Fono-Grāfs

1912. gada rudenī Rīgas intelektuālās aprindās valdīja nemiers. Visi runāja par jautājumu, kas šķita nekādi nav atrisināms. No roka rokā klīda tēmai veltītas brošūras un grāmatas. Aprindas bija sadalījušās divās pretējās, naidīgās nometnēs un problēma bija tik komplicēta, ka oponenti viens otru reti kad saprata, pārsvarā – pārprata. Lai konfliktu varētu ja ne atrisināt, tad vismaz ievirzīt konstruktīvākā gaisotnē, no Vācijas tika uzaicināts lietpratējs, kura uzdevums bija sniegt problēmas objektīvu izgaismojumu. Pirms viesa priekšlasījuma avīzēs jau priekšlaicīgi mierināja satrauktos rīdziniekus – eksperts nav propagandists, viņš nerunās “par” vai “pret”, bet gan izskaidros lietas būtību. Turklāt lektors sola to paveikt tā, lai pat tie, kuri nav iedziļinājušies jautājuma niansēs, varētu viegli saprast priekšlasījuma saturu.

Mazās Ģildes zāle bija pārpildīta, kad publikas priekšā iznāca Greisfaldes Universitātes filozofijas profesors Johaness Remke (1848–1930). Sanākušie satraukti gaidīja, gaidīja un nesagaidīja. Profesors sniedza plašus vēsturiskus ievadus tematikā, sevišķi akcentējot jauno laiku nozīmi un tad īsi ieskicēja pēdējo gadu tendences. Priekšlasījums noslēdzās. Vīlusies publika izklīda.

Kas bija satraucis vācbaltiešu intelektuālās aprindas Rīgā 20. gadsimta sākumā? Par ko priekšlasījumā runāja Remke un ko no viņa gaidīja publika? Šos un citus jautājumus lūkosim izgaismot raidījuma ietvaros.

 

Raidījumu vada Ainārs Kamoliņš, Andrejs Balodis un Andris Hiršs.

Vēsture fragmentējas. Zemsvītru piezīmes, vēstules, nepabeigti manuskripti un dienasgrāmatas nokļūst vēsturiskās apziņas centrā, kamēr lielie stāsti aizslīd perifērijā. Sāk dominēt vienojošas paradigmas vakuums.

Savulaik 20. gadsimta pirmajā pusē latviešu intelektuālajā telpā norisinājās diskusijas par nacionālu pasaules ainu. Dievturi sludināja latviskās reliģijas atdzimšanu, daži teologi tiecās latviskot baznīcu, arī filozofi ķērās klāt pie latviešu dvēseles analīzes. Pat zirjāņu domātājs Kalistrats Žakovs (1866–1926), kuru dzīves mutulis bija aizdzinis uz Latviju, paredzēja, ka latviešu nācijā mīt kāda īpaša potencialitāte. Šodien šie meklējumi var šķist kā mazliet naivas nacionālā romantisma atbalsis. Bet varbūt tie ietver kādu būtisku motīvu?

21. gadsimta sākumā vēsturnieks Fransuā Kisē publicēja darbu “Franču teorija”. Vēlāk pētnieki, meklējot jaunas vēsturisko pētījumu struktūras, ieviesa apzīmējumus ‘’itāļu teorija”, “čehu teorija”, “vācu teorija”, “krievu teorija”. Arī igauņu akadēmiķi vēsta par īpašu “igauņu teoriju”. Varbūt ir jālūko konstruēt “latviešu teoriju”, atgriežoties pie pārdomām par nacionālo pasaules ainu? Līdzīgā kārtā ir nepieciešams arī izjautāt teritorijas lomu teorijas veidošanās procesā.

Viens no raidījuma veidotājiem šonedēļ ir devies intelektuālās kolonizācijas misijā uz ģermāņu zemēm un attālināti iesaistīsies sarunā, kurā lūkosim saprast latviešu teorijas izveides perspektīvas, akcentējot teritorijas jēdziena interpretācijas un pārdomājot psihoģeogrāfijas aspektus.

Radioraidījums Fono-Grāfs regulāri dodas ekspedīcijās, lai pētītu vietas, kurās ir dzīvojuši mūsu reģiona dižgari. Šoreiz mēs devāmies uz Lietuvu, lai ziemas tumsā apciemotu Nobela prēmijas lauretāta Česlava Miloša (1911-2004) dzimtās vietas. Viņš pats tās raksturo šādi: “Pretēji siltākās zemēs mītošo ļaužu uzskatiem daba šeit nav nedz vienmuļa, nedz melanholiska. Ja arī šo apvidu nevar saukt par kalnainu, tad par paugurainu jau nu noteikti, un, iespējams, šie pirmie vizuālie iespaidi manī radīja vēlāko neptiku pret līdzenumiem.” Lai arī dzimtās mājas nav saglabājušās, tomēr raidījums spēja vizuāli novērtēt klēti, kurā tagad ir kultūras centrs, gan arī paguraino apvidu.

Atpakalceļš savukārt mūs veda caur Brunavišķiem, nelielu ciemu Bauskas apkārtnē, kur, saskaņā ar Džeksonu Poloku, ir dzimis pirmais abstraktā ekspresionisma mākslinieks Haimans Blūms (1913-2009). Kā zināms, tad abstraktais ekspresionisms bieži vien tika uzskatīts par vienu no avangardiem, ko ASV valdības dienesti izmantoja kā kultūras ieroci aukstā kara laikā. Reizē arī Česlava Miloša esejistiskā darbība bija vērsta pret totalitārismu. Raidījums mēģinās noskaidrot, vai ir kāds sakars starp Latvijā dzimušā mākslinieka un Lietuvā dzimušā esejista un dzejnieka dzīvēm?

Šīs nedēļas raidījums būs 100. “Fono-Grāfa” vēsturē. Aicināsim klausītājus pakavēties atmiņās par nozīmīgākajiem “Fono-Grāfa” sižetiem, stāstiem un varoņiem, atskatīsimies gan uz paveiktajiem darbiem, gan radošajām neveiksmēm. Dzīvajā ēterā veidosim labāko raidījumu topu, kā arī teiksim pateicības vārdus visiem, kuri mūs atbalstījuši un iesaistījušies satura un formas veidošanā.

Tiesa, vērīgākie klausītāji ievēros, ka mūsu mājaslapā gluži nav noklausāmi 100 raidījumi. “Fono-grāfs” raidījumus ir veidojis arī ārpus studijas telpām - pie Brīvības pieminekļa Dziesmu un deju svētku laikā, Labadaba festivālā un citur. Tāpēc atsevišķi raidījumi ir zuduši šīs planētas iedzīvotājiem un gaismas ātrumā ir devušies kosmosā.

Raidījumos esam aplūkojuši teorijas par mirušiem dižgariem, kas orbitē ap Saules sistēmas planētām. Tāpēc viņi ar laika nobīdi varēja noklausīties mūsu raidījumus un izdarīt savus secinājumus par “Fono-grāfa” saturisko pusi. Vai tie ir mums labvēlīgi vai arī kritikas piepildīti? Atbildi uz jautājumu mēģināsim uzzināt jubilejas raidījumā.

19. gadsimta noslēgumā Tērbatā vienlaikus uzturas virkne Latvijas intelektuālajā vēsturē nozīmīgu domātāju (Teihmillers, Osis, Bobrovs, Ostvalds, Lautenbahs, Dauge u.c.). Tāpēc nav pārsteigums, ka raidījums Fono-grāfs bieži ir aplūkojis domātājus, kuri tur studējuši vienā vai citā periodā.

Ir saglabājušās liecības, ka studenti ir bijuši ārkārtīgi kauslīgi un izmantoja katru iespēju, lai izvicinātu dūres. Augstskolas vadība tiecās mazināt studentu aprindās novērojamo vardarbību, taču vienīgais panākums tobrīd bija – aizliegums dueļos izmantot šaujamieročus. Audzēkņi kļuva radoši, izdomājot jaunas tuvcīņas formas. Tomēr nevajadzētu domāt, ka šajās agoriskajās izpriecās nepiedalījās arī pasniedzēji.

Šoreiz raidījuma veidotāju uzmanību pievērsa kāds iespējams atgadījums Tērbatā 1886. gadā, kad tika organizēts cīņas turnīrs, kurā piedalījās arī daudzi tagad zināmi Latvijas intelektuāļi. Raidījums “Fono-grāfs” analizēs šo leģendāro turnīru, izteiks savus vērtējumus un komentēs konkrētas cīņas un to iznākumus.

Šonedēļ raidījumā Fono-Grāfs atzīmēsim ironista un eksistences paradoksu meistara 19.gs. dāņu filozofa un teologa Sērena Kirkegora (1813–1855) jubileju, kurš nācis pasaulē tieši 5.maijā, Kopenhāgenā. Nav ziņu, ka dzīves laikā Kirkegors būtu viesojies Latvijā, bet tas nav nekāds brīnums, jo, līdzīgi kā Kants, dāņu filozofs nemīlēja tālus izbraucienus. Kirkegora vārds tomēr Latvijas intelektuālajā telpā ir daudzināts gana plaši – ir publicēti divi viņa darbu tulkojumi (Bailes un trīsas, Slimība uz nāvi), virkne vietējo domātāju ir pievērsušies Kirkegora filozofiskajai prozai no dažādiem skatpunktiem un pastāvēja pat ikgadēja Kirkegorisko lasījumu tradīcija, kuros diezgan regulāri piedalījās daži tolaik jaunie Fono-Grāfa veidotāji (Andrejs Balodis, Ainārs Kamoliņš).

Studijā uz sarunu aicināsim filozofi Velgu Vēveri, kas aizstāvējusi doktora disertāciju par komunikācijas izpratni Kirkegora filozofijā un ir monogrāfijas par dāņu filozofu autore (Sērens Kirkegors: būt un vēstīt, 2010). Tā kā Velga Vēvere aizsāka un kūrēja Kirkegorisko lasījumu tradīciju un ir tieši atbildīga par Kirkegora popularitāti Latvijā, tad izjautāsim viņu par iespējamiem iemesliem, kādēļ Kirkegors ir bijis pievilcīgs latviešu intelektuālajai mentalitātei? Domājot par komunikācijas stratēģijām, pievērsīsimies masu mediju kritikas jautājumiem, kas, lai gan nav tēma, kas tradicionāli saistās ar Kirkegora nozīmīgāko devumu, tomēr caurvij viņa teorētiskos darbus, publicistiku un dienasgrāmatu ierakstus.

Klausītājiem būs iespēja sazināties ar raidījuma ēteru, uzdot savus jautājumus vai uzticēt pārdomas Fono-Grāfa komandai un mūsu viešņai. Iespējams, raidījuma gaitā mēs uzzināsim, kurš dzīves modelis, saskaņā ar Kirkegoru, ir labākais - ētiskais, estētiskais vai arī reliģiskais? Raidījumā arī tradicionāli izskanēs radiolasījuma Radiomonadoloģija 89.paragrāfs.

Raidījums top ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Raidījums Fono-grāfs ir vairākas reizes pievērsies filozofijas, filozofu un kara attiecībām. Mēs esam aplūkojuši daudzu filozofu ieguldījumu abos pasaules karos. Tomēr vienu filozofu ir vērts īpaši izcelt.

Pēdējā gada ģeopolitisko notikumu dēļ vācu filozofa un entomonologa Ernsta Jingera (1895-1998) aktualitāte noteikti ir pieaugusi. Viņš ir piedalījies divos pasaules karos un par tiem ir reflektējis gan rakstot esejas, gan arī romānus. Reizē viņa uzskati ir pievilcīgi mūsdienu konservatīvā pasaules skata pārstāvjiem. Tomēr raidījuma Fono-grāfs uzmanību pievērsa viņa ilggadējā sarakste ar izcilo švābu domātāju Martinu Heidegeru, kas sākās jau pēc otrā pasaules kara. Viņu sarakstē dominē vēršanās pret vērtību pagrimumu un augošo rietumu pasaules nihilismu. Protams, vēsturiskās fantāzijas praktiķiem ir būtisks jautājums: vai šī pati noskaņa saglabātos, ja kara iznākums būtu citādāks? Varbūt vērtību pagrimums ir neatkarīgs no ģeopolitiskajiem notikumiem?

Raidījumā tradicionāli skanēs radiomonadoloģija. Šoreiz tas būs 86. Leibnica monadoloģijas paragrāfs.

Ir pagājis gads kopš 2022.gada 24.februāra, kad Krievijas federācija uzsāka militāru agresiju un pilna mēroga uzbrukumu Ukrainai. Dažu politikas ekspertu prognozes par konflikta atrisināšanu īsā termiņā nav piepildījušās, tāpēc ir jāpieņem, ka kara noteiktā realitātē mēs visticamāk dzīvosim vēl kādu laiku. Karš, pirmkārt, ir fiziska tiešamība visiem, kas atrodas tuvu frontes līnijām un cieš no Krievijas militārajām aktivitātēm. Tomēr nedrīkst nenovērtēt ideoloģijas kareivju ieguldījumu uzvaru kaldināšanā, jo karā kā jau karā nesvarīgu sīkumu nav. Lai dziļāk aptvertu eksistenciālo situāciju, kurā mēs esam iemesti, Fono-Grāfa veidotāji visu šo gadu ir strādājuši pie projekta “Marasms 1985” un ir pavisam tuvu šī krājuma laišanai pasaulē. Tāpēc kara gadadienas raidījumā aplūkosim aktuālos ģeopolitiskos notikumus kā marasmātisku procesu kulmināciju.

20.gs. lielos pasaules karus slaveni rakstnieki un filozofi nereti ir raksturojuši kā absurda un bezjēdzības manifestāciju. Mūslaiku karš pieprasa jaunu valodu un jaunu vārdnīcu, kur tieši ‘marasms’ iespējams ir pats ietilpīgākais, vispatverošākais nojēgums šobrīd notiekošo kultūras procesu pareizai izpratnei.

Marasmā, līdzās tā vēsturiskajai, politiskajai, ētiskajai dimensijai neapšaubāmi pastāv arī estētiskā, tāpēc raidījumā uz sarunu aicināsim arhitektu Helviju Savicki, kura interešu lokā ietilpst militārās arhitektūras un infrastruktūras izpēte. Arhitektūra filozofiem bieži kalpojusi par analoģiju domāšanai, tādējādi bunkuri, raķešu šahtas, angāri, militāro komunikāciju mezgli kļūst par vēsturisko apziņas formu liecībām.  

Raidījumā izskanēs Radiomonadoloģijas 83.paragrāfa lasījums.

Raidījums Fono-grāfs šonedēļ izskan nozīmīgā datumā, Latvijas neatkarības proklamācijas gadadienā. Arī citos gados raidījumos esam aplūkojuši notikumus, kas tiek atzīmēti valstiskā mērogā,  piemēram, kad Lāčplēša dienā pievērsāmies filozofiem Pirmā pasaules kara ierakumos vai, maija svinību ietvaros, pasaules un Latvijas izcilāko domātāju likteņiem Otrajā pasaules karā. 18. novembris ir Latvijas dibināšanas diena. Līdzīgi kā citu nozīmīgu pasaulvēsturisku notikumu gadījumā, arī valsts veidošanā iesaistījās filozofi, gan tiešā veidā, gan veidojot norišu intelektuālo fonu. Tāpēc raidījums svētku noskaņā aplūkos Latvijas filozofu pārdomas par valsti un valstiskumu, kā arī viņu lomu neatkarības iegūšanā.   

Raidījumā izskanēs Radiomonodoloģijas 79. paragrāfs.

Attiecībā uz mākslas darbiem gandrīz katram ir savs nelokāms viedoklis. Ik pēc kāda laika arī publiskajā telpā tiek izvērtēti atsevišķi darbi, kas ir piesaistījuši plašākas publikas viedokli. Bieži vien šie jautājumi balstās dziļi subjektīvā izpratnē par skaisto un piedienīgo. Labāka vērtējuma sniegšanai ir nepieciešams zināt ne tikai mākslas vēsturi, bet arī estētiku. Gatavojoties nākotnes iespējamajām diskusijām par mākslu, Fono-grāfs pievēršas Latvijas estētikas vēsturei, kur nozīmīgu lomu ir spēlējusi Milda Palēviča (1889-1972).

Viņas dzīve varētu būt viena no notikumiem bagātākajām Latvijas filozofijas vēsturē. Viņas dzīvesgājums noveda viņu cietumā. Parīzē filozofijas studijas Sorbonā, rūpējoties par saviem diviem bērniem. Nelaimīgs mīlas sakars ar ģimnāzijas skolotāju. Ceļš no Francijas uz Latviju, kas veda apkārt pasaulei - no Francijas uz Norvēģiju, Zviedriju, Krieviju, Mandžūriju, Japānu, Šrilanku. Latvijā Palēviču varētu uzskatīt par estētikas kā nopietnas akadēmiskas disciplīnas ieviesēju, kā arī feminisma flagmani. Taču daudzos gadījumos viņas atmiņas stāstījumos parādās nelielas, bet būtiskas atšķirības. Vai tas ir atmiņas dēļ vai arī nesakritībās slēpjas kāds dziļāks motīvs? Varbūt risinājums ir skatāms estētikā kā jēdzienus un idejas viņa attiecināja ne tikai uz mākslas darbiem, bet arī pati uz savu dzīvi un notikumu vērtējumiem. Šī snedēļas raidījumā šiem un citiem jautājumiem pievērsīsies raidījums Fono-grāfs.

Raidījumā tradicionāli izskanēs radiomonadoloģija un šoreiz - 76. paragrāfs.