28. jūnijā Mazajā Mežotnes pilī ar īpašu Pētera Vaska jubilejai radītu koncertprogrammu viesosies “Trio Palladio” - vijolniece Eva Bindere, čelliste Kristīne Blaumane un pianists Reinis Zariņš. Katrs no viņiem ir Lielās mūzikas balvas laureāts, un 2024. gadā šī balva viņiem tika piešķirta kā "Gada ansamblim".
“Spēlēsim tikai Pētera Vaska skaņdarbus,” saka pianists Reinis Zariņš. “Un vai gan pašā Pēterdienas priekšvakarā Mazajā Mežotnes pilī varētu citādi? Trio Palladio koncerts ir vēl viena dāvana - vēl viens pārsteigums komponistam 80 gadu jubilejā. Turklāt vienam no programmā iekļautajiem skaņdarbiem – ciklam “Trīs skumji skaņdarbi” vijolei un klavierēm – gaidāms Latvijas pirmatskaņojums."
Ar ansambļa mūziķiem tiekas Ieva Zeidmane.
Vai Pēteris Vasks ir komponists, pie kura mūzikas jums katram ir vēlme atgriezties laiku pa laikam?
Reinis Zariņš: Man šķiet, ka Pētera Vaska mūzika ir vajadzīga visiem. Tā nav izklaides mūzika, cik nu to zinu, nekad nav bijusi, bet tā ir mūzika, kas mums rāda cilvēka stāvokli, kāds tas ir šajā pasaulē. Varbūt, ja senāk bija arī ar neapšaubāmu tiekšanos radīt mistērijas pieskaņu tam visam un transcendentālismu, tad tagad ir vieda vīra skaidrība, kur nav liekvārdības, bet kas mums rāda, kādi esam. Jo īpaši latviešiem, kādi mēs patiešām esam, kāds ir mūsu DNS. Pēteris arī vienmēr ir devis cerību, gan jaunībā, gan arī šodien, un, manuprāt, tas arī parāda, kāpēc vispār vajag atgriezties pie viņa mūzikas mūziķiem un klausītājiem. Visiem tas ir vajadzīgs.
Kristīne Blaumane: Pilnībā piekrītu. Pasaulē šobrīd ir tik ļoti daudz negatīvā, un diemžēl tas ir arvien vairāk un vairāk, un šī cerība un tiekšanās pēc garīguma, pēc savas dvēseles izmeklēšanas ir ļoti nepieciešama. Un tas, ka gandrīz visi viņa skaņdarbi beidzas ar cerīgu noti - tas nav lieks optimisms, tas ir skats augšup, skats uz gaismu. Tiekšanās pēc gaismas ir svarīgākais, kāpēc viņa mūzika ir vajadzīga. Pavisam nesen, saistībā ar Pētera jubilejas gadu, tik daudz viņa mūzikas bija dzirdams radio - ne vienmēr Latvijā viņu klātienē klausījos, bet arī radio. Tā tiešām ir garīga sevis nomazgāšana, ja var tā izteikties. Tas ir mums pilnīgi visiem nepieciešams šobrīd.
Eva Bindere: Man, ārzemēs dzīvojot, Pētera mūzika liek atcerēties to, kas es esmu, ļoti skaidrā veidā. Pēteris Vasks vienmēr ir ļoti godīgs mūzikā, un man šķiet, ka arī interpretam ir ļoti svarīgi būt tieši tādam pašam, šo mūziku spēlējot, un nākt ar ļoti tīru iekšējo sajūtu. Domāju, ja to izdodas iekšēji sasniegt, tad arī šo mūziku izdodas atainot tās īstajā rakursā. Vēl šajās dienās domāju par to, ka mums, latviešiem, tomēr ir vieglāk saprast šo mūziku. Vieglāk varbūt nav īstais vārds, mēs nokļūstam dziļāk šajā mūzikā, jo uzreiz ieslēdzas asociācijas gan ar Latvijas dabu, gan arī tautas mūziku. Tas viss tur ir - visi kultūrslāņi, kas ir mūsu identitāte. Protams, tas jau daudzreiz teikts, bet domāju, ka Vaska mūzikā tā tiešām ir visvairāk. Man vienmēr ir asociācijas ar Līgas Purmales gleznām, kad spēlēju Vasku.
Vai līdz šī viedā vīra skaidrībai, ko Reinis minēja, arī mūziķiem ir jāizaug?
Reinis Zariņš: Vienkāršība ir visgrūtākā lieta. Dzīvē - es nezinu, bet kā mūziķim. Tas pats stāsts ar Šūbertu, kuram vienkārši uzrakstīts semplice - ir visgrūtākā lieta, ko izdarīt, uz ko tiekties gadu gadiem, un, ja esi godīgs, tāpat nekad nejūties, ka tur tā īsti var nokļūt. Līdzīgi arī tagad, jo īpaši ar to, ko Pēteris pēdējos gados raksta, kur ir maz nošu un katrs žests ir ļoti tīrs.
