LSMnīca

Kādos gadījumos sievietes Latvijā izvēlas šo metodi, un līdz kuram vecumam to ieteicams darīt? Cik ilgs ir šis process, un ar ko jārēķinās? To un daudz ko citu raidierakstā skaidroja ārste. 

"Bieži vien priekšstats par to, kā tas notiek, atšķiras no realitātes. Kāpēc atšķiras no realitātes? Tāpēc, ka, pirmkārt, mums ir jāpārrunā, kāds ir olšūnu skaits, ko mums vajadzēs, lai mēs iegūtu vienu dzīvi dzimušu bērnu. Un šis skaits ir aprēķināms kalkulācijās," sacīja ārste, norādot, ka aprēķins lielā mērā balstās uz sievietes vecumu. 

Ārste savā ikdienas praksē satiek arī pārus, kuriem pašu spēkiem neizdodas tikt pie bērniņa, tādēļ viņai ir ko teikt pretī nereti dzirdētam ieteikumam "atslābt, un tad viss notiks". 

"Tas, ka mēs atslābstam un aizbraucam uz retrītu uz Bali, sliktu spermu nesalabos. Tas, ka mēs atslābstam, nesalabos mūsu necaurlaidīgos olvadus," 

norādīja ārste. 

► Raidierakstu klausies arī lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", "YouTube", kā arī portālā LSM.lv un "REplay.lv".

Vairāk

Ģeopolitikas pētījumu centra jaunākajā apskatā par aizvadīo ceturksni liela uzmanība pievērsta gan šiem jautājumiem, gan arī Venecuēlas līdera Nikolasa Maduro sagūstīšanai, vēl nepieredzēti plašajiem protestiem Irānā un tam, kā šīs ģeopolitiskās svārstības ietekmē drošību ne vien Eiropas Savienībā (ES), bet arī Latvijā.

Plašāk klausies un uzzini LSM.lv sarunā ar vienu no "Drošības barometra" autoriem, Ģeopolitikas pētījumu centra vecāko pētnieku Jāni Kažociņu.

Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. 

"Mēs aizdomājamies tikai tad, ja mums tas blakus gadās – ja kāds kaimiņš, jauns vīrietis ap kādiem 45 gadiem, nomirst ar infarktu, tad droši vien cits arī aizies pie daktera paskatīties sirdi – "varbūt arī man tā ir jāpārbauda"," nereti novērojamu cilvēku vienaldzību pret savu veselību vērtēja Belte. 

Un ir arī otra pacientu daļa, kas par savu veselību rūpējas ļoti aktīvi, pielietojot dažādus "gadžetus" jeb ierīces dažādu veselības parametru mērīšanai, kā arī "uz savu galvu" nodod dažādas analīzes. Ārsts kopumā to vērtēja pozitīvi, norādot, ka tas apliecina rūpes par savu veselību. Arī tad, ja kādreiz nāksies pārmaksāt, kādu no analīžu rādītājiem nododot bez jēgas, tomēr, sadarbojoties un rezultātus interpretējot kopā ar ārstu, ar laiku izdosies "piešauties", kurā virzienā ir vērts lūkoties. 

Ārsts sarunā nevairījās būt asprātīgs un atklāja, ko nozīmē pusīšu likums, kā izpaužas skatlogu sindroms un kādēļ sievietēm derētu lūkot pēc 10 gadus jaunākiem vīriem.

► Raidierakstu klausies arī lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", "YouTube", kā arī portālā LSM.lv un "REplay.lv".

Vairāk

Šī "Formā!" epizode ir ceļojums laikā – pirmajā sarunas daļā Juris dalās ar iespaidiem vēl pirms Zemessardzes pamatapmācības uzsākšanas un stāsta par iemesliem, kas pamudināja spert šādu soli. Savukārt epizodes otrajā daļā, kas ierakstīta pēc nepilniem četriem mēnešiem, Juris ir noslēdzis pamatapmācību un atskatās uz to, kā iestāšanās process vien dažu mēnešu laikā viņu ir izmainījis līdz nepazīšanai. 

"Es jūtos spēcīgāks un motivētāks. Es jūtos vajadzīgs gan sev, gan Zemessardzei, gan valstij, gan arī ģimenei. Es jūtu, ka esmu vajadzīgs. Un es jūtu, ka tas, ko es daru, ir pareizi," podkāsta iedvesmotais Juris Kulbergs saka jaunākajā "Formā!" epizodē.

► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā.

SARUNAS CEĻVEDIS: 

► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā.

Topošais jurists Krišjānis Kaļāns dienēja pašā pirmajā VAD iesaukumā, kas izlaidumu ar 245 karavīriem pēc 11 mēnešu ilgā dienesta atzīmēja 2024. gada 31. maijā. Kopš tā brīža viņš jau paspējis atgriezties uz aktīvās rezerves kursiem, bet patlaban koncentrējas uz profesionālo izaugsmi jurisprudencē.

Kaļāns dienestam pievienojās spontāni, pamanot reklāmu, bet lēmumu pieņēma kopā ar draugiem, ar kuriem VAD piedzīvots kopā. Viņš dienestu uzsāka pēc bakalaura grāda iegūšanas, jo tas šķita "perfekts brīdis" – dienēt vienu gadu pēc grāda iegūšanas, lai pēcāk varētu turpināt studijas nākamajā līmenī.

Tieši augstākās izglītības iegūšanā viņš saskatīja arī savu lielāko priekšrocību VAD. Un Kaļāns uzskata – dienestam nepiesakās tikai tie jaunieši, kas nezina, ko ar savu dzīvi darīt.

"Man liekas, tas ir tāds diezgan tizls mīts. Jo tu esi saprātīgāks, jo dienestā ir vieglāk. Es atceros, it īpaši pamatapmācībā, – visi tie kontroldarbi, kur bija diezgan daudz jāmācās. Man tas nāca ļoti, ļoti viegli. Un tieši šī iemesla dēļ, ka es saprotu, ko nozīmē studēt, ko nozīmē mācīties, ko nozīmē lekcija, ko nozīmē kārtīgi pievērst uzmanību mācībām, kam tu pievērs visvairāk uzmanību, kas jāatceras, kā to visu iegaumēt vieglāk. Un pēc tam nesagādāja nekādas grūtības. Citiem ne tik viegli. Citi kontroldarbus pārkārtoja, jo nav tās prasmes mācīties," pauda Kaļāns. 

Viņš uzskata, ka VAD daudziem asociējas vien ar fizisko slodzi, bet patiesībā lielu daļu dienestu veido arī teorijas zināšanas. 

"Dienests jau asociējas pārsvarā ar tādu aktīvu, fizisku darbību. Skriet pa mežu, šaut. Bet tā īsti aizmirst, ka ļoti daudz tomēr ir jāapgūst zināšanas. Jo tu esi akadēmiski spējīgāks, jo tev tas nāk vieglāk," piebilda Kaļāns. 

Savukārt Roberts Glazers jau drīzumā pabeigs 11 mēnešu dienestu VAD. Viņš lēmumu pievienoties dienestam pieņēma kopā ar vieglatlētikas treneri. Pēc vidusskolas beigšanas sākotnēji viņam bija plāns pievienoties profesionālajam dienestam, taču darba līgums uz 5 gadiem darījis bažīgu. Tāpēc izvēle krita par labu 11 mēnešu dienestam VAD, kas kalpojis kā izmēģinājuma un iepazīšanās periods ar militāro disciplīnu un vidi. 

Glazers ir profesionāls sportists, specializējas dažādu distanču skriešanā. Pirms VAD uzsākšanas viņu bažīgu darījis tas, vai izdosies turpināt treniņus, jo sportu nevēlējās pamest. Taču izrādījās, ka ar VAD komandieriem varēja visu sarunāt. 

"Bija forši tas, ka komandiere atļāva pamatapmācības vakaros iziet paskriet krosu vismaz trīs reizes nedēļā, un tas bija ļoti liels pluss man, ka vismaz kaut kādu fizisko formu varu saglabāt," stāstīja Glazers, norādot, ka NBS Štāba bataljons ir pretimnākošs – atļaujot gan biežāk aizvadīt vieglatlētikas treniņus, gan doties uz sacensībām Latvijā un ārpus tās.

Tāpat pirms dienesta uzsākšanas abiem bija jautājumi par iespēju sazināties un tikties ar ģimeni un draugiem. Tomēr ātri vien saprasts, ka šādas iespējas netiek liegtas, protams, ar nosacījumu – ja izdarīts darbs. Proti, ja laikus un pareizi izpildītas ieskaites un ievērota disciplīna, tad sestdienās un svētdienās jaunieši tiek mājās, bet sazināties ar tuviniekiem var teju jebkurā brīvā brīdī.

Par VAD baudītajiem piedzīvojumiem un iegūtajām zināšanām abi jaunieši izcēla tikai pozitīvo, norādot, ka dienests ātri vien kliedē bažas par to, "no kā sākumā velti baidījās".

Pēc abu jauniešu stāstītā, VAD mainījis gan pašu attieksmi pret dzīves ceļu un grūtībām, gan apkārtējo cilvēku attieksmi, jo biežāk var dzirdēt, ka "par tevi lepojas un priecājas". 

Tāpat dienests palīdzējis audzēt ne tikai muskuļus, bet arī pārliecību par sevi. 

"Attieksme pret sevi. Tā problēma jau nav ar to, ka jaunieši nav spējīgi. Problēma ir, ka viņiem liekas, ka viņi nav spējīgi. Un caur šāda veida pārbaudījumiem tu nevis kļūsti spējīgāks, bet tu galvenokārt vienkārši saproti, ka esi jau patiesībā bijis spējīgs. Es vienkārši tam pats neticēju. Un tā ticība sev ir tas, ko tu visvairāk atklāj. Un tas ir tas visvērtīgākais, kas paliek atmiņā. Tu sāc arvien vairāk ticēt – izrādās, ka es esmu spēcīgs džeks. Es to spēju darīt. Varbūt varu nogurt, bet es ļoti ātri pēc tam atkopjos, un izrādās – nebija nemaz tik grūti. Protams, tā fiziskā sagatavotība arī ir ļoti patīkama – nenogursti, nav jāaizelšas, kad uzkāp pa diviem stāviem. Sāku arī padziļinātāk interesēties par militāro vidi. Un vienkārši attieksme pret dzīvi, saprotot, ko potenciāli varētu nozīmēt un ko es varētu darīt, ja sāktos karš," dienesta pienesumu vērtēja Kaļāns.

Glazers un Kaļāns arī citiem jauniešiem iesaka izmēģināt VAD, jo vismaz viņu gadījumā tas kalpojis kā atspēriena punkts personības attīstībā. Un dienests neesot lieka laika tērēšana, jo, viņuprāt, no tā var iegūt daudz.

"Iesaku visiem izmēģināt šos 11 mēnešus, jo tā nav laika tērēšana. Re – var iegūt fizisko spēku, disciplīnu, attieksmi. Un noteikti iesaku ar neatlaidību iziet šos 11 mēnešus," pauda Glazers.

Arī Kaļāns vienaudžus mudināja pievērsties VAD, vienlaikus neslēpjot, ka tas nav viegli. "Viegli nav, bet tev patiks tas, ka viegli nav. Pēc tam caur šo jūties tikai labāks, spēcīgāks, spējīgāks, un galu galā tas tikai tev, nevis kādam citam, nāk par labu. Viens ir, ka tu to dari savas valsts un apkārtējo labā, bet beigu beigās lielākais ieguvējs esi tu pats personīgajā dzīvē," atzīmēja Kaļāns.

Baiba sarunā atzina, ka sirdī jūtas apmēram uz 25, kamēr Dagmāra savu "īsto" vecumu lēsa tuvu 40 gadiem. Abas dāmas bija vienisprātis, ka dzīvē visu laiku vajag darīt, izmēģināt kaut ko jaunu, apgūt kaut ko nezināmu un ļauties hobijiem. Ja dzīvi šādi piepilda, tad vairs neatliek laika slimībām, nīgrumam un novecošanai. 

Pēc sarunas Dagmāra vēl atsūta ziņu, ka aizmirsusi pateikt būtisko, – dzīvē ir ļoti svarīgi darīt labu citiem. Palīdzēt cilvēkam, kuram ir grūti; palasīt priekšā grāmatu tam, kurš to vairs nevar pats, bet grib. Apsolījām šo vēsti nodot klausītājiem. Un to, kā abas dāmas saglabā jaunības dzirksti, klausieties raidieraksta jaunākajā epizodē! 

Bet nākamo raidieraksta epizodi dzirdēsiet 2026. gada 9. janvārī, kad sarunāsimies ar ģimenes ārstu Māri Belti par pusmūžu, profilaksi, veselību un slimībām, no kurām varam izvairīties. 

► Raidierakstu klausies arī lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", "YouTube", kā arī portālā LSM.lv un "REplay.lv".

Vairāk

SARUNAS CEĻVEDIS: 

► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā.

Pēc 30 gadiem dienestā Pizele šovasar kļuva par Zemessardzes 46. kājnieku bataljona komandieri – viņa ir pirmā sieviete Zemessardzes vēsturē, kas komandē bataljonu. 

Nu pagājuši jau pieci mēneši, kopš Pizele ieņem šo amatu. Viņa atzina, ka sākotnēji lielā uzmanība, ko viņa kā sieviete izpelnījusies, nonākot šajā amatā, bijusi apnicīga, taču tas bija īss brīdis.

"Pēc tam jau sabiedrība to pieņem, un tas vairs nav tik interesanti, nav tik aktuāli. (..) Es patiesībā esmu ļoti kautrīgs cilvēks. Ja varu nolaisties kaut kur maliņā, tad es nolaidīšos," pauda Pizele. 

Viņa uzskata, ka pēdējo 30 gadu laikā sievietēm kopumā izdevies pierādīt savu lomu aizsardzības jomā, un, viņasprāt, tas lielā mērā tādēļ, ka sievietes, kas pieņem lēmumu par labu dienestam bruņotajos spēkos, ir apsvērušas arī visas no tā izrietošās sekas.

"Es uzskatu, ka tās meitenes, kas ir pieņēmušas lēmumu atnākt uz dienestu, viņas to lēmumu jau ir apsvērušas. Ja tomēr kaut kādā procesā parādās doma, ka varbūt es kļūdījos ar šo izvēli, tad tie cilvēki atkrīt. Bet principā tie, kas ir pieņēmuši [lēmumu], tie noturas arī dienestā, un viņi māk pielāgoties situācijai. Jo tomēr dienests prasa kaut kur pakļauties, kaut kur savu "es" nolikt malā un rūpēties par visu komandu, lai visa vienība ir apmierināta. Kas der tev, ne vienmēr var derēt visiem pārējiem," sacīja Pizele. 

Viņa neuzskata, ka dzimums varētu būt šķērslis dienestam Zemessardzē. 

"Patiesībā jau no seniem laikiem bija tāda doma, ka vīrietis ir mednieks, bet sieviete ir pavarda turētāja. Ar laiku, es domāju, arī tās sievietes senajos laikos saprata, ka nomedīt mamutu nav tik grūti.  Ja vīrietis vēlas rūpēties par pavardu, neviens neaizliedz. Tāpat arī, ja dienestā nonāk sieviete, jā, varbūt kaut kur emociju viņai ir vairāk, bet, ja viņa nevar ar spēku, viņa ar prātu var," pauda Pizele. 

Viņa dalījās arī ar kādu piemēru no sava bataljona: "Man Zemessardzē ir viena meitene – Sanita. Viņa ir vienkārši fantastiska. Viņa strādāja Vācijā, atgriezās atpakaļ un tagad iestājās Zemessardzē. Viņa ir vienkārši malacis. Tāds mazs rūķis skrien, mugursoma lielāka par viņu, bet viņa visu dara puišiem pa priekšu." 

Nenoliedzami Zemessardzē dienējošos gaida arī fiziskas grūtības, taču Pizele uzskata – tās visiem ir vienādas, it īpaši sākumā. 

"Sākums varbūt ir grūtāks, kad ir pamatapmācība. Bez šaubām tur ir drusciņ jāpiepūlas. Bet tad ir jāpatur savs mērķis – kāpēc es esmu ieradies šeit? Tā drusciņ filozofiski jāattiecas pret tām grūtībām. Protams, ka ir grūti. Kuram viegli? Kuram patīk zem egles gulēt mežā, aukstumā, slapjumā? Tās ir tikai dažas dienas, pēc tam tu atkal esi mājās, bet tev ir vesela zināšanu bagāža, un tu jau vari pamācīt citus ar savām zināšanām. Tu vari parūpēties par savu ģimeni," sacīja Pizele. 

Tiesa, ir praktiskas lietas, ar kurām sievietēm jārēķinās militārajā dienestā, kas, piemēram, pāris dienas mežā varētu padarīt neērtākas nekā vīriešiem. 

Pirmkārt, tas ir formastērps, tomēr arī šajā ziņā situācija uzlabojas. 

Pizele stāstīja: "Kopš 90. gadiem forma ir mainījusies, sieviešu formās ir vairāk elementu. Par mums valsts rūpējas. Paldies viņiem. Un arvien labāki ir sporta tērpi – labi izdomāti arī meitenēm. Bet nekas netraucē, ja vīriešu formu uzģērbs. Arī tā veļa, ko mums izdod – ja ir silti, tad kāpēc gan ne?" 

Aizsardzības ministrija arī plāno nākamā gada beigās sievietēm Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS) piešķirt anatomiskajai formai atbilstošus formastērpus. 

Otrkārt, sievietēm militārajā dienestā sarežģītāk ir rūpēties par higiēnu. Tomēr Pizele uzsvēra, ka arī šajā ziņā nav pamata uztraukumam. 

"Ar to balto dibenu ne visi izlīdīs ārā no tām zaļajām biksēm, bet to visu var panākt. To visu saprot arī puiši. Viņi visi ir saprotoši, viņi palīdzēs jebkurā brīdī. Ja komanda ir komanda, tad tur nav vispār jautājumu. Meitenēm vienkārši vairāk jāsagatavojas, jāpaņem vairāk dažādu mantu līdzi, lai par sevi varētu parūpēties," sacīja Pizele. 

Savukārt uz jautājumu, vai kādreiz bruņotajos spēkos jutusies, ka sevi kā sievietei vairāk jāpierāda, Pizele atbildēja lakoniski – galvenais ir spēt izpildīt uzdevumu.

Viņa pauda: "Es esmu pati par sevi. Kad par šādu jautājumu domāju, tad es domāju – nav svarīgi, kas manā priekšā stāv. Virsnieks, instruktors, vīrietis. Ja tu spēj izpildīt savu uzdevumu, es pieņemu tevi. Ja tu nevari izpildīt, pat ja tev ir medaļu pilns klāsts, tad kāda ir tava vērtība?" 

Pizele nenoliedza, ka militārā profesija ir stresa pilna, tomēr ieteica cilvēkiem šajā jomā atrast veidu, kā "izvēdināt galvu". 

"Vienmēr ir jābūt hobijam. Vai nu tā ir grāmatu lasīšana vai adīšana... Man tas ir sports. Man tas ir komandas sports. Līdz ar to es jau no bērnības zinu, kā darboties komandā. Man ir fantastiskas meitenes, mēs joprojām spēlējam volejbolu. Un tad, kad tu nonāc, noģērb [militāro] formu, uzģērb sporta formu, nospēlē sešas spēles... Tu nevari pavilkt kājas. Tu nevari no zemes piecelties. Otrajā dienā tev viss sāp, bet tev galva ir tukša. Tev ir izsists no galvas tas viss, kas iepriekš ir bijis. Tu pārslēdzies un izkāp no tās ikdienas rutīnas un vari uz lietām paskatīties citādāk. Tev rodas jaunas idejas, jauns spars," atzīmēja Pizele.

Stāstot par Latvijas armijas karavīriem, Latvijas armiju starpkaru periodā un latviešu strēlnieku lomu, karojot zem svešiem karogiem, Skrīvere uzsvēra, ka tas, kas iezīmēja tautas un bruņoto spēku identitāti, bija tieši Neatkarības karš.  

"Bez šīs pašaizliedzības, bez šīs drosmes – neatkarīgi no tā, uz kuru vēstures posmu skatāmies, – mums nebūtu Latvijas, mēs nebūtu izcīnījuši mūsu neatkarību. (..) Neatkarības karš – tas veido mūsu identitāti, mūsu bruņoto spēku identitāti. To pārliecību par saviem spēkiem, ka mēs spējām un izdarījām. Un šobrīd mums ir mūsu valsts, un mums atliek to nosargāt," pauda Skrīvere. 

Vienlaikus Skrīvere pastāstīja par savu motivāciju dienēt Zemessardzē. 

"Vienmēr cilvēki jautā, kad uzzina, ka es dienu Zemessardzē, vai [kad kļuvu par Kara muzeja direktori] man to lika darīt Aizsardzības ministrija vai Nacionālie bruņotie spēki. Tad es vienmēr atbildu – nē. Tā nebija obligāta prasība, bet es parūpēšos par to, lai tam, kas nāks pēc manis, tā būtu obligāta prasība. Jo tu nevari izprast bruņotos spēkus, ja tu neesi daļa no tiem. Kad tu esi bruņotajos spēkos, tu saproti, ko nozīmē tā ģimene. Tu saproti, ko nozīmē "visi par vienu, viens par visiem"," sacīja Skrīvere. 

► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā.

Ārste sarunā skaidroja, ka smadzenes savu "pilnbriedu" sasniedz tieši ap 40 gadu vecumu – tas ir laiks, kad tās ir pīķī, un šis zelta laiks būtu jāizmanto. 

"Tas ir mūsu zenīta laiks, kad var tiešām kalnus gāzt gan savā profesionālajā karjerā, gan arī kārtīgi izbaudīt savu personīgo dzīvi," sacīja ārste. 

Tomēr smadzenes ir jāmīl un par tām jārūpējas ar labu ēdienu, jaunu lietu apgūšanu, miegu un sportu. Tāpat tās jāsargā no traumām, toksiskām lietām un mazliet pat arī – no tarakāniem galvā. To visu un daudz ko citu klausies vai skaties raidieraksta "Uz visiem 100 pēc 40" epizodē! 

► Raidierakstu klausies arī lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", "YouTube", kā arī portālā LSM.lv un "REplay.lv".

Vairāk

► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā.

Lībiešu valodnieks, dzejnieks un mākslinieks Valts Ernštreits, komunikācijas eksperte Ieva Karlsberga un mākslinieks Krišs Salmanis ir vadmotīva "Mana Latvija. Mana atbildība" idejas autori. Viņus visus vieno tas, ka viņi dien Zemessardzē. 

Šis vadmotīvs NBS struktūrās nedaudz vairāk kā gada laikā ir kļuvis par teju vai simbolu. Zemessardzes norādījusi, ka šis vadmotīvs mudina ikvienu ne tikai aizdomāties par to, ka viss, kas mums katram ir svarīgs, ir arī jāaizsargā, bet arī to, ka valsts šodiena un nākotne, labklājība un pastāvēšana vispirms ir atkarīga no katra paša rīcības un iniciatīvas.

"Ir vairāk nekā divi miljoni iemeslu mīlēt Latviju – ģimene un draugi, hokejs un dziesmu svētki, jūra un pļavas, zilie ezeri un zaļie meži, valodas skaņa un brīvības elpa. Tikpat daudz ir arī iemeslu sargāt Latviju, un katrs no tiem ir pasakāms četros vārdos: mana Latvija, mana atbildība," savulaik, vadmotīva tapšanas brīdī pauda pašreizējais NBS komandieris Kaspars Pudāns. 

""Mana Latvija. Mana atbildība" ir Latvijas zemessargu rosināts un izveidots vadmotīvs visaptverošai valsts aizsardzībai, kas ikvienam Latvijas cilvēkam atgādina par katra atbildību sargāt Latviju un visu, kas mums dārgs," norādījusi Zemessardze. 

Zemessardze mudinājusi šo vadmotīvu "lietot ikdienā, dalīties ar to, dzīvot, strādāt un svinēt ar to, lai atcerētos paši un atgādinātu citiem, ka par Latviju, tās šodienu un nākotni, par visu, ar ko lepojamies un ko mīlam, esam atbildīgi mēs visi kopā un vispirms – ikkatrs no mums".

Kas trīs zemessargus pamudināja veidot šādu vadmotīvu, kas slēpjas aiz šiem četriem vārdiem un kā Ernštreits, Karlsberga, Salmanis nolēma savu dzīvi saistīt ar valsts aizsardzību – par to var klausīties raidieraksta "Formā!" 16. epizodē.