Saruna ar kino un teātra režisoru Viesturu Kairišu - par kino, par ainavas sajūtu sevī un Latgali kā telpu, kas Kairiša filmās nav vienkārši ģeogrāfiska vieta, bet veids, kā skatīties uz pasauli.

Runājam par viņa jaunāko spēlfilmu “Uļa” - par leģendāro basketbolisti Uļjanu Semjonovu, meiteni no Latgales vecticībnieku vides, kuras neparastais augums nosaka viņas likteni. Par to, kā no reāla cilvēka dzīves un laikmeta rodas kino un kurā brīdī biogrāfiskā precizitāte atkāpjas mākslas patiesības priekšā. Runājam arī par režisora attiecībām ar mūziku un skaņu un par to, kā tieši mūzika ļauj pietuvoties tam, ko ar vārdiem vai sižetu nav iespējams formulēt.

Sarunā pieskārāmies intuīcijai un kontrolei režijā, dokumentālā un inscenētā kino robežām. Runājām par sekošanu mākslas patiesībai kā vienu no augstākajiem režisora uzdevumiem. Par idejām, kuras nevar forsēt - tās jāgaida, līdz sāk nākt. Taču, lai kaut kas atnāktu, tev jābūt iestatītam. Jābūt gatavam ieraudzīt, sadzirdēt un atpazīt to, ko meklē.

Raidījumā sarunājamies ar Zani Krūmiņu, kino pētnieci, kritiķi, kuratori un pasniedzēju, kuras profesionālā dzīve cieši saistīta ar dokumentāro kino. Viņa bijusi Starptautiskās kino kritiķu federācijas (FIPRESCI) žūrijās Amsterdamas un Zagrebas kinofestivālos, kā arī ir vadījusi Rīgas Kino muzeju. Savā pētnieciskajā darbā Zane pievērsusies Latvijas dokumentārā kino ekosistēmai, Baltijas pirmās personas dokumentārajam kino, postatmiņai un dienasgrāmatu filmām. Šobrīd viņa vada Latvijas Kultūras akadēmijas maģistra studiju programmu “Audiovizuālā un skatuves māksla” un paralēli gatavojas vienam no nozīmīgākajiem dokumentārā kino notikumiem Baltijā - “Baltic Sea Docs”, kas šogad Zanes vadībā svinēs 30. jubileju.

Runājām par doktorantūras un postdoktorantūras iespējām un izaicinājumiem, par pētniecības ikdienu un prokrastinācijas pārvarēšanu. Runājam arī par kino valodas dekolonizēšanu - kāpēc padomju laikā nostiprinātā termina “dokumentāls” vietā būtu vērts latviešu valodā atgriezt agrāk lietoto “dokumentārs” un kāpēc šāda, šķietami neliela, valodas maiņa izrādās tik sarežģīta.

Pēc gadiem, kas pavadīti, pētot un vērtējot citu autoru darbus, Zane iesaistījusies filmas tapšanā kā scenārija līdzautore, strādājot pie lietuviešu dokumentārā kino režisora Audriusa Stoņa kino darba par Hercu Franku.

Kino režisores Lindas Oltes darbi atrodas uz dokumentārā un spēlfilmas kino robežas. Viņas filmās svarīgākais ir cilvēks, tā ievainojamība, iekšējās pretrunas un cenšanās saglabāt cilvēcību sarežģītās dzīves situācijās.

Sarunā atgriezāmies pie Lindas radošā ceļa, sākot no dokumentārā kino un montāžas darba līdz spēlfilmu režijai. Runājām par to, kā rodas stāsts, kad dokumentāra iecere kļūst par spēlfilmu, kā veidojas attiecības ar varoņiem un aktieriem un kur atrodas robeža starp radošo brīvību un ētisku atbildību.

Pievērsāmies arī filmai "Māsas" un topošajai spēlfilmai "Bērns", diskutējot par empātiju, sarežģītu sociālo tēmu atainošanu, kā arī vēlamajām režisora rakstura īpašībām filmēšanas laukumā. Sarunā pieskārāmies personiskām pārdomām par šaubām un intuīciju, kas palīdz saglabāt patiesumu kino.

Raidījumā sarunājamies ar filmu mākslinieku, scenogrāfu un stencilu mākslinieku Tomu Grīnbergu. Kino nav viena autora māksla, tas ir komandas darbs, bet filmu mākslinieks ir kā tilts starp režisora ieceri un kino, ko redzam uz ekrāna. Kā rodas šī sadarbība? Kā pieņemt simtiem radošu lēmumu vienā filmā?

Runāsim par darbu pie filmām un seriāliem, par filmēšanas laukumu aizkulisēm, uguns skulptūrām, skaistuma un iekšējā miera nozīmi radošajā darbā un sadarbībā. Saruna par profesiju, kuras veikumu skatītājs izjūt bieži vien pat nemanot.

Raidījuma viesis ir Pēteris Sudakovs - tehniskais direktors studijā Lokomotīve, kino restaurators un viens no pieredzējušākajiem filmu pēcapstrādes speciālistiem Latvijā. Viņa darbs aptver gan mūsdienu filmu tehnisko pēcapstrādi, gan vēsturiskā kino restaurāciju, ļaujot no jauna ieraudzīt Latvijas un pasaules kino mantojumu. Tieši viņa vadībā un līdzdalībā restaurētās filmas demonstrētas arī prestižajā Cannes Classics programmā, apliecinot Latvijas restauratoru augsto profesionālo līmeni starptautiskā mērogā.

Sarunā ielūkosimies tajā kino teritorijā, kuru skatītājs gandrīz nekad neredz. Kā iespējams atdzīvināt vairāk nekā pusgadsimtu vecu filmu? Kādas tehnoloģijas šobrīd maina kino pēcapstrādi. Runāsim arī par analogo kino, MiniDV un citiem formātiem, par attēla un skaņas kvalitāti, par to, kāpēc profesionāls kino joprojām nav aizstājams ar telefona kameru, un kādas zināšanas slēpjas aiz šķietami "neredzamā" darba.

Šī būs saruna par kino pēc filmēšanas, kur filma patiesībā iegūst savu galīgo veidolu un kur tehnoloģijas satiekas ar mākslu.

Raidījumā viesojas skaņu instalāciju māksliniece un kino mūzikas komponiste Spāre Vītola. Saruna norit dabā - vietā, kur Spāre jūtas vispatiesāk un kur rod iedvesmu savai mūzikai.

No mūzikas komponēšanas saruna pakāpeniski ievirzās pie tās tapšanas apstākļiem un Virdžīnijas Vulfas "Savas istabas" idejas - radošās telpas, kas nepieciešama ikvienam, kurš rada ko personisku. Spāre atzīst, ka viņas darbnīca var būt jebkur: vietā, kur neviens nedzird, netraucē un iespējams pilnībā nodoties radīšanas procesam.

Režisore Una Celma ir viena no empātiskākajām Latvijas dokumentārā un spēles kino autorēm, kuras filmas cieši saistītas ar cilvēka dzīvesstāstu, atmiņu un laika ritējuma izpēti. Dzimusi kino vidē un kā režisore veidojusies starp Latviju un Zviedriju, Una Celma savos darbos meklē cilvēka identitātes saknes un piederības sajūtu. Viņa pati atzinusi, ka viņas lielākā tēma ir sievietes un viņu likteņi laika griezumā.

Una Celma veidojusi tādas nozīmīgas filmas kā „Olu kundze” (1996), „Augstuma robeža” (2005) un „1960. gada meitenes” (1995, 2023). Īpaša vieta viņas daiļradē ir filmai „1960. gada meitenes” - stāstam par savas paaudzes sievietēm, pie kurām režisore atgriezās pēc gandrīz trīsdesmit gadiem, vēlreiz satiekot savas klasesbiedrenes un mēģinot saprast, ko laiks cilvēkam atņem un ko tas atstāj. Unas Celmas filmās personiski dzīvesstāsti kļūst par laikmeta portretiem, ļaujot ieraudzīt ne tikai atsevišķu cilvēku likteņus, bet arī veselas paaudzes pieredzi.

Sarunā ar režisori runājam par izvēlēm un likteni, par sievietēm un vīriešiem, par ģimeni, atmiņu un laiku, kā arī par to, ko pēc visa piedzīvotā iespējams saprast par mīlestību un dzīvi.

Sarunā ar aktieri un režisoru Gerdu Lapošku runājām par balsi - gan pavisam tiešā nozīmē, par viņa īpašo, viegli atpazīstamo balsi, gan daudz dziļākā - par balsi, kuru cilvēks mēģina atrast mākslā.

Runājām par Gerda iestudēto Blaumaņa lugu “Indrāni”, par Latviju šodien un par to, cik svarīgi ir strādāt ar savējiem - cilvēkiem, kuri tevi saprot un kurus saproti arī tu pats.

Viena no svarīgākajām domām, kas caurvij šo sarunu, ir ļoti vienkārša - nevajag ignorēt savu sirds balsi un atlikt darīt to, kas patiesi ir svarīgs.

Daba kļūst par ainavu tikai tad, kad to kādam rāda un kāds to ierauga. Tā var būt draudzīga, bet var kļūt arī par svešu, pirmatnēju un biedējošu teritoriju.

“Disociatīvajā fūgā” - saruna ar režisoru Uģi Olti par folk horror estētiku, cilvēka attiecībām ar dabu, bailēm, apziņu un kino valodu. Par to, kāpēc daba viņa filmās nav fons, bet autonoms tēls, un kāpēc ne viss mākslā ir jāizskaidro.

Sarunā pieskaramies arī mītiskajai domāšanai kā īpašam uztveres veidam - stāvoklim, kurā pasaule atkal kļūst dzīva. Par kino kā mēģinājumu nevis racionalizēt pasauli, bet saglabāt drosmi to neizskaidrot.

Kristīne Želve ir latviešu režisore, rakstniece un žurnāliste, kuras darbos savijas dokumentāls jutīgums ar literāru un vizuāli eksperimentālu domāšanu. Kristīne pievēršas identitātes, iekšējās dzīves un sievietes pieredzes tēmām, strādājot ar personiskiem un arhīvu materiāliem. Želves radošajā praksē nozīmīga ir robežu nojaukšana starp dokumentalitāti un fikciju gan kino, gan literatūrā.

Saruna pievēršas Kristīnes Želves eksperimentālās dokumentārās pilnmetrāžas filmas “Mildas istaba” veidošanas procesam. Tā arī izgaismo filmas galvenās varones - estētiķes, filozofes un pirmās Latvijā promovētās filozofijas doktores Mildas Palēvičas - personību.

Raidījumā skan Platona Buravicka filmai komponētā mūzika.

Skaņdarbi:

Platons Buravickis - Mildas RAVE

Platons Buravickis - Mīlestība

Platons Buravickis - Debesspulkstenis