Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Jaunā koronavīrusa Covid-19 izplatība visā pasaule līdzi nesusi deziformācijas pandēmiju. Dažādi maldi, meli un sazvērestības teorijas par to pēdējās nedēļās piesārņojuši arī Latvijas informatīvo telpu. Vieni tūkstoši cilvēku dalās ar apgalvojumiem, ka jaunais vīruss ir ASV mākslīgi radīts ierocis vakcīnu ražotāju interesēs. Otri - ar stāstiem, ka Covid-19 nav īpaši bīstamāks par gripu, tāpēc drošības pasākumi ir pārspīlēti. Milzīgu atsaucību gūst arī raksti, kuros pret vīrusu ieteikts cīnīties ar homeopātiskiem graudiņiem, sudraba joniem, aktīvo ogli un citām apšaubāmām un pat bīstamām ārstēšanās metodēm.

Evita Puriņa, "Re:Baltica" faktu pārbaudes projekta "Re:Check" redaktore skaidro, kas šos apgalvojumus izplata un vai tiešām tiem var ticēt.

Regulāras un pareizas fiziskās aktivitātes ir katra bērna attīstības stūrakmens. Tas ir ieguldījums gan ķermeņa, gan prāta pilnveidē. Nereti gan mūsdienās bērnu vecāki mēģina caur atvašu sporta gaitām realizēt savus nepiepildītos sapņus. Viena no izpausmēm, kas par to liecina, ir nepamatota neuzticība vietējai sporta sistēmai, ka tajā bērns var izaugt līdz profesionāla sportista līmenim.

Raidījumā Īstenības izteiksme skaidrojam, vai tiešām Latvijas jauno sportistu vecāki neuzticas pašmāju izveidotajai sistēmai, un cik pamatoti ir savu atvasi par katru cenu mēģināt iekārtot kādā ārzemju sporta skolā.

Provizoriski viskairāk bērnu Latvijā trenējas futbolā, basketbolā, hokejā un vieglatlētikā. Nereti par bērniem notiek sava veida cīņa, kurā sporta skolas sacenšas audzēkņu piesaistē. Vieglatlētika ir jebkura sporta veida pamats, bet bieži vien tiek aizmirsts mazajam ķiparam iemācīt vispusību pirms ķerties pie specializācijas. Pašreizējā sistēma daudz atbildības uzliek uz jaunā sportista vecāku pleciem. Nogādāšana uz treniņiem un spēlēm, nodarbību apmaksa un inventāra iegāde, sekošana līdzi sekmēm mācībās. Tas bieži vien veicina to, ka jauniešu sacensībās tribīnēs sēdošie vecāki skaļi un rupji lamā trenerus, vai pat sporta skolās diktē savus noteikumus. Īpaši izteikti tas novērojams hokejā, bet futbolā un basketbolā ne tik ļoti.

Jau 12 vai 13 gadu vecumā jaunajam sportistam bieži vien ir iespēja nokļūt kāda aģenta paspārnē, kurš ir ieinteresēts viņa attīstībā. Tad nu vecākiem jālemj, vai piekrist aģenta piedāvājumam.

Latvijas basketbola izlases kapteiņa Jāņa Blūma 14 gadus vecais dēls trenējas vienā no galvaspilsētas sporta skolām. Blūms uzskata, ka Latvijas basketbola sistēma var sagatavot bērnu profesionāla sportista karjerai.

Mani sauc Agnese Puisāne un man ir 17 gadu, mācos Rēzeknes Katoļu vidusskolas desmitajā klasē. Es neesmu pilnīgi neredzīga, es redzu, ka tur ir tāfele, un es esmu pozitīvs cilvēks un mēģinu saskatīt visur pozitīvo,” Tā ir Agnese Puisāne, dzīvo Rēzeknē, ir vājredzīga un, neraugoties uz redzes problēmām, mācības desmitajā klasē uzsāka vispārizglītojošā skolā. Īstenības izteiksmē par to, kā Agnesei veicas, kā ir mainījies skolotāju ikdienas darbs, strādājot ar klasi, kurā šajā mācību gadā pievienojās Agnese.

Pirms astoņiem no rīta ar Agnesi satiekos pie viņas mājas. Agnese dzīvo vien pāris minūšu attālumā no skolas. Šoreiz Agnesi pavada brālis, kurš pārliecinās, ka māsa veiksmīgi aiziet līdz skolai, tomēr jauniete ir sākusi šo ceļu mērot arī viena, ja ārā nav tumšs, tas izdodas. Esam skolā un jautāju Agnesei, vai man ir viņai kaut kā jāpalīdz, tomēr Agnese apliecina, ka tiks galā pati saviem spēkiem.

Agnesei skolā ir asistents, kas viņu no rītiem sagaida, pavada no klases uz klasi, uz pusdienām un sarežģītākos mācību priekšmetos, kā fizikā, matemātikā, ķīmijā ir līdzās; palīdz izlasīt, izstāstīt – ir Agneses atbalsts un acis. Asistenti katru dienu mainās, tās ir skolas skolotājas, kurām nav pilna slodze, ir laiks, to darīt un arī vēlme būt līdzās. Šodien tā ir latviešu valodas skolotāja.

Pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" žurnāliste Inga Spriņģe un režisore Adriāna Roze raidījumā atklāj, ko bērnam nozīmē "būt pa vidu" vecāku nesaskaņām un fiziskai un emocionālai vardarbībai.

"Viss pēdējais gads, pirms tikām prom no viņa, bija ļoti tumšs. Tur bija tiešām tā, ka naktī nevarēji gulēt, pat, ja tajā dienā viņi nestrīdējās, jo sēdi un gaidi, kad būs sprādziens. Sēdi un gaidi."

Pegija nu ir pieaugusi, bet ar bērnībā piedzīvotās vardarbības sekām viņa dzīvo joprojām. Šādu stāstu Latvijā ir daudz.

Zvanus no bērniem, kuri mājās piedzīvo vardarbību, policija nesaņem bieži. Taču ik pa laikam tādi atskan, jo tas ir veids, kā bērni saviem spēkiem cenšas risināt situācijas, kad pieaugušie paši to nespēj.

Tēmai par vardarbību ģimenē Inga Spriņģe un Adriāna Roze pievērsās 2019. gadā, jo satraukumu radīja fakts, ka, saskaņā ar OECD datiem, Latvijā katra trešā sieviete reizi mūžā piedzīvo fizisku vai seksuālu vardarbību. Tas, kopā ar Dāniju, bija augstākais līmenis Eiropas Savienībā. Rezultātā tapa raksti un arī dokumentālā filma “Izdzīvotājas”  - par četrām, drosmīgām sievietēm, kuras aizgāja no vardarbīgām attiecībām.

“Latvijas meži ir populisma gūstā”. Šādu vēsti mēneša sākumā izplatīja zemkopības ministra Kaspara Gerharda biroja vadītājs Jānis Eglīts. Viņš pārmeta maldināšanu tiem sabiedrības pārstāvjiem, kas iestājās pret ministrijas plānu turpmāk ļaut cirst jaunākus mežus. Virknējot skaitļus un it kā neapstrīdamus faktus, amatpersona centās pierādīt, ka izmaiņas koku ciršanas noteikumos Latvijas mežiem nāks par labu. Taču vai paša Eglīša apgalvojumos viss atbilst patiesībai? 

To pētījusi Evita Puriņa, pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" faktu pārbaudes projekta "Re:Check" redaktore. Viņa stāsta, kā Zemkopības ministrijas vadība, citus vainojot populismā, pati manipulē ar melīgiem apgalvojumiem un faktos nebalstītām prognozēm. Runājam arī par politiķu mītiem un maldiem, strauji mainot alkohola akcīzes nodokļa politiku un debatējot par izmaiņām Kriminālprocesa likumā.

„Tur arī teica, ka visa tava dzīve ir atkarīga no tā, kā tu iesi kalnos. Un tad pienāca brīdis, kad es biju gatavs nokrist uz zemes un viss. Lai mani šauj nost…”

Tas ir mans tētis Arturs Dēvics. Viņš bija starp tiem trīs ar pusi tūkstošiem latviešu, kurus iesauca Padomju armijā un aizsūtīja karot uz Afganistānu. Tur tētis pavadīja divus gadus. Un dzīve pēc tam vairs nebija tāda kā agrāk.

"Ar gadiem jau tu paliec mierīgāks. Bet tā agresija jau iekšā ir. Grūti pateikt. Varbūt tagad vēl neesmu atgājis."

Ģimenē esam četri – mamma Agita, tētis Arturs, brālis Krists un es – Paula. Tētis vienmēr man bijis ļoti mīļš. Laikam tāpēc, ka esam diezgan līdzīgi. Viņš ir gādīgs un ar lielisku humora izjūtu. Tomēr cauri laužas arī tāds armijnieka skarbums. Laikam vienmēr esmu redzējusi, ka tētim ir arī kāda sāpe. Tagad zinu, ka tā ir Afganistāna.

Iespējams, tēti pirms Afganistānas nemaz nepazītu.

"Es domāju, ka dienests izmainīja.. izmainīja visus, kas tur ir bijuši. Vairāk vai mazāk, bet visi no turienes ir atnākuši pavisam citi cilvēki, nekā bija pirms tam."

Jāatzīst, ka līdz galam izprast tēta sajūtas nav iespējams. Tomēr domāju, ka esmu tikusi soli tuvāk.

Paliatīvā aprūpe izmisuma zonā iedzen visus iesaistītos. Bieži vien, aprūpējot smagi slimu tuvinieku, tu zaudē darbu, neturpini uzkrāt darba stāžu un līdz ar to arī kļūsti sociāli neaizsargāts un nekrāj savai vecuma pensijai. Kaut neliels atspaids ir atbalsts cilvēkiem ar invaliditāti. Invaliditātes grupa sniegtu, piemēram, finansiālu atspaidu, bet tās nokārtošana nereti ir vairāku mēnešu jautājums. Tad vēl jācer, ka aprūpējamā diagnoze atbilst tam, lai varētu saņemt valsts atbalstu, piemēram, autiņbiksīšu iegādē. Sis ir projektam „Izmisuma zonā” veltīts raidījums Īstenības izteiksme.

Rīgā, kādā Ķengaraga apkaimes daudzdzīvokļu mājas 5. stāvā, dzīvo Ināra Bediķe un viņas vīrs Aivars.

Aivars Bediķis savas dienas aizvada gultā. Viņš ir paliatīvās aprūpes pacients. Viņam ir multiplā skleroze, kas šobrīd ir progresējusi tik tālu, ka teju jebko izdarīt ir izaicinājums. Viņu diendienā apkopj sieva Ināra un lielu palīdzību sniedz arī ģimene. Sarunā ar Ināru par to, kā ir aprūpēt smagi slimu tuvinieku pievienojusies arī Ināras un Aivara jaunākā dēla sieva Lelde Bediķe.

Pirms pieciem gadiem, 2015. gada 12. Februārī, Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā tika parakstīta vienošanās par papildus pasākumiem, kā izbeigt karadarbību Ukrainas austrumos. Šo dokumentu parakstīja Ukrainas, Krievijas, EDSO un divu pašpasludināto – Doņeckas un Luganskas – tautas republiku pārstāvji. Lai arī karadarbību šī apņemšanās tā arī joprojām nav izbeigusi, Minskas vienošanās joprojām ir pamats jebkādam konflikta atrisinājumam. Raidījumā Īstenības izteiksme stāsts par to, vai Minskas vienošanās vispār ir izpildāmas un vai konflikta risināšanā vispār ir vērojams progress.

Kā sadzīvot blakus vienkāršam lauku cilvēkam – zemniekam, cilvēkam, kuram mazais lauku ceļš svarīgs, lai var nokļūt uz darbu vai skolu, lai novāktu graudu ražu, lai nezūd savas mājas un zemes vērtība, lai bērns nebaidās no gaismas raķetēm un šāvienu skaņām, un valsts drošībai – nacionālo bruņoto spēku interesēm un aizsardzības vajadzībām pēc apmācībām, pēc jaunas un modernas militārās bāzes.

Nesapratnes krustugunīs pirmajā publiskajā apriešanā nonākuši Daugavpils novada Vaboles pagasta iedzīvotāji un plānotā šajā pagastā militārā poligona „Meža Mackeviči” paplašināšanas iniciatori.

“Meža Mackeviču poligonā atrodas divas 300 metrus garas šautuves, administratīvā ēka un dažādas papildus būves, kas paredzētas apmācāmo sadzīves apstākļu nodrošināšanai. Mēs šo poligonu pārņēmām 1991. gadā, tad tika izveidota Zemessardze. Spriežot pēc šo ēku nodošanas gada-1957, var saprast, ka te jau iepriekš bija poligons. Šobrīd tas ir10,4 ha plašs, esam pārņēmuši no Zemkopības ministrijas vēl papildus teritorijas, tie ir aptuveni 2050 hektāri,” stāsta poligona "Meža Mackeviči" atbalsta nodaļas priekšnieks Aivars Driņģis.

Šogad visā Baltijā no idejas uz papīra “Rail Baltica” projektam jāpāriet pie būvniecības. Kavēšanās ar zemju atsavināšanu ir tikai viena no problēmām. Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrā “Re:Baltica” noskaidrots, ka briest pirmā potenciālā tiesvedība, kopuzņēmuma “RB Rail” darbs stagnē un nav skaidrs, kā valstis vienosies par gatavā dzelzceļa pārvaldītāju. Šobrīd cerība, ka ārējais spiediens - Eiropas Komisija liks procesam sakustēties.