LSMnīca

Lai arī dzīvē notiek visādi un ne vienmēr tā norit pēc mūsu plāna, tomēr speciāliste ieteica, ka pirms jebkurām jaunām attiecībām derētu dot sev laiku, lai izsērotu un arī izanalizētu, kas īsti nogāja greizi iepriekšējās. 

Tāpat jāņem vērā, ka bērni, jo īpaši pusaudžu vecumā, ne vienmēr tik viegli pieņem vecāku jaunos partnerus. Elsiņa uzsvēra: bērniem ir tiesības paust viedokli, taču vienlaikus tā ir vecāka paša izvēle – veidot vai neveidot attiecības ar jaunu partneri. 

"Ja vecāks vēlas dibināt attiecības, lai arī kādas tās būtu – īstermiņa vai ilgtermiņa, viņam tas ir jādara, lai nesanāk, ka bērns vēlāk ir atbildīgs par vecāka vientulību, jo tas var būt ļoti postoši," 

uzsvēra speciāliste.

► Raidierakstu klausies arī lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", "YouTube", kā arī portālā LSM.lv un "REplay.lv".

Vairāk

► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā.

SARUNAS CEĻVEDIS:  

Kalniņš komandiera amatā darbojās astoņus gadus – no 2017. gada 27. janvāra līdz 2025. gada 27. janvārim. Pirms tam viņš nepilnus piecus gadus bija arī Zemessardzes komandieris, bet brīdī, kad 67 gadus vecais Kalniņš nodeva NBS komandiera stafeti Kasparam Pudānam, viņš dažādās Latvijas bruņoto spēku struktūrās bija pavadījis gandrīz 30 gadus. 

Vienā no pēdējām publiskajām intervijām, vēl esot NBS komandiera amatā, Kalniņš atzina, ka pēc amata atstāšanas cer baudīt dzīvi. 

Nu podkāstā "Formā!" viņš atzina, ka vajadzēja laiku, lai pielāgotos jaunajam dzīves ritmam. 

"Es domāju, ka manā dzīvē ir noslēdzies noteikts periods. Es esmu to pieņēmis, principā to pieņēmu jau laikus, pirms manas atvaļināšanās no dienesta. Man tas neradīja nekādas sajūtas, kas traucētu man tagad baudīt dzīvi. Vajadzīgs laiks, lai pie tā pierastu.

Neslēpsim, ka tas milzīgais ritms, tāds skrējiens… tas tiešām tagad ir tā pēkšņi apstājies. Es domāju, ka šie  deviņi mēneši ir tāds laiks, kas ļāvis man ieiet citādā ritmā. 

Es īstenībā pirms deviņiem mēnešiem biju viens no vecākajiem ģenerāļiem. Tagad jaunā plejāde ir nākusi, un man ir prieks par to. Viņi ar savu skatienu un jauneklīgo pieeju ir nākuši, es domāju, ka viss būs labi," stāstīja Kalniņš. 

Viņš norādīja, ka dienesta vairs nepietrūkst, tagad ir laiks "ļoti aktīvi atpūsties", strādājot pie savas ģimenes mājas.  

"Ar lāpstu, zāģi un āmuru (..), tā man tik tiešām ir ļoti normāla atpūta, pēc kuras es ļoti ilgojos. Neizpaliek arī tādas lietas kā pamakšķerēt un palasīt grāmatas. Tā ka viss ar mani ir kārtībā," pauda Kalniņš.

Savas militārās karjeras laikā Kalniņam bijušas vairākas iespējas meklēt spēka un iedvesmas vārdus Latvijas sabiedrībai valsts svētku jeb tā dēvētajā patriotu mēnesī – novembrī. Iekrātā pieredze ļauj arī vērtēt, kā mainījusies gan sabiedrības attieksme pret militārpersonām, gan sabiedrības patriotisma līmenis. 

Runājot par sabiedrības attieksmi pret cilvēkiem militārajā dienestā, Kalniņš vērtēja, ka izmaiņas ir milzīgas. 

"Es atceros 90. gadu laikam pašas beigas vai 2000. gadu sākumu, mēs vēl nebijām iestājušies NATO. 

Tad bija tāda problēma – nestaigāt formā pa pilsētu, nebraukt sabiedriskajā transportā. Tagad sabiedrība ir mainījusies – sabiedrība akceptē zemessargu, karavīru formā, 

Protams, varbūt mēs neesam aizgājuši līdz tādam līmenim, kas man ļoti imponē, (..) – ASV tas nav svarīgi, ka tu esi Latvijas bruņoto spēku formā, tev tur daudzi cilvēki, vienkārši izejot no mājas, pasaka – paldies par dienestu. Tiktāl mēs vēl neesam aizgājuši, bet nu, piemēram, tagad ir tās dienas, kad Zemessardzes komandieris aicina ierasties darba vietā formā. Un tagad daudzi cilvēki lepojas," viņš klāstīja. 

Kalniņš uzskata, ka lielu artavu šajā sabiedrības attieksmes maiņā ir devusi tieši Zemessardze. "Tā autoritāte, ko Zemessardze ir iemantojusi ar savu darbu… 

Principā es teiktu, ka Zemessardze ir tā artērija, kas savieno Latvijas sabiedrību ar nepieciešamību atzīt, ka mēs esam valsts un to vajag aizsargāt. Tā ir galvenā artērija, ko mēs esam izveidojuši un ko mums ir izdevies saglabāt," sacīja Kalniņš. 

Vai Latvijas sabiedrība patriotiska ir tikai novembra mēnesī? Kalniņš uzskata, ka tā nav, bet novembris esot lielākais patriotu kopā sanākšanas pasākums.  

"Es nekad neesmu koncentrējies uz to vienu mēnesi. Es uzskatu, ka īstam Latvijas pilsonim ir jābūt patriotiskam visu savu dzīvi. Katru dienu. Ne tikai novembra mēnesī. Un ne tikai novembra mēnesī mēs uzklājam balto galdautu, iededzam svecītes un aizejam uz Brāļu kapiem. (..)

Es domāju, ka novembris ir mūsu kopā saiešanas pasākums. Bet tas absolūti nenozīmē, ka mēs tikai novembrī esam patrioti," sacīja Kalniņš. 

Viņš arī uzskata, ka novembris ir svarīgs laiks, jo sabiedrība iemācījusies šajā laikā cītīgi vērot un sekot līdz bruņoto spēku aktivitātēm, tāpēc arī šāda tradīcijas ar vairākiem patriotiskiem pasākumiem ir iesakņojusies. 

"Novembra mēnesis. Ko jaunu parādīt [militārajā] parādē? Cilvēki gaida, kaut kas jauns ir ko parādīt. Ko parādīt? Daudz kas ir ieviests. Tas patiesībā nozīmē, ka mēs esam ļoti attīstījušies un sasnieguši tādu līmeni, ka mums ir ļoti jāpiedomā. Otra daļa saiešanas pasākumā – sabiedrība novembrī mūs visu laiku vēro. Un tas dod tādu iekšēju mieru. Jo, ja nebūtu tādas parādes, nebūtu novembra pasākumu, es domāju, ka tas radītu uztraukumu. Tāpēc ir jādomā par novitātēm," pauda bijušais NBS komandieris.  

Tomēr kopumā Kalniņš uzskata, ka Latvijā nav problēmu ar patriotismu – cilvēki neesot patriotiski noskaņoti tikai vienu mēnesi gadā. 

"Tā īpatnība latviešu nācijai, latviešu tautai – mēs paciešam, paciešam un pēc tam mēs milzīgi mobilizējamies. Jūs paskatieties, cik dažādi bija notikumi kopš 1991. gada. Mēs taču mākam mobilizēties. Bija tā epopeja ar latviešu un krievu valodas jautājumu, mēs mobilizējāmies – atnācām un [referendumā] nobalsojām [par vienīgo valsts valodu]. Mākam mobilizēties arī tad, kad nepieciešams parādīt, ka tik vienkārši mēs Latviju neatdosim. 2022. gads – cik Zemessardzē iestājās? Līdz 2022. gadam – 8000 [zemessargu] tā kā pielīmēts. 10 gadus mēs cīnījāmies, lai palielinātu skaitlisko sastāvu. [2022. gadā] Iestājās vairāk, nekā Zemessardze spēja apmācīt gada griezumā," sacīja Kalniņš. 

Viņš uzskata, ka tieši šī spēja sabiedrībai mobilizēties brīžos, kad tas visvairāk nepieciešams, pierāda, ka latvieši ir patrioti jebkurā brīdī.  

"Es domāju, ka latviešu nācijā iekšā ir milzīgs spēks. Viņi visi ir patrioti. Jā, mēs tā niķīgi purpinām, burkšķēt mīlam, tas mums ir iekšā, bet, ja jūs aizbrauksiet uz citu valsti, jūs domājat, ka tauta tur ir citādāka? 

Jūs domājat, ka Vācijā vai Igaunijā, vai Somijā ir kaut kā citādāk? Nē, nav. Ja aizbrauksiet tikai ekskursijā, to nemanīsiet, bet, ja jūs tur padzīvosiet pusgadu, tad uzreiz redzēsiet, ka mēs esam spēcīga nācija, kā mūsu valstiskā sistēma darbojas daudz labāk nekā daudzās rietumvalstīs. (..) 

Tas ir mans viedoklis. Es ticu savai tautai. Un es esmu pilnīgi pārliecināts par to patriotismu. 

Mums, protams, ir daudzas problēmas. To nedrīkst noliegt. Piemēram, saistībā ar ekonomiku. Mēs gribam ātrāku labklājību, bet tas ir normāli, tāpēc, ka mēs gribam nodrošināt savām ģimenēm labklājību. Mēs pamazām tiekam galā. Mums izaicinājumu ir ļoti daudz. Mums nav naftas atradņu, mums jādomā citādā veidā," sacīja Kalniņš.  

Vaicāts par to, kas ir lielākais drauds Latvijas drošībai, Kalniņš uzsvēra – pazaudēt ticību saviem spēkiem. 

"Lielākais drauds ir pazaudēt ticību saviem spēkiem un gribasspēku. Mēs varam būt varbūt nabadzīgāki, varbūt neiet kādās citās sfērās, piemēram, ekonomikā, bet

zaudēt ticību un gribasspēku aizstāvēt – tas ir lielākais drauds. Tam noteikti mums ir jāturas pretim. Tas ir tas, ko šeit iespaidošanas ceļā mēģina visādi troļļi, Krievijas propaganda, kura labā latviešu valodā translē visas šīs lietas. Tas uzreiz rada to, ka mums savai tautai un nācijai ir jāiemāca kritiskā domāšana.

Tā propaganda ir ļoti rafinēta. Mums pret to ir jācīnās. Bet, ja mēs to noliktu malā, tad mums pašiem ir jāsaprot – es ticu savai Latvijai, es gribu to aizstāvēt. Un tas ir tas galvenais mērķis mums visiem," sacīja Kalniņš.

Par Leonīda Kalniņa pieredzēto NBS un Zemessardzes komandiera amatos, par viņa novēroto, kā attīstījušies Latvijas bruņotie spēki un kā mainījusies Latvijas drošības situācija, var klausīties raidieraksta "Formā!" 15. epizodē. 

► "LSMnīcas" raidierakstus vari klausīties lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", "YouTube", kā arī portālā LSM.lv un "REplay.lv".

Cilvēki, kuriem pusmūžā jāaiziet no darba ne pēc pašu pieņemta lēmuma, bieži vien saskaras ar skumjām un nomāktību vai arī ar dusmām un netaisnības sajūtu. 

"Jebkurā gadījumā tā būs pamatīga emocionālā krīze. It sevišķi, ja tas ir negaidīti," sacīja Ošleja, norādot, ka ir tikai normāli, ja cilvēks izies cauri sērošanas posmam. Taču mēdz būt gadījumi, kad, nespējot pieņemt zaudējumu, tiek sadedzināti tilti, radot sev reputācijas riskus, kas tik mazā tirgū kā Latvijā var dažādi atspēlēties. 

Speciāliste uzsvēra – karjeras lūzumā var saskatīt arī jaunas iespējas, pilnīgi mainot savu profesionālo virzienu, bet liekot lietā iepriekš attīstītās prasmes. 

Raidierakstu veido un vada LSM.lv žurnāliste Ieva Strazdiņa, redaktore Karīna Egliena.

Vairāk

► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. 

Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS) un valsts aizsardzībai ir nepieciešami visdažādākie cilvēki, arī tādi, kuri nav gatavi skraidīt ar ieroci rokās, bet gan palīdzēt citos veidos. Un tam dzīvs piemērs ir pavāre Edīte Kūķe. Viņa dienestu sāka kā kājinieks, tomēr ar laiku atrada vietu virtuvē, kur nu jau vairākus gadus gādā par to, lai visi zemessargi mācību laikā būtu garšīgi paēduši. 

Savulaik Edīte kopā ar citiem zemessargiem aktīvi piedalījās visās mācībās, skrēja pa mežu, pilnveidojot lauka kaujas un citas iemaņas. Taču pavāres pozīcija bija veiksmīga apstākļu sakritība.

Viņa pat īsti nezināja, uz ko parakstās. Pirmajā dienā pavāres amatā lauka virtuvē viņai nav bijis naža, kāds zemessargs aizdevis saliekamo kabatas nazīti, ar ko todien paveiktas brīnumu lietas. Plaukstas bijušas tulznās, toties visi paēduši.

Pirms tam viņai arī nav bijusi pieredze tik daudz cilvēku pabarošanā. Viņa gatavošanas prasmes smēlusies no mammas un māsas, un atzina – pie receptēm neturas, bet gan gatavo pēc sajūtām.

Pavāre norāda, ka virtuvē par saviem zemessargiem parūpējas labi – visi ir paēduši un ar pilniem spēkiem. 

Ar brangu pieredzi Zemessardzes virtuvē Edīte tagad var dalīties ar zināšanām par to, kas tad īsti ir jāēd spēcīgam karavīram, kas jāņem līdzi mugursomā, lai nekad neizsīktu spēki, kā Zemessardzē pabaros veģetāriešus un vegānus un kā lauka apstākļos sarūpēt kārtīgu mielastu. 

Klāt jaunākais Ģeopolitikas pētījumu centra veidots īss ceturkšņa pārskats par svarīgākajām starptautiskajām un arī vietējām aizsardzības drošības norisēm, kas ietekmē Latviju un veidots no Latvijas skatpunkta. Šoreiz uzmanības centrā gan joprojām notiekošais karš Ukrainā, gan šobrīd šķietami dziestošais konflikts Tuvajos Austrumos. 

Arī Krievijas arvien redzamākas provokācijas Eiropā un, protams, pašreizējais Latvijas drošības novērtējums. Par to, kas rakstīts šajā pārskatā un kam no tā jāpievērš īpaša uzmanība, klausies sarunā ar drošības ekspertu, Ģeopolitikas pētījumu centra vecāko pētnieku Jāni Kažociņu.

Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. 

► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. 

Kārlis Krastiņš ir "Prudentia" valdes priekšsēdētājs, zemessargs un labdarības fonda "Support Azov Latvia" kodola dalībnieks, kurš kopā ar domubiedriem gādā palīdzību Ukrainas bruņoto spēku vienībām.

Tiesa, viņam šobrīd ir aktīvs kriminālprocess lietā par iespējamo mēģinājumu izkrāpt "Olainfarm" akcijas, kas, pēc paša teiktā, pēc apspriešanās ar Zemessardzes štābu nav šķērslis dienesta turpināšanai. Zemessardzē skaidroja, ka jau esoša zemessarga sēšanās uz apsūdzēto sola nav pamats dienesta pārtraukšanai, taču, ja stātos spēkā notiesājošs spriedums, tad dienests Zemessardzē būtu jāpārtrauc. Savukārt, ja persona, kas nav Zemessardzē, tiek turēta aizdomās vai apsūdzēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, tad viņa nevar kļūt par zemessargu. 

Strādājot par finansistu, Kārlis ilgus gadus nekādā veidā nebija saistīts ar militāro sfēru, taču, Krievijai iebrūkot Gruzijā 2008. gadā, viņš sāka sekot līdzi drošības situācijai, bet pēc 2014. gada Krievijas agresijas pret Ukrainu viņš iestājās Zemessardzē. 

Pēc Krievijas pilna apmēra iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī viņa dzīvē parādījās jauna dimensija – aktīvs atbalsts ukraiņiem un Ukrainas aizstāvjiem, kas nozīmē ne tikai ciešu saziņu ar Ukrainas bruņoto spēku pārstāvjiem, lai izprastu viņu vēlmes un vajadzības, bet arī došanos uz fronti. 

► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. 

SARUNAS CEĻVEDIS: 

Kažociņš uzsvēra, ka Latvijas un Baltijas valstu galvenais uzdevums ir strādāt pie tā, lai Krievija saprastu, ka jebkāda veida uzbrukums Baltijas valstīm nav tā vērts. 

"Ja mēs to varēsim, Krievija arī mainīsies. Jo atcerēsimies – tikai 100 gadus iepriekš mūsu draugi bija krievi un ienaidnieki bija vācieši. Tagad viss ir otrādi. Tāpēc mūsu mērķim Baltijas valstīs vajadzētu būt, lai mūsu nākotnes attiecības ar Krieviju būtu tādas pašas, kādas Beniluksa valstīm ir ar Vāciju. Vācija pagājušā gadsimtā divas reizes mēģināja caur Beniluksa valstīm uzbrukt Francijai. Pirmo reizi Pirmajā pasaules karā neizdevās, otrā – izdevās. Bet ir neiedomājami, ka Vācija varētu vēlreiz kaut ko tādu darīt. Un mums [Baltijas valstīm] ir jārada apstākļi, kuros Krievija arī atsakās no savām imperiālistiskajām cerībām, kas ir novecojušas 20. gadsimtā, un sāk kļūt par normālu valsti, ja viņi negrib būt par Ķīnas klientu valsti," pauda Kažociņš. 

Drošības pētnieks uzskata, ka Krievijas izlūkdienestu un diktatora Vladimira Putina pirms vairāk nekā trim gadiem paustais, ka Krievijai Ukrainā padosies zibenskarš, kurā pāris dienu laikā izdosies ieņemt galvaspilsētu Kijivu un salauzt ukraiņu pretošanos, tagad tikai pierādījis Krievijas nespēju. 

"Laiki ir mainījušies. Krievija nav vairs tik spēcīga. Un tas, ka Putins tagad izturas tik bravūrīgi, vienkārši norāda uz to, ka viņš ļoti labi saprot, ka viņiem slikti iet. Viņi netiek uz priekšu. Tur nekādas garantijas nav, ka viņi kaut ko vairāk varēs iegūt nekā to, kas viņiem tagad ir," sacīja Kažociņš. 

Drošības eksperts norādīja, ka Krievijas galvenā problēma jauniem agresijas viļņiem – gan Ukrainā, gan citos virzienos – ir naudas trūkums. To Krievija jūtot, bet tāpat turpina blefot. "Ko tad krievi jebkad citu ir darījuši," sprieda Kažociņš. 

Kažociņa ieskatā Krievijas sāktais karš pret Ukrainu gan rietumvalstīm, gan pašai Krievijai ir parādījis patieso situāciju – ka Krievija nespēj īstenot militāros plānus tādā mērogā, kādā bija iecerējusi. 

"Es domāju, ka tuvākajos gados militārs uzbrukums pret Baltijas valstīm, Somiju vai Poliju, pret NATO ir izslēgts. Bet, kā visi ģenerāļi vienmēr dara – grib izcīnīt iepriekšējo karu, tikai to izdarīt labāk, un tāpēc skatās, ko tur būtu varējuši labāk. Iepriekšējais karš ir tas, uz kuru mēs pašreiz skatāmies Ukrainā, un, ja Putins vai pēc Putina Kremlī gribēs turpināt savu imperiālistisko kursu, tas nebūs tāds pats. Te būs tas, ko varētu saukt par "zem kinētiskā uzbrukuma", 

jo, ja uzbruktu tieši – viņš [Putins] dabūs pa degunu, viņš to ļoti labi zina. Viņam vienkārši nav, ar ko," sacīja Kažociņš. 

Kažociņš pauda pārliecību, ka Krievijas ekonomika nespēs pielāgoties kara izdevumiem un Eiropas Savienības sankciju ietekmei. Īpaši tādēļ, ka rietumvalstis turpina veltīt arvien vairāk resursu, lai stiprinātu savas militārās spējas. "Eiropa lielā mērā ir pamodusies," piebilda Kažociņš. 

Drošības pētnieks skaidroja, ka Eiropas un NATO valstu apņēmība bruņoties traucēs arī Krievijas iecerēm pastiprināt savus militāros resursus citviet. 

"Ja mēs Eiropā turpinām tādā kursā, kādā pašreiz, ka mēs atbalstām Ukrainu, tad tas nozīmēs arī, ka Krievija nevarēs samazināt savus bruņotos spēkus Ukrainas austrumos, citādāk tās [teritorijas] daļas tūlīt pārņems atpakaļ, un tas nozīmē, ka viņiem konvencionālā veidā mums uzbrukt nebūs iespējams," paskaidroja Kažociņš. 

Vienlaikus viņš atzīmēja, ka tas neliedz Krievijai censties destabilizēt situāciju Baltijas valstu reģionā ar citām metodēm. 

"Īpaši ņemot vērā nākamā gada Saeimas vēlēšanas [Latvijā]. Mums ir jābūt gataviem uz to ekonomiski, politiski, jo var destabilizēt valsti pat vienkāršā veidā, veicot kaut kādus uzbrukumus, kuri nav tieši pierādāmi, saistīti ar Krieviju, bet nodara kaut ko pāri, un valdība nespējīga tūlīt uz to reaģēt. Tad ir slikti. Viņi varētu tiešām mēģināt," sacīja Kažociņš. 

Kažociņš uzsvēra, ka ar hibrīdkara metodēm vai tehnoloģijām vien valsti ieņemt nevar, tādēļ svarīgi Latvijai, Lietuvai un Igaunijai turpināt strādāt pie visaptverošas valsts aizsardzības. 

"Ar droniem nevar ieņemt teritoriju, tur ir vajadzīgi cilvēki, un tādēļ īpaši svarīgi ir, lai mums būtu spēcīga Zemessardze, lai būtu cilvēki, kuri vajadzības gadījumā var uzvilkt uniformu, zina, ko darīt, kuriem ir sava komandas ķēde, kura saprot, kas ir jādara un kur var turēties pretim," pauda Kažociņš. 

Drošības pētnieks akcentēja, ka Zemessardzes un citu bruņoto spēku struktūru nozīme ir īpaši svarīga valsts aizsardzībā. 

"Ja mums nebūs spēcīgas Zemessardzes un spēcīgu bruņoto spēku, tad mēs būsim vāji. Un vājiem kāpj uz galvas. Un mums ir diezgan kāpts uz galvas. Tāpēc mums ir ne tikai pašiem jāspēj sevi aizsargāt kā komandai. Tagadējais komandieris ļoti pareizi to saka – mums arī jādemonstrē saviem sabiedrotajiem, ka ir jēga viņiem šeit būt un mūs aizsargāt. 

Un kopā mēs tad varēsim arī nodzīvot līdz tam brīdim, kad Krievija mainīsies," atzīmēja podkāsta "Formā!" 12. epizodes viesis Kažociņš. 

Par Jāņa Kažociņa gaitām Apvienotās Karalistes bruņotajos spēkos, par Krievijas retorikas izmaiņām šajā gadsimtā, par kara mākslas pārmaiņām un vēl daudz ko citu var klausīties "Formā!" 12. epizodē. 

► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. 

SARUNAS CEĻVEDIS:  

Rešetina-Pētersona ceļš uz Zemessardzi sākās drīz pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā – 2022. gada rudenī viņš iestājās Zemessardzes 1. Rīgas brigādes Studentu kājnieku bataljonā. Un militārā joma viņu ir ieinteresējusi. 

"Esmu aktīvā dienestā, mācos, nedrīkstu īsti atklāt nodaļu specifiku, bet tā pasaule ir ļoti saistoša, interesanta. Ja man nebūtu ikdienā jāstrādā, tad es noteikti darbotos tikai militārajā struktūrvienībā," viņš stāstīja. 

Viņš pauda pārliecību par to, ka, dzīvojot kaimiņos agresorvalstij Krievijai, ir nepieciešams iesaistīties valsts aizsardzībā. Un, ja mūsdienu notikumus būtu zinājis agrāk, tad lēmumu par labu Zemessardzei Rešetins-Pētersons būtu pieņēmis jau sen. 

"Es nekad dzīvē nespēju iedomāties, ka man mājās būs ieroči, ka man nāksies kādreiz dzīvē kaut ko tādu darīt, mācīties, apgūt. Vienkārši dzīvojam blakus tādiem kaimiņiem, ka mums ir jāgatavojas. Nav variantu. 

Pirms 20 gadiem ar šodienas pieredzi es teiktu: "Intar, stājies jau tad!" Jo tad es būtu labākā līmenī un zinātu daudz vairāk, varētu palīdzēt pārējiem," sacīja Rešetins-Pētersons, kurš aizraujas arī ar medībām. 

Rešetins-Pētersons atzina, ka lēmums pievienoties Zemessardzei bijis izsvērts un apdomāts.

"Aktieri jau visi ir tādas emocionālas radībiņas, bet es draudzējos ar prātu. Izmācījos arī par režisoru. Tomēr tā racionālā puse ir vairāk nekā emocionālā, un tas bija pārdomāts lēmums. Tas nebija nekas spontāns. Saskaņoja ar ģimeni, protams, bet es ne mirkli nenožēloju. Tāpēc, ka es zinu, ka projām nebraukšu, ja būs stunda "X"," viņš sacīja.  

Arī režisora ģimene rēķinājusies ar šādu izvēli un atbalstījusi viņu.  

"Mana sieva ir pietiekami spēcīga, viņa parūpēsies par maniem bērniem, par maniem tuvajiem. Cik varēšu, palīdzēšu nogādāt drošībā, bet būšu ierakumos. Tā ir mana pārliecība. 

(..) Esam pieauguši, racionāli cilvēki un spējam vienoties par lietām. Man ir paveicies tādā ziņā ar sievu – vienmēr mani ir atbalstījusi. Lai kāds būtu mans lēmums, man nav zāģēšanas, man ir atbalsts. Protams, var paveikties, var nepaveikties, bet šajā reizē es esmu tas luteklītis, kam ir paveicies," pauda Rešetins-Pētersons. 

Ja sieva Rešetinu-Pētersonu iedvesmo doties uz mācībām un pilnveidot valsts aizsardzības prasmes, tad bērniem izskaidrot, kāpēc tētis dodas uz mācībām ar ieročiem, ir grūtāk. Viņš uzsvēra – ar bērniem ir jārunā. 

"Viņa [sieva] pat uzmundrināja: "Nu, lupata, ja pats izvēlējies, ej, cīnies!". Mazās dvēselītes jau emocionālākas, protams. 

Kad tu vienmēr pēc tām mācībām atgriezies – vienreiz atnāc, otrreiz, trešoreiz, tad bērns sāk saprast, ka tās ir mācības. Un ar bērniem jārunā. Ar bērniem tas viss ir atklāti "soft" [maigā] versijā, bet jāstāsta, kāpēc tas ir jādara, lai arī viņiem veidojas izpratne," uzskata režisors.  

Rešetins-Pētersons nav slēpis, ka militārais dienests ir fizisks izaicinājums, kur tiek salauzts ego. Jo tā esot "pilnīgi cita pasaule" iepretim viņa ikdienas profesionālajai darbībai radošajā jomā.  

"Tā ir pilnīgi cita struktūra, cita domāšana, cita disciplīna. Es nāku no vides, kur ir personības kults, jo aktieris cīnās pats par sevi. Mums ir jābūt priekšplānā, un tur ir liela, milzīga konkurence. Šeit Zemessardzē – nav. Es nealkstu būt priekšplānā. Mani neinteresē strīpiņas [uz formastērpa], man neinteresē nekas no militārās karjeras, jo [Zemessardzē] mēs esam brāļi un māsas. Mēs darām visi vienu lietu labi, katrs ir savā pozīcijā. Nodaļas ietvaros mēs esam vienā molekulā, viens veselums, un tur tam ego nav vietas," atzina Rešetins-Pētersons.  

Ar viņa minēto personības kulta pārkāpšanu Rešetinam-Pētersonam gājis grūti, bijis "grūti sevi lauzt".

"Es pēc dabas esmu ļoti pedantisks, uzņēmīgs, tāds darba zirgs. Un, jā, es arī tur ielieku savu sirdi un dvēseli, bet man nav tie uz sevi vērstie mirkļi. Es saprotu, kur es esmu, kas es esmu. Mazās skrūvītes saliekot visas kopā, tikai tā tas mehānisms darbojas. Tā ir brīnišķīga organizācija, tā pleca sajūta, kas man ir tur. Tajā vidē, kur esmu pavadījis vairāk nekā 20 gadus, tur ir bijuši citi eksistences apstākļi," sacīja zemessargs.  

Viņš atzina, ka atpazīstamības faktors kā aktierim vai režisoram iesaistīties Zemessardzē nav traucējis, jo formastērpā visi esot vienādi, neraugoties uz ikdienas profesiju. "Visi mēs esam vienādi dubļos, visi tumsā vienādi, visi iet un dara. Es neesmu vienīgais aktieris, kas dien Zemessardzē. Studentu kājnieku bataljonā ir Uldis Anže, Varis Piņķis, Miķelis Židrūns no Leļļu teātra," viņš piebilda. 

Savukārt tagad Zemessardze esot kļuvusi par neatņemamu viņa dzīves sastāvdaļu. Ikdienas darbus un militārās mācības savienot palīdzot viņa darba ritms, arī vēlme nepalaist garām un neiepalikt. 

Viņš skaidroja: "Es esmu brīvmākslinieks, es esmu aizgājis no profesionālā. Pats strādāju uz sevi, man ir bišķiņ vieglāk, un es arī kā režisors varu sakārtot mazliet laiku. Nākas šad tad kaut ko upurēt. Es atsaku kaut kādas pasākuma vadīšanas nedēļas nogalēs. Man līdzekļi no ģimenes tiek atņemti, bet es vispār visu nedrīkstu kavēt. Es netikšu līdzi. Es nevaru savu nodaļu tā iegāzt. Tā ir atbildība arī pret viņiem. 

Es nevaru būt enkurs. Man tā sajūta ļoti, ļoti nepatīk. Tad, kad es netieku uz mācībām, tad man ir tā... ka mani brāļi un māsas tagad brien tos dubļus? Un es te mikrofonā kaut ko te: "Mīļie kāzu viesi..."." 

Un līdz ar to arī radošajā darbībā valsts aizsardzības tēma un, piemēram, uzmanības pievēršana Ukrainai ir kļuvusi aktuālāka, vērtēja Rešetins-Pētersons, kurš uzskata, ka māksla ir viens no veidiem, kā pievērst cilvēku uzmanību tam, kas notiek pasaulē, par ko esot svarīgi aizdomāties.  

"Mēs taču esam tēmu rosinātāji, kustinātāji. Mākslai jārunā šodien, kontekstā ar pasaules notikumiem. 

Vismaz tā lasu pasaulē. Nav, protams, pareizi vai nepareizi, ir tas, ko es saprotu vai nesaprotu. Bet, jā, notiek labas lietas, notiek iestudējumi, kas kustina to pelēko masu, ko mēs saucam par smadzenēm. Jā, mums arī caur mākslas prizmu ir jārunā par šīm tēmām tieši vai netieši, vai caur zemapziņu, vai caur zīmēm. Bet mums ir tā vibrācija jāpalaiž cilvēkos. Un to es arī savā profesijā cenšos darīt, atzina Rešetins-Pētersons. 

Vienlaikus kā mākslinieks Rešetins-Pētersons augstā godā tur uzdevumu iedvesmot citus iesaistīties valsts aizsardzības stiprināšanā. 

"Draugi, mīļie – ja es, kas lēkā pa skatuves dēļiem, varu skriet pa ierakumiem ar ieroci rokās un apgūt militārās prasmes, tad tas nav tik traki. Ja es varu izdzīvot, tad arī jūs varēsiet, kas ir daudz spēcīgāki, izturīgāki, dzīvē darījuši kaut kādus melnus darbus. 

(..) Mēs nevaram dzīvot tikai šodienai. Ir jādomā. Mums jābūt šahistiem," raidieraksta "Formā!" 11. epizodē sacīja Rešetins-Pētersons. 

► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. 

Podkāstā "Formā!" Krjukovs uzsvēra, ka, neraugoties uz to, cik daudzi cilvēki patlaban dien Zemessardzē, svarīgāk ir strādāt pie tā, lai šī Nacionālo bruņoto spēku (NBS) struktūra būtu gatava tā dēvētajai stundai "X" jeb krīzes situācijai, kad gaidāms liels cilvēku pieplūdums.

"Pat tad, ja tie cilvēki tagad nav ierindā, mums jābūt gataviem, ka mums nāk līdzi 20 cilvēki. Tie, kas dien tagad, ir labāk sagatavoti nekā tie, kas atnāks. Varbūt tie esošie ir tie komandieri tajā brīdī, un tie ienākošos integrē savā vienībā, apmāca, jo tūkstotis varbūt stāv pie durvīm. Un tā ir tā mana mentalitāte, kuru es noteikti gribu Zemessardzē iedibināt, ka mēs ne tikai esam pa līmeņiem sadalīti, bet mēs saprotam, ka varbūt tūkstotis stāv aiz durvīm un krīzes gadījumā mums ātri jāapmāca cilvēks un jāintegrē vienībā," sacīja Krjukovs.

Vienlaikus komandieris vērsa uzmanību uz to, ka Zemessardzei pēdējos gados mainījušās funkcijas, kas arvien vairāk liek domāt par to, lai sabiedrība būtu gatava krīzes situācijām un lai valsts rīcībā būtu militāri speciālisti.

"Tagad Zemessardze ir atbildīga par valsts aizsardzības dienestu. Zemessardze ir atbildīga par profesionālā dienesta pieaugumu. Zemessarga atbildība par zemessargiem kā tādiem. Mums ir pienākums par augstas gatavības rezervistiem. Mums ir liels cilvēku daudzums, kas ir jāvada un jāapmāca, un jāuztur. Tāpat mums ir vēl veterāni. Un vēl pēdējā sadaļa nāk klāt – mums jāveido Zemessardzes atbalstītāju sistēma," atzīmēja Krjukovs.

Līdz ar to Krjukovs uzskata, ka Zemessardzē nav tikai 12 000 zemessargu, bet gan, ņemot vērā iepriekš minētās grupas, Zemessardzes skaitliskais sastāvs mērāms ar skaitli 20 000.

Un, lai arī ir dažādi mīti par fiziskajām, veselības un citām prasībām, lai kļūtu par zemessargu, Krjukovs akcentēja, ka valsts aizsardzībai noderēs ikviens cilvēks. Tam esot domāta arī topošā zemessargu atbalstītāju sistēma, kuru plānots ieviest šoruden.

"Manā izpratnē atbalstītāji ir ļoti būtiska sadaļa no mūsu bruņoto spēku sistēmas kā tādas. Ja mēs tikai skatāmies uz zemessargu atbalstītājiem, viņi izpaužas dažādos līmeņos. Ir aktīvie zemessargi, bet aizmugurē stāv cilvēki, kas varbūt nav Zemessardzē, bet viņi var palīdzēt – krīzes gadījumā kaut kādas lietas darīt, palīdzēt kaut vai jūsu ģimenes atbalstīt. Tajā brīdī es arī to uzskatu par atbalsta sistēmu. Tātad mums ir kaut kādi uzdevumi jāveic, kas parūpējas par mūsu ģimenēm, jo viņi nav ierindā, bet viņi var nodrošināt ēdināšanu kaut kur citur, var nodrošināt patvērumu izveidi, bet tam ir jābūt ļoti, ļoti ciešā sadarbībā ar civilās aizsardzības komisijām, pašvaldībām un vispār citām valsts institūcijām. Atbalstītāju sistēmai jābūt sazobē arī ar nevalstisko sektoru. Manā izpratnē vislabākie atbalstītāji ir tad, ja viņi paši ir organizēti," atzina Krjukovs.

Zemessardzes komandieris norādīja, ka tieši katra cilvēka pieredze un zināšanas ārpus aizsardzības dienesta ir tas, kas Zemessardzi padara spēcīgāku.

"Zemessardze ir drīzāk tāds sabiedrības spogulis. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs varam Zemessardzē redzēt jebkuru profesiju. Un katra profesija ir unikāla priekš Zemessardzes. Pretstatam varbūt profesionālā dienesta karavīriem. Zemessarga profesija ļauj kaut ko vairāk paņemt no tā indivīda, nevis tikai karavīra iemaņas. Katrs speciālists, kas atnācis no kaut kādas jomas – uzņēmējs, pasniedzējs, tehniskais darbinieks, mehāniķis –, viņš iedod kaut ko, Viņš apskatās uz vidi, kur mēs esam Zemessardzē, un paskatās, kāpēc jūs darāt tā. Varbūt jūs varat darīt tā, jo mana pieredze manā uzņēmumā vai darba vidē ir bijusi tāda," pauda Krjukovs.

Vienlaikus Krjukovs uzskata, ka Zemessardze ir laba platforma, lai mācītos prasmes citās jomās. "Mēs neesam atrauti no pašvaldībām. Mēs neesam atrauti no iekšlietu struktūrām. Mēs arī ar viņiem kopā strādājam – ar robežsardzi, policiju, pašvaldības ugunsdzēsējiem. Mēs viens no otra mācāmies kaut kādas lietas," piebilda Krjukovs.

Vaicāts par lielākajām problēmām Zemessardzē, komandieris norādīja uz to, ka trūkst komandējošā sastāva apmācības un slodze, ko prasa valsts aizsardzības dienesta karavīru sagatavošana.

"Es teiktu, nav nemaz tā, ka mums trūkst tie tūkstoši.

Mums trūkst augstāku – virsnieku, instruktoru – amatu. Lai šo risinātu, es domāju, ka mums kā sistēmai ir jāpamaina pieeja pie šī.

(..) Es skatīšos, kā var identificēt līderus savādākā ceļā. Kā integrēt šo visu procesu uz visu Zemessardzi? Kā dalīties ar to pieredzi, savstarpējo komandēšanu un gudro pieeju? Ja viņš ir izgājis kādu noteiktu pieredzi, to var darīt jebkurš. Viņš ir jebkurā gadījumā labāks nekā cilvēks, kurš nevienu dienu nav darījis," atklāja Krjukovs.

Par to, kādas vēl izmaiņas tiek plānotas, kā vēl varētu motivēt cilvēkus iesaistīties Zemessardzē un no kā bail ir pašam Zemessardzes komandierim, var klausīties podkāsta "Formā!" desmitajā epizodē.

Tāpēc, lai stiprinātu kolektīvās aizsardzības spējas, svarīgi aplūkot drošību plašāk – turklāt ne tikai ģeopolitiski, bet arī bruņošanās jomā, pauž drošības pētnieks Jānis Kažociņš.

Ģeopolitikas pētījumu centra jaunākajā pārskatā par aizvadīto ceturksni iezīmējas vairāki karsti notikumi starptautiskajā skatuvē. Šajā laikā dominējis hiperaktīvais un neprognozējamais ASV prezidents. Karš Tuvajos Austrumos izpleties ārpus Gazas joslas un Izraēlas ziemeļu kaimiņvalstīm un pārtapis pilnā karā ar Irānu, iesaistoties arī ASV.  

Un šis periods noslēdzies ar neierastu NATO samita formātu, kas tika organizēts atbilstoši ASV prezidenta Donalda Trampa vajadzībām. Krievijas karš pret Ukrainu kļuvis asiņaināks, bet tā noslēgums vēl nav prognozējams. Krievijas militārās aktivitātes pieaugums un stingrā retorika arī Latvijai neliecina par drošības situācijas uzlabošanos.

Ieskatu svarīgākajās atziņās sarunā ar LSM.lv sniedza Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš.

Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā.