Kristīne Briede ir dokumentārā kino režisore un kultūras domātāja, kuras interešu lokā ir grūti formulējamais- autsaideri, “misfiti”, marginālas balsis un situācijas, kurās saskatāma netaisnība. Svarīga Briedes radošā ceļa daļa ir saistīta ar Karostu Liepājā 2000. gadu pirmajā desmitgadē, kur kopā ar domubiedriem viņa veidoja kultūras un sociālās transformācijas iniciatīvu K@2 — alternatīvu radošu vidi postpadomju, sociāli izolētā teritorijā. Vēlāk vairākus gadus dzīvojusi Indijā un pēc atgriešanās Latvijā studējusi komunikāciju, teoloģiju un reliģijpētniecību Latvijas Universitātē.

Viens no viņas nozīmīgākajiem darbiem dokumentārā kino laukā ir filma “Svārstības” (2022), kas pievēršas sievietēm, kurām Latvijā ir liegta ordinācija luterāņu baznīcā. Filma runā ne tikai par reliģiju, bet par cilvēka aicinājumu, identitāti, piederību un pretestību sistēmai, kas neatzīst viņu balsis.

Otra svarīgākā Briedes filma ir “Laika tilti ” (2018, līdzrežisors Audrius Stonys, Lietuva). Tās ir dokumentāras esejas par Baltijas poētiskā kino tradīciju, laiku un atmiņu un ir guvusi plašu starptautisku atzinību. Paralēli filmu veidošanai Kristīne Briede raksta par kino.

Gadumijas raidījumā “Disociatīvā fūga” saruna ar kinooperatoru, viņa paša vārdiem "rokas kameras huligānu" un operatora mākslas pasniedzēju Aleksandru Grebņevu. Saruna veltīta jautājumam, kas ir īsts dokumentārais kino un kurā brīdī tas sāk melot — ne tikai caur montāžu vai stāsta konstrukciju, bet arī caur autora izvēlēm un skatiena pozīciju.

Dokumentārista, gan operatora, gan režisora profesija pieprasa īpašu spēku. Runājām, kā laika gaitā veidojas izpratne par atbildību, kāpēc patiesība dokumentārajā kino nav statiska un kā skatīšanās pati par sevi kļūst par radošu un morālu aktu.

Sarunā iezīmējas arī Grebņeva iedvesmojošā pedagoģiskā darbība, kur teorija nav atdalāma no prakses. Mācīšanās un profesionālie atklājumi notiek caur kļūdām un neveiksmēm, kurām jāpierod tikt cauri ar neatlaidību, jaudu un ticību, ka izdosies.

Sarunā ar kino pētnieci un pedagoģi, profesori Ingu Pērkoni pievēršamies skatīšanās pieredzei, afektiem un atmiņām kino, kā arī jautājumam par to, kā filmas mūs ietekmē vēl pirms vārdiem un interpretācijām.

Runājam par kameras skatienu un tā pārmaiņām, par feministisko domāšanu kino teorijā, par ētiku režisora un dokumentārā varoņa attiecībās, kā arī par kino kritikas un mācīšanas nozīmi šodien. Pētot Ingas ceļu kino pētniecībā, saruna atsedz gan profesionālu, gan personisku skatījumu uz kino kā teritoriju savas pieredzes, domāšanas un atbildības izziņai un pārvērtēšanai.

Raidījumā sarunājos ar latviešu režisoru un fotogrāfu Kārli Bergu, kura debijas pilnmetrāžas filma “Raudošie akmeņi” (Weeping Rocks) piedzīvoja pirmizrādi Amsterdamas dokumentāro filmu festivālā IDFA. Filma, ko viņš veidojis kopā ar režisoru Endrjū Sīdenburgu, ir tiešām svaigs un patīkams pienesums starp darbiem, kuru titros minēta Latvija.

Bergs studējis Kalifornijas Mākslas institūtā CalArts, kas slavens ar eksperimentālu pieeju, starpdisciplināru vidi un ļoti brīvu radošo atmosfēru, kur studenti tiek mudināti “lauzt formas nevis tās atkārtot”. Kā vienu no būtiskām ietekmēm Bergs izceļ savu pasniedzēju — lēnā kino meistaru Džeimsu Beningu.

Weeping Rocks ir filma par bioloģijas profesoru, kurš 55 gadus pārvietojas pa vienām un tām pašām takām, lai skaitītu tauriņus. Taču, kā tas nereti notiek, filma patiesībā izrādās par daudz ko plašāku.

Priecājos, ka man izdevās IDFA festivālā režisoru notvert sarunai raidījumam “Disociatīvā fūga”.

Filmas "Weeping Rocks" treileris:

Lolita Ritmanis ir latviešu izcelsmes amerikāņu komponiste, viena no veiksmīgākajām sievietēm Holivudas filmu un televīzijas mūzikas industrijā.

Sarunā ar komponisti runājām par viņas ceļu filmu mūzikas pasaulē — kā pati apguvusi kino komponēšanas prasmes un kā šobrīd strādā ar jaunajiem komponistiem, kas mācās rakstīt mūziku filmām. Lolita Ritmanis filmu mūziku redz kā stāsta valodu, kas pastiprina emocijas un padziļina skatītāja pārdzīvojumu. Runājām par to, kā šī ideja atspoguļojas viņas darbā pie filmas “TTT komandas dzimšana”.

RIGA IFF radošā direktore Sonora Broka sarunā  dalās pieredzē par festivāla organizēšanu, filmu atlases principiem un skatītāja gaumes veidošanu, uzsverot kino spēju transformēt skatītāju. Sarunā tiek apspriesta renesanses cilvēka ideja  būt vispusīgi izglītotam un kultūras ziņā bagātam, lai spētu dziļi saprast pasauli. Tiek analizēti spilgti filmu piemēri, īpaši darbi, kas emocionāli un estētiski ietekmējuši skatītājus, un uzsvērta mīlestības un nāves tematika mūsdienu kino kā atbilde uz sarežģīto pasauli.

Šajā epizodē – saruna ar režisori, dramaturģi un mākslas aktīvisti Kristu Burāni.

Runājam par dokumentārā kino valodu, sabiedrības pretestību, mākslas atbildību un to, kas notiek brīdī, kad realitāte sāk plaisāt. Runājam par kino kā rīku, kas ne tikai attēlo, bet arī iedarbojas. Par to, kur sākas mākslinieka atbildība, kāpēc Krista izvēlas runāt par sarežģītām tēmām. Kā tiek veidoti darbi, kas aicina skatītāju līdzdarboties, nevis vienkārši vērot.

Vai mums kā autoriem vispār ir kas savs? Vai mūs neveido tikai citāti no citu cilvēku domām? Vai es vispār eksistēju kā domātājs? Šos jautājumus sarunā risina scenārists un dramaturgs Ivo Briedis. Parunājām arī par scenāriju rakstīšanas metodēm, prokrastināciju un par to, kāpēc vienmēr ir vērts turpināt.

Režisore Dzintra Geka par savu jaunāko filmu “Haralds Sīmanis. Jumiķis un dziesminieks” saka: “Viņa unikālā balss, viņa noslēpums, viņa temperaments. Pievilcīgais ir tas, ko mēs līdz galam nevaram izzināt. Man šķita, ka Haralds redzēja cilvēkos kaut ko vairāk.”

Sarunā pieskaramies arī citiem Gekas kino darbiem un viņas īpašajai saiknei ar filmu varoņiem. Filmā izmantoti reālajā laikā filmēti materiāli un publiski pieejamo un privāto arhīvu video. Filmas galvenais operators Viktors Grībermans.

Mūzika:

Haralds Sīmanis - Pa tīru upi

Haralds Sīmanis - Labu pamācību balāde pazudušiem ļaudīm

Haralds Sīmanis - Tavā vārdā

Haralds Sīmanis - Ezers

Haralds Sīmanis - Ar tevi vien

Sarunā ir iemontēts arī koncerta ieraksts, kurā skan dziesmas "Ar sauli karogā" fragments.

Jānis Ozoliņš-Ozols ir pieredzējis latviešu režisors un producents. Viņa profesionālā karjera aptver vairāk nekā trīsdesmit gadus, kas aizvadīti Spānijā un Latvijā.

Starp nozīmīgākajiem darbiem minama filma “Mana indes dārzs” (2024), kas guvusi atzinību vairākos starptautiskos festivālos, kā arī dokumentārās filmas “Sandra o Luis”, “Land of Fate” un “Trejādas saules”.

Ozoliņa-Ozola darbos lielākoties dominē sociālas, psiholoģiskas, dabas un kultūrvēstures tēmas. Savās filmās viņš arvien tieši vai netieši atgriežas dziļi Latgalē, kur pavadītas bērnības vasaras.