Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar socioloģi un Latvijas Kultūras akadēmijas profesori Lieni Ozoliņu par demokrātiju un nevienlīdzību, emocijām, ideoloģiju un sabiedrības iespējām vienoties.
Šajā ģeopolitiskā situācijā nedrīkst kritizēt valsti. Taču Latvijas elektorāta uzticība valsts varai jau vairāku gadu garumā mērījumos tiek uzrādīta kā samērā zema. SKDS socioloģiskā aptauja pagājušā gada nogalē rādīja, ka pilnīgi visu Latvijas partiju atbalstītāju vidū jautājumā par valdības darbu summāri ir vairāk dusmu un pesimisma, nevis optimisma un apmierinātības. Līdzīgs vērtējums ir redzams mērījumos par Saeimas darbu, kad vaicāja, vai šī Saeima darbojas labāk nekā iepriekšējā.
Tajā pašā laikā "Politico" pagājušā gadā publicēja drūmuma indeksu par dažādām Eiropas valstīm, kur tikai 52% respondentu Latvijā, salīdzinot, piemēram, ar Francijas, Beļģijas vai Nīderlandes iedzīvotājiem, domā, ka viņu valsts attīstās nepareizajā virzienā. Tur šī neapmierinātība ar virzienu ir par 20% lielāka.
Vēlēšanu gads, neizdevušās valsts retorika Krievijas informatīvā kara operācijās, valsts varas kritika un demokrātija - par to saruna ar Lieni Ozoliņu.
Kā tu skaidro šīs samērā, es teiktu, pretrunīgās tendences iedzīvotāju attieksmē? Viens ir dusmu un pesimisma emocijas, kuras ir raksturīgas visiem, sākot no "Vienotības" elektorāta līdz Rosļikova elektorātam. Tajā pašā laikā šis paradokss, ka drūmumu indeksā puse Latvijas iedzīvotāju ir apmierināti ar virzienu, kurā attīstās valsts. Tāds uztveres paradokss.
Liene Ozoliņa: Tiešām ļoti spēcīgas negatīvās emocijas. Mēs arī dažādos socioloģijas, antropoloģijas, politoloģijas pētījumos Latvijā redzam, ka pat nav lielas atšķirības dažādu partiju elektorātā. Tas noteikti mums rāda, ka sociālais līgums, kas ir principā liberālas demokrātijas pamatā, tāda nerakstīta vienošanās, uzticēšanās, ka politiskā elite pārstāvēs sabiedrības intereses un strādās sabiedrības labā, Latvijā ir ļoti vājš. Mēs no tāda ļoti augsta punkta tad, kad mēs atguvām neatkarību, ātri iekritām ļoti zemā punktā. (..)
Tas ir tieši saistīts ar to attīstības un ekonomikas modeli, kādu Latvija izvēlējās 90. gadu sākumā. Tā arī nebija atrauta, Latvijai unikāla izvēle, tas bija dominējošs attīstības modelis tajā laikā globāli, ko mums arī skaidroja un palīdzēja ieviest dažādas starptautiskās institūcijas, kā Pasaules Banka, Valūtas fonds un citas. Bet Latvija to īstenoja tiešām tādā šoka terapijas veidā.
Mums ir bijušas vairākas šoka terapijas šo desmitgažu laikā, kur, cenšoties liberalizēt, modernizēt ekonomiku, cenšoties ieviest it kā pareizu modeli, kā valstij, ekonomikai jāstrādā, tas ātri noveda pie tā, ka jau 90. gadu sākumā ļoti liela sabiedrības daļa nonāca milzīgā sociāli ekonomiskā nedrošībā un nabadzībā. Mums ir, protams, auguši IKP rādītāji, taču vēl joprojām, un tas ir saistīts ar to, ka ik pa laikam mums ir bijuši tādi šoka terapijas viļņi, kad ir kaut kādas krīzes bijušas. Visspilgtāk [tas izpaudās] 2008.-2009. gada globālajā ekonomikas krīzē, uz ko Latvija izvēlējās atbildēt ar šoka terapiju - milzīgu taupības režīmu, kas principā glāba lielās bankas, lielākajai sabiedrības daļai uzspieda milzīgu jostu savilkšanu.
Tā nabadzība un nedrošība ir turpinājusies. Tā [situācija] it kā relatīvi ir uzlabojusies, bet vienalga ir liela daļa dzīvo zem nabadzības riska sliekšņa, un nevienlīdzība turpina būt ļoti augsta.
