For several years, millions of Ukrainians have been living between the safety of Europe and their ties to a homeland where the war continues. In conversation with Dīvs Reiznieks, social anthropologist and migration researcher Svitlana Odynets explains how displacement reshapes families, careers and decisions about returning; why some women feel more at peace in unsafe Kyiv than in the safety of Western Europe; and why Ukraine should view its diaspora not as a loss, but as a source of strength.

This is a complete interview without translation from the Latvian Radio’s podcast "Drošinātājs" (“the Fuse”), dedicated to the people of Ukraine and their fight against Russian aggression.

Links to the full version of the podcast can be found here: linktr.ee/drosinatajs

Miljoniem ukraiņu jau vairākus gadus dzīvo starp drošību Eiropā un saikni ar mājām, kur turpinās karš. Sarunā ar Dīvu Reiznieku sociālā antropoloģe un migrācijas pētniece Svitlana Odineta skaidro, kā trimda maina ģimenes, karjeru un lēmumus par atgriešanos, kāpēc dažām sievietēm nedrošajā Kijivā ir mierīgāk nekā drošajā Rietumeiropā un kāpēc Ukrainai uz diasporu jāraugās nevis kā uz zaudējumu, bet gan kā uz spēka avotu.

Savukārt Rihards Plūme drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu iztaujā par šādām tēmām: 

Epizodes gaita:

00:30 Ievads

Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.

Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs.

Stāsta Līga Moderniece, Alojas bibliotēkas galvenā bibliogrāfe novadpētniecībā; pārraides producente - Rūta Paula.

Mēs savā dzīvē ne reizi vien  piesaucam gaismu, domājam par gaismu. Mēs alkstam pēc gaismas, jo tajā redzam pretmetu tumsai, ļaunumam, visam, kas mūs nomāc. Kas ir gaisma? Krogzemju Mikus tiecās pēc gara gaismas, taču fiziķi saka, ka gaisma ir elektromagnētiskais starojums, kuram ir dažādi viļņa garumi. Līdz ar to ir neredzamā un redzamā gaisma. Dažādās redzamās gaismas frekvences cilvēka smadzenes interpretē kā krāsas – no violetās augstākajām frekvencēm, caur zilu, gaiši zilu, zaļu, dzeltenu un oranžu līdz sarkanajai – zemākajām frekvencēm. Bet  mūsu galvenais gaismas avots ir Saule, kas nosaka cilvēku dzīves, kā arī dzīvās un nedzīvās dabas norises uz Zemes, vienmēr izstaro dzelteni zaļganos toņus.

Kad Krogzemju Mikum – dzejniekam Auseklim – tuvojās 170. dzimšanas dienā, Alojas Novadpētniecības centra darbinieces Līga un Inese nolēma izsludināt akciju “Ieaud savu gaismas staru gaismas ceļā”. Mērķis bija Novadpētniecības centra vecajās stellēs noaust paklāju – simbolisku gaismas ceļu, kas būtu  dāvana dzejniekam  dzimšanas dienā. Radošās biedrības “Liepale” aušanas grupas vadītāja Ilga Runča palīdzēja sagatavot stelles, Inese intensīvi gatavoja dažādu krāsu lupatiņu kamolus, jo sapratām, ka neko sarežģītu noaust nebūs pa spēkam, bet lupatu paklājiņu droši vien izdosies. Akcija sākās 2019. gada novembrī. Katra dalībnieka ceļš līdz savam gaismas staram bija atšķirīgs. Vieni nāca droši, kaut arī ne reizi nebija auduši, citi nedroši spēra pirmos soļus, jo centrā ieradās pirmo reizi. Svešinieki pie sava gaismas stara nonāca nejauši, jo gribēja vienkārši iepazīties ar Aloju, tās vēsturi un cilvēkiem.

Aušanā piedalījās arī visi Alojas Ausekļa vidusskolas skolēni un skolotāji. Zēniem sevišķi iepatikās aušanas process, jo viņiem paminu mīšana asociējās ar braukšanu – nospied vienu paminu pāri – sajūgs, nospied otru – gāze, nospied trešo – bremze.

Vairāk - audioierakstā.

Teksts pilnā apjomā lasāms portālā lsm.lv.

ASV Kongress galīgajā lasījumā atbalstījis likumprojektu par plašām sankcijām pret Krieviju. Šīs sankcijas un prezidentam Donaldam Trampam dotais deleģējums piemērots 100% tarifus Krievijas sadarbības valstīm ir uzskatāms par daudz plašāku vēršanos pret tiem, kas nenosoda Krieviju un uzskata, ka tirgoties ar Krieviju ir normāli. Tādu vērtējumu Latvijas Radio raidījumā Labrīt pauda Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Sandis Šrāders. Viņš šo ASV vēršanos nodēvēja par lielo šaha lauku, kura ietekmēta tiek ne tikai Krievija. 

Lai gan pats mūziku mācījies ierastajā mūzikas skolā un akadēmiskajā vidē, citiem viņš radījis baudāmu un nu jau akreditētu izglītības iestādi BJMK Rokskolu. Monopolā saruna ar Endiju Rožkalnu.

Šodien visā Latvijā streiko reģionālie pasažieru pārvadātāji. Autoostās valda neierasts klusums, jo atcelti gandrīz trīs tūkstoši reģionālo reisu.

Saeima veidos alternatīvu likumprojektu, kas dos Valsts kontrolei tiesības pārbaudīt parlamenta tēriņus.

ASV pirmo reizi ir atzinušas, ka kara pret Irānu dēļ valstij ir būtiski samazinājušies ieroču krājumi.

Kanādai ir jākļūst par pirmo Eiropas Savienības asociēto dalībvalsti – tādu priekšlikumu izteica Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena, kura Eiropas Parlamentā.

Latvijas vīriešu volejbola izlase pret Turciju aizvadīs noslēdzošo grupu turnīra spēli. Uzvaras gadījumā latvieši iekļūs izslēgšanas turnīrā.

Pasažieru pārvadātāju protests šodien, 16. septembrī, jūtams arī Rīgas autoostā, kur daļu pasažieru nepatīkami pārsteidza atceltie autobusu reisi. Nozares asociācijas rīkotajā protestā piedalās astoņi pārvadātāji, neizpildot līdz 3000 reģionālo autobusu reisu. Ar šo akciju pārvadātāji kārtējo reizi pieprasa valstij rast risinājumu ilgtermiņa līgumu indeksācijai un nodrošināt pārvadājumiem nepieciešamo papildu finansējumu saistībā ar degvielas izmaksu kāpumu.

Zviedrijā skaita balsis pēc Riksdāga vēlēšanām. BRICS dalībvalstu vadītāju tikšanās Indijā. Jemenas hutiešu nemierniek bloķē kuģu satiksmi Sarkanajā jūrā.

Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra vecākais pētnieks Mārcis Balodis un Latvijas Ārpolitikas institūta jaunākā pētniece un ārvalstu ziņu redaktore portālā "LSM.lv" Albīne Hlopņicka.

Šodien būtu jābūt saskaitītām pēdējām balsīm pēc svētdien, 13. septembrī, notikušajām Zviedrijas Riksdāga vēlēšanām, taču jau nedēļas sākumā publiskotie pirmrezultāti ļauj spriest, ka nozīmīgas pārbīdes mūsu aizjūras kaimiņu politiskajā spektrā nav notikušas. Pie tam šīs vēlēšanas lielā mērā atjaunojušas spēku samērus, kādi Zviedrijas likumdevējā izveidojās pēc aiziepriekšējām – 2018. gada vēlēšanām. Gluži kā toreiz, arī tagad sociāldemokrātiem, kuri dažas vietas zaudējuši, Riksdāgā, visdrīzāk, būs simts mandātu no 349, savukārt viņu galvenajiem konkurentiem, moderātiem jeb mērenajiem, kuri pāris vietas ieguvuši, būs 70 mandāti. Praktiski 2018. gada pozīcijās atsviesti arī galēji labējie Zviedrijas demokrāti, kuri šajās vēlēšanās zaudējuši visvairāk, pirmo reizi savā vēsturē piedzīvojuši elektorāta sarukumu un atdevuši otras lielākās frakcijas statusu moderātiem. Uz vienas rokas pirkstiem skaitāms mandātu skaita pieaugums paredzams arī Kreisajai partijai, Zaļajai partijai un Centra partijai spektra kreisajā, un kristīgajiem demokrātiem un liberāļiem labajā flangā.

Kā jau ierasts, zviedru politikas kreisās un labējās spektra daļas pīlāri ir sociāldemokrāti un moderāti. Kādu laiku no šīs ainas izkrita Zviedrijas demokrāti, ar kuriem pārējās partijas uzskatīja par neiespējamu jebkādu sadarbību. Tomēr pēc 2022. gada vēlēšanām tika noslēgta t.s. Tidē pils vienošanās, kas ļāva izveidot premjera Ulfa Kristersona labējo mazākuma valdību ar moderātu, kristīgo demokrātu un liberāļu ministriem un Zviedrijas demokrātu atbalstu. Tomēr tagad, kad galēji labējie daļu savas politiskās masas zaudējuši, šīs vienošanās aritmētika kļūst problemātiska. Tas gan nenozīmē, ka vieglāks koalīcijas sadiegšanas uzdevums būs potenciālajai sociāldemokrātu premjerministrei Magdalēnai Andešonei. Viņai būtu jāpanāk četru politisko spēku – sociāldemokrātu, kreiso, zaļo un centristu – līdzdalība vai vismaz atbalsts. Šajā sakarā, vismaz formāli, šķērslis ir kreiso un centristu līdz šim deklarētais, ciktāl centristi ir paziņojuši, ka neatbalstīs valdību ar kreiso piedalīšanos, savukārt kreisie uzstāj, ka neatbalstīs valdību, kurā paši nepiedalās kā koalīcijas partneri. Kreisie, kuri tiek raksturoti kā ekosociālistu partija, ir savās nostādnēs eiroskeptiska, ir pret Zviedrijas dalību NATO un iespējamu pievienošanos eirozonai. Teorētiski tiek apspēlēta arī versija par kādu transcentrisku koalīciju vai vienošanos, kurā sadarbotos sociāldemokrāti un moderāti, taču kas tāds zviedru iekšpolitikā ļoti sen nav pieredzēts.

Pagājušās nedēļas nogalē uz 18 samitu Indijas galvaspilsētā Ņūdeli pulcējās organizācijas BRICS dalībvalstu vadītāji un pārstāvji. Bez sākotnējām dibinātājvalstīm – Brazīlijas, Krievijas, Indijas, Ķīnas un Dienvidāfrikas Republikas pēdējos gados organizācijai pievienojušās arī Ēģipte, Etiopija, Indonēzija, Irāna, Apvienotie Arābu Emirāti. Faktiski pievienojusies, bet iestāšanās nolīgumu vēl nav ratificējusi Saūda Arābija.

Savā pašreizējā sastāvā organizācijas dalībvalstu iekšzemes kopprodukts pēc pirktspējas paritātes aptver apmēram trešdaļu no planētas kopapjoma, šajās valstīs dzīvo gandrīz puse no planētas iedzīvotājiem un atrodas vairāk nekā sešdesmit procentu pieejamā darbaspēka. Tur ražo apmēram 45% planētas lauksaimniecības produkcijas un iegūst apmēram 30% naftas. Tomēr šīs grupas valstis, sākot ar (vismaz teorētiski) komunistisko Ķīnu, neofašistisko Krieviju un islāma teokrātiju Irānu, beidzot ar Persijas līča monarhijām un pamatā tomēr demokrātiskajām Indiju un Brazīliju, ir valstis ar ļoti atšķirīgiem politiskajiem režīmiem un arī ģeopolitisko orientāciju.

Sji Dziņpins, Narendra Modi un Vladimirs Putins, silti apskāvušies samita fotogrāfijās un tam veltītajās karikatūras, protams, izskatās kā biedīga antirietumu alianse, taču līdz īstenai „siržu savienībai” te vēl visai tālu. Kā sasniegums tiek atzīmēts fakts, ka izdevies pieņemt vienotu samita deklarāciju, kuru parakstījuši gan Apvienotie Arābu Emirāti un Saūda Arābija, gan Irāna, kas, kā zināms, pēdējos mēnešos „aplaimojusi” savas partnervalstis ar raķešu un lidrobotu triecieniem. Attiecīgi deklarācijas tekstā ir tikai vispārīgi pausta norūpētība par situāciju reģionā, nepiesaucot konfliktā iesaistītos. Līdzīgos nogludinātos izteikumos raksturota arī Trampa administrācijas piekoptā tarifu politika; karš Ukrainā vispār nav pieminēts. Kā vienu no nozīmīgākajiem procesiem samitā novērotāji piesauc dialoga aktivizēšanos starp Indiju un Ķīnu, prezidentam Sji un premjerministram Modi aktīvi risinot divpusējo dialogu.

Kas attiecas uz Krievijas vadoni Putinu, tad viņa galvenais ieguvums ir iespēja demonstrēt, ka viņa agresorvalsts nebūt nav starptautiski izolēta. Samitā bija klāt arī ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs. Piebalsojot namatēva Nerendras Modi teiktajam par nepieciešamību mainīt starptautisko kārtību no „privilēģiju piramīdas uz partnerības platformu”, ANO vadītājs paziņoja, ka „šodienas ekonomiskās, demogrāfiskās un ģeopolitiskās reālijas ir citādas nekā 1945. gadā. Mūsu institucionālajām struktūrām tas jāatspoguļo”. Kā primāri maināmās struktūras ģenerālsekretārs piesauca ANO Drošības padomi un Bretonvudas finanšu sistēmu.

Par iespēju, ka Jemenas hutiešu nemiernieki, kurus atbalsta Irāna, varētu bloķēt kuģu satiksmi Sarkanajā jūrā, tika runāts jau kopš militārā konflikta sākuma starp Irānu un Izraēlas un Savienoto Valstu koalīciju. Konkrēta karadarbība sākās jūlijā, kad Irānas transportlidmašīna mēģināja nogādāt hutiešu kontrolētajā Jemenas daļā militāru kravu un Irānas Revolūcijas sargu korpusa virsnieku grupu. Saūda Arābijas un Jemenas valdības spēki apšaudīja attiecīgā lidlauka skrejceļu. Pēc šī incidenta hutieši paziņoja, ka 2022. gadā noslēgtais pamiers vairs nav spēkā, un sāka apšaudīt Saūdu tankkuģus Sarkanajā jūrā. Turpinājumā abas puses vērsa gaisa triecienus viena pret otras ostām Sarkanās jūras piekrastē, hutieši – arī pret Saūdu naftas pārstrādes infrastruktūru.

Septembrī sākās aktīvas sauszemes kaujas starp hutiešiem un Jemenas valdības spēkiem. Valdības spēku pusē karo arī vairāki praktiski neatkarīgi vietējie Dienvidjemenas bruņotie formējumi. Vispirms hutieši uzsāka ofensīvu Taizas provincē Jemenas dienvidos, taču drīz tika apturēti, un valdības spēki ziņoja, ka pārgājuši pretuzbrukumā šajā un vairākos citos virzienos. Valdība pat apgalvoja, ka grasoties uzsākt cīņas par hutiešu kopš 2014. gada kontrolētās galvaspilsētas Sanas atgūšanu. Puses turpināja apmainīties ar gaisa triecieniem.

10. septembrī sāka pienākt ziņas, ka hutiešu spēki vairākos virzienos atspieduši pretiniekus, tai skaitā ieņēmuši stratēģiski svarīgo Mohas ostu, Perimas salu Bābelmandebā un Hanīša arhipelāgu, kas atrodas Sarkanajā jūrā uz ziemeļiem no šauruma. Piektdien Saūda Arābija paziņoja, ka tai nācies slēgt naftas vadu, kas savieno ieguvju rajonus ar Sarkanās jūras piekrasti, ļaujot apiet Hormuzu. Cauruļvadam uzbrukts ar lidrobotiem no Irākas teritorijas. Pagaidām hutieši gan uzbrūk tikai Saūda Arābijas kuģiem, taču kuģu kustība caur Sarkano jūru un Suecas kanālu strauji sarukusi, savukārt frakta un apdrošināšanas cenas kāpušas, dažos gadījumos pat vairakkārt.

Saūdu valdība vērsusies ar lūgumu pēc militāra atbalsta pie Savienotajām Valstīm un Lielbritānijas. Prezidenta Trampa administrācija pagaidām tiešu militāru iesaisti atteikusi, savukārt premjera Endija Bērnema kabinets nosūtījis padomniekus situācijas apzināšanai. Saūda Arābija, Ēģipte, Turcija, Pakistāna, Bangladeša un vēl deviņas valstis izveidojušas Daudznacionālo kuģniecības aizsardzības aliansi kuģošanas nodrošināšanai Sarkanajā jūrā.

Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Aizvien biežāk kultūru baudīt piedāvā arī pavisam maziem skatītājiem – mazuļiem, kuri vēl nav pat sasnieguši gada vai divu vecumu. Viņus aicina uz teātra izrādēm, klasiskās mūzikas koncertiem un apmeklēt muzeju. Kāpēc bēbīšiem vajag savu kultūras piedāvājumu, ko tas dod viņiem un ko viņu vecākiem?

Ģimenes studijā sarunājas Latvijas Nacionālās operas un baleta māksliniece, vijolniece, arī muzikālas programmas "Mazulis klausās, sajūtas raisās" dalībniece Aija Frišenfelde, dramaturģe un režisore Liepājas Leļļu teātra izrādes "Čalotāji" režisore Sandija Santa un Latvijas Leļļu teātra aktrise un režisore Dana Avotiņa-Lāce.