
Sign up to save your podcasts
Or


Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Minhenes Bundesvēra universitātes politikas zinātnes profesoru un grāmatas “Ja Krievija uzvar. Scenārijs” autoru Karlo Mazalu (Carlo Masala) par nākotnes scenārijiem starptautiskajā politikā un kā atturēt iespējamu Krievijas uzbrukumu NATO dalībvalstīm tuvākā nākotnē.
No 2023. gada Latvijā pirmsskolās izglītības procesam jānotiek tikai valsts valodā. Vai tas patiesi tā ir un kā šajā ziņā sokas agrāk par "krievu bērnudārziem" dēvētajām pirmsskolas izglītības iestādēm?
Ģimenes studijā situāciju analizē Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietnieks izglītības politikas jautājumos Rolands Ozols, Rīgas pašvaldības Izglītības, kultūras un sporta departamenta Izglītības pārvaldes Pirmsskolu nodaļas galvenā speciāliste Jana Buboviča, pilotprojekta "Izglītības iestāžu partnerības kā atbalsts pārejai uz mācībām latviešu valodā" konsultante, izglītības eksperte Inga Pāvula un Daugavpils pilsētas Izglītības, jaunatnes un sporta pārvaldes metodiķe, Daugavpils Ķīmijas apkaimes pirmsskolas izglītības iestādes vadītājas vietniece Ilze Zīle.
"2025. gadā veiktā aptauja par pāreju uz vienoto skolu jeb mācībām tikai valsts valodā apliecina skaidru un noturīgu pozitīvu dinamiku latviešu valodas apguvē un lietojumā - arvien vairāk skolēnu ne tikai labāk pārvalda latviešu valodu, bet arī aktīvāk to izmanto gan skolā, gan ārpus tās, kā arī apzinās valsts valodas nozīmi ikdienas dzīvē. Vienlaikus dati iezīmētos attīstības virzienus, kas ļautu efektīvi pilnveidot latviešu valodas apguves procesu visās izglītības pakāpēs."
Tā informē Izglītības un zinātnes ministrija.
Tas ir vēl viens apliecinājums, ka skolām šajā ziņā pievēršam lielāko daļu uzmanības. Bet svarīgi procesi izglītībā, un daudzi droši vien teiks, ka vissvarīgākie, jo tie pamati, aizsākas vēl pirmsskolās. Par vienotās skolas principu ieviešanu pirmsskolās esam sprieduši daudz mazāk. Kā ar mācībām latviešu valodā sokas agrāk par mazākumtautībām dēvētajām pirmsskolas izglītības iestādēs?
To, ka "Rail Baltica" nepabeigs plānotajā laikā, atzīst gan Eiropas revīzijas iestāde, gan projekta būvētāji. Cik laika šim darbam vēl vajadzēs un vai ir skaidrs plāns un pārskatāms darbu apjoms projekta 1. kārtas pabeigšanai?
Krustpunktā diskutē Satiksmes ministrijas valsts sekretāra vietniece Kristīne Pudiste, Eiropas Dzelzceļa līnijas valdes loceklis Jānis Naglis, Saeimas Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par "Rail Baltica" priekšsēdētājs Andris Kulbergs un Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas deputāts Jānis Patmalnieks.
Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas runājam par pilsoņu karu, par ko teju neviens vairs nerunā. Piecus gadus pēc apvērsuma Mjanmā pasaule ir iemācījusies sadzīvot ar pilsoņu karu šajā valstī.
Pirms pieciem gadiem, 2021. gada 1. februāra agrās rīta stundās, Mjanmas armija īstenoja valsts apvērsumu. Karavīri aizturēja ievēlētos līderus, tostarp civilās valdības pārstāvjus, izslēdza telefona sakarus un internetu un izsludināja ārkārtas stāvokli. Militārie līderi apgalvoja, ka 2020. gada vēlēšanās notikusi krāpšana, taču starptautiskie novērotāji šīs vēlēšanas lielākoties uzskatīja par ticamām. Dažu dienu laikā miljoni izgāja ielās. Valsts ierēdņi pārtrauca darbu. Studenti, ārsti, skolotāji - veselas sabiedrības daļas pievienojās kustībai, kas kļuva pazīstama kā Pilsoniskās nepakļaušanās kustība. Un tad sākās apšaudes.
Tas, kas sākās kā protesti, kļuva par pretošanos. Tas, kas sākās kā pretošanās, pārauga bruņotā konfliktā. Un diemžēl šodien Mjanma atrodas vienā no sarežģītākajiem pilsoņu kariem pasaulē. Kara mērogs ir satriecošs. Jaunākie ziņojumi liecina, ka kopš 2021. gada apvērsuma gājuši bojā vairāk nekā 92 000 cilvēku. Apmēram 3,5 miljoni cilvēku ir pārvietoti valsts iekšienē, bet kopējais piespiedu pārvietoto cilvēku skaits pārsniedz četrus miljonus. Tajā pašā laikā aptuveni 16 miljoniem cilvēku – gandrīz trešdaļa valsts iedzīvotāju – ir nepieciešama humanitārā palīdzība, lai nodrošinātu pārtiku, pajumti un medicīnisko aprūpi.
Valsts ir sašķelta. Daži aprēķini liecina, ka armija faktiski kontrolē tikai apmēram 20 procentus valsts teritorijas, kamēr pretošanās spēki un etniskās bruņotās organizācijas kontrolē lielas lauku un pierobežas teritorijas. Un tomēr politika turpinās, vismaz formāli. 2025. gada beigās un 2026. gada sākumā militārā valdība organizēja nacionālās vēlēšanas. Daudzām opozīcijas partijām tika liegta dalība, tūkstošiem politisko ieslodzīto joprojām atradas cietumos, un vēlētāju aktivitāte samazinājās līdz aptuveni 55 procentiem, kas ir būtiski mazāk nekā iepriekšējās demokrātiskajās vēlēšanās. Militāri atbalstītās partijas ieguva pārliecinošu parlamenta kontroli.
Piecus gadus pēc apvērsuma Mjanmā ir vēlēšanas, bet nav stabilitātes. Ir valdība, bet nav leģitimitātes. Un ir globāla izpratne, bet ļoti maz globālas rīcības. Lai saprastu, kāpēc pasaule ir darījusi tik maz, lai apturētu karu, ir jāieskatās neērtajā telpā starp vērtībām un stratēģiju - vietā, kur patiesībā notiek lielākā daļa ārpolitikas.
Raidījumu veido arī doktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņa universitātes.
Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) pašlaik skatāma izstāde „Ojārs Ābols. Cilvēka absurdie projekti uz zemes”. Saistībā ar izstādi pirms kāda laika muzejā notika priekšlasījumi un diskusija „Starp konformismu un nonkorformismu: vai Latvijā pastāvēja pagrīdes un neoficiālās mākslas vide?”. Mākslas zinātnieces referātos atskatījās uz 20. gadsimta 60.-80. gadiem un mākslinieku atrašanos starp konformismu un nonkorformismu. Savukārt mūsdienu mākslinieki diskutēja par radoša cilvēka brīvību, pašcenzūru, arī laikmeta iezīmēm.
Priekšlasījuma tēma un arī diskusija raisīja lielu interesi, jo Latvijas Nacionālā mākslas muzeja konferenču zālē nebija nevienas brīvas vietas. Jautājumi: kā oficiāli atzīto mākslinieku darbos identificējamas nonkonformisma pazīmes un kādas stratēģijas viņi pielietoja, kā Mākslinieku savienības viedokļu līdera Ojāra Ābola aktīvisms skatāms iepretim Zentai Loginai, kura ieņēma eskeipisku dzīves pozīciju, un kā 70. gados mākslā ienākusī jaunā paaudze izvairījās no skarbā stila patosa? Arī par Nortona un Nensijas Dodžu Padomju Savienības nonkonformisma mākslas kolekciju dažas spilgtas epizodes šajā ierakstā.
Par savu divvalodīgo latviešu-krievu ģimeni un tēvu, kuram bija Alcheimera jeb aizmiršanas slimība, un vēstures nospiedumiem, un aktuālo militāro konfliktu tepat Eiropā dzīves romānā "Tēvs" pārdomājusi rakstniece Inga Žolude, kuru izvaicājam Kultūras rondo studijā.
Grāmatu noteikti var pamanīt grāmatnīcā. Uz vāka ir sarkanas neļķes, un tas nav nejauši. To sarunā apliecina arī Inga Žolude.
"Visām manām grāmatām vāki ir apzināti [veidoti]. Tā ir kā grāmatas stāsta vizītkarte, kas piesaka to, kas tur būs iekšā. Un arī šis vāks bija iecerēts jau diezgan savlaicīgi. Bija skaidrs, ka tur jābūt sarkanām neļķēm," atklāj Inga Žolude. "Kāpēc sarkanās neļķes? Atbildes ir grāmatā. Tas ir ne tikai komunistiskais simbols, bet arī privātajā vēsturē balstīts. Žēl, ka tādam skaistam un smaržīgam ziedam ir tāda nelāga konotācija."
Inga Žolude piekrīt, ka "Tēvs" ir viņas vispersoniskākā grāmata.
"Grāmata varbūt nebija iecerēta nemaz publiskai lasīšanai. Es drīzāk to sāku rakstīt kā tādu sarunu vai vēstuli savam tēvam ar pārdomām par visām tēmām, kas man radīja iekšēju nemieru," atklāj Inga Žolude. "Viens ir šis starpetniskais jautājums, latviešu un krievu jautājums, jo mans tēvs ir krievvalodīgais. Visu dzīvi man tas nav radījis nepārvaramas grūtības. Lai gan grāmatā, protams, var lasīt dažādas epizodes. Bet, sākoties pilna mēroga iebrukumam Ukrainā, šis jautājums aktualizējās tieši tāpat kā visā pārējā pasaulē. Arī mums dažādās publiskās kopienās un diskusijās tas jautājums bija ļoti aktuāls ar dažādām argumentiem un, protams, arī ar dažādiem pavērsieniem attiecībās. Tieši tāpat arī šis jautājums ietekmēja mani un manu ģimeni. Bet ir arī vēl citi faktori, jo mēs ne vienmēr esam pārliecināti, ko domājam paši normālos apstākļos. Ja vēl iedarbojas citi apstākļi, piemēram, kādas slimības vai kas, tad vispār kļūst neskaidrs, kur ir manas domas un kur manā vietā runā kas cits."
Inga Žolude stāsta, ka romāna manuskriptu izlasīja mamma, un tas arī ir pirmais gadījums, kad vispār kāds lasījis manuskriptu pirms tas ir izdots publiski.
"Man šķita, ka viņai tas ir jāredz. Droši vien, ja viņa to nebūtu akceptējusi, tad varbūt mēs te arī nesēdētu tagad nesarunātos par grāmatu, varbūt tādas krāsas nebūtu. Man liels prieks, ka viņa akceptēja manuskriptu. Es to uztveru kā tādu svētību," atklāj Inga Žolude.
Mamma darbu necenzēja, lai gan viņai bija tiesības atzīmēt, labot, komentēt.
"Kad viņa man atdeva atpakaļ manuskriptu, viņa teica, ka ir tikai viens komentārs," bilst Inga Žolude. "Man bija ļoti ilgu laiku bailes atvērt un paskatīties, kas tas ir. Kad pirmās emocijas vai satraukums norima, es atvēru un ieraudzīju to pasvītrojumu vienā vietā, bet tas nebija nekas ārkārtējs. Es arī to ņemu vērā.
Bet jāsaprot arī, ka šis nav objektīvs stāsts. Tā ir mana perspektīva, un šis viens kopīgais ģimenes stāsts katram ir noteikti ir savs. Arī droši vien dažādos laikos ir savs, jo mēs arī uz notikumiem, kas tagad notiek, skatāmies citādāk nekā tad, kad mēs atkāpjamies jau laika distancē. Emocijas rimst un varbūt arī parādās lielāka sapratne."
Pēc klausītāju lūguma atkārtoti pievēršamies ūdens tīrībai, garšai un sastāvam. Ko saņemam, kad no krāna ielejam glāzē ūdeni - kādu sastāvu, garšu un piedevas? Kā šajā ūdens sistēmā "ceļo" dažādi mikroorganismi un kā noteikt, vai ūdens ir droši lietojams uzturā? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Sandis Dejus, SIA "Rīgas Ūdens" Apvienotās ūdens kvalitātes kontroles laboratorijas vadītāja Gunita Kona un Latvijas Universitātes vadošais pētnieks, ģeologs Andis Kalvāns.