Tiekamies Tēva dienā, tāpēc sveicam visus tēvus. Tāpēc arī saruna par tēviem, par sajūtām, kas rodas, kad vīrietis kļūst par tēvu. Jautājam arī raidījuma viesiem, ko šodien nozīmē būt par tēvu, jo gadsimtu gaitā izpratne par to krietni mainās. 

Raidījumā Pāri mums pašiem sarunājas enerģētikas speciālists, divu bērnu tēvs Roberts Grants, atvaļināts Latvijas armijas virsnieks, četru bērnu tēvs Deniss Miglāns, mācītājs, piecu bērnu tēvs un vectētiņš, kustības "Ceturtais musketieris" vadītājs , mentors Mārcis Zīverts un izņēmējs, četru bērnu tētis Artis Krasts.

Kāda ir mūsdienu vīrieša identitāte, loma attiecībās un kā sasniegt līdzsvaru starp atbildību par citiem un rūpēm par sevi? Par to raidījumā Vai tas ir normāli? sarunājas Intelekta attīstības centra vadītājs, vīru domubiedru kopienas vadītājs Oskars Grīslis un mācību un konsultāciju uzņēmuma "Training Lab" līdzīpašnieks, vīru domubiedru kopienas "EVO" vadītājs Ivars Juškēvics.

Tiekamies Tēva dienā. Droši vien katram no mums ir savas attiecības ar tēvu, varbūt tas ir klātesošs, varbūt tas ir cilvēks, kurš ir blakus, varbūt arī tā ir noticis, ka viņa vairs nav līdzās. Kādam ir labas attiecības ar savu tēvu, bet kādam - sarežģītas, kāds pats ir kļuvis par tēvu un kāds vēl tikai būs. Tāpēc arī raidījumā saruna par to, ko nozīmē vispār būt vīrietim, par vīrieša identitāti, par to, kā vīrietis jūtas mūsdienās.

Vai vīrietim vienmēr ir jābūt stipram, atbildīgam, tam, kurš zina, ko grib, un vienmēr zina, kā rīkoties. Vai varbūt mūsdienu vīrietim ir atļauts arī nezināt, šaubīties, kļūdīties, būt ievainojamam un pateikt: es nezinu, kā man ar šo tikt galā? Vīriešu loma sabiedrībā pēdējos gados ir būtiski mainījusies. Kas ir mainījies, kas notiek pašlaik, un kas ir varbūt gaidāms nākotnē? 

2001. gada 11. septembris - diena, kad notika līdz tam nepieredzēts un praktiski visai pasaulei absolūti šokējošs un negaidīts terorakts Savienotajās Valstīs. Tika nolaupītas četras pasažieru lidmašīnas, trīs no tām ietriecās trīs ļoti nozīmīgās ēkās, kopējais upuru skaits tiek lēsts apmēram 3000 cilvēku. Par to saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar Ģeopolitikas pētījumu centra vecāko pētnieku Jāni Kažociņu.

Toreiz, 2001. gada 11. septembrī, tu vēl biji Britu bruņoto spēku personālsastāvā brigādes ģenerāļa dienesta pakāpē. Kur tu biji un ko tu atceries par 2001. gada 11. septembri?

Jānis Kažociņš: Pirms es atbildu, gribētu pieminēt, ka gandrīz līdzīgā veidā man ir atmiņā palikusi tā diena, kad 1963. gadā es dzirdēju par prezidenta Kenedija nošaušanu. Es zinu precīzi, kur es biju un kā mēs tajā laikā reaģējām. Tad arī šķita, ka kaut kas monumentāls noticis.

2001. gadā mans darbs bija palīdzēt Slovākijas bruņotajiem spēkiem iekļūt NATO. Es biju Slovākijas bruņoto spēku komandiera britu militārais padomnieks. Es biju iesaistīts visās nopietnākās sarunās. 

(..) Tā bija pēcpusdiena, kaut ar uzbrukums notika Ņujorkā no rīta. Mums bija sanāksme pie bruņoto spēku komandiera, kur bija arī atvaļināts ASV divu zvaigžņu ģenerālmajors kā padomnieks, bija vairāki instruktori seržantu, virsseržantu līmenī. Pēkšņi kāds ienāca sanāksmes zālē un teica: "Kaut kas dramatisks notiek."

Blakus telpā bija CNN, un mēs gājām tur. Es noskatījos, kā pirmais trieciens notika. Tad mēs redzējām otro triecienu tiešraidē. Vari iedomāties, kāda tiem amerikāņiem bija sajūta, īpaši tiem, kas bija dienējuši bruņotajos spēkos. Man savilkās rokas dūrēs, pilnīgi nespējīgs jebko ietekmēt un redzi ka notiek viena no vislielākajām traģēdijām, kāda ir bijusi ASV vēsturē.

Spēlē piedalās: Ģirts Trencis, Juris Iesaliņš, Nauris Mancevičs un Mārtiņš Veide.

Raidījumā Piespēle par kādu ārkārtīgi neierastu profila maiņu hokejā. Trīskārtējais Latvijas čempions Reinis Lejnieks nolēmis noslēgt spēlētāja karjeru un kļūt par tiesnesi. Izrādās, ka šo ceļu viņš sāka ar hokeja noteikumu grāmatas izlasīšanu, ko spēlētāja karjeras laikā ne reizi nebija darījis. 

"Kam nāci tu, vilks?" ir pirmā rindiņa no baltkrievu tautasdziesmas. Eva Vežnaveca šo rindiņu likusi grāmatas nosaukumā. Autore strādāja neatkarīgajā žurnālistikā, kad tas bija iespējams Baltkrievijā, tad aizbrauca uz Varšavu un tur arī nodzīvoja vairākus gadus. Arī grāmata "Kam nāci tu, vilks?" iznāca ārpus Baltkrievijas – izdevniecībā, kurā izdod tikai sieviešu radītus romānus.

Šajā grāmatā nav aktuālu politisku ideju, taču ir vilku vārdi un maģiskie akmeņi, ir tāls ciems Baltkrievijā, uz kuru brauc galvenā varone Irina – Rina, jo jāapbērē vecmāmiņa, kas viņu uzaudzinājusi.

Priekšvārda autors Andrejs Hadanovičs "Kam nāci tu, vilks?" velk paralēles un atšķirības ar "alkoholiskajām Odisejām", taču tulkotājai Mārai Poļakovai ir citas literārās paralēles.

Un tagad laiks atklāt arī baltkrievu tautasdziesmas otro rindiņu: 

Evas Vežnavecas grāmatu "Kam nāci tu, vilks?" Māras Poļakovas tulkojumā izdevuši "Latvijas Mediji".

Raidījumu atbalsta:

Ar Druvi runājam par bikšu uzvilkšanas instrukciju un jauno ģeogrāfu sasaukšanos. Domājam arī par to, ko pasaulē mēdzam nepamanīt. Kopā lasām Viestura Ķerus "Es meklēju Teodoru" un Andra Akmentiņa dzejas grāmatu "Klātbūtne" ("Liels un mazs").

"Mēs darām to, kas pašiem ir interesanti, un mēģinām uzkurbulēt cits citu, lai rastos sajūta, ka kopīgas lietas var bagātināt dzīvi." Tā saka publiciste, dokumentālo filmu autore un "Piebalgas kultūrtelpas" vadītāja Elvita Ruka. Kopā ar Elvitu un kultūrtelpas pārstāvi Dāvi Smelteru ejam uz vietu, kur senči skatās uz Gauju, klausāmies "Jaunseviķu" mājas stāstu un uzzinām, kā Dāvja divgadīgais dēls iedvesmoja jauna objekta parādīšanos ceļmalā Zosēni-Abrupe.