Fastings pēdējos gados kļuvis par vienu no populārākajiem uztura trendiem. Daudzi to saista ar tauku dedzināšanu, “organisma attīrīšanos”, autofagiju un dažādiem veselības ieguvumiem. Bet svarīgais jautājums ir ļoti vienkāršs — vai fastings tiešām ir kaut kas īpašs, vai arī lielākā daļa ieguvumu rodas tāpēc, ka cilvēks vienkārši apēd mazāk kaloriju?

Fastings pats par sevi ir tikai ēšanas režīms — noteikts periods, kurā cilvēks neēd. Populārākie veidi ir 16:8, 18:6, OMAD, 5:2 un citi modeļi. Daudziem šī pieeja patiešām palīdz, jo ēšana kļūst vienkāršāka, ir mazāk spontānu uzkodu un vieglāk noturēt kaloriju deficītu.

Un te arī ir galvenā doma: pētījumi rāda, ka vairumā gadījumu fastings nav pārāks par parastu kaloriju deficītu, ja kopējais uzņemto kaloriju daudzums un proteīns ir līdzīgi. Citiem vārdiem — liela daļa fastinga plusu ļoti bieži ir nevis fastinga “maģija”, bet tie paši ieguvumi, ko dod svara samazināšana un enerģijas deficīts.

Tas nenozīmē, ka fastings ir slikts. Tas var būt ļoti labs instruments cilvēkiem, kuriem šāds režīms ir ērts. Taču tas nav obligāti labāks par vienkārši sakārtotu uzturu ar kontrolētu kaloriju daudzumu. Dažiem vieglāk ir neēst līdz pusdienām, citiem — ēst 3–4 sabalansētas maltītes dienā. Svarīgākais nav pats nosaukums “fastings”, bet tas, vai konkrētā pieeja palīdz ilgtermiņā uzturēt veselīgu uzturu un ķermeņa svaru.

Ja gribam godīgu secinājumu, tad tas ir šāds: fastings nav maģija. Tas ir instruments. Un ļoti bieži tā lielākie ieguvumi ir vienkārši kaloriju deficīta ieguvumi.