Raidieraksta ciklu "Formā!" veido vecākie zemessargi Mārtiņš Spravņiks, Mārtiņš Vecvanags un Ritvars Vulis, kuri dienē Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes 3. kājnieku bataljonā, sadarbībā ar sabiedriskā medija portālu LSM.lv. 

Otrajā "Formā!" epizodē viesojās Zemessardzes 1. Rīgas brigādes Inženieru rotas zemessargi Inga Tralla-Kancāne un Arnis Kancāns. 

Inga un Arnis vēlējās Zemessardzei pievienoties vairākkārt, tomēr liktenīgo soli abi spēra 2024. gadā jeb, pēc abu teiktā, vecumā "40+". Arī pirms tam bijusi vēlme kļūt par zemessargu, taču vēl nebija pareizais laiks. 

"2014. gadā es aizgāju kopā ar draugu pieteikties Zemessardzē ar pilnu pārliecību. Mēs aizpildījām visus dokumentus. Bet, parunājoties ar bataljonu cilvēkiem, kas bija uz vietas, es sapratu, ka es vēl tam neesmu gatavs, ko es godīgi arī viņiem pateicu. Un saņēmu atbildi – tas ir pilnīgi normāli, nāc pie mums tad, kad tu būsi gatavs. Pagāja nepilni 10 gadi, un es biju gatavs," stāstīja Arnis. 

Inga turpina: "Mēs gribējām pieteikties jau 2022. gadā, bet tajā laikā man bija jāpabeidz studijas, kas būtībā paņēma visu manu brīvo laiku. Bija skaidrs, ka vairs nav iespējas nekur iestarpināt Zemessardzi. Kad man bija mācības, Arnis bija uzņēmies rūpes par bērniem. Kad es pabeidzu mācības, paņēmu nelielu atelpu, un tad mēs pieteicāmies."

Inga un Arnis savu lēmumu nenožēlo, jo apzinās, ka Zemessardzē māca prasmes, kas ļaus sargāt savu zemi, kā arī saglabāt vēsu prātu krīzes situācijās. 

Un pēc vairāk nekā 17 laulībā pavadītiem gadiem pāris Zemessardzi uztver kā foršu izaicinājumu, ko pārvarēt kopā. 

"Mēs domājām, ka tas būs tāds foršs, kopīgs izaicinājums, kam iziet cauri. Un tas par tādu arī ir izvērties. Tā kā mūsu gaidas par to, ko mēs piedzīvosim, ir pat labākas, nekā mēs domājām," pauda Arnis. 

Kāpēc stāties Zemessardzē kopā, un kurš parūpēsies par bērniem? Te bez apkārtējo atbalsta neiztikt, uzsvēra Inga un Arnis, norādot, ka atbilde uz šo jautājumu bija arī galvenais iedrošinājums kļūt par zemessargiem. 

"Mums bija svarīgs jautājums par to, ja mēs abi esam Zemessardzē un iestājās kāds brīdis X, vai mums ir iespēja parūpēties par bērniem? Bet mūs pārliecināja, – jā, ja jums ir bērni, tad protams. Un tad vairs nebija jautājumu. (..) Mēs esam to sistēmu optimizējuši. Mums ir izveidota ļoti spēcīga un laba atbalsta grupa – omes, kaimiņi, arī abu puiku treneri. Paldies viņiem. Planētas ir saslēgušās visas kopā," stāstīja Arnis. 

Par abu lēmumu lepojas arī bērni, savukārt citi neslēpj interesi – ko tad var sagaidīt Zemessardzē. 

"No cilvēku puses atbalsts ir viennozīmīgi. Tas, ko es esmu sajutis, ir, ka tas atbalsts arī saistās ar milzīgu interesi – kā jums tur ies, bija grūti, kā bija? Jo cilvēkiem ir arī kaut kas neizstāstīts, ir ļoti daudz neatbildēto jautājumu. Tā interese un vēlme iesaistīties ir, bet tā mijas ar šaubām, vai spēšu, vai man pietiks laika, vai to varēšu izturēt," stāstīja Arnis. 

Aizpildot un iesniedzot dokumentus, izejot veselības pārbaudi, bija pienācis laiks pamatapmācībai – tur zemessargs apgūst ieroču mācību, pirmo medicīnisko palīdzību, militāros sakarus, topogrāfiju, ierindas mācību, reglamentus, lauka kaujas iemaņas, izdzīvošanu un nodaļas-vada līmeņa taktiku. 

Lai arī pirms tās valdīja bažas par gaidāmo un to, vai abi būs spējīgi izturēt, ierodoties pamatapmācības norises vietā, tapa skaidrs – tas ir iespējams, un visi šeit ir viena komanda, kas vajadzības gadījumā palīdzēs.

"Mēs braucām mašīnā agri no rīta un domājām – uz kurieni braucam. Tā sajūta bija apmēram tāda, ka esi lidmašīnā, tev ir izpletnis un instruktors, tas ir tavs pirmais lēciens mūžā, tu to ļoti gribi, bet tas nezināmais nedaudz biedē. Mēs aizbraucām līdz galam, satikām pārējos, kas bija tādi paši kā mēs – līdzīgi motivēti un ar milzīgu jautājuma zīmi. Un tad viss aizgāja strauji, nebija laika ne baidīties, ne šaubīties, vienkārši sākās apmācības, tu iejūties, viss notiek organiski," pastāstīja Arnis un Inga. 

Protams, pamatapmācībā bija arī brīži, kas pārbauda gan fizisko, gan emocionālo noturību. Tomēr pāris atzina – pēc padarītā ir laimes un prieka sajūta, kas liek būt lepnam par sevi. 

"Es varēju to, ko iepriekš, aizejot uz Zemessardzi, es nebūtu iedomājies, ka varu. Ja kāds man pateiktu: tu varēsi četrās dienās nogulēt 12 stundas, pārvietoties vairāk nekā 20 000 soļus dienā, vēl darot smagu darbu, pēc tam piektajā dienā piecelties kājās. Es teiktu – diez vai, varbūt pirms 15 gadiem. Bet jā, es to varēju. Protams, tu saproti, kas tev jātrenē, kam jāpievērš uzmanība.

Tas ļoti precīzi parāda, ko tu spēj. Un ticiet man, jūs spējat daudz vairāk, nekā jums liekas," sacīja otrās "Formā!" epizodes viesis Arnis Kancāns. 

Kādas vērtīgas prasmes apgūst Zemessardzes pamatapmācībā, kas ir Ingas un Arņa spilgtākās atmiņas no tās? Kāda ir sievietes loma bruņotajos spēkos? Vai Zemessardzes mācību laikā paliek žēl savas sievas vai vīra? To iespējams uzzināt "Formā!" otrajā epizodē.

► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā.