Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas runājam par aktuālo, kas ir bijusi liela daļa mūsu ikdienas jau vairāk nekā 20 gadus. Un tā ir eirozona. Temata aktualitāte ir saistīta ar Bulgāriju, kas no 2026. gada 1. janvāra ir pievienojusies eirozonai, tādejādi kļūstot par tās 21. dalībvalsti. Šī ir bijusi pirmā monetārās savienības paplašināšanās kopš Horvātijas pievienošanās 2023. gadā.

Eirozona ir Eiropas Savienības dalībvalstu monetārā savienība, kas par savu oficiālo valūtu ir pieņēmusi eiro. Tā sākotnēji izveidojās 1999. gadā, kad eiro tika ieviests bezfiziskā veidā. Tas tika darīts apzināti, lai tirgiem, bankām un valdībām dotu laiku pielāgoties un izvairīties no loģistikas haosa, pirms valūta 2002. gadā nonāca cilvēku makos. Eiropas Centrālā Banka šo maiņu apraksta kā vēsturē lielāko un tā tik tiešām arī ir, jo togad eiro banknotes un monētas tika ieviestas 12 valstīs.

Vēlāk valstu pievienošanās eirozonai vairs nebija automātiska. Pašlaik, lai Eiropas Savienības dalībvalsts varētu pievienoties eirozonai, tai ir jāizpilda vairāki konverģences kritēji jeb saistoši juridiski un ekonomiski nosacījumi, kas tika noteikti līdz ar Māstrihtas līgumu. Šie kritēriji ir zema inflācija, stabilas valsts finanses, stabils valūtas kurss un procentu likmes, kas ir saskaņotas ar eiro zonu. Teorētiski šie kritēriji nodrošina to, ka eiro ieviešana nedestabilizē ne jauno dalībvalsti, ne arī savienību.

Dalībvalstīm arī nav noteikta termiņa, cik ātri tām būtu jāiestājas eirozonā. Tāpēc ES valstis var izstrādāt savas stratēģijas, kā izpildīt eiro ieviešanas nosacījumus. Tikai pēc stratēģiju realizācijas sākas lēmumu pieņemšanas process, kura ietvaros atbildīgās Eiropas Savienības institūcijas lemj, vai eirozonas kandidātvalstis ir izpildījušas visus nosacījumus un ir gatavas ieviest eiro. Ja to sniegtais atzinums ir labvēlīgs – var sākties ieviešanas process, ko pašlaik arī dara Bulgārija.

Raidījumu veido arī Sāra Elizabete Vīnberga no Latvijas Ārpolitikas institūta.