LSMnīca

► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā.

Krievijas pilna apmēra iebrukums Ukrainā 2022. gada 24. februārī Māris Simanoviču mudināja iestāties Zemessardzē un arī pašam rūpēties par valsts aizsardzību. 

Vienlaikus Krievijas sāktais pilna apmēra karš vairākiem Latvijas uzņēmējiem lika nepalikt malā, bet iesaistīties, lai gādātu palīdzību Ukrainai, aizstāvoties pret iebrucēju. Pirmajos kara brīžos tika atrasti domubiedri, lai radītu fondu "Uzņēmēji mieram", kas gan sākotnēji radies no saziņas lietotnes "WhatsApp" grupas, atcerējās Simanovičs. 

"Bija draugu pulciņš, kas saprata – ir sācies neiedomājamais. Kā mēs varam palīdzēt? Burtiski pāris dienu laikā, šķiet, divu dienu laikā radās "WhatsApp" grupa. Tajā iesaistījās ļoti liels skaits uzņēmēju. Principā mēs vienkārši sākām apstrādāt ukraiņu vajadzības. Mums bija arī kontakti ar ukraiņiem," viņš stāstīja. 

Pirmās kara dienas palīdzības sniegšanas ziņā bijušas ļoti haotiskas arī tāpēc, ka no Ukrainas sekoja vairāki palīdzības lūgumi.

"Sākot no nakts un termālajām optikām, slimnīcu gultām, mašīnām un tā tālāk. Principā mēs izveidojām tādu brīvprātīgu struktūru, kurā darbojās gan uzņēmēji, kas ziedoja naudu, gan cilvēki, kas varēja atrast lietas. Kara pirmajās dienās mēs vienkārši krāmējām dronus un optiskos tēmekļus mašīnās un sūtījām uz turieni. Salīdzinoši ātri mēs to visu pārveidojām par fondu," stāstīja Simanovičs.

Šobrīd šī iniciatīva pāraugusi par vienu no lielākajiem Latvijas brīvprātīgā atbalsta mehānismiem, ar ko tiek gādāta palīdzība Ukrainai. Pērnā gada decembrī vien fonda palīdzība Ukrainai mērāma vairāk nekā 365 000 eiro apmērā, bet kopš fonda izveides pārsniegti jau vairāk nekā 10 miljoni eiro palīdzības apmērā Ukrainai. 

"Mēs sadarbojamies ar visām atbalsta organizācijām, arī ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, Iekšlietu ministriju un citām organizācijām, kas palīdz Ukrainai. Mūsu pienesums ir saistīts ar to, ka mēs ļoti strukturēti zinām, ko ukraiņiem vajag. Arī kampaņveidīgi – skatāmies, kas ir prioritātes. Mūsu pēdējais pasākums – "Atved mājās" – ir ievainoto karavīru rehabilitācija, evakuācija, kam mēs ļoti veiksmīgi savācām vairākus miljonus eiro. Tāpat ir bijuši arī ļoti daudzi citi projekti, kas ir saistīti ar konkrēto fāzi frontē vai karadarbībā kopumā," sacīja Simanovičs. 

Simanovičs uzskata, ka Krievijas sāktais karš Ukrainā daudziem uzņēmumiem palīdzējis "domāt ārpus kastes" tajā ziņā, kā varētu sniegt savu artavu valsts aizsardzībā.

"Man liekas, ka tas, ko šī sistēma pierādīja, ir tas, ka armijai ir savs resurss, proti, ir zināms, kas pieder armijai, ir kaut kāds mobilizācijas saraksts, un tad ir visas reālās vajadzības, kuras vajag uzreiz. Piemēram, mums vajag ļoti lielu skaitu pārvietojamo slimnīcu gultu, un tajā brīdī tev ir diaspora, cilvēki ārpusē. Mums bija situācija, kad mūsu organizācija apzināja šīs slimnīcas gultas Anglijā un sūtīja uz Ukrainu."

Vairāk par Simanoviča pieredzēto Zemessardzē un to, ko Latvijas uzņēmumi var mācīties no kara Ukrainā, var klausīties podkāsta "Formā!" 25. epizodē.

To, ka neizdodas tikt pie izsapņotā ģimenes modeļa, nebija viegli pieņemt. Pagāja septiņi gadi, līdz Vita uzsāka psihoterapiju. "Daudzi cilvēki joprojām nesaprot – kā tu vari sērot par kaut ko, kas īsti tavā dzīvē nav bijis, bet tas ir tieši tas, par ko es sēroju! Ka tā nav manā dzīvē, ka tas ir tas, ko es gribēju, bet man tas ir atņemts," viņa uzsvēra.

Tagad Vita par savu pieredzi runā skaļi, izglītojot sabiedrību par bezbērnotības jautājumiem un iemesliem, kā arī vēršot uzmanību uz diskrimināciju darbavietās, ko reizēm nākas piedzīvot cilvēkiem bez bērniem.

Sarunā Vita arī palīdz rast atbildes, kā labāk runāt ar tiem pāriem, kuriem neizdodas tikt pie bērniņa, un skaidro, kādēļ labāk necensties mierināt, žēlot, stāstīt par kādu citu cilvēku pieredzi vai dot padomus un censties "izglābt".

To visu un daudz ko citu klausies epizodē!

► Šo epizodi klausies arī lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", "YouTube", kā arī portālā LSM.lv un "REplay.lv".

Vairāk

SARUNAS CEĻVEDIS: 

► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā.

Anna Luīze Ruskule ir žurnāliste no Daugavpils un Zemessardzes 34. kājnieku bataljona kaprāle. Pēc studijām Rīgā viņa sajutusi vilkmi atgriezties tur, kur uzaugusi – tagadējā Augšdaugavas novadā, bet sevi uzskata par daugavpilieti. Lai gan sākotnēji, tāpat kā daudziem jauniešiem, šķita, ka jābrauc prom, ar laiku nostiprinājās sajūta, ka tieši Daugavpilī viņa var būt visvairāk vajadzīga.

Zemessardzes kontekstā par pagrieziena punktu Ruskulei, tāpat kā daudziem citiem, kļuva Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, pēc kura viņa iestājās Zemessardzē.

"Es jau savā ikdienas darbā arī zināmā mērā aizsargāju drošību, bet informatīvo drošību. Un tajā brīdī man gribējās fiziski. Ar fizisko esmu uz "tu", un man likās – kāpēc gan ne?

Bet tolaik mans draugs man teica – nē, ko tu, sievietēm jau nav, ko darīt Zemessardzē. Lai gan viņš pats arī ir zemessargs. Bet jo arvien vairāk mēs redzējām ziņas no Ukrainas, kas notiek, ka tas karš nebeidzas, sapratu, ka vajag tomēr. Daugavpils un Latgale bija tā vieta, kur es uzskatīju, ka es varu sniegt savu artavu drošības kontekstā," stāstīja Ruskule.

Žurnāliste norādīja, ka Daugavpils ir daudzkulturāla un daudznacionāla pilsēta un ka tieši tāds arī esot attiecīgais Zemessardzes bataljons.

"Tur lielākā daļa arī ir krievvalodīgo. Bet tas ir stāsts par to, ka vēlmei aizsargāt valsti nav valodas. Un tas patriotisms īstenībā, kas ir Daugavpilī, tur noteikti nav valodas aspekts, jo ļoti daudzi, arī mani draugi, krievvalodīgie dienesta biedri, viņiem tā motivācija un cīņasspars brīžiem ir daudz lielāks. [..] Un ar to, manuprāt, mēs kā Daugavpils bataljons izceļamies. Protams, brīžiem liekas, ka varētu latviskāk, bet mēs ar to strādājam, mēs mēģinām. Mēs ceram uz to labāko rezultātu," sacīja Ruskule.

Ārpus Zemessardzes bataljona Ruskule Daugavpili raksturoja kā vietu, kur saduras dažādas identitātes, mediju telpas un pasaules skatījumi. Viņa uzsvēra, ka pilsētā joprojām jūtama Krievijas propagandas ietekme, kā arī tur esot izteikts lokālpatriotisms, kad cilvēki sevi pirmkārt identificē kā daugavpiliešus, nevis skatās Latvijas pilsoņus plašākā nozīmē. Tiesa, viņa vērtēja, ka pēc 2022. gada 24. februāra situācija ir mainījusies uz labo pusi: vairāk cilvēku apzinās draudus no Krievijas un vairāk dzirdama latviešu valoda.

"Daugavpilī ir divas kopienas – latviskais un, es pat negribētu nodalīt valodas jautājumu, bet vienā veidā domājošie un citā veidā domājoši. Kaut vai tie, kuri skatās propagandu, kuri neskatās propagandu, kuri skatās austrumu virzienā, kuri skatās Rietumu virzienā. Un Daugavpilī vienkārši tas ir ļoti izteikti.

(..) Tas ir gan propagandas ietekmē, gan arī tiešām cilvēki tā domā – viņi neasociē sevi ar Latviju, viņi asociē sevi kā daugavpiliešus. Un tā ir laikam vienīgā tāda lielā problēma – ka viņi neskatās ārpus Daugavpils," sacīja Ruskule.

Viņa savā darbā novērojusi, ka Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā bija pagrieziena punkts arī pilsētā, kad daļa cilvēku sāka apzināties, ka Krievija ir drauds arī Latvijai.

"Tomēr arī mēs jūtam to draudu, un pierobežā tas drauds jeb Krievija, jeb Putina režīms kopumā ir daudz vairāk jūtams. Viss tas bija tuvs, savējais, bet tiklīdz to nogrieza [Krievijas mediju kanālus]... Pirmkārt, ir ļoti būtisks faktors – karš ir sācies. Tad tu sāc jau domāt par to, ka tomēr arī tava drošība tiek apdraudēta kaut kādā veidā," pauda Ruskule.

Vienlaikus žurnāliste akcentēja nozīmību "cīņai par cilvēku prātiem" Daugavpilī. Viņa norādīja pašvaldības ietekmi uz vietējiem medijiem, uzsverot vajadzību radīt kvalitatīvu saturu latviešu valodā, kas sasniedz arī krievvalodīgo auditoriju.

"Svarīgi, ka ziņa par drošības stiprināšanu pierobežā tiek nodota arī krievvalodīgajiem. Jā, tur var, protams, redzēt citu noskaņojumu, kas varbūt dažreiz ir tāds – nu, ko tad bruņotie spēki dara? Un vispār – kāpēc mums jāmaksā viņiem nodokļi un tā tālāk? Bet tur arī ir pozitīvais aspekts, ka cilvēki tiešām interesējas, cilvēki lasa. Un cilvēkiem patīk. Un tur vairs nav stāsts par valodu. Tā pilināšana notiek. [..] Tu skaidro. pamato, kāpēc ir šādi, protams, balsties faktos. Un tas ir ļoti svarīgi, ka tomēr mēs stāvam līdzās tiem cilvēkiem," atzīmēja žurnāliste.

Vairāk par informatīvo telpu un drošību pierobežā, kā arī Annas Luīzes Ruskules spilgtākajām pieredzēm Zemessardzē var klausīties "Formā!" 24. epizodē.

Marija Ābeltiņa ir pētījusi izdegšanu un šai tēmai veltījusi arī grāmatu. Speciāliste uzsver – veselībai ir svarīgi, ka mēs atjaunojamies. Arī pati kādreiz ir jokojusi, ka "atpūtīsies kapā", tomēr pētījumos guvusi nepārprotamu atbildi uz jautājumu, vai strādāšana bez atelpas ir varonība. Un šī atbilde ir – nē. 

Dzīvojam ne tikai pārstrādāšanās, bet arī sasniegumu kulta laikmetā, kad jūtam spiedienu būt veiksmīgiem karjerā. Šo kultu lielā mērā baro arī sociālie tīkli, kur redzam, kā visiem citiem viss notiek, tādēļ "man arī tā vajag"!

Šajā epizodē arī runājām par to, kuri ir uzskatāmi par cilvēka dzīves zelta gadiem. Ābeltiņas skaidrojumā tas ir vecums ap 40–50 gadiem, kad cilvēka pašapziņa ir visaugstākajā punktā. Tomēr ir kāda interesanta pretruna – šajā vecumā cilvēki ir arī vismazāk apmierināti ar savu dzīvi. Kādēļ tā? To visu un daudz ko citu klausies raidierakstā! 

► Raidierakstu klausies arī lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", "YouTube", kā arī portālā LSM.lv un "REplay.lv".

Vairāk

► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā.

Pirms 10 gadiem Oskars Špickopfs kopā ar domubiedru Mareku Dombrovski ziemā sarīkoja pārgājienu tēviem un dēliem.

"Mīnus 15 grādi, sniegs puikām bija līdz celim. Bija tēvi ar dēliem. 8–12 gadus veci puikas. Mēs visu dienu, 12 stundas pār sniegiem, kalniem un lejām, ar uzdevumiem. Tā sākās tas ceļš," stāstīja Špickopfs.

Sākotnējā iecere bija sarīkot kopīgas aktivitātes tēviem ar saviem dēliem.

"Tā vērtība, ko mēs redzējām, ka pieaugušiem vīriem nav laika mūsu puikām, mūsu meitām. Tā ideja bija savest kopā tēvus ar bērniem, jo tās ir kritiski svarīgas attiecības. Lai nākotnē puika izaugtu par nobriedušu, pārliecinātu, atbildīgu vīrieti, tēvs viņu dzīvē ir ļoti svarīgs," pauda Špickopfs.

Ar laiku šī ideja pārtapa arī par izdzīvošanas mākslas pasniegšanu, kur dažādās nometnēs tiek mācīts, kā ekstrēmos apstākļos izdarīt daudz ar minimāliem resursiem. Tiek rīkotas nometnes gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan vecākiem kopā ar atvasēm.

Tomēr nemainīga Izdzīvošanas skolas vērtība ir palikusi vīriešu pašapziņas uzlabošana.

"Vīrieša klātesamība puiša dzīvē ir vitāli svarīga – vai tas ir opis, treneris, tēvs, bet viņam ir jābūt. Un tā ir viena no vērtībām, ko puiši, kas brauc uz nometnēm, uzsver. Viens ir – būt starp večiem, citiem vīriešiem un instruktoriem, otrs – sarunas, 14–16 gadus vecs jaunietis pasaka, ka viena no vērtībām ir saruna ar pieaugušu vīrieti. Bet [saruna] nevis par sviestu, jokus arī vajag, protams, bet nevar tikai sviestu kult," sacīja Špickopfs.

Špickopfs, kurš arī dien Zemessardzē, norādīja, ka Izdzīvošanas skola no Zemessardzes atšķiras ar to, ka "vispirms strādājam ar cilvēka iekšējo vēlmi aizsargāt". Tādēļ līdzās praktiskiem uzdevumiem, piemēram, kā orientēties mežā un iekurt ugunskuru, nometnēs liela daļa uzmanības tiek pievērsta sarunām. 

"Sarunas par vīrišķību, tēvu attiecībām, spēju paplašināšanu, par dzīves uztveri, par atbildību. Mums visiem ir savas bailes. Un tās sarunas, kas ir bijušas piecu gadu laikā ar 400 vīriem… Es varu viennozīmīgi teikt – vienalga, vai tu vadi piecu uzņēmumu koncernu, vai tu esi skolotājs, vai tu esi zemessargs, vīriešiem ir savas bailes. Tas, ko džeki pie mums saka pie ugunskura, viņi saka – par šīm lietām mēs nerunājam pie terapeita, ne ar labākajiem draugiem. Tas ir te – sveši vīri satiekas, nav svarīgi, no kurienes tu nāc, kāds tev pulkstenis, ar kādu auto brauc. Mēs esam vīrieši, kam interesē savas pašizaugsmes jautājumi," pauda Špickopfs.

Daloties savos novērojumos par to, ko nometnēs atklājuši citi vīrieši, Špickopfs norādīja, ka dominē bailes kļūdīties un uzņemties atbildību, kā arī bailes no tā, ka var kaut kas neizdoties. "Tas ir stāsts par bērnību, par attiecībām ar vecākiem, par personību, dzīves pieredze bērnībā un jaunībā. (..) Tāpat gandrīz visiem, kas atbrauc pie mums, ir bailes no nāves vai veselības problēmām. Arī bailes no tā, ka nespēšu parūpēties par savu ģimeni," stāstīja Špickopfs.

Par Izdzīvošanas skolas vadītāja ieteikumiem krīzes apstākļu pārvarēšanai un to, kā viņš atrada ceļu līdz Zemessardzei, plašāk var klausīties "Formā!" 22. epizodē.

► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā.

Abi politiķi Zemessardzes dienestā pavadījuši jau vairākus gadus. Staķis ir daļa no zemessargu aprindās dēvētā "pirmā Ukrainas iesaukuma" jeb lēmumu pievienoties dienestā pieņēma pēc Krimas aneksijas 2014. gadā. Savukārt Kols, kura ģimenes ceļojuma dēļ atlikto iestāšanos Zemessardzē savulaik aprakstīja vairāki mediji, dienestā pavadījis jau 8 gadus.

Arī tagad, pildot Eiropas Parlamenta deputātu pienākumus Briselē un Strasbūrā, abi turpina doties uz mācībām. Regulārs mācību apmeklējums izsaucis pārsteigumu kolēģos Briselē, taču abi deputāti uzsvēra, ka dienests Zemessardzē palīdz labāk Eiropas Parlamentā skaidrot Latvijas un reģiona drošības situāciju.  

"Parlamentā, kad es stāstu saviem kolēģiem, ka es braucu katru mēnesi uz militārajām mācībām, viņiem tas ir kaut kas… kā tas vispār ir iespējams? Es darbojos Drošības un aizsardzības komitejā, un tas [Zemessardze] iedod milzīgu svaru runājot ar pārējiem par to, kā ir," pauda Staķis.

Tam piekrita arī Kols, norādot: "Izskatās, ka austrumu flanga valstīm nav ilūziju par to, kāds apdraudējums pastāv. Pārējie paši skatās uz savām sabiedrībām – cik tās ir gatavas, noturīgas un apmācītas –, un Latvijas Zemessardzes piemērs ir tāds pozitīvs piemērs uz kopējā fona plašākā Eiropā. Piemēram, man itāļu kolēģi jau teikuši, ka plāno vizīti uz Latviju, lai iepazītos ar Zemessardzi, vispārējās valsts aizsardzības konceptu."

Pēc nepilniem diviem gadiem Eiropas Parlamentā Staķis novērojis, ka Baltijas valstu, Polijas un Somijas pārstāvji "aizsardzības un drošības jautājumos ir absolūti viedokļu līderi parlamentā". Un būšana daļai no valsts aizsardzības sistēmas Latvijā palīdzot vēl labāk noformulēt pozīciju drošības jautājumos.

"Pirms diviem gadiem Eiropā nebija sava [aizsardzības] komisāra, bija neliels finansējums Eiropas drošības fondā. Šobrīd ir komisārs, pastāvīgā komiteja, ir radīts plāns – Eiropas Komisijas Baltā grāmata –, ko mēs darīsim piecos gados, tad ir [finanšu instruments] SAFE, kas pasaka, kā mēs par to samaksāsim, un jau tagad Latvija šos līdzekļus sāk apgūt," līdzās vēl citiem aizsardzības jomas finansēšanas instrumentiem minēja Staķis, uzsverot, ka, viņaprāt, Eiropas Savienība patiesi izvirzījusi aizsardzību kā vienu no galvenajām prioritātēm.

Vienlaikus Latvijas eiroparlamentārieši novērojuši, atsevišķi citu valstu deputāti arvien neizprot Krievijas radītos draudus Eiropas Savienībai.

"Arī lielākajās politiskajās grupās ir tādi, kas cer, neraugoties uz kādu birku uzliek [Krievijas un Ukrainas] miera sarunām, mēs tūlīt atgriezīsimies [pie kādreizējām attiecībām ar Krieviju]. Var redzēt tiešām neadekvātas un mulsinošas rīcības – vai tiešām joprojām nesaprot? Bet tur jau ir cita domāšana – "esam tālu no frontes", "labi, atzīstam, ka austrumu flangam ir jāpalīdz"," atzina Kols.

Vairāk par abu Eiropas Parlamenta deputātu iemesliem iestāties Zemessardzē, nožēloto un iegūto dienestā, kā arī Eiropas politikas veidošanu var klausīties "Formā" 22. epizodē.

Daudzi uzturu saista galvenokārt ar ārējo izskatu un svara kontroli, un nereti tā ir lielākā motivācija kaut ko mainīt savos ēšanas paradumos, taču patiesībā tas, ko ēdam, atstāj lielu ietekmi arī uz mūsu veselību. It sevišķi pusmūžā. 

Par to, ko vislabāk ēst pusmūžā, bet ko labāk atstāt veikala plauktā un kā orientēties uztura modes kliedzienu pasaulē, uzzināsi šajā epizodē.

► Raidierakstu klausies arī lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", "YouTube", kā arī portālā LSM.lv un "REplay.lv".

Vairāk

ĪSUMĀ:

Iepriekšējā olimpiskajā ciklā Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) ieņēmumi bija 7,7 miljardi ASV dolāru. SOK peļņas avots – sportisti. Paradoksāli, bet atlēti šai naudai netiek klāt, turklāt prēmijas par sasniegumiem maksā katra pārstāvētā sportista valsts jeb tās budžets.

Olimpiskajā sistēmā amatierisma idejas izplēn 

Otrajā plānā palicis SOK stūrakmens – amatierisms. Lai gan tas SOK argumentos izskan regulāri, tomēr vairums atlētu ir profesionāļi, un tas ir viņu maizes darbs. Tādējādi būtu tikai godīgi, ja arī SOK sportistus atbalstītu finansiāli, piemēram, olimpisko spēļu gatavošanās ciklā.

Viens no Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) priekšlikumiem, ko tā nodevusi SOK, ir izveidot olimpiešu fondu, lai pēc sportista karjeras beigām būtu drošības spilvens. Ne katrs bijušais atlēts veiksmīgi karjeru turpina trenera vai kādā citā arodā, tādēļ fonda izveide un finanšu atbalsts sportistiem kļūtu par drošības garantu.

Sportistam profesija bez garantijas 

Aktuāls arī ir jautājums par ačgārno Latvijas sportistu prēmēšanas sistēmu, kur jūtamas PSRS sistēmas atliekas un valsts trūcīgais atbalsts sporta nozarei. Par zelta medaļu olimpiskajās spēlēs tiek piešķirti 142 000 eiro, tomēr daudz jēgpilnāk būtu šo summu novirzīt sportistu gatavošanās iespējām, sporta infrastruktūras uzlabošanai vai arī atlētam pensiju fondā. Sarunas par prēmēšanas sistēmas mainīšanu ir sāktas, tomēr tās solās būt smagnējas, un, iespējams, politiski nāksies pieņemt nepopulārus lēmumus. Piemēram, prēmiju pārskatīšanu paraolimpiskajiem atlētiem.

Diemžēl Milānas un Kortīnas olimpiskajās spēlēs piedalīsies 13 krievu un septiņi baltkrievu atlēti, kuri ieguvuši "neitrālu" statusu, lai gan par tā atbilstību realitātei māc milzu šaubas. SOK tā arī nespēja paust stingru un nepārprotamu nostāju pret agresorvalstu zvērībām Ukrainā, nepieļaujot to atlētu dalību četrgades lielākajā sporta forumā. Tāpat izskanējuši pārmetumi par SOK prezidentes Kērstijas Koventrijas vērtību kompasu un viņas labvēlību pret agresorvalsti. Vairāki žurnālisti arī spekulējuši, ka Koventrijai piešķirts dāsns naudas kukulis, kam pierādījumu gan nav.

Tiešām "Ak sport, Tu esi miers!"?

Milānas un Kortīnas olimpiskajās spēlēs sacentīsies 46 ukraiņu sportisti, tādēļ nav izslēgts, ka dzirdēsim par konfliktiem un provokācijām no agresorvalstu atlētu puses. Arī LSM redakcionālās vadlīnijas ir stingras – agresorvalstu sportisti netiks izcelti un pieminēti, bet tajos sporta veidos, kur tas iespējams, ēters tiks aizstāts ar LTV pašreklāmām un intervijām.

Pirmo reizi kopš 2014. gada uz olimpiskā ledus kāps NHL zvaigznes – 12 valstu izlases turnīrā sadalītas trijās apakšgrupās. Ceturtdaļfinālā iekļūs katras apakšgrupas spēcīgākā valstsvienība, kā arī viena labākā otrās vietas ieguvēja. Pārējās izlases izspēlēs kvalifikācijas kārtu, cīnoties par atlikušajām četrām ceļazīmēm. Latvijas izlase grupas kārtā tiksies ar ASV, Vācijas un Dānijas hokejistiem. 

Spēles turnīrā tiesās gan Starptautiskās hokeja federācijas (IIHF) arbitri, gan NHL tiesneši. Viņu vidū arī latviešu arbitrs Andris Ansons. Dueļi risināsies divās Milānas hokeja arēnās – lielajā "Santagiulia" ar vietām teorētiski 16 000 skatītāju un mazajā hallē ar 6500 līdzjutēju ietilpību.

Iespaidīgi, ka trim valstsvienībām – ASV, Kanādai un Zviedrijai – sastāvu veido tikai un vienīgi NHL hokejisti.

Somijai tikai viens spēlētājs – aizsargs Miko Lehtonens no Šveices augstākās līgas – nepārstāv NHL klubu. Savu vārdu turnīrā centīsies teikt arī 2024. gada pasaules čempione Čehija un 2025. gada pasaules vicečempione Šveice.

Kanādai, ASV, Zviedrijai un Somijai sastāvs ir tik zvaigžņots, ka "aiz borta" palika vairāki skaļi vārdi – amerikāņiem Patriks Keins un Sets Džounss, bet Kanādai – Stīvens Stemkoss, Džons Tavaress un Marks Šeifele. Zviedrija mājās atstāja Rasmusu Dalīnu, Oilveru Ekmanu-Larsonu un Filipu Forsbergu, bet Somija – Teivo Teravainenu un Elī Tolvanenu.

Ja A un B apakšgrupā ir vismaz divas izteiktas favorītes, tad C apakšgrupā, kur spēkosies arī Latvijas izlase, ir tikai viens smagsvars – ASV. Tas ļauj Latvijai, Dānijai un Vācijai cīnīties par otro vietu apakšgrupā.

Kurš nesīs Vācijas delegācijas karogu atklāšanas ceremonijā, noteiks fanu balsojums. Šādu tradīciju Vācija aizsāka jau pirms 2016. gada Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm un turpina arī šobrīd. Piemēram, ASV un Francija lēmumu pieņems iekšējā sportistu balsojumā.

Latvijā olimpisko karognesēju godu bieži iemanto hokejisti

Lielākoties karognesējus izvēlas attiecīgās valsts olimpiskā komiteja. Daudzas nācijas savus karognesējus paziņos februāra sākumā, un tur netrūkst spilgtu zvaigžņu. Latvijas karoga ienešana olimpiskajā arēnā uzticēta hokejistam Kasparam Daugaviņam un kalnu slēpotājai Dženiferai Ģērmanei.

KONTEKSTS:

Ziemas olimpiskās spēles plašā teritorijā Ziemeļitālijā risināsies no 6. līdz 22. februārim sešos puduros – Milānā, Anterselvā, Kortīnā, Bormio, Livinjo un Predaco–Tesero. Latvijas sportisti startēs piecos puduros.

Latvijas delegācijā ir iekļauti 68 sportisti, kuri piedalīsies deviņos sporta veidos, tostarp startēs arī vīriešu hokeja valstsvienība.

► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā.

Zemessardzē iegūt dienesta pakāpi kurš katrs nevar. Tam jāvelta papildu laiks, lai apgūtu ne tikai praktiskās iemaņas nedēļu nogalēs, bet arī teorētiskās zināšanas. Proti, jāstudē Nacionālajā Aizsardzības akadēmijā, un Jānis Bloks spēra šādu soli, jo Zemessardzē atklāja jaunu dzīves aicinājumu.

"Sākumā mērķis bija – es noteikti gribu iemācīties to, ko nekad neesmu mācējis. Piemēram, orientēties pēc kartes – kā tad tas militāri notiek? Un teikšu godīgi – tas diezgan labi aizrāva. Tas veids, kā tevi apmāca. Tā struktūra. Tu saproti, ka tas ir kaut kas pilnīgi cits, nekā tu esi domājis. (..) Pakāpe ir tikai simboliska. Pēc būtības nozīme ir tam, kas tev galvā notiek, un cik daudz zināšanu tu vari atdot uz leju. Līdz ar to, kā tu atbildēsi par cilvēkiem," par savu ceļu jaunākajā "Formā!" epizodē saka Jānis Bloks.

Viņš, tāpat kā bataljons, kurā dien, izceļas ar augstu apmeklētību Zemessardzē. Kas ir tās noslēpums? To klausies raidieraksta "LSMnīca" cikla "Formā!" jaunākajā epizodē.

ĪSUMĀ:

Uz Milānas un Kortīnas spēlēm dosies vien 16 gadus vecais biatlonists Rihards Lozbers, kurš šosezon paspējis iegūt jau divas bronzas medaļas Starptautiskās Biatlona savienības (IBU) Junioru kausu posmos. Tikmēr 37 gadu slieksni sasnieguši hokejists Kaspars Daugaviņš, Oskars Cibuļskis un biatlonists Andrejs Rastorgujevs. 2009. gadā, kad piedzima Rihards Lozbers, Baraks Obama kļuva par ASV 44. prezidentu, tika dibināta "WhatsApp" kompānija, kā arī dienas gaismu piedzīvoja kriptovalūta "Bitcoin".

Laika līnija Riharda Lozbera dzimšanas gadā 

Turpretim  Daugaviņš 2009. gadā spēlēja Bingemtonas "Senators" sastāvā Amerikas hokeja līgā (AHL), bet 2010. gada janvārī debitēja Nacionālajā hokeja līgā (NHL).

Vislielākās medaļu cerības saista ar Latvijas kamaniņu sportistiem – vīru divnieku Mārtiņu Botu un Robertu Plūmi, kā arī Latvijas stafetes komandu. Uz patīkamiem pārsteigumiem cerēsim Latvijas biatlonistu kontekstā. TOP 10 šosezon ir iekļuvuši gan Andrejs Rastorgujevs, gan Renārs Birkentāls. Pamatotas gaidas iekļūt olimpisko spēļu TOP10 ir arī distanču slēpotājai Patrīcijai Eidukai un kalnu slēpotājai Dženiferai Ģērmanei.

Cik svarīgs būs medaļu guvums? 

Ledus trašu jeb renes sporta veidos vēsturiski priekšrocība bijusi mājinieku sportistiem. Spilgti šī tendence iezīmējās skeletonā, kad Pasaules kausa kopvērtējumā dominēja Martins Dukurs. 2010. gadā Vankūverā zeltu izcīnīja kanādietis Džons Montgomerijs, bet Martinam Dukuram – sudrabs. 2014. gada Soču olimpiādē triumfēja agresorvalsts pārstāvis Aleksandrs Tretjakovs, bet sudrabs atkal Martinam Dukuram. 2018. gadā Phjončhanā augstākā kaluma godalgu izcīnīja Dienvidkorejas braucējs Bins Jun Sungs, bet Martinam Dukuram ceturtā vieta. Turpretim 2022. gadā Pekinā zeltu ieguva vācietis Kristofers Grothīrs, bet Martinam Dukuram septītā pozīcija.

Latvijas hokeja izlases galvenais treneris Harijs Vītoliņš 6. janvārī paziņoja 25 hokejistus, kuri pārstāvēs valstsvienību olimpiskajās spēlēs. Traumu dēļ nācies jau izdarīt divas izmaiņas – uzbrucējus Ēriku Mateiko un Rodrigo Ābolu aizvietoja Anrī Ravinskis un Rihards Bukarts.

Valstsvienībai sastāvs ir gana spēcīgs – seši hokejisti pārstāv NHL klubus, bet trīs – AHL komandas. Visiem trim Latvijas valstsvienības vārtu vīriem ir NHL pieredze – Elvim Merzļikinam, Artūram Šilovam un Kristeram Gudļevskim. NHL skautu acis tiks pievērstas talantīgajam, 18 gadus vecajam aizsargam Albertam Šmitam. Dažādos Ziemeļamerikas sporta mediju apskatos latvietis drafta jeb jauno spēlētāju izvēles kandidātos tiek ierindots pat TOP5.

Latvijas hokeja izlases aprises un sastāva kalkulācijas 

Ārkārtīgi liela interese par olimpisko spēļu hokeja turnīru būs arī Latvijas hokeja faniem. Ar sarkanu krāsu kalendāros jāatzīmē vairāki datumi. 12. februārī Latvijas hokejisti spēkosies ar ASV, 14. februārī mūsu izlasei spēle pret Vāciju, bet 15. februārī duelis ar Dāniju. Izslēgšanas spēļu pirmā kārta norisināsies 17. februārī, taču, ja izdosies to pārvarēt, jau 18. februārī būs jāspēlē ceturtdaļfinālā.

Simboliski, ka tieši pirms 20 gadiem olimpiskās spēles norisinājās Itālijā. 2006. gada Turīnas olimpiskajās spēlēs Latvija arīdzan spēkojās ar ASV hokejistiem un spēja sarūpēt pārsteigumu – neizšķirts 3:3. Latvijas izlases trešos vārtus tajā spēlē guva Herberts Vasiļjevs, kurš 2026. gada olimpiskajās spēlēs Latvijas Televīzijā komentēs hokeja turnīru.

Veiksmīgu sniegumu Latvijas izlase rādīja 2014. gada olimpiskajās spēlēs – grupu turnīrā līdzvērtīgs sniegums pret Šveici, Čehiju un Zviedriju. Lai gan visās spēlēs zaudējumi 0:1 pret Šveici, 2:4 pret Čehiju un 3:5 pret Zviedriju, parādītais hokejs deva labas cerības. Izslēgšanas spēļu pirmajā kārtā izdevās revanšēties Šveicei un to apspēlēt ar 3:1. Divreiz Latvijas izlases labā vārtus guva Lauris Dārziņš, bet vienreiz rezultatīvi meta Oskars Bārtulis. Zvaigžņu stundu ceturtdaļfinālā piedzīvoja vārtu vīrs Gudļevskis, kurš pret nākamo olimpisko čempioni Kanādu prata atvairīt 55 metienus. Lai gan skaistus vārtus guva Lauris Dārziņš, tomēr Latvija piekāpās hokeja dzimtenes pārstāvjiem ar 1:2.

2002. gadā Latvijas karogu nesa Harijs Vītoliņš, 2006. gadā gods tika uzticēts Artūram Irbem, 2010. gadā – Martinam Dukuram, bet 2014. gadā Sandim Ozoliņam. 2018. gadā Latvijas karogu olimpiskajā stadionā ienesa Daumants Dreiškens, turpretim 2022. gadā Pekinā – Lauris Dārziņš un Elīza Tīruma.  

Milānas un Kortīnas olimpiskajās spēlēs Latvijas karognesēju gods, visticamāk, varētu tikt uzticēts hokeja izlases kapteinim Daugaviņam, kā arī kādai no dāmu trio – Baibai Bendikai, Patrīcijai Eidukai vai Dženiferai Ģērmanei.

KONTEKSTS:

Ziemas olimpiskās spēles plašā teritorijā Ziemeļitālijā risināsies no 6. līdz 22. februārim sešos puduros – Milānā, Anterselvā, Kortīnā, Bormio, Livinjo un Predaco–Tesero. Latvijas sportisti startēs piecos puduros.

Latvijas delegācijā ir iekļauti 68 sportisti, kuri piedalīsies deviņos sporta veidos, tostarp startēs arī vīriešu hokeja valstsvienība.