LSMnīca

ĪSUMĀ:

Tas, kāds ir vadītājs, tiešā veidā ietekmē arī skolotāju ikdienu. To atzīst arī kādas pašvaldības skolas pedagoģe Dace. Viņa teritoriālās reformas dēļ strādājusi divās pašvaldībās ar diviem ļoti dažādiem direktoriem.

"Jaunais direktors necīnās. Viņš skandina tikai skaļas frāzes – ja jums ir kādas problēmas vai jautājumi, tad nāciet pie manis, runājiet. Bet iesaiste ir novēlota. Man ir arī iespēja salīdzināt abu direktoru sadarbību ar pašvaldību. Iepriekšējais direktors diezgan skaidri parādīja savu nostāju, kas viņu neapmierināja attiecībā uz pašvaldības vēlmēm par mūsu skolu. Bet šis direktors dara visu, ko pašvaldība liek," neapmierināta ar jauno skolas vadību ir Dace.

Jaunā direktora vadībā krietni pieaudzis arī pedagogu birokrātiskais slogs. Tātad arī skolotājiem ļoti būtiski ir tas, lai direktors spēj balansēt starp skolotāju un skolēnu vēlmēm un vajadzībām un pašvaldību.

Šeit būtiski atzīmēt, ka vietvaru dibinātās skolās direktoru ieceļ pašvaldība. Un galā par izvēlēto kandidātu lēmums jāpieņem domes deputātiem. Bet Izglītības un zinātnes ministrijas pakļautībā esošo skolu direktorus izvēlas speciāla komisija ministrijā. Ministrijas valsts sekretāra vietniece vispārējās izglītības jautājumos Kristīne Niedre-Lathere, kura savulaik vadīja Izglītības pārvaldi Liepājas pašvaldībā, stāsta, ka konkursos uz direktora amatu bieži vien ir maz kandidātu.

"Situācija daudzviet atšķiras. Bet, atsaucoties uz savu pieredzi, mūsu organizētajos konkursos, ja ir pieteikušies četri vai pieci pretendenti, tas jau ir labi. Ir, no kā izvēlēties. Zinu gadījumus, kur piesakās tikai viens," stāsta Lathere.

Kaspars, kurš savulaik strādājis par direktoru uzsver, ka būtiska darba sastāvdaļa darbā bija sadarbība ar pašvaldību.

"Vislielākais izaicinājums bija administratīvais darbs kā tāds. Bet vēl viens izaicinājums saistās ar teritoriālo reformu. Tas bija izaicinājums ne tikai man kā direktoram, bet arī visiem iesaistītajiem. Mainījās daudzas lietas saistībā ar iestādes dibinātāju, dokumentāciju, sadarbības cilvēkiem pašvaldībā. Tie bija jau pavisam citi cilvēki citā vietā. Bija jāatrod jauns kontakts ar visiem," skaidro Kaspars.

Direktora sadarbībai ar pašvaldību tātad ir samērā liktenīga loma – sākotnēji deputātiem direktors ir jāieceļ un tad vēl jāuztur labas attiecības. Ne velti daļa direktoru Latvijā iestājušies arī politiskajās partijās. Drabešu Jaunās pamatskolas direktore Kristīne Paisuma skaidro, ka saprot šo tendenci.

"Ja es būtu kādas partijas cilvēks, tad varbūt kādu jautājumu izskatīšana domes sēdē būtu raitāka. Man ir ļoti labas attiecības ar visiem politiskajiem spēkiem. Bet droši vien, ka vieglāk ir, ja esi kādā partijā. Mana pārliecība tomēr ir, ka direktoram ir jābūt neitrālam. Kurš nelaiž visus politiskos spēkus skolā iekšā ar pirmo uzrunu," uzsver Paisuma.

Savukārt ir gadījumi, kad par direktoriem ieceļ pašvaldībā vadošās partijas biedrus vai tai pietuvinātus cilvēkus. Pašvaldību savienībā saka, ka tas neesot nemaz izdevīgi, jo vajag, lai ir labi direktori. Tomēr realitātē tā notiek. Arī Izglītības un zinātnes ministrijā reizēm redz indikācijas, ka varētu būt izvēlēts ērtākais, ne labākais kandidāts. Tādos gadījumos iesaista IKVD un veic pārbaudes. Tomēr kā panākt, lai tā nenotiktu?

"Konkursos var piesaistīt ārējos novērotājus. Tā ir viena iespēja. Piesaistīt skolas padomes locekļus, kas var būt arī vecāku pārstāvji. Tas negarantē objektīvu izvēli, bet var palīdzēt. Ja pašvaldība ir prātīga un grib labākos rezultātus saviem skolēniem, tad pašvaldībai jābūt ieinteresētai atrast sev vislabāko kandidātu," pauž bijusī izglītības ministre, Latvijas Universitātes Studiju inovāciju nodaļas vadītāja Mārīte Seile.

Latvijā nav noteikts, cik ilgi direktors drīkst palikt amatā. Taču ir noteiktas pārbaudes. Jaunam direktoram tā jāiziet pēc diviem darba gadiem. Bet pēc tam Izglītības kvalitātes valsts dienesta pārbaudi veic ik pēc sešiem gadiem. Pēc atsevišķa lūguma ir iespējams izvērtēšanu veikt arī ātrāk. Ja direktora sniegums ir neapmierinošs, sākumā sniedz rekomendācijas. Teorētiski direktoru var arī nomainīt, taču bieži tas nenotiek.

Tātad tehniski iespēja ir, taču ceļš ir garš un sarežģīts. Mārīte Seile uzsver, ka Latvijas sistēma nav efektīva gadījumos, kad direktors nav labs.

"Domāju, ka vajadzētu limitētu darba līgumu. Direktoru pieņem, piemēram, uz pieciem gadiem, bet tu vari pretendēt atkārtoti. Nav skaidra mehānisma, ko darīt, ja direktors nav gana labs, kā to līgumu pārtraukt un dot iespēju citam cilvēkam – tas šobrīd nav atrisināts," uzsver bijusī ministre.

Viņa arī skaidro, ka Baltijas valstis pasaulē ir līderos tajā, cik ilgi direktors var strādāt skolā. Seile gan neuzskata, ka ir slikti, ja direktors amatā atrodas ilgi. Protams, tad, ja cilvēks darbam ir piemērots.

"Ir vietas, kur cilvēks ir bijis direktors 15–20 gadus un tad jau nevienam vairs roka neceļas viņu nomainīt. Palikuši pieci gadi līdz pensijai, tāpēc nemainīs. Līdz ar to es dotu iespēju strādāt vairākus termiņus, bet ik pēc pieciem gadiem būtu atkārtots konkurss," skaidro Seile.

Savukārt Drabešu Jaunās pamatskolas direktore Kristīne Paisuma rosina ieviest direktoru rotāciju – nostrādāt noteiktu gadu skaitu un pēc tam darba vietu mainīt.

"Dažreiz direktori aizmirst, ka skola viņiem nepieder. Direktoram jādara darbs un skaidri jāapzinās, ka tā nav "mana" skola. Tā ir vieta, kur es strādāju," pauž Paisuma.

Latvijas Pašvaldību savienībā izceļ arī to, ka direktoram pašam jāspēj identificēt savas stiprās un vājās puses. Un vadoties pēc tā, deleģēt konkrētus uzdevumus savai komandai.

Elza gadu pēc vidusskolas pabeigšanas iestājās vienā no pedagoģijas studiju programmām. Viņa bija plānojusi studijas savienot ar darbu kafejnīcā. Taču uzzinot, ka, lai iegūtu paaugstinātu stipendiju, viņa papildus studijām drīkst strādāt tikai skolā, meitene meklēja darbu tur. Tas notika vasarā, pirms studiju uzsākšanas pirmajā kursā.

"Pirmā tikšanās reize skolā bija interesanta. Pārrunu laikā mani jau piesēdināja pie līguma parakstīšanas. Vienīgie jautājumi, kurus man uzdeva, bija par eksāmenu rezultātiem. Tas arī viss. Man būtu jāmāca dabaszinības trīs sestajām klasēm. Bija bailīgi, jo nesapratu, kas notiek. Sapratu tikai to, ka man vajag darbu," stāsta Elza.

Tomēr studiju dēļ darbu skolā Elza uzteica. Savukārt Margarita savulaik sapņoja kļūt par skolotāju, tāpēc pabeidza mācības akadēmijā. Nonākot līdz skolas solam, pārsteigumu bija tik daudz, ka dažu gadu laikā sapnis pārvērtās varbūt ne gluži murgā, taču noteikti ne patīkamā sapnī.

"Sapratu, ka patiesībā šis ir ļoti grūts darbs. Jāsagatavo materiāli, pārbaudes darbi, tie arī jālabo un jācīnās par disciplīnu.

Pēc šīs pieredzes sev teicu, ka nekad vairs nesperšu savu kāju skolā," atzīst Margarita.

Daudz jauno skolotāju skolas pamet pirmo piecu darba gadu laikā. Tātad ir cilvēki, kuri skolās nonāk nejauši un nesagatavoti, un ir tādi, kas uz to cītīgi gājuši.

Atbilstoši Izglītības likumam strādāt par skolotāju ir tiesības personai, kurai ir pedagoģiskā izglītība vai kura to apgūst. Tomēr ne vienmēr vajadzīga pilnībā pabeigta pedagoģiskā izglītība. Piemēram, likumā atrunāts, ka var strādāt arī tad, ja studiju ietvaros iegūts ar pedagoģiju vai mācību priekšmeta metodiku saistīts kurss trīs kredītpunktu apjomā. Trīs kredītpunkti atbilst ļoti īsam studiju kursam.

Šeit būtiski pieminēt arī to, ka skolās strādā daudzi studenti. Pēc Izglītības un zinātnes ministrijas datiem, 65% pedagoģijas studentu strādā skolās. Tas atbilst likumā noteiktajam darba vidē balstītajam studiju procesam. Proti, prakse studiju laikā ir jāiziet jebkurā gadījumā.

Taču laikā, kad pedagogu daudzviet trūkst, skolas no studiju soliem mēdz izraut arī cilvēkus, kuri knapi tajos apsēdušies. Vai šie cilvēki ir šim darbam gatavi?

Sākums skolotāja darbā var būt ļoti smags, atzīst Ādažu vidusskolas direktore Solvita Vasiļevska.

"Bieži vien nonāk klases priekšā, saskaras ar pirmajām grūtībām – klasvadību, bērnu uzvedību, vecāku ambīcijām, birokrātisko slogu. Un tad saprot, ka tas nav mans aicinājums. Ja tu spēj tam tikt pāri un nesalūzt, tad noteikti tu kļūsi par ļoti labu pedagogu," uzskata Vasiļevska.

Sava loma šī sākotnējā šoka mazināšanā ir gan videi skolā, gan pedagoga sagatavošanai studiju vai kursu procesā. Tomēr visām skolām nav resursu, piemēram, nodrošināt mentoru. Tāpat arī kursi vai pat studijas ne vienmēr spēj cilvēku labi sagatavot. No svara, protams, ir arī paša cilvēka īpašības un spējas, tā stāsta Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes dekāne Linda Daniela.

"Mums universitātē pedagogam ir izvirzītas diezgan augstas prasības. Uzņemam cilvēkus, kuriem profilējošajā priekšmetā ir vismaz septiņi. Dati rāda, ka bērniem ir labāki rezultāti, ja viņu skolotāji ir zinoši. Mīts, ka jebkurš var kļūt par skolotāju, attiecināms uz to daļu, ka kļūt var jebkurš, bet studēt par skolotāju nevar jebkurš," pauž Daniela.

Taču,  atsaucoties uz augstāk minēto, ka par skolotāju nereti var kļūt arī bez īpašas sagatavošanās, Daniela atzīst, ka procesā ir iespējami uzlabojumi. Īpaši par to jāpiedomā skolās, kurām jāsagatavo atbalsta sistēma jaunpienācējiem. Tam piekrīt arī Vasiļevska.

"Ideāli būtu, ja students vai cilvēks, kurš tikko uzsācis darbu pedagoģijā, kļūst par pedagoga palīgu. Skolām arī būtu jārod iespējas vai ar valsts mērķdotācijām, vai pašvaldības atbalstu ieviest mentorus," uzsver Vasiļevska.

Tātad, lai sistēmu sakārtotu, vēl daudz darāmā, atzīst ekspertes.

Savukārt riebums un nepatika pret skriešanu rodas tad, ja kaut ko dara nepareizi, piemēram, ļoti īsā laikā cenšas sasniegt labus rezultātus. Cilvēki vienkārši nezina, kā pareizi skriet, jo informācijas mūsdienās ir par daudz, cilvēks apjūk.

Višķere arī atzina – jāsāk ar skriešanu lēnām un zema pulsa zonā, lai vislabāk trenētu sirdi un gūtu labākos ieguvumus no skriešanas, arī baudu. Tāpat būtiska loma ir pareiziem apaviem. Šie divi faktori, viņasprāt, arī ir galvenie.

"Ja mēs varam ar skriešanu uzlabot savu veselību, kļūt labāki ne tikai fiziski, bet garīgi, kļūt labāki cilvēki sabiedrībai, manuprāt, nav vairs motivācija jāmeklē, kāpēc sākt skriet, viss jau ir pateikts," rezumēja trenere.

Kā saprast, kāda ir zema pulsa zona jeb "otrā zona"? Katram tā ir individuāla. Lai to noteiktu, vispirms jāaprēķina maksimālais pulss, ko parasti dara pēc formulas, no 220 atņemot savu vecumu. Otrā pulsa zona ir 60-70% no iznākuma jeb maksimālā pulsa. Piemēram, ja cilvēkam ir 30 gadi, tad: 220-30=190. 60-70% no 190 ir 114 līdz 133 sitieni minūtē. Visticamāk, pēc līdzīgas formulas darbojas lielākā daļa viedpulksteņu, kuri treniņa laikā parāda, kurā zonā tā valkātājs patlaban sporto. Ja nav pieejams pulsa mērītājs, zemu pulsa zonu var noteikt, pavērojot, vai skrējiena laikā sarunāties ir viegli un nenotiek aizelšanās.

"Šī tehnoloģija ir uz eksponenciālas attīstības trajektorijas, un mums nav piemēru vēsturē, kur aiziet un apskatīties, kā rīkoties, jo mums ir pilnīgi jaunas kategorijas tehnoloģija, kas ārkārtīgi strauji attīstās," viņš sacīja.

Sarunu vada podkāstu personība Kristiāna Grāmatiņa, kuras profesionālā darbība saistīta ar informācijas tehnoloģiju jomu.

Raidierakstā dzirdēsi arī par "Stratcom" pētījumiem (lasāmi šeit un šeit); Krievijas un Ķīnas centieniem mākslīgā intelekta jomā; kas jāpatur prātā, iepērkoties Ķīnas interneta veikalos un lietojot sociālo tīklu "TikTok"; kritiskās domāšanas lomu un izglītību nākotnē.

Speciāliste atzina, ka, apgūstot apzināto ēšanu, var sev palīdzēt iemācīties apstāties. Tāpat viņa uzsvēra, ka ēšanas traucējumu gadījumā diētas nav tas, kas palīdz – vajag iemācīties ēst citādāk, nevis ierobežot uztura uzņemšanu.

Zinātniece atzina – cilvēki rūpēs par savu veselību nereti labprātāk izvēlas tabletīti, nevis, piemēram, kustības un uzturu, jo zāles šķiet kā vienkāršāks risinājums. Viņa sarunā arī atklāja, kā pati aizvada savu ikdienu un ko dara savas veselības un dzīves balansa uzturēšanai.  

Kādas kļūdas pieļauj vadītāji, kāpēc ir kolosāli nepiekrist priekšniekam un kā konflikts var noderēt komandas stiprināšanā – skaidro organizāciju psiholoģe un biznesa trenere Lauma Žubule.

Raidieraksta "LSMnīca" ciklu "Darbmācība" veido LSM.lv autore un biznesa psiholoģijas studente Māra Uzuliņa.

Raidierakstu "LSMnīca" ir iespējams dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv. To veido sabiedrisko mediju portāla LSM.lv redakcija.

Viņa atzina, ka pati reizi nedēļā izplāno maltīti turpmākajām dienām, lai ikdienas skrējienā nebūtu jāprāto, ko likt uz šķīvja. Tāpat Liepiņa-Ašmane darbā ar saviem pacientiem cenšas koncentrēties uz to, ko vajadzētu, nevis nevajadzētu ēst, jo garu aizliegumu sarakstu veidošana rada sajūtu, ka nedrīkst neko.

Šoreiz ar psiholoģi Mariju Ābeltiņu sarunājamies par nebūt ne vieglo atpūšanās mākslu, prokrastināciju un lieliska atvaļinājuma sastāvdaļām, kā arī mēģinām rast atbildi, kāpēc dažkārt ir tik grūti nedomāt par darbu savā brīvajā laikā.

Raidieraksta "LSMnīca" ciklu "Darbmācība" veido LSM.lv autore un biznesa psiholoģijas studente Māra Uzuliņa.

Raidierakstu "LSMnīca" ir iespējams dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv. To veido sabiedrisko mediju portāla LSM.lv redakcija.

Šajā "Darbmācībā" ar ārstu psihoterapeitu Ernestu Pūliņu-Cini runājam par to, kā mūsu personība un psiholoģiskās iezīmes mijiedarbojas ar darba dzīvi, ļaujot mums gan sasniegt panākumus un celt pašvērtējumu, gan piedzīvot izsīkumu.

Raidieraksta "LSMnīca" ciklu "Darbmācība" veido LSM.lv autore un biznesa psiholoģijas studente Māra Uzuliņa.

Raidierakstu "LSMnīca" ir iespējams dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv. To veido sabiedrisko mediju portāla LSM.lv redakcija.