2018. gada pavasarī mēs – Latvijas Radio Ziņu dienests – nolēmām, ka šis varētu būt īstais laiks fiksēt, kāda ir šī brīža Latvija, ar to domājot, parādīt, kādi mēs tagad esam, lai tas paliek arī nākotnei. Parādīt sev, kādi mēs esam un parādīt tiem nākotnes cilvēkiem, kuri pēc 100 gadiem atvērs interneta arhīvu, viņi varēs redzēt, par ko šie cilvēki runāja, domāja, kādi viņi bija. Statistiskie tautieši – 100 unikāli stāsti par "cilvēku parasto". Viena no tēmām, ko pamanījām, ir stereotipi un aizspriedumi. Arī mūsu pašu nezināšana un pieņēmumi.

2. sērijā stāsta Laima Locāne, Inga Ieviņa, Rustans Šukurovs, Leonīds, Anonīms, kas devis kukuli un Raimonds Ziediņš.

2018. gada pavasarī mēs – Latvijas Radio Ziņu dienests – nolēmām, ka šis varētu būt īstais laiks fiksēt, kāda ir šī brīža Latvija, ar to domājot, parādīt, kādi mēs tagad esam, lai tas paliek arī nākotnei. Parādīt sev, kādi mēs esam un parādīt tiem nākotnes cilvēkiem, kuri pēc 100 gadiem atvērs interneta arhīvu, viņi varēs redzēt, par ko šie cilvēki runāja, domāja, kādi viņi bija. Statistiskie tautieši – 100 unikāli stāsti par "cilvēku parasto".

1.sērija. Stāsta Ludmila Skvorcova, Aiva Plauča, Marija Ūbele un sieviete, kas vēlējās palikt anonīma, jo veikusi abortu.

Pirms 30 gadiem, 1988. gada 11. novembrī, Rīgas pils Svētā Gara tornī pirmo reizi pēc padomju okupācijas gadiem pacēlās Latvijas karogs. Mazāk zināms ir stāsts par Karoga grupu – cilvēkiem, kas stāvēja aiz šī notikuma.

Šim raidījumam būtu jāsākas ar dokumentālām skaņām no 1988. gada 11. novembra pēcpusdienas Rīgas pils Svētā gara tornī, kad tajā pirmo reizi pēc padomju okupācijas gadiem tika uzvilkts brīvās Latvijas karogs. Korespondentu esot bijis daudz. Taču līdz šodienai saglabājušies un atrodami vien īsi melnbalti kadri kinohronikā „Padomju Latvija”. Daugavmala ir cilvēku pilna, tornī Ēvalds Valters un Alberts Bels velk mastā karogu. Fonā skan Latvijas himna.

Atmiņas par pirmā karoga uzvilkšanas aizkulisēm cenšamies restaurēt raidījumā Īstenības izteiksme.

Valsts adrešu reģistrā patlaban ir fiksēti 6 314 ciemi. Ik gadu pašvaldības pieņem lēmumus likvidēt lielāku vai nelielāku skaitu ciemu dažādu parametru dēļ. Šogad ciemu saraksts kļuvis īsāks par 26 ciemiem. Savukārt kopš Valsts adrešu reģistra izveidošanas brīža 17 gados ir likvidēti daži tūkstoši ciemu. Tas gan nenozīmē, ka dabā tādi neeksistē. Raidījumā Īstenības izteiksme uzklausām šo ciematu iedzīvotājus, viņu dzīves stāstus un ikdienu. Bet ar kādu karšu entuziastu apspriežam Latvijas karti simt gadu griezumā.

Pareizticīgo baznīcas Konstantinopoles patriarhāts atzinis neatkarīgu Kijevas patriarhāta Ukrainas Pareizticīgo baznīcu. Maskava to kategoriski noraida, un Krievijas Pareizticīgā baznīca sarāvusi saites ar Konstantinopoles patriarhātu. Vai pareizticīgo baznīcā notiek šķelšanās, vai pārbīdās ietekmes centri. Raidījumā Īstenības izteiksme skaidrojam, kas un kāpēc notiek pareizticīgo baznīcā? Kādu lomu te spēlē ģeopolitika un ko notiekošais var nozīmēt pareizticīgo baznīcas nākotnei kopuma?

Starp pasaules pareizticīgo baznīcām Stambulā bāzētā ir senākā no tām, un Konstantinopoles patriarhs Bartolomejs tradicionālie tiek uzskatīts par „pirmo starp vienlīdzīgajiem”. Oktobrī Konstantinopoles paziņoja, ka atzīst neatkarīgu Kijevas patriarhātu.

Ukrainā līdz šīm pastāvējušas trīs pareizticīgo baznīcas, bet tikai viena atzīta – Maskavas patriarhāta Ukrainas Pareizticīgā baznīca, kas ietilpst Krievijas Pareizticīgajā baznīcā. Otra lielākā ir Kijevas patriarhāta Ukrainas Pareizticīgā baznīca, ko vada patriarhs Filarets – līdz šim neatzīts, bet tagad Konstantinopole to izdarījusi, paverot durvis neatkarīgas Ukrainas baznīcas izveidei. Trešā ir mazā Ukrainas Autokefālā pareizticīgā baznīca, joprojām neatzīta.

Maskava, kuras pārziņā vairāk nekā 300 gadus bijusi Kijevas metropolija, asi iebilst, to sauc par baznīcas šķelšanos, un sarāvusi saites ar Konstantinopoli,

Oktobra sanāksmē Stambulā, kur Konstantinopoles patriarhāts lēma par neatkarīgas jeb autokefālas Ukrainas baznīcas atzīšanu, klāt bija arī Ukrainas ziņu aģentūras Ukrininform žurnāliste Jaroslava Misčenko. Viņa pati ir ir ticīga pareizticīgā, līdz šim piederējusi Maskavas patriarhāta Ukrainas baznīcai, taču Latvijas Radio norāda, ka pilnībā iestājas par neatkarīgu Kijevas patriarhātu.

Kurzemes sirds Kuldīga un Skrundas apkārtne kļuvusi par dislokācijas vietu Zemessardzes 4. Kurzemes brigādes štābam. Zemessargiem nācās pārcelties no Liepājas uz Kuldīgu, kas vienlaikus aktualizēja mājokļu jautājumu Kuldīgas pilsētā. Līdz ar to jauna dzīve sākusies arī netālu esošajā Skrundas militārajā pilsētiņā – tagad jau Aizsardzības ministrijas īpašums „Mežaine”. Te gan jāsaka, ka interesentiem nāksies pierast, ka tas nebūt vairs nav tūrisma, bet gan militārs objekts. Šoreiz Īstenības izteiksmē par Zemessardzē piedzīvotājām pārmaiņām un nākotnes izaicinājumiem.

"Latvijā šķiet visvairāk apspriestais militārais objekts, kas ceļojis no viena īpašnieka rokām pie otra, pa to laiku arī pamatīgi izsaimniekots, vēl salīdzinoši nesen pabijis pašvaldības īpašumā un kļuva par iecienītu tūrisma objektu, par kuru interesējās ne mazums ārvalstnieku, tagad jau mēs runājam par apsargājamu Latvijas armijas militāru objektu, kur notiek starptautiska līmeņa mācības. Skrundas militārā objekta pārņemšana, kas noslēgusies šī gada aprīlī, ir viens no iemesliem, kāpēc zemessargiem no Liepājas nācās pārcelties uz Kuldīgu," uzsver Zemessardzes 4. Brigādes komandieris, pulkvedis Andris Rieksts.

Vēl arvien viņu uz iespaidīgā aizbraucēju fona ir ļoti maz, tās ir tikai dažas ģimenes, daži cilvēki, kas atgriežas, bet mājupceļš ir sācies.

Tās tendences pamazām sāk svērties otrā virzienā, pērn atgriezās astoņi tūkstoši cilvēku, tie ir centrālās statistikas pārvaldes dati, bet vienlaicīgi ir arī interesants faktors par lidostu, ka lidostā ir diezgan liels cilvēku skaits, kas atgriežas, valstī īstenībā ir ļoti grūti saprast, cik cilvēki, kur atrodas.

Precīza mājupbraucēju skaita jau nav, bet to, ka ledus tomēr ir sakustējies, vērtē biedrības „Ar pasaules pieredzi Latvijā” viens no izveidotājiem Miks Muižarājs. Arī viņš pats, lai mācītos un gūtu darba pieredzi, astoņus gadus ir bijis prom no Latvijas, bet tagad savu vietu saredz šeit. Raidījumā Īstenības izteiksme skaidrojam, kāds ir šis mājupceļš. Un kas ir pamatā, lai teiktu – braukšu mājās.

Ar rudens iestāšanos, kā ierasts, dienas kļūst aizvien īsākas, naktis – garākas, laiks kļūst vēsāks, radiatori dzīvokļos – aizvien siltāki. Taču daudzi daugavpilieši aukstā laika iestāšanos gaida ar bažām, un ne bez iemesla. Siltumenerģijas tarifs pilsētā kopš aizvadītās apkures sezonas beigām no 48 eiro par vienu megavatstundu (MWH) ir pieaudzis līdz 63, kļūstot par vienu no dārgākajiem valstī. Kas izraisījis straujo siltumenerģijas tarifa kāpumu, vai no tā varēja izvairīties un kas šajā apkures sezonā sagaida daugavpiliešus, skaidrojam Īstenības izteiksmē.

Straujais siltumenerģijas tarifa pieaugums radījis ne vien satraukumu iedzīvotājos, bet arī nopietnas pretrunas Daugavpils pilsētas domes deputātu vidū. Oktobra vidū  "Latgales partijas" deputāti izstājās no Daugavpils pašvaldības koalīcijas, ko veidoja kopā ar esošā pilsētas mēra Riharda Eigima pārstāvēto “Mūsu partiju”, par vienu no galvenajiem iemesliem minot tieši siltumenerģijas tarifa pieaugumu.

"Ar savu rīcību, mēģinot savas neveiksmīgās saimnieciskās darbības rezultātus novelt uz koalīcijas partneriem, nekorektām un nomelnojošām runām viņi ir izveidojuši situāciju, ka koalīcijas līgums vairāk nedarbojas," tā pirms kāda laika skaidroja "Latgales partijas" deputāts, bijušais Daugavpils domes priekšsēdētājs Jānis Lāčplēsis.

Daugavpilī centralizētā siltumapgāde tiek nodrošināta no trim siltumcentrālēm un desmit lokālajām katlumājām. Kā pamata kurināmais centrālēs ir dabasgāze, dažās lokālajās katlumājās izmantoto granulas un malku. Līdz ar to siltumenerģijas tarifs Daugavpilī ir ļoti atkarīgs no dabasgāzes cenas. Pašvaldības uzņēmums "Daugavpils siltumtīkli", kas piegādā siltumu iedzīvotājiem, daļēji ražo siltumenerģiju paši, un daļēji iepērk no privātajiem uzņēmumiem.

Raidījuma autors Ivars Soikāns.

Pirms dažām stundām sākās aizejošās – 12. Saeimas – pēdējā sēde. Šo četru gadu laikā līdz šim rītam Saeimas deputāti kārtējās, ārkārtas un svinīgajās sēdēs aizvadījuši gandrīz 548 stundas. Parlaments lēmis gan par nodokļu un izglītības reformām, gan par veselības apdrošināšanas ieviešanu, teju līdz pirmajiem gaiļiem vētījis valsts budžetus. Tomēr nereti vislielākās kaislības uzjundījuši pavisam citi, reizēm šķietami sadzīviski jautājumi. Tieši to apspriešana ļauj argumentācijas prasmē pavingrināties arī tiem deputātiem, kas citkārt Saeimas tribīnē kāpj reti. Raidījumā Īstenības izteiksme atgādinām par vairākām plašas politiskās diskusijas un kaismīgas vārdu kaujas raisījušām epizodēm.

Runāšana – sudrabs, klusēšana – zelts. Šo tautas gudrību savā darbā ievērojusi aptuveni trešdaļa aizejošās Saeimas deputātu, kuri četru gadu laikā no Saeimas tribīnes debatējuši vien retu reizi. Kuri ir parlamenta lielākie debatētāji un kuri – klusētāji?

Saeimas darbs ir noteiktu darbību kopums, kur sava loma ir katram no simts ievēlētajiem deputātiem. Likumprojektus apspriež Saeimas komisijās un apakškomisijās, tad seko iztirzājums ceturtdienas sēdē. Un pirms visi klātesošie deputāti nospiež balsošanas pogu, katram no viņiem ir iespēja piedalīties debatēs – lai pārliecinātu, skaidrotu vai iebilstu, kāpēc kāds konkrēts likuma grozījums ir labs vai slikts.

Parlamentārieša mēnešalga ir nepilni trīs tūkstoši (2749) eiro. Šī summa ir bez piemaksām un kompensācijām. Alga paredz, ka deputātam jābūt aktīvam sabiedrības interešu pārstāvim. Taču ir cilvēki, kuri četru gadu laikā Saeimas tribīnē kāpuši vienu vienīgo reizi. Kopumā aptuveni trešdaļa deputātu debatēs piedalījušies mazāk, nekā 10 reizes. Dažiem no viņiem ir pamatots iemesls – piemēram, ja Saeimā ir nostrādāts mazāk par četriem gadiem. Kādi vēl var būt attaisnojumi un kāpēc vispār deputātiem jābūt aktīviem arī Saeimas plenārsēžu laikā, skaidrojam raidījumā Īstenības izteiksme.