas ir aktuālas viņiem kā ukraiņiem, bet viņi bieži vien dzied arī tādas dziesmas, kas ir pret ienaidnieku, arī izsmejošas dziesmas, kas viņiem dod iekšējo spēku, lai izturētu visu to sāpīgo un prātam neaptveramo situāciju. Ukraiņi tiek pārstāvēti arī šajā projektā - Klaipēdas universitātē ir viespētniece no Ukrainas, kas ir piesaistīta šim projektam, un arī citās Baltijas valstīs un Skandināvijā veidojas ukraiņu diasporas, un viņi tiek intervēti, tiek izzināta viņu pozīcija un pieredze gan šajā situācijā, gan vispār krīzēs.

    Krīzes aspekts bez šaubām ir ļoti, ļoti svarīgs, un tieši Ukrainas pieredze kļuva par pamatu šī projekta tapšanai. 

    Tagad pasaule paliek arvien trauslāka, un, ja Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs vēl pirms kādiem pieciem gadiem teica, ka 21. gadsimts ir krīžu gadsimts, tad tagad, man šķiet, neviens par to vairs nešaubās, jo tad vēl pat Ukrainas karš nebija sācies, bet faktiski tā tēze diemžēl kļūst arvien aktuālāka - mēs dzīvojam krīžu gadsimtā.

     

    24 min
  • LMA studenti mākslas darbos pēta iepriekšējo gadu diplomdarbus

    Studentu diplomdarbos tīras mākslas meklējumi, arī rietumu mākslas klātbūtne – liecina Latvijas Mākslas akadēmijas arhīva izpēte. Izpēte notikusi Fundamentālo un lietišķo pētījumu projekta ietvaros, un tas ļāvis vienkopus apzināt vairāku Mākslas akadēmijas nodaļu diplomdarbus pusgadsimta garumā. Nupat atklāta arī izstāde „Diplomdarbs ir mākslas darbs/ arhīva izpēte/ 1949-1991/ keramika/stikls/tekstils/interjers”, kas skatāma Mākslas akadēmijas izstāžu telpā „DUO”. 

    Izstādes ietvaros ik ceturtdienu „DUO” telpā notiks vieslekcijas un diskusijas. Jau šopēcpusdien mākslas pētnieces no Lietuvas un Igaunijas dalīsies ar pieredzi dizaina kolekcijas veidošanā , kā dizaina procesi tiek pētīti pie viņiem.

    11 min
  • Pašmāju seriāli – to oriģinālsaturs, finansējums un izplatīšana dažādās platformās

    Ir kāds jautājums, par kuru katram ir ko teikt. No – es seriālus neskatos, līdz – skatos un gaidu katru dienu, man ir viedoklis, ko vajadzētu rādīt un ko vajadzētu filmēt. Kultūras rondo runājam par Latvijā radītiem seriāliem, to satura īpatnībām, finansējumu, izplatīšanu un arī lielākajām problēmām. Varbūt tas ir labu scenāriju trūkums?

    Analizē Ilze Korjus, TET galvenā producente, kopproducente seriālam "Nelūgtie viesi", Zane Valeniece, kura ir Latvijas Sabiedriskā medija Filmu iepirkšanas nodaļas vadītāja, viņa arī lasa lekcijas RSU par dokumentālo kino un seriālu analīzi TV un straumēšamas platformās, un Kārlis Dorbe, LMT Satura biznesa vadītājs.

    29 min
  • Pētījums: cilvēki aizvien biežāk baidās no dabas un savvaļas

    Raidījumā runājam par dabu un kādu interesantu pētījumu, kas raksturo mūsu attiecības ar dabu šajā laikmetā. Ir skaidrs, ka šodien vairāk nekā jebkad laiku pavadām iekštelpās, pilsētās, atrauti no dabas. Vai šis varētu būt iemesls, kāpēc nesenā Lundas Universitates pētījumā secināts, ka mūsdienās sākam izjust bailes un trauksmi no atrašanās savvaļā? Vai daba patiesi ir biedējoša un bīstama un vai cilvēks var dzīvot bez dabas elpas? Un kā atgriezties pie dabas, mazinot trauksmi? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē klīniskā psiholoģe, meža terapijas praktiķe Inga Dreimane, Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange un cilvēks, kurš ikdienu pavada dziļā mežā - mežzinis Raimonds Mežaks.

    Lundas universitāte apkopojusi ap 200 dažādu pētījumu par cilvēka attiecībām ar dabu un secināts, ka šīs attiecības paslikintās, aizvien vairāk cilvēku attālinās no dabas un pat izjūt bailes vai nepatiku atrasties dabiskā vidē. Zviedrijas pētnieku apkopotā informācija nav pārsteigus arī speciālistiem Latvijā, kur arī novēro līdzīgu tendenci.

    Pētnieki brīdina, ka bieži lietotot pretblusu un ērču līdzekļus ir bīstami apkārtējai videi

    Populāras blusu un ērču zāles, konkrēti izoksazolīna zāles, ko dod suņiem un kaķiem, varētu radīt apdraudējumu apkārtējai videi. Tā savus secinājumus Francijas zinātnieki skaidrojuši publikācijā žurnālā “Vides toksikoloģija un ķīmija” (Environmental Toxicology and Chemistry). Zāļu aktīvās vielas nonāk mājdzīvnieku izkārnījumos, tādējādi toksiskām vielām pakļaujot kukaiņu sugas, kas barojas no mēsliem. Šie kukaiņi ir svarīgi barības vielu apritei un augsnes veselībai, tāpēc publikācijā minētais rada jautājumu par mājdzīvnieku ārstēšanas metožu ietekmi uz ekosistēmu.

    Komentāru pašmāju pētnieku vidū sniedz Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR Ķīmijas laboratorijas vadītājs, kā arī Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes profesors Vadims Bartkevičs. Vai aprakstītais ir būtiska, iepriekš nepieredzēta situācija?

    49 min
  • Zirgi ir pelnījuši laipnu attieksmi, iejūtību un rūpes. Zirgu turēt nav lēti

    Zirgi ir skaisti un gudri dzīvnieki, kuri, tāpat kā jebkura dzīva būtne, ir pelnījuši laipnu attieksmi, iejūtību un rūpes. Kāda ir situācija ar zirgu labturību šobrīd, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot.

    Stāsta Pārtikas un veterinārā dienesta Novietņu uzraudzības daļas vadītājas vietniece Rudīte Bērziņa, Zirgu asistētas terapijas centra dibinātāja un biedrības "Zirga daba" dibinātāja Iveta Dzērve, veterinārārste, veterinārmedicīnas doktore Evija Liepiņa un fizioterapeite, sportiste un trenere Krista Ķūrēna.

    Zirgs ir atbildība un turēt zirgu nav lēti, atgādina raidījuma viešņas.

    Iveta Dzērve norāda, ka ir valstis, kur ir aizliegts turēt vienu zirgu, jo zirgam nepieciešams socializēties. Citu dzīvnieku klātbūtne nepalīdzēs, zirgam vajag zirgu, jo citādi viņš jūtas slikti. Zirgam vajag savējo kompāniju, bez kuras var justies arī nedrošs, jo zirgs ir bara dzīvnieks.

    Diemžēl arvien ir ikdiena, kad zirgu piesien vai viņam sapin kājās. Šobrīd Zemkopības ministrijā top noteikumi, kas šo aizliegs.

    Krista Ķūrēna norāda, ka tas nav nekas jauns un nezināms, ka zirgiem nepieciešamas ganības un socializācija. par to runā arī augstākajā sportā jau gadiem un tendence ir pozitīva.

    "Es strādāju ar augta līmeņa sporta zirgiem, viņi dzīvo daudz ārā, ganībās, brīvi staigā, kad tas ir iespējams. Protams, sacensību laikā ir ierobežojumi, bet tad viņi atgriežas mājās un ir iespēja būt zirgam. Tas ir svarīgi, domājot par viņa labsajūtu, kā arī fizisko un mentālo veselību. Mums visiem ir svarīgi, lai dzīvnieks būtu laimīgs un vesels. Viņam ir nepieciešama komunikācija ar citiem zirgiem, nepieciešams dzīvot ārā - staigāt, ganīties, vārtīties, arī iespējams, traumēties. Mēs nevaram audzināt burbuļplēvē iepakotus tizlenīšus un cerēt, ka viņš būs sportists ilgus gadus," vērtē Krista Ķūrēna.

    "Tā ir arī drošība. Zirgs, kurš tiek visu laiku turēts boksā un iziet ārā tikai pasportot vai tiek ārā tikai kādu stundu, viņš ir cilvēkam bīstams, jo netiek apmierinātas viņa pamata vajadzības pēc kustības un socializēšanās," papildina Iveta Dzērve.

    49 min
  • [UKR] Кіберодяг. 800 швачок для України | Запобіжник #144

    Від двох рішучих жінок — до мережі з понад 800 волонтерами по всьому світу: за чотири роки «Швейна рота» пошила сотні тисяч одиниць адаптивного одягу, допомагаючи одягнути незліченну кількість поранених і зберегти їхню гідність. У розмові з Dīvs Reiznieks одна із засновниць руху Ксенія Самойлич розповідає, як ця ініціатива допомагає не лише військовим, а й самим швачкам — багатьом із них ніколи б не спало на думку, що колись вони стануть волонтерками.

     

    Це повне інтерв’ю без перекладу з подкасту Латвійського радіо «Drošinātājs» («Запобіжник»), присвяченого народу України та його боротьбі з російською агресією.

    Посилання на повну версію подкасту можна знайти тут: linktr.ee/drosinatajs 

    51 min