Cilvēks ir politikas mērķis, un sirdsapziņa atklāj politisko kārtību. Mērķa vainagojums ir ikviena cilvēka izaugsme. Politiskā kopiena nozīmē arī tautu nevis tikai indivīdu. Cilvēktiesības ir pamats, bet pāri tiesībām jāīsteno pilsoniskā draudzība, kas veido mīlestības civilizāciju. Ticīgo uzdevums ir veidot mīlestības saites un kopienu.

Politiskās kopienas veidošanās ir ilgstošs process, un Bībēle dod ieskatu reliģiskajā izpratnē par politiku. Glavenā atziņa, ka politiskā kopiena ir Dieva iecere, kas īstenojas vēsturē, un esam aicināti iesaistīties, veidojot taisnīgāku, mierpilnāku un partikušāku sabiedrību.

Globālajā pasaulē ir jāveido starptautiskās sabiedrības, kas spētu veidot ekonomiskos, finanšu un kapitāla, kā arī politikas struktūras, kas vērstas uz kopējo labumu un solidaritāti. Lai to panākstu, nepieciešams plaši skatītīes uz cilvēku, nereducējot to uz ekonomikas vienību, bet ņemot vērā sociālos, kultūras un arī reliģijas aspektus. Tam ir vajadzīga kultūras un izglītības audzināšana.

Globalizācija var būt laba un vērsta uz starptautisku atttīstību, bet pastāv riski, ka globalizācijas rezultātā parādās lielāka netaisnība un nevienlīdzība. To šobrīd varam novērot un tas izraisa nemierus. Globalizācijai un starptatutiskajai ekonomikai ir jādod ētiski pamati un mērķi, lai tā strādātu visu cilvēku, visu valstu un sabiedrību labā.

Valsts var veicināt ekonomikas attīstību vai to kavēt. Ir jāatrod pareizais veids kā veicināt iniciatīvu, taisnīgu un ētisku ekonomikas attīstību. Tas ietver šādus principus: kopējo labumu, solidaritāti un subsidiaritāti no valsts puses, kā arī orientierus ekonomiskās dzīves veidošanai, panākot uzticēšanos valsts struktūrām, līdz ar to veicinot attīstību. Arī par tērēšanu un investēšanu ir jādomā kā par vērtību orientieriem, lai tie būtu vērsti uz izaugsmi un kopējo labumu.

Vadītājam jārupējas par uzņēmuma ekonomisko, produktivitātes, arī par ētisko darbību. Ekonomikai un brīvajam tirgum jābūt atvērtam cilvēka vajadzību apmierināšanai. Tirgus pats par sevi nav mērķis, nedz arī peļņa nevar būt mērķis. Ētiskiem mērķiem ir jābūt tiem, kas regulē brīvo tirgu un ekonomiku.

Uzņēmējdarbība ir laba, jo ļauj cilvēku radošumam izpausties un veidot labklājību. Bet uzņēmējdarbībai bez ienākumu un produktivitātes celšanas jāveido arī sociālā vide kur cilvēks tiek cienīta un kopējais labums tiek īstenots.

Ekonomikai ir sava joma ar tai specifiskiem uzdevuemim un mērķiem, bet tā nedrīkst tikt nodalīta no ētiskiem principiem. Ētika palīdz ekonomiskās struktūras veidot tā, lai tās strādātu visas sabiedrības labumam un attīstībai.

Ekonomiskās dzīves Bībeles pamati. Ekonomiskā dzīve kā kristieša aicinājums pārvaldīt zemi, Dieva radību. Nabadzība, nedz arī bagātība nav vērtība pati par sevi. Bagātība dota, lai dalītos ar līdzcilvēkiem. Nabadzības nostāja, garīgā veidā skatoties, varbūt vienotības ar Dievu līdzeklis un svētība dzīvei.

Saskaroties ar darba izaicinājumiem un globalizācijas procesiem, arvien vairāk jāapzinās nepieciešamība pēc savstarpējās solidaritātes.