LSMnīca

ĪSUMĀ: 

CAS lēmums nav mainījis LHF un tās starptautisko partneru uzskatus par attieksmi pret agresorvalstīm, un Latvijas komandas ar Krievijas un Baltkrievijas vienībām nespēlēs, kamēr Ukrainā būs karš, uzsvēra Pļāvējs. Viņš uzskata, ka nedēļas laikā pasaules hokejā būs savākta kritiskā masa, kas iestāsies pret spēlēšanu vienās sacensībās ar Krieviju.

Vienlaikus IIHF statūti skaidri pasaka, kādas ir sankcijas par boikotu, tādēļ LHF nepiedalīšanos attiecina tikai uz spēlēm pret Krieviju, nevis uz visu 2027. gada pasaules čempionātu. Boikota gadījumā Latvija pasaules čempionātā izkristu līmeni zemāk un maksātu vismaz 100 000 Šveices franku sodu, norādīja Pļāvējs. Papildus IIHF var sodu palielināt par nezināmu summu, ņemot vērā izdevumus, kas tai būtu radušies attiecīgās valsts lēmuma dēļ. LHF noraidošā attieksme pret Krieviju un Baltkrieviju saglabāsies, līdz kara beigām, bet pasaules čempionātā Latvijai ir jāpiedalās, pauda Pļāvējs.

Turpmākajā cīņā pret agresorvalstu atgriešanos, Pļāvēja ieskatā, varētu palīdzēt starptautisko uzņēmu atteikšanās no sadarbības ar IIHF. Tas mazinātu starptautiskās federācijas iespējas sarīkot sacensības ar agresorvalstu dalību. Pļāvējs uzskata, ka

pašlaik praktiski ieviest Krievijai labvēlīgo CAS lēmumu nemaz nav iespējams daudzo organizatorisko sarežģījumu dēļ. 

Ja Latvijas izlase dosies uz pasaules čempionātu, tā nesaņems valsts finansējumu, lai arī pret Krieviju nespēlētu. Pļāvējs valsts finanšu ieturēšanu federācijai neuztver kā sodu, bet saskata, ka pašlaik nav situācijas risinājuma. Vispirms LHF gan tiecas rast risinājumus draudīgajai situācijai, ko pasaules hokejam radījis CAS lēmums. 

Savukārt Samoilovs norādīja, ka valsts finansējums netiks apturēts jaunatnes un bērnu hokejam, ja valstsvienība dosies uz pasaules čempionātu, kur dalībnieku vidū būs Krievija. Tajā pašā laikā valsts nefinansēs Latvijas dalību sacensībās, kur piedalās agresorvalstu sportisti, un nav bijis runas par to, lai pašreizējos noteikumus mainītu. Samoilovs atgādināja, ka sporta spēlēs nacionālajai izlasei sacensties ar agresorvalstu komandām aizliedz Sporta likums. 

Valsts nostāju par gana stingru uzskata Puče. Viņš mudina paturēt prātā, ka piekāpšanās agresoram var maksāt arī savas valsts zaudēšanu, un hokejs nav tikai spēle. Krievijā hokejs ir ierocis, un ne velti Krievijas naudas avoti savulaik finansēja Rīgas "Dinamo" dalību Kontinentālajā hokeja līgā (KHL), atgādināja Puče. Viņš uzsver, ka Latvijas izlases hokejisti pārstāv savu valsti, baudot sabiedrības uzticības kredītu, un morāles vērtības nav izcenojamas.

Latvijai jābūt gatavai arī nepiedalīties 2028. gada Losandželosas olimpiskajās spēlēs, pauda Puče.

KONTEKSTS:

Starptautiskā hokeja federācija Krievijas atstādināšanu no sacensībām formāli bija pamatojusi nevis ar izraisīto karu Ukrainā, bet ar bažām par dalībnieku drošību. Sporta arbitrāžas tiesai tāds pamatojums nešķita gana pārliecinošs, tāpēc Krievija varēs atgriezties pasaules čempionātu apritē.

Krievija hokejā bija izslēgta no IIHF sacensībām kopš 2022. gada februāra, kad izvērsa pilna mēroga militāru iebrukumu Ukrainā. Vīriešu konkurencē Krievija nav piedalījusies piecos pasaules čempionātos pēc kārtas.

Tikmēr Ukraina turpina atvairīt Krievijas uzbrukumus un drīzu mieru šajā karā pagaidām neredz. Ģeopolitikas centra vecākais pētnieks, drošības eksperts Jānis Kažociņš prognozē, ka ukraiņiem, visticamāk, priekšā ir vēl viena barga ziema un grūtību pilns pavasaris.

Par 2026. gada trešā ceturkšņa politikas un drošības aktualitātēm Latvijā, Baltijas valstīs, Eiropā un plašāk pasaulē jaunākajā "Drošības barometra*" epizodē spriež Ieva Strazdiņa un drošības pētnieks Jānis Kažociņš.

Raidierakstu var dzirdēt "LSMnīcā" lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. 

ĪSUMĀ: 

Rudenī divos vērienīgos jaunatnes sporta forumos Latvijas sportisti piedalās līdzās Krievijas un Baltkrievijas vienaudžiem, kuri turklāt startē ar savas valsts simboliku. Latvijas Futbola federācijā saka, ka dalība U-15 Pasaules kausa festivālā ir nepieciešama spēļu prakses dēļ, un latvieši pret agresorvalstīm jebkurā gadījumā nespēlēs. Savukārt Latvijas Olimpiskā komiteja (SOK) Jaunatnes olimpiskajās spēlēs sola atbalstu sportistiem, kuri no sacenšanās ar agresorvalstu pārstāvjiem atteiksies, bet lemšana ir atstāta pašu jauno sportistu ziņā. 

Pretēji sākotnējai nostājai pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, Latvijas sporta organizācijas pakāpeniski kļūst aizvien pielaidīgākas, jau piedaloties sacensībās arī tur, kur Krievija un Baltkrievija startē ar saviem karogiem. 

Olimpiskais čempions Ķipurs uzskata, ka uzvelt sportistiem visu atbildību būtu nepareizi, jo jautājums pirmkārt jārisina politiskā līmenī. Arī sportistiem dzīvē jāizlemj svarīgi jautājumi, bet galvenā atbildība ir politiķiem, lai veidotu dūres, ar kuru palīdzību ietekmēt pašas lielākās un atbildīgākās organizācijas, ieskaitot SOK. Ķipurs gan atzīst, ka rietumvalstu valdības pašlaik nav gatavas risināt jautājumu par agresorvalstīm sportā. 

Sportu Ķipurs salīdzina ar pilnīgu piramīdu, kuras virsotnē ir profesionālais sports ar supersasniegumiem. 

"Ja varētu salīdzināt ar mūsu Brīvības pieminekli, profesionālais sports, olimpiskās medaļas ir tās rokas ar zvaigznēm mūsu Brīvības piemineklī. Un kas būtu piemineklis bez tām rokām ar zvaigznēm?" vaicāja Ķipurs. 

Latvijas atteikšanos no dalības starptautiskās sacensībās, apliecinot stingru nostāju pret agresorvalstīm, atbalstītu Sarāns-Reneslācis. Viņaprāt, nestartēšana sacensībās, kas neatbilst Latvijas interesēm, nebūtu sods sportistiem. 

Patlaban trūkstot vienotas nostājas, katram pārvirzot sarkanās līnijas pēc sava iekšējā vērtību kompasa un apstākļiem. Vienīgā vadlīnija ir Sporta likums, kas aizliedz startēt agresorvalstu teritorijā, kā arī liedz agresorvalstu izlasēm spēlēt Latvijā, uzsvēra Sarāns-Reneslācis. Viņš rosina atrast citus veidus, kā sasniegt sabiedrības izvirzītos mērķus sportā. 

"Jauniešu iesaistīšana, sacensību organizēšana, spēļu prakse un viss pārējais. Dabūjam to spēļu praksi citur, priekš kam mums tā spēļu prakse tajos konkrētajos turnīros? Droši vien tādēļ, ka, piedaloties tajos turnīros, dabūs finansējumu utt. Tie droši vien ir īstie mērķi," teica Sarāns-Reneslācis. 

Latvijai vajadzētu startēt Losandželosas olimpiskajās spēlēs arī tad, ja agresorvalstis startēs ar saviem karogiem, bet vienlaikus sagatavojoties, kā paust savu viedokli, pauda Ķipurs. Viņaprāt, tas ļautu piesaistīt plašāku pasaules uzmanību netaisnībai un karam Ukrainā. 

Olimpiskās spēles ir vērienīgs notikums, un politiķi lēmuma pieņemšanā rēķinās ar dažādiem viedokļiem sabiedrībā, atzina Sarāns-Reneslācis. Tas gan nemaina viņa nostāju, ka Latvijai nav jāpiedalās Losandželosas olimpiskajās spēlēs, ja tur startēs Krievija un Baltkrievija. Vienisprātis ar Sarānu-Reneslāci ir TV3.lv sporta redaktors Jānis Janševics, kurš rosina arī papētīt, ko sportistiem dzīves gaitās turpmāk ir devusi olimpiskā medaļa. 

Janševicu nepārsteidz, ka Krievija ar naudas palīdzību rāpjas atpakaļ apritē, bet pārējās valstis noskatās. Sportā ir krasi pieaugusi naudas vara, kas nosaka arī norises SOK. Sportā korupcija būtībā ir legāla, jo daudz ko nosaka sponsoru intereses, un Krievijas valsts uzņēmumi līdzekļus valsts mērķu sasniegšanai netaupa, pauda Janševics. 

Jau iepriekš bija skaidrs, ka Krievija centīsies atgūt vietu pasaules sportā, izmantojot arī juridiskus līdzekļus, norādīja Sarāns-Reneslācis. Arī Krievijai labvēlīgi Starptautiskās sporta arbitrāžas lēmumi veicina starptautisko sporta federāciju piekāpību agresorvalstīm. 

Savukārt Ķipurs piebilda, ka sportā korupcija ir ļoti izteikta un ne jau tikai ar dolāru žūkšņu piedāvāšanu. 

Latvijai vienatnē izslēdzot sevi no aprites, būsim sevi pavirzījuši malā, tādēļ jāorganizējas kopā ar domubiedriem un jārīkojas radikāli, mudināja Ķipurs. Viņš uzsvēra, ka sliktie spēki nepadosies un pret tiem daudz aktīvāk jācīnās. 

"Mums jāmeklē līdzīgi domājošie kaimiņi – Ziemeļvalstu sporta vadītāji, politiķi, un arvien jāattīsta masveidīgāk šī kustība, un jāizdara spiediens uz SOK un starptautiskajām federācijām. Mūsu sporta vadība nav ar pietiekami stingru roku, ar daudz lielāku kampienu tas jādara," teica Ķipurs.

Nozīmīgs signāls ir arī 12 valstu vēršanās Eiropas Komisijā, aicinot nepiešķirt finansējumu SOK, kas atbalsta agresorvalstu atgriešanos sportā, uzsvēra Sarāns-Reneslācis. Viņš atgādināja, ka starptautisko amatpersonu bieži sludināto sporta nodalīšanu no politikas Krievija praktiski izmanto kā maigās varas elementu. 

Arī olimpiskais čempions Ķipurs atgādināja, ka Krievija sportā izmanto to pašu metodi, ko karā Ukrainā, spiežoties uz priekšu pa mazam solītim un pieradinot pie situācijas. Sporta sabiedrībā tikmēr pietrūkst stingras nostājas un nelokāmas prasības ievērot sarkanās līnijas. 

Sarunas ceļvedis:

► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā.

Ideja par dronu apmācību zemessargu domubiedru vidū radās 2020. gadā – vēl pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, kad bezpilota lidaparāti vēl nebija kļuvuši par karadarbības ikdienu.

"Tas bija laiks, kad augstākā vadība teica: varbūt nevajadzētu armijā ievazāt rotaļlietas. Redzot, kā notiek iepirkumi, mācību programmas un viss pārējais, kaujas spējas dronu ziņā mēs varētu sasniegt optimistiski pēc 250 gadiem. Un tad mēs sapratām – tā vairs nevar," atceras Silenieks.

Tā tapa biedrība "Drone Force – Europe", bet vēlāk – "Drone House". Šobrīd tas ir lielākais dronu mācību centrs Baltijā, un tā darbība aptver gan praktisku lidošanu, gan tehnoloģiju izpratni un to pielietojumu dažādās situācijās.

"Drone House" sadarbojas ar Zemessardzi, Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, Valsts policiju, izglītības iestādēm un uzņēmumiem.

"Tie, kas to saprot, saka: līdzvērtīgs objekts Latvijā nepastāv. Un es ar viņiem nestrīdos," saka Silenieks.

Vienlaikus dronu prasmes noder ne tikai militārajā jomā, bet arī civilajā aizsardzībā un uzņēmumu drošības plānošanā.

"Tas ir stāsts ne tikai par droniem. Piemēram, mums ir kaujas imitācijas simulators apdzīvotā vietā. Testējam uzņēmumu drošību – un ne tikai pret fizisku uzbrukumu – organizējot, piemēram, arī terorakta scenārijus. Protams, saskaņojot tos ar drošības iestādēm," atklāj Silenieks.

Bērniem līdz 16 gadu vecumam "Drone House" piedāvā bezmaksas nodarbības, lai iepazītu bezpilota lidaparātus un apgūtu pirmās lidošanas iemaņas. Savukārt militārajā jomā droni tiek apgūti konkrētu uzdevumu izpildei.

"Civilpersonas mēs šeit neapmācām," uzsver raidieraksta "Formā!" viesis.

"Uzskats – tiklīdz man būs liels vēders un vairs nevarēšu paiet, varēšu iet pie dronu pilotiem, ir mīts. Nest dronus, baterijas, sprāgstvielas, sakaru iekārtas, ģeneratorus, lādēšanas stacijas, antenu mastus... Tur tas "nesējkamielis" ir vēl smagāk noslogots nekā parastais kājnieks. Turklāt par droniem ir diezgan daudz jāzina."

Tehniskās zināšanas un prasme strādāt ar datiem ir tikpat nozīmīgas kā spēja vadīt pašu dronu.

Silenieks norāda, ka dronu komandu veido ne tikai pilots un navigators – tajā nepieciešams arī sakaru speciālists, attēlu analītiķis, tehniķis, programmētājs vai inženieris. Kādam ir jānodrošina arī tehniskais atbalsts, apkope un loģistika.

Latvijā vairāki uzņēmumi ražo bezpilota lidaparātus, veidojas to lietotāju kopiena un tiek attīstītas apmācību iespējas.

Taču vai ar to pietiek, lai Latviju sauktu par dronu lielvalsti?

"Drone House" vadītāja atbilde ir viennozīmīga – jā. "Pirmkārt, mēs ražojam dronus. Un, salīdzinot ar citām pasaules valstīm mazās Latvijas apjomus un cilvēku skaitu, kas māk ar tiem rīkoties, mēs esam dronu lielvalsts. Pavisam cits stāsts ir par elektronisko karadarbību, pretdronu sistēmām uz robežas un spēju šos lidaparātus dabūt lejā," uzsver Silenieks.

Vēl viens Latvijas potenciāls ir dronu instruktoru skaits.

Taču nozares un tehnoloģiju attīstībai vajadzīgi ne tikai ražotāji un instruktori, bet arī programmētāji, elektronikas speciālisti un inženieri. Ja šo zināšanu trūkst, pat vismodernākais aprīkojums pats par sevi negarantē vēlamo rezultātu.

Krievijas sāktais karš Ukrainā parādījis, cik strauji bezpilota tehnoloģijas maina karadarbību. Droni tiek izmantoti izlūkošanai, mērķu atklāšanai un citu militāro uzdevumu izpildei.

Silenieka ieskatā – arī Latvijai jādomā, kā ar tehnoloģiju palīdzību kompensēt ierobežotos cilvēkresursus.

"Tāds vienkāršs salīdzinājums. Pretiniekam ir 100 cilvēku ar 100 droniem. Vai tu viens pats ar 100 droniem spēsi vienlaikus pretoties simt citiem? Atbilde – nē. Mums kā mazai valstij vispār nav jāizskata tāds virziens, kurā ejam "gaļa pret gaļu". Mums ir pilnībā jāorientējas uz robotizāciju un automātiku, jāiegulda zinātnē un inženierijā. Lai mūsu vietā karo roboti," uzsver Silenieks.

Sarunas ceļvedis:

Nils Students ir dzimis Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Latviju viņš pirmoreiz apciemoja vēl Brežņeva ēras laikā – 1980. gadā kopā ar māti, kad viņam bija 12 gadi.

Izšķirošais bijis 2014. gads, kad Krievijas veiktā Krimas aneksija lika uz notiekošo paskatīties citām acīm un saprast: ar to vien, ka Latvija viņam ir svarīga, vairs nepietiek.

"Man vajadzēja dot arī savu artavu," par lēmumu pievienoties Zemessardzei saka Students.

Pašlaik viņš ir Zemessardzes Studentu bataljona mīnmetēju vienības kaujinieks. Vienīgais, ko viņš nožēlo, ka šis solis nav sperts jau desmit gadus agrāk. "Savā vienībā biju gados vecākais. Komandieris noskatījās un jautāja: "1968. gadā dzimis cilvēks? Nevar būt! Ko tu šeit dari?’ Iespējams, tiešām nebiju paraugkaravīrs, jo ienācu ar zemāku fizisko sagatavotību. Toties sešu nedēļu apmācībās paguvu paņemt un iemācīties gandrīz visu," atceras Students.

Studenta vērtējumā šobrīd daļa Latvijas sabiedrības izjūt nevis bailes, bet gan nogurumu no kara un neziņas. "Hibrīdkarš turpina mūs mocīt un locīt. Bet es nesaprotu tos latviešus, kuri domā par pārcelšanos uz Spāniju lielā mēroga kara sākumā. Jādomā, kā mēs pretosimies," raidierakstā "Formā!" pauž Students.

Taču zāles pret apātiju ir – jāskatās uz pozitīvajām lietām. "Skandināvijas un Baltijas reģiona pārspēks gaisā pār Krieviju ir 4 pret 1. Viņi nevar šeit veikt aktīvu karadarbību.

Lai gan mums pašiem nepieder neviens iznīcinātājs, 15–20 minūšu lidojuma attālumā ir viss: poļi, zviedri un somi ar saviem "Gripen" un F-16, ko vada vislabāk apmācītie piloti."

Tas vien ļauj Studentam neuztraukties par drošību Latvijā un aicināt ikvienu biežāk aizdomāties par iesaisti valsts aizsardzībā. "Mums visiem jābūt gataviem. Man ir radi Izraēlā, un es zinu, ko un kā viņi dara. Tur visi vīrieši un sievietes dienē vismaz gadu."

Tāpat Students aicina plašāk skatīties uz personisko drošību un sagatavotību krīzēm, neaprobežojoties tikai ar 72 stundu somas komplektēšanu.

"Katram jābūt gatavam uzturēties savās mājās kaut vai nedēļu, kamēr tiek atjaunoti pakalpojumi.

Pareizākā pieeja ir nodrošināt, ka mājās ir ūdens, pārtikas krājumi un enerģijas avoti septiņām dienām," uzsver Students.

Savu sagatavotību krīzes situācijām viņš pārbaudīja augusta vētras laikā, kad automašīnā līdzi veda motorzāģi un domāja: "Ja nu tomēr notiek sliktākais..." Līdzīgu attieksmi viņš vēlas redzēt arī sabiedrībā – nevis nepārtraukti bažīties par sliktāko, bet gan skaidri zināt, ko un kā darīt.

Ar savu piemēru un pieredzi Nils Students motivē iesaistīties valsts aizsardzībā arī citus tautiešus. Tiem, kuri apsver pārcelšanos uz Latviju, viņš palīdz ar praktiskiem padomiem par dzīvesvietu, darbu un citiem pirmajiem soļiem.

"Ja nu tiešām tu gribi būt Zemessardzē, tad jau pirmajā dienā, kad ielido Rīgā, mēs varam aiziet pēc [vajadzīgajiem iestāšanās] dokumentiem," smaida Students.

Kopš 2014. gada viņš aktīvi atbalsta Ukrainu. Šāda palīdzība ir ne vien svarīga, bet arī abpusēji izdevīga – sākot ar atbalstu Ukrainas teritoriālajām aizsardzības vienībām, līdz pat pārvietojamu dronu remonta darbnīcu veidošanai Krievijas kara skartajā zemē.

"Tagad nedaudz ar pievienoto vērtību Latvijai. Mēs ne tikai pērkam kādas lietas, bet skatāmies, ko varam sūtīt no tā, kas ir ražots Latvijā. Esam jau paspējuši atklāt divas darbnīcas. Tagad top trešā. Principā tie ir busiņi ar iekārtām, kas palīdz notriektos dronus dabūt ātrāk atpakaļ darbībā," uzsver Students.

Drošības stiprināšanas virzieni ir dažādi, un, ja ir griba, katrs var izlemt, ko darīt – pārliecināts ir Nils Students. 

SARUNAS CEĻVEDIS:

► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā.

Medicīnas rota var šķist loģiska izvēle cilvēkam, kurš gatavs aizstāvēt valsti, bet neredz sevi ar ieroci rokās. Taču šo Zemessardzes vienību nevajadzētu uztvert kā vieglāko ceļu.

"Mēs negribam reklamēt Medicīnas rotu kā kaut ko vieglāku. Nebūs vieglāk, būs citādāk. Tā, ka uz kūrortu pieteikties – nē, jo tas, kam gatavojamies, ka mums pašiem par sevi jāparūpējas," saka Jurģis Strautmanis.

Visgrūtākais uzdevums ne vienmēr ir fiziski smags.

Turklāt arī mediķim jāprot sevi aizsargāt, jāpārzina militārās pamatprasmes un jāspēj darboties panikas un stresa apstākļos.

"Jā, Zemessardzes kaujinieku smaga trīsdienu soma varbūt nemaz nebūs jānes. Un normālā gadījumā nebūs jāšauj uz pretinieku. Bet tīri emocionāli pats grūtākais būtu tieši mazgāt dibenu ievainotajiem un negulēt", vienprātīgi Starutmanis un Prīdāne.

Jāspēj gan ārstēt, gan rūpēties par elektrību, aizsargāties pret droniem un risināt citas praktiskas lietas. Starptautiskajās mācībās Igaunijā Latvijas Zemessardzes mediķiem nācies ierīkot palīdzības vietu pamestajā betona ēkā.

"Mēs bijām mehāniķi, elektriķi, santehniķi, celtnieki un kas tik vēl nē. Mums nebija nekāda atbalsta. Nekas. Visu savām baltajām mediķa rociņām darījām", atceras Samanta Prīdāne.

Daudzos uzdevumos nemaz nav jābūt mediķim. Svarīgākais ir vēlme mācīties un strādāt komandā.

"Nav jau jābūt ķirurgam, lai cietušo vestu no punkta A uz punktu B. Lai rūpētos par medicīnas ierīcēm. Ir daudz tādu lietu, kas ir vajadzīgas medicīnas tiešo funkciju atbalstam un medicīniskā izglītība nav vajadzīga", pārliecināts Strautmanis.

Pēc apmācībām Medicīnas rotā vairāki zemessargi uzsāka gaitas jaunajā laukā – medicīnā, kļūstot par ārstu palīgiem.

Zemessardzē iegūtas zināšanas var noderēt arī ikdienas dzīvē – avāriju, traumu, asiņošanas gadījumos. 

Sabiedrībā joprojām valda priekšstats, ka žņaugu – līdzekli dzīvībai bīstamas asiņošanas apturēšanai – civilajā dzīvē izmantot nevajadzētu.

Mediķi tam nepiekrīt, jo ceļu satiksmes negadījumos cilvēki bieži mirst nevis sirds apstāšanas dēļ, bet tāpēc, ka viņi pārāk ātri zaudē asinis. Šādas praktiskās zināšanas, viņuprāt, vairāk jāiekļauj arī civilās pirmās palīdzības apmācībā.

"Zelta stunda", kad jāglābj cilvēka dzīvība, karadarbības un krīzes laikā var izstiepties līdz diennaktij un pat nedēļai. Tā ir viena no būtiskākajām mācībām, ko devusi Ukrainas pieredze.

"Ukraiņu kolēģi stāsta, ka evakuācijas notiek tikai naktīs, ja vispār notiek. Ja nenotiek, tad uz vietas kaut kā jātiek galā.

Tāpēc ir svarīga ilgstošā lauka aprūpe, kur pieaug karavīra glābēja loma. Ka viņš tur noteikti būs. Un viņš būs tas, uz ko visi skatīsies", stāsta Prīdāne.

Droni būtiski mainījuši ne tikai karadarbību. Ukrainā jau tiek izmēģinātas bezpilota platformas, kas nākotnē palīdzēs nogādāt nepieciešamo vai pārvietot ievainotos.

Tomēr visā pamatā ir klasiskā evakuācija. Un katram karavīram jābūt gatavam palīdzēt pārvietot ievainotos.

"Klasika paliek klasika. Vienmēr, kur ir karavīrs, potenciāli vajadzēs nestuves. Vai tās ir gatavas, vai ir improvizētas.

Vai uz pleciem viņš ir jāvelk, bet katram karavīram jābūt gatavam evakuācijai", secina Strautmanis.

Zemessardzes Medicīnas rota arvien vairāk izmanto apmācībā reālistiskos scenārijus – palīdzības sniegšana naktī, mežā, apdraudējuma apstākļos un situācijās, kad sākotnējais plāns vairs nedarbojas.

"Augusta vētra parādīja to, ka daudzi cilvēki dzīvo ilūzijās, ka atnāks kāds Laimes lācis un palīdzēs. Gan jau būs labi, saies. Un visticamāk jau 90 % saiet. Bet tad notiek tāds mazais procents un nesaiet. Un ko tad darīt? Visa pamatā ir sagatavošanās. Ko man ir iemācījusi Zemessardze, un tas noder arī civilajā dzīvē – vienmēr izdomā iepriekš, ko darīsi sliktākajā scenārijā," saka Jurģis Strautmanis.

Vienlaikus Zemessardzei jāspēj apgūt jaunās tehnoloģijas un iemācīties tās izmantot gan ikdienas dienestā, gan krīzes situācijās.

Sarunas ceļvedis:

► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā.

35 gadu laikā Zemessardze kļuvusi par valsts drošības balstu, kas spēj pildīt dažādus uzdevumus kopā ar sabiedrību. "Mēs esam labāk gatavi krīzei. Ne tikai apmācam zemessargus un Valsts aizsardzības dienesta karavīrus, bet arī ikdienā sniedzam milzīgu atbalstu robežsargiem uz valsts austrumu robežas. Nemitīgi turpinām attīstīt Baltijas aizsardzības līniju, kur mūsu inženieri strādā pie šī procesa," saka Krjukovs.

Valsts aizsardzības plāns paredz Zemessardzes paplašināšanu līdz 12 tūkstošiem vīru. Pašlaik kopējais zemessargu skaits Nacionālajos bruņotajos spēkos – 10 000.

Savukārt Aivars Krjukovs norāda: nākotnē ir iespējams sasniegt pat 50 000 zemesargu un rezervistu atzīmi. Piemēru Latvijai rāda Somija ar  5,5 miljoniem iedzīvotāju, kur ir gandrīz 800 000 rezerves karavīru. 

"Domāju, ka 50 tūkstoši nav nekāds ambiciozs skaitlis. Nerunājot par robežsargiem, policistiem, VUGD un NMPD cilvēkiem, kas nodrošina visas vajadzības krīzes menedžmentā. Tas tikai laika jautājums, kad mēs tos 50 tūkstošus sasniegsim," sacīja Krjukovs. 

Būtisks atbalsts Zemessardzei ir Valsts aizsardzības dienesta karavīri un katrs cilvēks, kas ir gatavs brīvprātīgi iesaistīties savas valsts aizsardzībā. 

"Tehnoloģiskais risinājums nav iespējams bez cilvēkiem. 

Vai esi gatavs palīdzēt karavīram? Vai esi gatavs palīdzēt robežsargam? Vai esi gatavs palīdzēt glābšanas dienestiem? Vai esi gatavs savā uzņēmumā pateikt, ko mēs darīsim krīzes laikā?" Tādā izpratnē Zemessardze kļūst ne tikai par militāru organizāciju, bet par vienu no elementiem daudz plašākā sabiedrības noturības sistēmā. 

Zemessardzes komandieris saredz lielāku sabiedrības iesaisti. Ukrainā konkrētām vienībām palīdz sabiedriskās organizācijas, kas spēj ātrāk iegādāties, un nogādāt nepieciešamo. Lai arī Latvijā attīstītu šādu modeli, veiktas izmaņas Zemessardzes likumā un top valdības noteikumi. 

 "Tas ir veids, kā mēs līdzdarbojamies krīzes laikā, zinot, ka bruņoto spēku budžets ir tik, cik tas ir. 

Pavisam vienkārši – ja esmu karavīrs, tad kāds parūpējas par manu ģimeni un mēs zinām aizmuguri, kas var palīdzēt manai ģimenei, lai es bez raizēm cīnos, [pildu]  savu uzdevumu,"

pauž Krjukovs. Atbalsts varētu būt ne tikai nauda vai ekipējums. Krīzes laikā sabiedriskās organizācijas varētu palīdzēt ar tehnoloģijām, dronu laboratorijām, 3D drukāšanu, remontu un citām lietām. 

Sadarbība ar Ukrainas aizsardzības spēkiem kļūst arvien ciešāka. Noslēgts sadarbības līgums ar Ukrainas Nacionālo gvardi. Mācīties var ļoti daudz – no tehnoloģiju izmantošanas līdz medicīnai, ekipējumam, komandvadībai un spējai ātri pielāgoties. 

"Es nesagaidu, ka mēs gribam paņemt visu. Mums nevajag viņu  karu. 

Mēs paņemam viņu lietas, kas mums palīdz ierobežot potenciālo kara esamību Latvijā vai krīzi. Tas ir tas, kas mums jāpaņem no Ukrainas, lai vispār tāds process nebūtu realizējams Latvijā,"  

uzsvēra Krjukovs. Tas ļaus radīt tādu aizsardzības sistēmu, kas potenciālajam pretiniekam jau iepriekš liks saprast – uzbrukums Latvijai būs pārāk sarežģīts, dārgs un neparedzams. 

Pēc komandiera vārdiem, Latvijas ģeogrāfija šajā ziņā dod arī savas priekšrocības. Meži, purvi un reljefs atšķiras no plašajiem Ukrainas stepju apgabaliem, tomēr arī šeit iespējams izmantot Ukrainas pieredzi, analizējot iespējamos pārvietošanās ceļus un veidus, kā pretinieka kustību aizkavēt. 

Vislielākās pārmaiņas arī Zemessardzē piedzīvo lidaparāti. "Mans uzskats, ka katrā bataljona un brigādes līmenī jābūt kā minimums vadam, kas  specializējas  no A līdz Z dronu jomā, kas spēj pildīt vairākas funkcijas: izlūkošana,  laboratorijas, kas tos ražo, apkope, elektroniskā karadarbība," savā redzējumā dalās Krjukovs. 

Vienlaicīgi tas ir jautājums, kā laikus pamanīt apdraudējumu, pasargāt un paaugstinās arī zemessargu pašaizsardzības spējas. "Mēs vairs nedomājam tikai par pilotu. 

Tikpat svarīgi: katram jābūt spējīgam izvairīties no drona. Četru sekunžu jautājums, kā teikt. 

 Ja mums ir detekcijas ierīces katram, tad noteikti tās parāda, ka drons nāk virsū. Tātad no šī skatpunkta: pašaizsardzība nekur nepazūd." 

Arī mākslīgais intelekts, pēc komandiera domām, būs viena no svarīgām pārmaiņām tuvākajā laikā. 

"Bez tā mēs vairs nevaram pastāvēt un būt apsteidzoši. 

Jo mums ir tendence apkrāmēties ar uzdevumiem un dažkārt lieki darīt visu, jo tā vēsturiski ir bijis. Mākslīgā intelekta efektivitātes palielināšana ir 5–10 gadu laika jautājums". Vienlaikus Krjukovs norāda – gan komandieriem, gan ierindas zemessargiem ir jāiemācās to lietot, jāsaprot riski un tas, kā mākslīgo intelektu adaptēt dienesta praksei.

Šis turnīrs ir īpašs, jo pirmo reizi tajā startē 48 komandas, kas ir rekordskaits, līdz ar to arī spēļu Pasaules kausā bijis vairāk kā jebkad – no 104 aizvadītas jau precīzi 100.

00:02:16 Skandāli Pasaules kausā 

Skaļas emocijas un notikumi valdīja gan uz futbola laukuma, gan ārpus tā. LSM speciālizlaidumā tika apspriesti trīs skaļi gadījumi, no kuriem viens bija bēdīgi slavenā sarkanā kartīte ASV izlases uzbrucējam Florianam Balogunam. Tāpat arī viens no aprunātākajiem tiesnešu lēmumiem šajā Pasaules kausā, neieskaitot kompensācijas laikā horvātu gūtos rezultāta izlīdzinošos vārtus 1/16 fināla mačā pret Portugāli.

Neizpalika arī gadījums Anglijas–Norvēģijas cīņā, kur bumba potenciāli aizskāra videokameras kabeli, kas novilkts pāri laukumam, un tā nonāca angļu rīcībā, kas galarezultātā noveda pie vārtu guvuma.

00:15:56 – Izteikta pasaules labāko uzbrucēju dominance

Pie tādas konkurences labāko snaiperu tops vērtējams kā īpaši objektīvs, ko parāda arī uzvārdi, kas gozējas galvgalī, – pa astoņiem gūtiem vārtiem ir francūzim Kilianam Mbapē un argentīnietim Lionelam Mesī, septiņi precīzi sitieni ir norvēģim Ērlingam Holannam, bet piecinieku noslēdz divas Anglijas izlases zvaigznes ar sešiem vārtiem – Džūds Belingems un Harijs Keins. 

00:21:35 – Pusfinālisti un potenciālie finālisti

Vēl viens zīmīgs un vēsturē ierakstāms fakts saistībā ar šo Pasaules kausu – pirmo reizi pusfinālā iekļuvušas pēc FIFA rangā četras spēcīgākās valstsvienības. Otrdien plkst. 22.00 pēc Latvijas laika savā starpā rēķinus kārtos Francijas un Spānijas izlases, bet 24 stundas vēlāk par iekļūšanu finālā spēkosies Anglija un Argentīna.

KONTEKSTS:

Futbola Pasaules kausa finālturnīrs ASV, Kanādā un Meksikā risinās 16 pilsētās. Pirmo reizi finālturnīra dalībnieku skaits tika palielināts līdz 48 valstsvienībām.

Pirmajā posmā valstsvienības bija sadalītas 12 grupās pa četrām izlasēm katrā. Pēc apļa izspēles katras grupas divas spēcīgākās vienības un astoņas labākās trešās vietas īpašnieces nonāca izslēgšanas cīņās, ko sāka 1/16 finālā.

Pasaules kausa ieguvēji kļūs zināmi finālspēlē 19. jūlijā Ņūdžersijā.

Šī pavasara un vasaras mija sporta draugiem bijusi ļoti koša un emocijām bagāta – vietējā basketbola dzīve tika ievērojami koriģēta, hokeja izlases ceturtdaļfināls un tik tikko 3x3 basketbolisti tika kronēti par pasaules čempioniem. Tagad kārta pasākumam, kuram latviešu līdzjutējiem varbūt nav tik lielas emocionālās piesaistes, bet kas tomēr ir ievērības cienīgs notikums.

Pasaules kauss futbolā sāksies jau ceturtdienas, 11. jūnija, vēlā vakarā ar atklāšanas spēli starp Meksiku un Dienvidāfriku un ilgs līdz pat 19. jūlijam, kad tiks kronēti jaunie čempioni.

Šajā lielajā sporta forumā pārsteigumu nekad nav trūcis, taču šogad tādi sākušies, vēl pirms kāda no izlasēm kāpusi uz zāliena, daudzām komandām un to personālam sastopoties ar neierasti lielu drošības pārbaudi uz ASV robežas. Tāpat ierasti spēcīgā Vācijas izlase nav iekļauta starp titula pretendentēm, un lielus jautājumus raisa Portugāles valstsvienības superzvaigzne Krištianu Ronaldu un viņa iekļaušanās komandā šajā turnīrā. 

Starp favorītiem Vācijas vārdu neredzam

Futbola treneris Pērkons savā skatījumā Pasaules kausā izšķir trīs favorītus – Franciju, Spāniju un Argentīnu. Spāņi ir esošie Eiropas čempioni, kuriem sastāvā ir daudz gados jaunu futbolistu, taču jau gan klubu, gan izlases karjerās viņi ir nobrieduši sasniegt lielas lietas. Francija izceļas ar, iespējams, vislabāk nokomplektēto sastāvu šajā čempionātā, bet Argentīna uz Ziemeļameriku ved ļoti pieredzējušu izlasi.

Turnīra "melnais zirdziņš" – Norvēģija

Neraugoties uz to, ka Norvēģija iekļuvusi diezgan sarežģītā apakšgrupā un arī pēcāk, ja izdosies iekļūt izslēgšanas spēlēs, ceļš līdz Pasaules kausam varētu būt diezgan sarežģīts, tieši Eiropas ziemeļnieki tiek uzskatīti par komandu, ar kuru jārēķinās jebkuram pretiniekiem. Īpaši izceļamie spēlētāji liekus komentārus par sevi neprasa – Anglijas Premjerlīgas pēdējo gadu labākais snaiperis, Mančestras "City" uzbrucējs Ērlings Holanns, kā arī viens no Londonas "Arsenal" spēles veidotājiem Martins Ēdegors.

Par šīs valstsvienības vājo posmu tiek uzskatīta aizsardzība, kas potenciāli viņiem varētu liegt panākumus pret pasaules spēcīgākajām komandām, taču iepriekš minētie vīri savās pozīcijās ir vieni no labākajiem mūsdienu futbolā, turklāt sastāvā vēl ir daudzi no Eiropas labākajām līgām.

Nedrīkst nepieminēt arī Ekvadoru, kurai ir ļoti spēcīga aizsardzības līnija – Čempionu līgas uzvarētājs Willians Pacho (PSG), Premjerlīgas čempions Pjero Inkapjē ("Arsenal"), Perviss Estupinjans ("Milan"), balsta pussargs Moisess Kaisedo ("Chelsea"). Šī ir komanda, kas Dienvidamerikas Pasaules kausa kvalifikācijā palika otrajā vietā uzreiz aiz Argentīnas, 18 mačos ielaižot tikai piecus vārtus.

Četras komandas – turnīra debitantes

Pirmo reizi Pasaules kausā startēs tādas izlases kā Uzbekistāna, Kaboverde, Kirasao un Jordānija, kas turnīrā iekļuvušas pa ļoti dažādiem ceļiem.

Tiesāšanas jauninājumi

Šogad Pasaules kausa tiesnešiem bija īpaši jāgatavojas, jo FIFA ieviesusi vairākus jauninājumus, kas visi kā viens vērsti uz to, lai maksimāli mazinātu laika vilkšanu. Lūk, daži no piemēriem.

Pirmoreiz vēsturē ir obligātie ūdens pārtraukumi.

Parasti tie tika lietoti tad, kad gaisa temperatūra pārsniedz +30 grādus, bet šoreiz tie būs obligāti katra puslaika vidū un dublēsies arī kā komerciālie pārtraukumi.

Tiks steidzinātas maiņas – kad tiek pacelts tablo un parādīts numurs, spēlētājam ir 10 sekundes, lai atstātu laukumu. Ja tas netiek ievērots, tam futbolistam, kurš grasījās iesaistīties spēlē, būs jāuzgaida līdz nākamajam brīdim, kad bumba atstās laukumu un tiesnesis viņus aicinās laukumā.

Tāpat jāievada bumba spēlē krietni ātrāk – bumbas ievadīšana spēlē no autiem un atsitiens no vārtiem jāizpilda piecu sekunžu laikā, bet, ja tas netiek darīts, tiesnesis bumbu var atdot pretiniekiem, bet par vārtsarga neizpildītu brīvsitienu pat var piešķirt stūra sitienu pretiniekiem.

Tāpat nedrīkst aizsegt muti, ja rodas kādas konfliktsituācijas. Joprojām varēs slēpties, ja ar komandas biedru gribi sarunāt, kā izspēlēt brīvsitienu, bet, ja sākas strīdi ar pretiniekiem, tad attiecīgais spēlētājs var tikt sodīts ar sarkano kartīti.

Vairāk funkciju VAR – viņi varēs iesaistīties, ja kļūdaini piešķirta otrā dzeltenā kartīte, nepareizi fiksēts pārkāpuma veicējs vai nepareizi piešķirts stūra sitiens.

Laikapstākļu ietekme un Pasaules kausa dārdzība

Taču netrūkst arī negatīvu lietu par un ap turnīru. Šis, iespējams, ir pirmais Pasaules kauss, kur tik daudz tiek runāts par laikapstākļiem, īpaši ASV kontekstā. Karstums ir viena lieta, bet ASV ir īpašs protokols, kurš ir pieņemts likumdošanā, – ja stadiona apkaimē, 13 kilometru jeb astoņu jūdžu rādiusā ap mača norises vietu, tiek fiksēts zibens spēriens, spēle obligāti jāaptur uz 30 minūtēm, spēlētājiem jādodas uz ģērbtuvēm, bet skatītājiem jāatstāj tribīnes. Ja tas atkārtojas, laika atskaite sākas no jauna.

Tas gan neattiecas uz tiem stadioniem, kuriem ir jumts: Dalasā, Atlantā, Losandželosā un Hjūstonā. 

Arī cenas uz vietas nebūs draudzīgas – atsevišķām vēl grupu fāzē notiekošām spēlēm cenas sasniedz jau vairākus simtus un pat tūkstošus ASV dolāru, bet, piemēram, Ņūdžersijā, lai tiktu uz stadionu spēļu dienās ar vilcienu, jāšķiras no vēl 150 dolāriem (ikdienā tas izmaksā ap 12 dolāriem).

Prognozes par C, F, I un L apakšgrupām

Raidieraksta galvenie varoņi noslēgumā pievērsās pašam interesantākajam – prognozēm, apskatot četras izvēlētās apakšgrupas. C grupā spēlē Brazīlija, Maroka, Skotija un Haiti. F grupā spēkosies Nīderlande, Japāna, Zviedrija un Tunisija, I grupā varēsim vērot Francijas, Senegālas, Norvēģijas un Irākas cīņas, bet L grupā ielozētas Anglija, Horvātija, Gana un Panama.

SARUNAS CEĻVEDIS: 

► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā.

Pudāns NBS komandiera amatā stājās pirms teju pusotra gada. Vaicāts, kas ir bijis labākais kopš stāšanās amatā, viņš uzsvēra – joprojām esam brīvi un drošībā.

"Tas arī ir labākais. Mēs darām kaut ko pareizi, lai atturētu draudus. Izaicinājumi mums [būs] vienmēr un pieaug arvien vairāk, bet man liekas,

tas mūs tikai arvien vairāk motivē – pašu spējas to izdarīt, arī visu citu atbalsts vai nopēlums ir tas, kas liek būt vēl labākiem," sacīja Pudāns.

NBS komandieris uzskata, ka drošības situāciju reģionā arvien visvairāk ietekmē Krievijas sāktais karš pret Ukrainu, taču tas liedzot Krievijai lūkoties uz citiem militārajiem mērķiem.

"Situāciju vairāk ietekmē tas, kas notiek Ukrainā. Karadarbība, kas turpinās līdzvērtīgos apmēros, nozīmē, ka ļoti daudz apdraudējuma situācija uz mūsu robežām nav mainījusies, jo [Krievijas] spēku apmērs joprojām tiek pievilināts vai ievilkts karā Ukrainā. [..] Vienlaikus, protams, [Krievijas spēki ir] spējīgi arvien vairāk atjaunoties, stiprināt savas spējas, bet tās pamatā arī aiziet visas turpat atpakaļ uz Ukrainu," sacīja Pudāns.

Taču, pēc NBS komandiera domām, karadarbības ieilgšana Ukrainā likusi Krievijai izvērst cita mēroga operācijas pret Baltijas valstīm un Rietumiem, piemēram, īstenojot sabotāžas un diversijas aktus.

"Arī Krievija saprot, ka tik ilgi viņi to nevarēs darīt tieši tāpēc, ka tas ir mūsu atbalsts, Rietumvalstu atbalsts, kas palīdz Ukrainai karadarbībā neapstāties – turpināt sīvi pretoties. Viņi ir iestiguši, protams, tajā nogurumā, un tāpēc vēlme kaut ko nodarīt mūsu virzienā – sabotāžas, diversijas, ietekmēt mūsu prātus ar informatīvām, kognitīvām darbībām – noteikti ir pieaugusi. [..] Tie apstākļi – vēlme kaut kādā veidā novērst mūsu uzmanību no Ukrainas. Iespējams, Krievijai ir arī vajadzīga savas sabiedrības pārliecības stiprināšana, ka šis nav viņiem karš tikai ar Ukrainu, bet ar visiem Rietumiem. [..] Tā ka tas noteikti varētu viņus motivēt kaut ko arī redzamu darīt, ne tikai vārdos mūs biedēt," sacīja Pudāns.

Pudāns pauda pārliecību par Krievijas nodomu īstenot dažādas provokācijas pret Latviju, bet to pāraugšanu lielāka mēroga militārās operācijās, pēc viņa domām, ietekmējam mēs paši.

"Krievijai noteikti ir nodoms un noteikti arī zināmas spējas veikt maza līmeņa provokācijas, ietekmēt mūsu prātus, ietekmēt mūsu lēmumus, varbūt pārbaudīt, testēt mūsu noturību, bet noteikti ne liela mēroga uzbrukumam. Es negribētu ieslīgt arī kaut kādā virzienā uz to, ka Krievija varētu gaidīt kaut ko, kamēr mēs esam demonstrējuši savas daudz jaudīgākas spējas un esam savākuši savu optimālo skaitu mūsu sabiedrības, mūsu zemessargu kopā, un ka [Krievija varētu] noteikti darīt kaut ko ātrāk. Bet jo vairāk atstāsim [Krievijai] laiku, jo tālāk nenovērsīsim šīs iespējamības, jo Krievija var kļūt stiprāka," sacīja Pudāns.

NBS komandieris pieļāva – pat ja Krievijas nodoms uzbrukt Baltijas valstīm tagad varētu būt liels, militārās iespējas nav tās pusē.

"Tas ir atkarībā, protams, no tā, kā turpināsies karš Ukrainā. Viņiem varbūt būs spējas, bet iespējas noteikti būs mazākas. Tās iespējas jau mēs kontrolējam. Mēs kontrolējam šīs iespējas, arvien esot paši spēcīgāki, mūsu industrijai kļūstot spēcīgākai. Tas ir tas, ko es mēģinu pateikt, – mums ir jāsamazina šis iespēju loks, jo, to samazinot, Krievijas spējas ir mazākas. Un, ja viņi arī kaut ko izlems, tad tas apdraudējums būs ar mazāku smagumu, ko var izdarīt," atzīmēja Pudāns.

Tādēļ NBS komandieris uzskata, ka Latvijai jāturpina stiprināt militārās spējas. Un viņš to iecerējis ar trim galvenajiem soļiem.

Pirmkārt, mācoties no Ukrainas pieredzes. "Sapratne, kas tieši fokusēta uz atziņām par karadarbību Ukrainā. [..] Kādas galvenās atziņas no taktikas, no tehnoloģijām, kā tiek pievienoti komandu vadības dažādi principi. Tas tika izvērtēts, lai tieši iedarbinātu mūsu pārskatu par tālāko spēju attīstību. Vienlaikus atziņa bija par to, ka mums ir jādara kaut kas vairāk, nevis ierastās spēju izmaiņas. [..] Tas nozīmē, ka tas skars arī varbūt kopēju struktūru, konceptuālos jautājumus. Mums jābūt vairāk digitalizētai informācijas apmaiņai un uzglabāšanai. Ātrums ir tas, kas palīdz gan to izveidot, gan to visu pasargāt," sacīja Pudāns.

Otrkārt, Pudāns uzsvēra resursu balansēšanu un attīstāmo spēju izvērtēšanu.

"Daudz kas attīstās arī apdraudējuma ziņā, bet mēs saprotam, cik mums ir cilvēkresursi. Lai arī 5 % no iekšzemes kopprodukta [aizsardzībai] it kā liekas liels resurss, bet tas nav pietiekami, lai uzreiz sasniegtu visas vajadzīgās spējas. Tātad resursu balansēšana – ar kurām spējām mēs sākam, ko attīstām. Skatāmies no operacionālā viedokļa vai tomēr piesaistāmies pie industrijas. Atrast balansu starp to," pauda Pudāns.

Treškārt, viņš minēja kaujas gatavības kultūras veicināšanu.

"Par to, ko mēs saprotam ar kaujas gatavību. Un ne tikai mūsu. Tātad tas nav tikai par bruņotajiem spēkiem, tas ir par visu valsti. It kā mēs to runājam jau vairākus gadus – par visaptverošu valsts aizsardzību, par ikkatra pilsoņa lomu. Bet man liekas, tas arī ir drusku jābīda aktīvāk. [..] Nevis tikai vārdos, mūsu teikumos vai papīros, bet kā kultūras maiņa. [..] Mūsu galvenais uzdevums – un arī Zemessardzes komandiera pirmā no prioritātēm – ir kaujas gatavība. Ne tik daudz caur jaunu spēju veidošanu, kas, protams, notiek, piemēram, ar bezpilota autonomajām sistēmām, bet arī esošo spēju stiprināšana, to apmācība, vingrināšana, plānu sagatavošana. Jo kaujas gatavība nav tikai karavīrs ar ekipējumu. Tas ir apmācīts karavīrs, kurš zina savu rīcības plānu un kuram ir arī rezerves. Un rezerves ir tas lielākais, kas mums šobrīd ir jāpilnveido, jo jāsaprot – lai arī mēs gribam uzvarēt ātru savu zibens karu pret pretinieku, mums jābūt arī gataviem, ka tas var ieilgt," atzīmēja NBS komandieris.