14. Saeimas vēlēšanu rezultātā valdības deklarācijas finišam tuvojas „Jaunās Vienotības”, „Apvienotā saraksta” un Nacionālās apvienības politiķi. Vēlēšanu rezultāti gandarījumu nenesa Saeimas veterāniem „Saskaņai”’. Vēlētāji sodīja arī iepriekšējā valdībā strādājušos „Konservatīvos” un „Attīstībai/Par”. Kopā ar citiem „Attīstībai/Par” kolēģiem uz dalību aktīvā politikā tālākā nākotnē skatās bijušais parlamentārietis Vjačeslavs Dombrovskis.

Saeima bez „Saskaņas” frakcijas ir nepierasts skats katram, kurš seko līdz notikumiem Saeimā. Tikšanu nedaudz virs 3% varēja prognozēt no „Konservatīvo” reitingiem jau vismaz gadu. Savukārt „Attīstībai/Par” drāma par būšanu virs vai zem 5% barjeras iekļūšanai Saeimā risinājās vēl apmēram diennakti pēc vēlēšanu iecirkņu slēgšanas. Intriga beidzās zaudētājos.

Šādu iznākumu pirms vēlēšanām prognozēja retais, tai skaitā tas bijis pārsteigums arī Vjačeslavam Dombrovskim, kurš partijai „Latvijas attīstībai” pievienojās pusgadu pirms vēlēšanām. Pirms pāris gadiem viņa prognoze par partijas „Saskaņa” anti-panākumiem šajās Saeimas vēlēšanās gan izrādījusies patiesa. Toreiz viņš atstāja partijas valdi, jo nesadzirdēja ne vēlmi skaidrot korupcijas skandālus Rīgas domē Nila Ušakova laikā, ne plānu „sarkano līniju” pārvarēšanai krievvalodīgo iedzīvotāju interesēs.

„”Saskaņai” turpinot savu līdzšinējo kursu, nākamās Saeimas vēlēšanas „Saskaņai” būs pēdējās. Valdes vairākums uzskata, ka nav nekādu nopietnu iemeslu neturpināt savu līdzšinējo kursu, tāpēc es neredzu iespēju turpināt strādāt „Saskaņas” valdē.”

Jau drīz „Saskaņas” valde lēma Dombrovska darbošanos „Saskaņas” rindās izbeigt. Turpmāko pusotru gadu Dombrovskis turpināja kā pie frakcijām nepiederošs deputāts, līdz šopavasar pievienojās „Latvijas attīstībai” un bija otrais numurs „Attīstībai/Par” Zemgales sarakstā. Zatlera Reformu partija, „Jaunā Vienotība” Laimdotas Straujumas vadītajā valdībā, pēcāk „Saskaņa”, arī īstermiņa projekts partija „Republika” un nu – „Latvijas attīstībai” – tik daudzās partijās Latvijā pabijis retais. To Dombrovskis dabūjis dzirdēt, priekšvēlēšanu laikā apbraukājot Zemgali.

„Attīstībai/Par” palikšana uzreiz aiz 5% barjeras, līdz kam pietrūka tikai 250 balsu, bijis diezgan negaidīts pliķis. Partijas „Latvijas attīstībai” un Kustība „Par!” jau paziņojušas par apvienības pauzi, bet ne pārtraukšanu. Vjačeslavs Dombrovskis turpinās darbību partijā „Latvijas attīstībai”. Nekāda aizvainojuma par vēlēšanu rezultātu neesot.

Šogad vairākus mēnešus pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā ziņu virsrakstos daudzkārt bija lasāms par padomju pieminekļu demontāžu Latvijā. Kopumā nojaukti jau vairāk nekā 120 objektu, kurus noteica Saeima un pašvaldības. Objektu vidū ir arī lielākais Baltijas padomju piemineklis Uzvaras parkā, Rīgā, kura demontāža sabiedrībā raisīja ļoti lielu rezonansi. Notiekošajam līdzi sekoja daudzi cilvēki, kuri centās vēsturisko brīdi iemūžināt, stāvot pēc iespējas tuvāk piemineklim, taču ierakstu sērijas „Cilvēks ziņu virsrakstos” šī stāsta varonis nebija ne īsti tuvu notikuma vietai, ne arī pie ekrāna. Tomēr viņa caur kameras aci iemūžināto sociālajās platformās ir aplūkojuši jau vismaz pusotru miljonu reižu. Tas ir Nacionālās informācijas aģentūras LETA fotožurnālists Edijs Pālēns.

„Tajā brīdī, kad tas tiešām gāzties, tad es ātri ieslēdzu aparātu un sāku bildēt. Pirmie desmit kadri bija neasi, bet man kopsummā sanāca 250 kadri. Gandrīz kā video sanāca.”

Līdz brīdim, kad teju 80 metrus augstā stēla kritīs, Nacionālās informācijas aģentūras LETA fotožurnālistam Edijam Pālēnam nācās gaidīt astoņas stundas. Līdzīgi kā daudzi citi žurnālisti pieminekļa demontāžai viņš gatavojās, taču 25. augusta rītā saņemtā ziņa no redakcijas bijusi negaidīta.

„Daudzi gaidīja, kad to īsti jauks. Tas man liekas bija 2-3 nedēļas [iepriekš] un ka mums paziņos, bet kad paziņos – nezina. Tad man no rīta [25. augusts] redaktore atraksta – velc bikses un skrien un pieminekli. Es pirms tam biju izpētījis vietas, no kurienes fotografēšu. Tad konkrētajā vietā man sanācis fotografēt.”

Pie stingri norobežotās zonas obeliska demontāžai sekoja līdzi daudzi cilvēki. Mazliet tuvāk piemineklim bija ļauts atrasties žurnālistiem, taču Pālēna to pulkā nebija. Viņa nebija arī starp interesentiem, kuri savas ierīces bāza starp režģīto žogu, lai attēli sanāktu kvalitatīvāki. Taču LETAS fotogrāfa 250 kadros iemūžinātais septiņu sekunžu garais pieminekļa kritiens rada sajūtu, ka žurnālists piemineklim atradies daudz tuvāk par pārējiem.

Šogad ziņu virsrakstos teju ik mēnesi publicēti inflācijas dati un rekordi, kā arī to ietekme uz iedzīvotāju pirktspēju un dažādām nozarēm. Viens no lielākajiem cenu kāpumiem ir tieši pārtikai. Rubrikā "Cilvēks ziņu virsrakstos" uzklausām vairākus rīdziniekus, kuri vērtē, kā šī gada straujā inflācija ietekmē viņu ikdienu un kādus taupības paradumus viņi ievieš savās mājsaimniecībās.

Patēriņa cenas tieši pārtikai gada laikā pieaugušas par teju 30%. Inflācija skar visas produktu grupas, bet īpaši cēlusi cenas maizei, miltiem, rīsiem, vistas un liellopu gaļai, saldētām zivīm, pienam, biezpienam, sieram, sviestam, augu eļļai, cukuram, kā arī čipsiem.

Purvciema apkaimē sastaptā pensionāre Ludmila saka, ka šī gada straujo cenu kāpumu jūt savā maciņā katru reizi, kad dodas pēc pārtikas. Viņai veikalā ierasti vajadzīga maize, piens un vistas gaļa un, kā liecina arī inflācijas dati, katra no minētajām produktu grupām krietni sadārdzinājusies. Savukārt no agrāk iecienītajiem saldumiem pensionāre tagad atsakās.

Tikmēr rīdziniece Marina secina, ka pārtikas sadārdzinājumu pārdzīvot šķiet vieglāk tad, ja ģimene dzīvo kopā lielākā lokā. Viņa zem viena jumta dzīvo ar vīru un māti, kas jau ir pensijā. Šajā mājsaimniecībā joprojām ir daudzveidīgs pārtikas grozs, bet, piemēram, zivis vienmēr Marinas mājās bijusi delikatese un tagad to vairs tik bieži nepērk taupības dēļ.

Purvciema daudzstāvu māju ielokā vēl sastopu Jekatirinu ar veikala tīkliņu un spieķi pie rokas. Kundze saka, ka viņai jau ir 90 gadu un viņa dzīvo kopā ar meitu, kurai ir invaliditāte. Pensionāre ir pateicīga par pensijas pieaugumu šogad, bet ar esošo pārtikas produktu sadārdzinājumu izdzīvot palīdz tieši mazbērni.

Savukārt Valērijs stāsta, ka pie šī gada inflācijas īpaši grūti izdzīvot vientuļiem cilvēkiem, lai būtu gan paēsts, gan nomaksāti mitekļa rēķini. Viņš novērojis, ka tieši graudaugu produkcija kļuvusi pārlieku dārga un sācis vairāk pievērst uzmanību akciju precēm. Vēl ceļā uz rajona pārtikas veikalu daudzbērnu māte Signija iezīmē, ka kuplajai ģimenei lielākā daļa ģimenes budžeta tiek tērēti tieši pārtikai, tādēļ būtiski izjūt arī cenu kāpumu.

Latvijā gada kopējā inflācija oktobrī bijusi 21,8% un tā ir augstāka nekā Eiropas Savienībā un eirozonā vidēji, liecina "Eurostat" dati. Pagājušajā mēnesī (oktobrī) cenu kāpums gan nedaudz sācis bremzēties, bet tas nav apstājies.

Šī gada centrālais notikums pasaulē, nenoliedzami, ir Krievijas uzsāktais pilna mēroga karš Ukrainā. Karš, kuram negribēja ticēt ne Ukraina, ne pārējā pasaule. Var diezgan droši prognozēt, ka par gada cilvēku pasaulē dažādās aptaujās tiks atzīts Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, kurš ir vedis kara plosīto valsti uz priekšu, par spīti neskaitāmajiem izaicinājumiem. Taču vairums komentētāju un ekspertu atzīst, ka patiesie šī gada varoņi ir meklējami frontes pirmajās rindās, ierakumos, jo, kā nereti tiek apgalvots – Ukrainas karavīri pašlaik cīnās par katru no mums. Tie ir gan esošie, gan bijušie karavīri, gan vienkārši patrioti, kuri savas dzimtenes aizstāvēšanu uzskata par pienākumu.

Latvijas Radio šī gada ierakstu sēriju „Cilvēks ziņu virsrakstos” sākam ar Uģa Lībieša stāstu par vienu no viņiem – Oleksandru Pogrebijski.

Ar Oleksandru Pogrebijski es pirmo reizi iepazinos pirms trijiem gadiem. Toreiz bija apritējuši pieci gadi kopš nelikumīgā referenduma par Krimas pievienošanu Krievijai un Oleksandrs, kā pirmā Ukrainas kara veterānu kustības aktīvists un vadītājs, koordinēja projektus, lai Ukrainas armijai celtu jaunas kazarmas. Tajās vietās, kur viņš pats pirms dažiem gadiem bija aizstāvējis savas valsts neatkarību un demokrātiju. Šī gada janvārī ar nu jau Kijivas domes deputātu Oleksandru satikties neizdevās, bet mēnesi vēlāk sākās karš. Oleksandrs ar dienesta laikā iegūto zīmīgo segvārdu „Patriots”, atkal devās pildīt savu karavīra pienākumu.

Aprit gads kopš Rīgā, Melnsila ielā, naktī uz 31. decembri nogranda sprādziens trīsstāvu dzīvojamā ēkā. Toreiz daļēji tika iznīcināta ēka un bojā gāja viens, bet ievainoti tika vairāki iedzīvotāji. Pēc vairākiem mēnešiem, aprīļa beigās, traģisks ugunsgrēks izcēlās hostelī, Merķeļa ielā, Rīgā. Šīs divas nelaimes ir šī gada noslēdzošā rubrikas "Cilvēks ziņu virsrakstos" ieraksta pamatā. Pēc aizvadītā gada lielākajām ugunsnelaimēm vai gāzes sprādzieniem un citām traģēdijām, kas 2021. gada statistiku iekrāsojušas „īpaši melnu”, ugunsdzēsības un glābšanas dienests ir pārdomājis iemeslus. Un tā - dienests no nākamā gada uzsāks pilotprojektu. Tajā personas, kuras uzskatāmas par riska grupu, izglītos ugunsdrošības jautājumos. Stāsta Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieka vietnieku Mārtiņš Baltmanis.

Saruna ir par samērā traģiski aizvadīto gadu, lielām uguns nelaimēm, gāzes sprādzieniem un mācībām, kas no šiem notikumiem gūtas. Mārtiņš Baltmanis ir pārliecināts, ka visādā ziņā aizvadītā gada spilgtākais notikums ugunsdzēsējiem – glābējiem bija milzu traģēdija, kad aizdegoties ēkai, hosteļa telpām Rīgā, Merķeļa ielā bojā gāja astoņi cilvēki. Pats Baltmanis par šo notikumu uzzināja no iesaistītajiem kolēģiem tādā kā rīta sapulcē.

Pēc šīs nelaimes arī tika aktualizēti dažādi problēmjautājumi un veikti grozījumi noteikumos un kārtoti jautājumi par ugunsdrošību viesu izmitināšanas telpās.

Otrs lielais notikums – sprādziens ēkā Melnsila ielā un daļēja tās sagrūšana 2020. gada 31. decembrī, lai arī bija gana apjomīgs, nopietns un traģisks negadījums, tomēr nopietnas izmaiņas likumos neradīja, jo ēkas sagrūšanu ar smagām sekām jau, diemžēl, piedzīvojām 2013. gadā, Zolitūdē un uzlabojumi tika veikti jau pēc šīs astoņus gadus senās nelaimes. Toties jau Melnsila ielas traģēdijas glābšanas darbos tika izmatotas zināšanas, kas iegūtas pēc Zolitūdes nelaimes – proti ugunsdzēsēji vēl pirms cilvēku atbrīvošanas un nogādāšanas ārstu rokās, pēc stingrām mediķu norādēm veica cietušo atsāpināšanu.

Reti ir tāds gads, kad neuzvirmo runas par valdības stabilitāti vai pat krišanu. Šogad šādas korekcijas nolēma ieviest premjers Krišjānis Kariņš no Jaunās Vienotības, ar pārējiem partneriem vienojoties par teju izirušās partijas KPV LV izslēgšanu no koalīcijas un par ministru amatu pārdali. Tolaik KPV LV frakciju vadīja Māris Možvillo, kurš pašlaik ir partijas „Par cilvēcīgu Latviju” valdes loceklis un frakcijas „Neatkarīgie” deputāts.

Piecu politisko spēku veidotai koalīcijai lēmumu pieņemšana nesokas viegli. To premjers Krišjānis Kariņš no „Jaunās Vienotības” atkārtoja faktiski no koalīcijas līguma parakstīšanas dienas. Sarežģījumi pieauga Covid-19 laikā, valdībai saņemot pārmetumus par vienotas vīzijas trūkumu par saistībā ar pandēmijas dēļ noteiktajiem ierobežojumiem un to pārskatīšanu. Taču tieši ekonomikas ministra Jāņa Vitenberga pāreja no KPV LV uz Nacionālo apvienību un tam sekojošā demisija šopavasar noveda līdz koalīcijas turpmāko attiecību pārskatīšanai.

Vitenbergs savu pāreju uz Nacionālo apvienību pamatoja ar haosu partijā KPV LV, vairākiem tās kongresiem, atkārtoti mainītu valdi un pat nosaukumu. Turklāt KPV LV frakcija Saeimā sarukusi teju līdz minimumam, ko arī minēja kā pamatojumu KPV LV izslēgšanai no koalīcijas. Tobrīd frakcijas vadītājs bija Māris Možvillo un tieši viņam valdības vadītājs paziņoja par KPV LV izslēgšanu no valdības un iekšlietu, labklājības un ekonomikas ministru amatu pārdali pārējiem koalīcijas partneriem. Možvillo noteic, ka džentlmeniski par sarunu aizkulisēm neizteiksies, taču neslēpj, ka aiziešana no valdības bijis atvieglojums.

Aizvadītajā gadā piedzīvojām nu jau kārtējo Covid saslimstības uzliesmojumu, arī mirstības rekordus un veselības aprūpes sistēmas pārslodzi. No šiem visem pārdzīvojumiem gada nogalē noteikti iznākam ar lielākām zināšanām par vīrusu, taču cilvēki tāpat slimo un mirst, un Latvija, diemžēl, ir gozējusies šo topu galvgalī. Taču arī tas virkni iedzīvotāju, pat to, kuri Covid izraisītu nāvi redz ikdienā, nespēj pārliecināt par vakcinēšanos.

Andrejs Kostaļeba Covid pandēmiju redz dažādās tās izpausmēs. Viņš ir Priekules vasarassvētku draudzes macītājs un vietējā apbedīšanas biroja vadītājs.

Gan sekmēti, gan bremzēti, gan dažādu pretrunīgu viedokļu pavadīti, Latvijā tomēr šogad notika XII Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Visbiežāk tos dēvēja par e-dziesmu svētkiem, kas gan nav īsti precīzi, jo lielākā daļa norišu tomēr notika klātienē, tikai pilnīgi citā formātā nekā ierasts.

Citādie vai tuvplāna svētki – tā tos dēvē Inga Krišāne no svētku rīkotāju komandas. Tieši viņas koncepcija vēl pirms pandēmijas uzvarēja konkursā par Skolēnu svētku māksliniecisko risinājumu, bet šogad to ļoti ātri un radoši nācās pielāgot pandēmijas situācijai. Tradicionālais svētku gājiens Rīgā tādējādi pārtapa par dziesmu un deju ceļu "Saulesvija", kas šovasar izvijās cauri visām 42 Latvijas pašvaldībām. Inga Krišāne bija "Saulesvijas" autore un režisore.

"Šie ir 800 grami, kuros ir apkopoti visi XII Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Visas norises, process," Inga Krišāne uz studiju paņēmusi līdzi gada nogalē izdoto grāmatu, kas atspoguļo šī gada svētkus. Aprakstus un vizuālos materiālus papildina arī karte, kas uzskatāmi atspoguļo viņas veidoto dziesmu un deju ceļu "Saulesvija".

Inga Krišāne: "Lūk, šis arī ir viss ceļš, kuram mēs izbraucām cauri. Sākums ir Kuldīgā un noslēgums ir Rīgā. Un tā nu ar svētku auto, ar saules ripām uz svētku auto, brīžiem tās noņemot nost un ripinot, izripojām arī cauri visai Latvijai. Ja gājiens kādreiz vienoja visus Rīgā, tad šoreiz otrādāk, lūk, šis ceļš vienoja visus Latvijā.

Tas bija interesants laiks šī vasara, kad arī pašvaldību administratīvās teritorijas mainījās. Nu gluži kā "mērnieku laiki", kad viss mainās un pa vidu tam visam ir bērni, kuriem mēs bijām apsolījuši svētkus, un svētki bija.

Tā ļoti, ļoti spilgti atmiņā ir "Saulesvijas" pirmā diena Kuldīgā, 12.jūlijā. Bija agrs rīts, spīdēja saule, vēl pati norise nebija sākusies, mēs bijām pie Ventas rumbas un gaidījām tiešraidi televīzijā. Tā bija tāda neaprakstāma sajūta, izejot cauri visiem tiem notikumiem, pārbaudījumiem, nu, ka mēs salauzām to ledu, kas bija pārklājies mums, šis neticības ledus, un tad bija tāda gandarījuma sajūta, ka notiek."

Tagad jau atskatoties, Inga Krišāne to raksturo kā pieredzes bagāžu dažādās temperatūrās – gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē. Ziemā un pavasarī gluži tāpat kā dabā arī sabiedrībā bija sastingums un ledus attiecībā uz svētku rīkošanu – līdz tuvāk pavasarim ledus sāka kust un vasara bija jau pavisam karsta:

Tiesas process pirmajā instancē ilga 12 gadus. Krimināllieta bija viena no apjomīgākajām Latvijas vēsturē, un nozīmēts bija pusotrs tūkstotis tiesas sēžu. Šādi tiek raksturots viens no šogad apspriestākajiem tiesas procesiem – Aivara Lemberga krimināllieta. 22. februārī lietā pasludināja saīsināto spriedumu. Krimināllietas prokurors Juris Juriss procesu salīdzina ar stafetes skrējienu. Šobrīd process vēl nav galā, taču pirmais etaps stafetē ir noslēdzies.

Nepilnus divpadsmit gadus ilga pirmās instances tiesa tā dēvētajā Lemberga krimināllietā. Pie lietas strādāja un darbu joprojām turpina prokurors Juris Juriss, tiesā uzturot apsūdzību Aivaram Lembergam, viņa dēlam Anrijam Lembergam un uzņēmējam Ansim Sormulim.

Laiku, kad sāka strādāt pie lietas, Juris Juriss raksturo kā intensīvu, brīžiem izaicinošu darbu.

"Atmiņā ir palicis: vairāki kabineti - mans, manu kolēģu kabineti, kuri piekrauti pilni ar dokumentiem. Ik pa brīdim prokurora galva parādās virs dokumentu kaudzes. Kaut kur skrienam no viena kabineta uz otru, nesam kaut kādas mapes. Kā skudru pūznī – rosība liela, bet darbs ir padarāms," atzīst Juris Juriss.

Un darbs, vismaz pirmajā instancē, tika padarīts, kad 22. februārī Rīgas apgabaltiesas tiesnese paziņoja saīsināto spriedumu, Aivaru Lembergu atzīstot par vainīgu vairākos koruptīvos noziegumos.

Afganistāna šogad bieži ir nonākusi ziņu virsrakstos, jo pēc 20 gadiem valstī pie varas atgriezās radikālais grupējums „Taliban”. Pēc talibu kaujinieku ienākšanas Afganistānas galvaspilsētā Kabulā desmitiem tūkstošiem vietējo un ārzemnieku steidza pamest valsti. Viņu vidū bija arī latviete Ieva Hertela, kura Afganistānā strādāja Eiropas Savienības projekta ietvaros. Vairākus mēnešus pēc notikušā Ieva neslēpj, ka viņai ir ļoti žēl Afganistānas iedzīvotāju, kuri cieš no talibu bargā režīma. Taču latviete cer, ka kādudien viņa atkal varēs atgriezties šajā valstī.

Afganistānas galvaspilsēta Kabula 2021. gada 15.augustā bez cīņas krita grupējuma "Taliban" rokās. Taču pirms tam talibi vairākus mēnešus veica ofensīvu visā valstī, jo par karaspēka izvešanu no Afganistānas bija paziņojušas Amerikas Savienotās Valstis. Īsā laikā grupējums iekaroja provinci pēc provinces. Ar automātiem bruņoti "Taliban" kaujinieki Kabulas ielās šokēja gan vietējos, gan ārvalstniekus. Bailēs par savu drošību daudzi mēģināja pamest pilsētu. Kabulā valdīja haoss. Pilsētā tobrīd atradās arī latviete Ieva Hertela.

"Lielākā lieta šajā visā ir tas, ka tu nezini, kas notiks," savas tā brīža izjūtas atcerējās Ieva. "Un tad, kad pienāk ziņas par to, ka pilsētā ir ienācis "Taliban"… Lai gan bija zināms, ka pēdējās provinču pilsētās, kuras viņi ieņēma, viņus tur ielaida un tur nebija cīņu, tur nebija asinsizliešanas, ar visu to tas tevi nepārliecina. Tas vien, ka tā notika Herātā, nenozīmē, ka tā būs arī Kabulā. Tā bija vairāk neziņa par notiekošo. Bet ir godīgi jāsaka, ka tu nevari nodzīvot un nostrādāt šādā valstī tik ilgus gadus, lai tu nebūtu pieradis pie šāda veida neziņas." 

Ieva jau kopš 2011. gada regulāri ir uzturējusies Afganistānā, lai palīdzētu tur uzlabot valsts pārvaldi. Ieva pastāstīja, ka šajā laikā ilgstošu karu plosītā valsts piedzīvoja pozitīvas pārmaiņas. Ja pirms desmit gadiem ārvalstu konsultanti veica arī reālus darba pienākumus Afganistānas valdības iestādēs, tad pēdējā laikā tā vairs nebija, novēroja Ieva.