Valmieras vasaras teātra festivāls no 7. līdz 9. augustam šogad aicina skatītājus satikties starp tiltiem – īstiem un iedomātiem. Pilsēta pārtaps vasaras teātra galvaspilsētā, un skatītājiem būs iespēja atklāt jaunas teātra spēlēšanai piemērotas vietas Valmieras pilsētvidē. Par tiltu kā saikni un ceļu no viena krasta uz otru saruna Kultūras rondo ar festivāla veidotājiem Reini Suhanovu, Paulu Pļavnieci un Kristīni Freibergu.

"Baltā cielava ir Latvijas cilvēkiem ļoti tuvs putns, gan fiziski, gan garīgi. Baltā cielava uzturas cilvēku tuvumā, apdzīvo viensētas, pilsētas, arī jūras krastu. Bet katrā ziņā bieži vien mēs redzam balto cielavu savā tuvumā," stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. 

"Mudīga un čakla. Latvijas nacionālais putns. Cielava ir tāda, kādi mēs gribētu būt, vismaz atbilstoši mūsu priekšstatiem par cielavu," atzīst Viesturs Ķerus.

"Baltā cielava nav no tiem putniem, kuru mēs drīzāk dzirdētu nekā redzētu. Mežā mēs "vērojam putnus ar ausīm", bet baltā cielava nekur ļoti neslēpjas. Vienīgais viņa slēpjas tad, kad ir jāperē mazuļi, turpina Viesturs Ķerus. "Baltās cielavas mātītes tad ielien labi paslēptā ligzdā, kas varbūt kādā zaru kaudzē, malkas grēdā, akmeņu čupā. Reizēm ir gadījumi, kad šī vieta ir arī novārtā atstāta traktora motors."

Ja tā gadās, šo traktoru vajadzētu vēl uz kādu mēnesi atstāt novārtā, lai cielava var mierīgi izaudzināt savus bērnus. 

Lai arī oficiālais nosaukums ir baltā cielava, reizēm cilvēki viņu sauc par pelēko cielavu, jo pelēkuma viņā arī netrūkst. Melnbalts putns - melns, balts, pelēks. Ornitologi par pelēko cielavu sauc citu cielava sugu, kas ir stipri reti sastopama un dzīvo pie upēm. 

Darba diena var kļūt ne tikai emocionāli patīkama, bet arī veselīga, ja padomājam par ēšanu. Kā sagatavot ēdienu, lai paēstu un tas nesabojātos visas garās darba dienas laikā, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Veselīgas un viegli pagatavojamas receptes iesaka uztura speciāliste Eva Šmite un uztura speciāliste, biznesa augstskolas "Turība" studiju programmas "Uzturs" vadītāja Guna Bīlande.

Jautājam arī Rīgas ielās sastaptiem cilvēkiem, kādi ir viņu pusdienu ieradumi, vai viņi ņem līdzi mājas gatavotu ēdienu. 

Aģentūras "Norstat" apkopotie dati liecina, ka vairāk ņemt līdzi mājās gatavotu ēdienu uz darbu izvēlas sievietes (40%) un 33% vīriešu. 7% gan vīrieši, gan sievietes pērk ēdienu veikalā; 10% sieviešu atzīst, ka pusdienas nodrošina darbavieta, savukārt šo pašu atbildi sniedz 7% vīriešu. 5% sievietes saka, ka darbā nemēdz ēst. Savukārt vīrieši, kuri saka, ka viņi vispār darbā nemēdz ēst, ir 12%. 

Guna Bīlande norāda, ka pirmām kārtām pusdienas būtu vajadzīgs ēst, lai cilvēks var funkcionēt ne tikai no rīta, bet arī pa dienu, pēcpusdienā un lai vakara ēdienreize neizvērstos milzīgā reidā uz ledusskapi, kur tiek izlaupīts viss pieejamais. 

"Ja tu noteikti nepaēdīsi pusdienas, tad vakariņas ticami būs nevis dubultā, bet trīskārtīgi. Tāpēc pirmām kārtām ir jādomā par to, ka mums ir jāpaēd pusdienas," atzīst Guna Bīlande, norādot uz dažādiem veselības riskiem, ja cilvēks pusdienas neēd.

"Vienmēr noteikti ir vieta diskusijai par izmaksām," turpina Guna Bīlande. "Ēdiens, kas gatavots mājās, vienmēr izmaksās lētāk nekā kafejnīcā vai ēdnīcā, vai veikalā nopirkts. It īpaši vasaras sezonā, kad ir pilns dārzs ar kabačiem un visu pārējo, gala izmaksu rezultāts pusdienu kastītei paliks vien dažu eiro rāmī pretstatā pusdienu piedāvājumiem.

Ja parēķinām tīri finansiālo aspektu, tie varētu būt 30-40 eiro [ietaupījums] nedēļas griezumā, ja mēs paskatāmies gada griezumā, mums ir 1000 eiro. Burvīgs ceļojums sanāk."

Eva Šmite atzīst, ka arī viņa ir "kastīšu cilvēks", kurai patīk ņemt ēdienu līdzi, jo no mājām var paņemt līdzi arī produktus, kurus varbūt pusdienu piedāvājumā nemaz neieraudzīsi.

"Mājās mēs varam izvēlēties pēc iespējas kvalitatīvākus produktus, mēs varam arī, kā Guna teica, ar vēsu prātu jau saprast, ko mums pusdienās vajadzētu uzņemt tā, lai būtu paēduši, lai mūsu veselība no tā iegūtu. Ja mēs to kastīti sagatavojam iepriekšējā vakarā vai konkrētās dienas rītā, tad visticamāk, ka nebūsim ļoti lielā izsalkumā un varēsim izvēles izdarīt racionālas un pārdomātas," uzskata Eva Šmite. 

Tāpat raidījuma viešņas norāda, ka nav obligāti līdzi vienmēr jāņem silts ēdiens, svarīgākais ir šo ieradumu ieviest un sākt ar vienkāršākām lietām, piemēram, var paņemt svaigus dārzeņus, ielikt biezpienu vai mocarellu, maizes šķēli.

"Ne vienmēr tam ir jābūt maksimāli sarežģītam un sagatavotam," uzskata Guna Bīlande.

Sarūkot skolēnu skaitam, pēc 75 gadu ilgas vēstures šogad beigs pastāvēt Priekules vidusskola. Tagad Lietuvas pierobežas pilsētā varēs iegūt tikai pamatskolas izglītību, bet vidusskola saglabāsies Vaiņodē. Kopumā Latvijā lielākajā Latvijas novadā – Dienvidkurzemē turpinās darboties piecas vidusskolas, bet vairākas skolas saglabātas ar mazāku skolēnu skaitu, lai nodrošinātu izglītības pieejamību. 

Tikko klajā nākusi rakstnieka un publicista Andra Grīnberga grāmata ”Kaucmindes pakavs”, kas vēsta par vienu no Latvijas kultūrvēstures pērlēm – Kaucmindes pili un tās dramatisko likteni gadsimtu gaitā. Greznā muiža Latvijas pirmās brīvvalsts laikā kļuva par mājvietu nacionālajam lepnumam – Kaucmindes mājturības skolai. Padomju gados Kaucmindes vārdu mērķtiecīgi centās izdzēst no tautas atmiņas. Bet šobrīd pils piedzīvo lēnu, bet cerīgu augšāmcelšanos no drupām.

Andra Grīnberga grāmatai dotais nosaukums ”Kaucmindes pakavs” norāda gan uz pils unikālo arhitektonisko formu, kas ir pakavveida pusloks, gan uz pakavu kā mūsu tautai īpašu simbolu.

Pālēnu dzimtai savulaik piederošā Kaucmindes muižas kungu māja uzcelta 18. gadsimta beigās, bet unikālo pakavveida formu tā ieguva 20. gadsimta sākumā pēc vērienīgas pārbūves. Saistībā ar agrāro reformu Pālēnu dzimtai muižu atsavināja, un starpkaru laikā līdz padomju okupācijai tajā darbojās leģendārā Kaucmindes mājturības skola – nacionālā lepnuma un izsmalcinātības simbols.

Padomju laikā to pārveidoja par Saulaines sovhoztehnikumu un Kaucmindes vārds tika mērķtiecīgi izskausts no oficiālās aprites un publiskās telpas.

Padomju ideoloģijai tik nevēlami tas bija, jo 20 gadus pastāvējusī prestižā Kaucmindes mājturības skola bija kas daudz vairāk par skolu, tā bija kā simbols Latvijas neatkarībai un latviskajai identitātei. Un meitenes tajā ieguva patiešām ļoti labu un daudzpusīgu izglītību, līdzās praktiskajām iemaņām arī eksaktās un humanitārās zinības.

Atmodas laika lielās cerības par Kaucmindes gara atdzimšanu ātri izplēnēja – pēc neatkarības atjaunošanas pils nonāca privātīpašnieku rokās, tika nolaista un bija tuvu pilnīgam sabrukumam. Taču pirms diviem gadiem muižu savās rokās pārņēma arhitekte Aiva Dreimane-Ozolzīle, un pils sākusi lēnu, bet cerīgu augšāmcelšanos, par ko arī vēsta grāmata.

Tās pirmie atvēršanas svētki notika Zinātņu akadēmijā, un akadēmijas prezidents Ivars Kalviņš uzsvēra grāmatas īpašo aktualitāti tieši šodien.

Ceturtdien, 23.jūlijā, grāmatai ”Kaucmindes pakavs” būs atvēršanas svētki Kaucmindes pilī, bet 31.jūlijā – Jēkabpils Tautas namā. Grāmata iznākusi izdevniecībā ”Latvijas Mediji”.

"Jāatzīst, mūsu politiķi šobrīd attiecībā uz jauniešiem piekopj politiku – sveši bērni ir. Viņi to ar saviem darbiem uzskatāmi apliecina," vērtē "OPEN radošais centrs" vadītājs Edijs Klaišis.

Viņš norāda, ka šī ir karstākā vasara centra pastāvēšanas laikā un grūtībās nonākušu jauniešu ir ļoti daudz. Klaišis atzīst, ka jaunieši, kas nonākuši grūtībās, iesaistās aizliegtu vielu tirdzniecībā, lai nopelnītu iztikai, un nereti nonāk arī daudz lielākās problēmās. 

--

Bērni, kuri dzīvo uz ielas, Latvijā nav tikai pagātnes stāsts vai citu valstu problēma. Tie ir bērni un pusaudži, kuri dažādu iemeslu dēļ lielu daļu sava laika pavada uz ielas, tirdzniecības centros, parkos vai kāpņu telpās, bieži bez pieaugušo atbalsta un uzmanības. Speciālisti saka – bieži vien šie bērni nav neredzami, bet mēs vienkārši viņus izvēlamies nepamanīt. Tikmēr priekšvēlēšanu laikā politiķi daudz runā par demogrāfiju, ģimenēm un drošību, taču cik bieži dienaskārtībā nonāk tie bērni, kuri jau šodien ir vislielākajā riskā?

Vai darbnespēja varētu būt arī daļēja, nevis tikai simprocentīga? Piemēram, ja pamazām atveseļojoties, pacients atgūst savas darbspējas par 10, 20 vai vairāk procentiem, varbūt šādā apmērā arī varētu strādāt slimošanas laikā? Par to diskusiju sabiedrībā vēlētos rosināt Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Alise Nicmane-Aišpure.

Pašreizējais regulējums Latvijā neparedz daļējas darbnespējas noteikšanu, taču tāda pastāv atsevišķās Eiropas valstīs. 

Latvijā kā darbinieki mēs esam vai nu simtprocentīgi darbspējīgi vai simprocentīgi darbnespējīgi. Citas iespējas nav – darbnespējas laikā, kad saņem slimības pabalstu, nedrīkst būt ienākumi, proti, strādāt nedrīkst. Un tieši par ilgstošākām slimošanām, uzklausot slimnieku, arī onkoloģijas pacientu, stāstus, aizdomājusies Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Alise Nicmane-Aišpure. Viņasprāt, esošā darbnespējas kārtība nav pilnvērtīga.

Vai Latvijas laukos jāaudzē tikai govis un kazas? Kurzemes pusē aplokos ganās strausi un kazas. Saruna Monopolā par izvēli darīt ar saimniecības "Nornieki" vadītāju Pēteri Gobzemi.

Vai Vispārējos latviešu Dziesmu un deju svētkus un Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus varētu rīkot viens organizators, nevis divas ministrijas? 21. jūlijā Saeimas atbildīgās komisijas sēdē Kultūras ministrija piedāvāja divus iespējamos variantus, kā varētu izveidot vienotu organizācijas modeli. Ministrija sola – izkoptās latviešu tradīcijas un svētku saturs paliks nemainīgs.

Vispārējos latviešu Dziesmu un deju svētkus organizē Latvijas Nacionālais kultūras centrs, kas ir kultūras ministra pakļautībā, savukārt Skolu jaunatnes svētkus rīko Valsts izglītības attīstības aģentūra, kas ir Izglītības un zinātnes ministrijas pakļautībā. Šāda dalīta atbildība rada problēmas – tā uzskata Kultūras ministrijā, piebilstot, ka katriem svētkiem tiek veidota jauna organizatoru komanda, bet viņu iegūtā pieredze netiek nodota nākamajiem rīkotājiem. Izmaiņas ir vajadzīgas arī tāpēc, ka pieaug prasības, kas attiecas, piemēram, uz drošību un kārtību.