latvijasradio.lsm.lv - RSS

Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio vēsturiskos nosaukumus sargās ar steidzamu likumu, par citiem sabiedriskā medija apvienošanas jautājumiem varēs lemt nākamā Saeima.

15. Saeimai ceļamaizē atstāj lemšanu par stingrākiem azartspēļu ierobežojumiem.

Latvijas Antidopinga birojs brīdina pašmāju sportistus: pozitīvas dopinga analīzes var rosināt arī vides piesārņojums.

Ukrainas valdība paplašinājusi lēmumu par ārkārtējās situācijas seku novēršanu enerģētikas nozarē.

Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas vēsturiskos nosaukumos jāsaglabā, steidzami pieņemot attiecīgas likuma izmaiņas, bet par to, vai likumā jānosaka, ka nedrīkst apvienot Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas ziņu dienestus, lēmums būtu jāpieņem nākamajai Saeimai. Par to, lemjot par izmaiņām Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumā, vienojās Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija.

Vairāk nekā citas reizes raidījumā pievēršamies ļaužu protestiem un nemieriem. Francijā ielu protesti nav nekas neparasts, tomēr šoreiz gan politiķiem, gan novērotājiem jāatzīst, ka tie ir izrādījušies vardarbīgāki nekā citus gadus. Kāpēc tā, kas izprovocēja tik lielas kaislības un neapmierinātību? Protesta akcijas tiek organizētas arī citviet. Mūsu uzmanību piesaistīja ziņas no Albānijas, kur nerimst pretstāve starp studentiem un valdību. Arī lietā liktas gan gumijas lodes, gan Molotova kokteiļi. Albānijā šādi protesti nav tik ierasta kā Francijā. Vēl palūkosimies, kāds noskaņojums valda Izraēlā, kur pēc nepilnas nedēļas notiks Kneseta vēlēšanas. Eksperti saka, ka tas būs Netanjahu premjerēšanas novērtējums. 

Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta vecākā pētniece Elizabete Vizgunova-Vikmane, politologs Arnis Latišenko un politologs, Latvijas Universitātes pasniedzējs Andis Kudors.

Jau mēnesi Francijas lielākās pilsētas ir pārņēmuši masu protesti. Pirmās demonstrācijas notika 21. septembrī Kretejā, Parīzes piepilsētā, kur skolēni un skolotāji pievērsa uzmanību skolotāju trūkumam, pārpildītām klasēm un sliktajam skolu tehniskajam stāvoklim. Drīz līdzīgas protesta akcijas izplatījās arī citās Francijas pilsētās, un pamazām kustībai pievienojās studenti, arodbiedrības un tā dēvētās dzelteno vestu kustības atbalstītāji. Līdz ar cilvēku skaita pieaugumu pieauga arī dažādas prasības, tajā skaitā neapmierinātība ar dzīves dārdzību un sabiedrisko pakalpojumu finansējuma samazināšanu.

Pēdējās nedēļas laikā protesti ir kļuvuši ievērojami plašāki un vardarbīgāki. 17. oktobrī demonstrācijās visā valstī piedalījās vairāk nekā pusmiljons cilvēku. Lielākā daļa savas prasības pauda miermīlīgi, tomēr atsevišķās pilsētās sākās sadursmes ar policiju, kam sekoja veikalu izlaupīšana un automašīnu dedzināšana. Dramatiski notikumi risinājās Limogē, kur tika aizdedzināta rātsnama vēsturiskā ēka. Marseļā protestētāji ielauzās pašvaldības namā, bet Lionā tika aizdedzināts tūrisma informācijas centrs. Nedēļas nogalē varas iestādes kopumā aizturējušas aptuveni 2400 cilvēku. Francijas valdība vardarbībā vaino radikāli kreisos grupējumus, savukārt protestu dalībnieki un opozīcija norāda uz pārmērīgu spēka lietošanu pret jauniešiem.

Protestu vilnis ir sasniedzis arī citas Eiropas valstis, īpaši jāpiemin Itāliju. Arī tur galvenie protestu rīkotāji ir skolēni un studenti. 16.oktobrī demonstrācijas notika Milānā, Turīnā, Boloņā, Romā. Demonstranti pieprasa lielākus ieguldījumus izglītībā, labākus apstākļus mācību iestādēs un izmaiņas valdības politikā. Protesti ieguvuši nosaukumu “No Meloni Day”, norādot uz Itālijas premjerministres Džordžas Meloni atbildību. Nākamajās dienās vairākās pilsētās izcēlās sadursmes ar policiju, arī Itālijas pilsētās tika dauzīti veikalu skatlogi un izlaupīti veikali.

Vardarbīgie nemieri Albānijas galvaspilsētā Tirānā un citviet valstī aizsākās 13. oktobrī, kad desmitiem tūkstošu studentu un vidusskolēnu izgāja ielās, protestējot pret augstajām mācību maksām, sliktiem apstākļiem universitātēs un darba vietu trūkumu.

Bijusī sociālisma valsts Albānija jau vairākus gadu desmitus cenšas izrauties no nabadzības, kas ir tās vēsturiskais mantojums. Tomēr salīdzinot ar citām valstīm, Albānijai tas izdodas krietni grūtāk un lēnāk. To vajā daudzas pazīstamas postpadomju telpas problēmas, ieskaitot politisko korupciju un nespēju pieņemt grūtus, bet vajadzīgus lēmumus.

Šoreiz pacietības mērs ir lūzis jaunajai paaudzei. Ņemot vērā valsts vispārējo ekonomisko līmeni, studentiem un viņu ģimenēm mācību maksas ir kļuvušas nesamērīgi augstas, savukārt augstskolu piedāvātie pakalpojumi ir bēdīgā stāvoklī. Kopmītnes un augstskolu telpas lielākoties ir neremontētas un nolaistas, naudas trūkst it visam. Turklāt arī pēc studijām perspektīva nav spoža. Pat iegūstot izglītību, darba tirgū trūkst labi apmaksātu darba vietu. Vidējā alga, kas ir 540 eiro mēnesī, neļauj patstāvīgi izdzīvot vai atļauties mājokli Tirānā, kur strauji aug luksusa nekustamo īpašumu cenas. Tāpēc daudzi ir spiesti emigrēt.

Lai gan tieši studentu masveida pievienošanās izraisīja pašreizējo vardarbīgo nemieru vilni, konfliktam ir vēl senākas saknes. Maijā vietējie iedzīvotāji un vides aktīvisti uzsāka ilgstošu protestu kampaņu, iebilstot pret luksusa tūrisma kūrorta projektu valsts dienvidos Adrijas jūras krastā, kas saistīts ar ASV prezidenta Donalda Trampa znotu Džaredu Kušneru. Iedzīvotāji apsūdzēja valdību nelikumīgā zemes atsavināšanā un pauda bažas par rozā flamingo un citu sugu izmiršanu vietējā salā. Šīs demonstrācijas ieguva "Flamingo revolūcijas" nosaukumu.

Taču ja līdz šim protesti bija miermīlīgi, tad pagājušajā nedēļā viss mainījās. Lielais jaunu cilvēku pūlis ļāvās emocijām, metot „Molotova kokteiļus” uz valdības ēkām, tostarp Izglītības ministriju, ir ziņas par demolētam banku filiālēm. Protestētāji pieprasa premjerministra Edi Ramas atkāpšanos.

Premjerministrs ir kategoriski noraidījis iespēju atkāpties, sakot, ka nemieru izraisītājiem būs jāatbild par savu rīcību. Viņš arī vainojis ārvalstu specdienestus kūdīšanā, tiesa, nevienu vārdā konkrēti neminot. Protesti nerimst jau vairāk nekā nedēļu, un šobrīd neviena no pusēm nav gatava piekāpties.

Vien dažas dienas pirms vēlēšanām socioloģiskās aptaujas rāda, ka Izraēlā ir gaidāmas grūtas sarunas par nākamās valdības izveidi, un šobrīd nav skaidrs, vai Benjaminam Netanjahu izdosies saglabāt premjerministra amatu.

27. oktobrī Izraēlas iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai izraudzītu nākamā Kneseta sastāvu. Pavisam Izraēlas parlamentā ir 120 deputātu vietas, un kā jau parlamentārā republikā, valdības izveidei ir nepieciešams iegūt deputātu vairākuma atbalstu, lai tā varētu strādāt. Arī iepriekšējos gados tas ir bijis grūts uzdevums, taču Benjaminam Netanjahu ir izdevies politiski manevrēt, izveidojot dažāda veida koalīcijas, lai nodrošinātu sev nepieciešamo atbalstu Knesetā. Vai viņam izdosies arī šoreiz, tas nav zināms.

Saskaņā ar dažādu aptauju veiktajiem datiem, Netanjahu vadītā partija “Likud” varētu iegūt ap 20 vietām parlamentā, taču tā visticamāk būtu otrā vieta. Vislielāko vēlētāju atbalstu socioloģija sola jaunajai centriski labējai partijai ar nosaukumu “Taisni”, ko vada bijušais Izraēlas Aizsardzības spēku ģenerālštāba priekšnieks Gadi Eizenkots. Lielākajā daļā aptauju tā ir izvirzījusies vadībā vai atrodas plecu pie pleca ar premjera partiju, bet prognozējot aptuveni 22–23 vietas Knesetā. Tālāk seko bijušā premjerministra Naftali Beneta un Jaira Lapida vadītā opozīcijas alianse, kam socioloģija prognozē ap 12 vietām.

Protams, visu noteiks koalīcijas sarunas, un šajā ziņā aina ir vēl sarežģītāka.

Sagatavoja Aidis Tomsons.

Kad runa ir par darba tirgu, paveras ļoti neviendabīga aina. Vieni runā par darba roku trūkumu, cits gadiem nevar atrast savām prasmēm un vajadzībām atbilstošu darbu. Kas notiek mūsu darba tirgu, kādas pārmaiņas tur būtu nepieciešamas, par to diskutējam Krustpunktā. 

Analizē Latvijas Darba devēju konfederācijas Sociālās drošības un veselības aprūpes eksperts Pēteris Leiškalns, Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētāja Aiva Vīksna, Nodarbinātības valsts aģentūras Attīstības un analītikas departamenta direktore Vineta Leončika, Saeimas Sociālo darba lietu komisijas deputāte Jana Simanovska un Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes lektore, pētniece un uzņēmēja Līga Leitāne.

Sociālajos medijos pēdējās dienās diskusiju ir izraisījusi kokrūpniecības koncerna "Stiga RM" īpašnieka Andra Ramoliņa sacītais kolēģiem portālā "Delfi", ka nepieciešamas izmaiņas bezdarbnieka statusa un pabalstu piešķiršanas kārtībā. Viņaprāt, pabalstu vajag piešķirt ne vairāk kā trīs mēnešus ar strauji dilstošu samaksu, jo viņa uzņēmumā tā jau esot norma, ka strādnieki pēc deviņu mēnešu darba paņem brīvu vasaru, lai pēc tam atgrieztos. Tikmēr bauda garu atvaļinājumu uz bezdarbnieku pabalsta rēķina. Vai tiešām situācija darba tirgū ir tik dramatiska? Uzņēmēji bieži sūdzas, ka nav, kas strādā. Tas ir arī viens no lielajiem argumentiem, runājot par nepieciešamību darbaspēku importēt. Ņemot vērā to, ka topošā valdība sola īpašu uzmanību pievērst uzņēmēju vajadzībām, gribam saprast, kāda ir reālā situācija darba tirgū. Varbūt ir pienācis laiks revidēt arī kādu likumisko bāzi, kas regulē darbinieku sociālās tiesības?

Centrālās statistikas pārvaldes dati rāda, ka pērn Latgalē mājsaimniecību patēriņa izdevumi bija vidēji 446 eiro mēnesī uz vienu cilvēku. Tas ir mazāk nekā jebkurā citā Latvijas reģionā. Gandrīz trešdaļa šīs naudas tika tērēta pārtikai, bet vēl 16 procenti — mājokļa un komunālajiem izdevumiem.

„Mēs, pensionāri, knapi varam samaksāt. Mūs ļoti ietekmē.”

„Tepat nevajag tālu meklēt. Vakar pirkām mazajam zābakus — uzreiz ir savādākas cenas, jā.”

„Man pēdējā laikā ir bijis jādomā par savām finansēm un diezgan sevi jāierobežo.”

Kā sadzīvot ar augošajām cenām, ja ienākumi ir ierobežoti un darba iespējas ne vienmēr ir viegli atrodamas? Kādas izvēles jāizdara, lai pietiktu gan ikdienas vajadzībām, gan neparedzētiem izdevumiem? Raidījumā Reģioni krustpunktā skaidrojam, kā cenu kāpums ietekmē iedzīvotājus Latgalē. 

Latvijas Fotogrāfijas muzejā šobrīd iemājojusi izstāde, kurā ir ne tikai fotogrāfijas. Kāpēc tā? Izstādes veidotājam Aleksejam Beļeckim radusies iecere paskatīties uz attēla veidošanu plašāk. Viņš vēlējies vērst uzmanību ne tikai uz krājumā esošajiem fotoattēliem, bet arī laikmetīgākiem darbiem, kuros izpēta starpposmus ceļā uz attēlu. Tai skaitā – kā mīlestība pret fotoaparātiem saistāma ar laukakmeņiem. Vēl kāds no darbiem izstādes telpās rada tādu kā nemitīgu fona troksni, jo tver gaismu, kas ir tik nozīmīga attēlu veidošanā. Katrai no izstādes zālēm ir sava sajūta.

Dailes teātrī šovakar, 21. oktobrī, Latvijas pirmizrādi piedzīvos beļģu režisores Lisaboa Haubrehtsas mūzikas teātra iestudējums „Sidharta”, kas balstīts Hermaņa Heses populārajā grāmatā un vēsta par jauna cilvēka garīgajiem meklējumiem un ceļu pie sevis. Izrāde tapusi vairāku valstu teātru kopdarbā un pirmoreiz pie skatītājiem nonāca septembrī Rūras triennālē Vācijā. No Latvijas šai izrādē piedalās mūsu Radio koris un Dailes teātra aktrise Milēna Miškēviča, un viņa kopā ar Radio kora māksliniecisko vadītāju Kasparu Putniņu ir Kultūras rondo viesi.

Ierakstā uzklausām arī režisori Lisaboa Haubrehtsu un viņas ļoti personisko stāstu par šo izrādi. Un mazliet ieklausīsimies arī amerikāņu komponistes Kerolainas Šovas mūzikā, kas veido šī iestudējuma muzikālo pamatu.

--

Hermaņa Heses „Sidharta” ir darbs, kas tapis 1922. gadā, viņš to saraksta pēc piedzīvotā Pirmajā Pasaules karā un paša ģimenes sabrukums, un ļoti lielās līnijās tas ir stāsts par jauna cilvēka garīgo ceļojumu un sava „es” meklējumiem. Taču Lisaboa Houbrehtsa to netulko burtiski, bet pievieno savu interpretāciju: šajā iestudējumā Sidharta ir sieviete, kura sevi līdz galam tā neizjūt, jo ir piedzimusi bez dzemdes, un vēlas atrast savu ceļu šai pasaulē. Šī „Sidhartas” interpretācija režisorei ir ļoti personiska un ar to viņa sāka sarunu pēc izrādes ģenerālmēģinājuma Dailes teātrī.