Bija laiks vēl vienai solo sarunai uz mana dīvāniņa, kurā padalījos ar to, ko tad mugurā velk (un nevelk) mani bērni. 

Pēc apraksta varbūt liekas diezgan garlaicīgs klausāmgabals, bet es te padalījos ar to, cik patiesībā man ir grūti gājis pieņemt, ka mani bērni nevēlas ģērbties kā Pinterest bērni, bet labprātāk velk dinozauru kreklus. Par to, cik ļoti man ir gribējies viņus “salauzt”, uzspiežot savu pareizi, un to, cik atvieglojoši palika dzīvot, kad beidzu uzspiest, bet vienkārši pieņēmu savus bērnus tādus, kādi viņi ir. 

Lai mierpilns klausāmais ❤️