Klasika +

Lokāciju menedžeri jeb filmēšanas vietu pārzinātāji ir viena no neredzamajām kino profesijām, bez kurām kino tapšana nebūtu iedomājama. Par šīs profesijas specifiku un izaicinājumiem, par nesen īstenotajiem projektiem, kā arī par Latvijas kā filmēšanas vietas potenciālu kā lokālā, tā starptautiskā mērogā - sarunā ar trim šī jomas pārstāvjiem: Ēriku Kibermani, Ingrīdu Nagli un producenti Dārtu Vijgriezi (Mistrus Media).

15. oktobrī nosvinēta pašmāju kino ainavai īpaša darba - Rīgā filmētās dāņu režisores Majas el Tūhī jaunākās filmas "Nezināmā sieviete" Baltijas pirmizrāde, ar kuru tika atklāts Rīgas Starptautiskais kino festivāls (Riga IFF). Maja el Tūhī Latvijas skatītājiem pazīstama kā vairāku Netflix seriāla "Kronis" sēriju režisore, un viņas jaunākā filma ir spriedzes un empātijas piepildīta drāma, skatītāju aizvedot uz nulle atbrīvoto Dāniju neilgi pēc Otrā pasaules kara noslēguma. 6. septembrī tā pirmzirādi piedzīvoja Venēcijas kinofestivālā, saņemot arī galveno balvu. Filma tapusi Dānijas un Zviedrijas filmu studiju "Nordisk Film" un Latvijas filmu studijas "Nafta Films" sadarbībā, un tās veidošanā iesaistījies plašs Latvijas kino profesionāļu loks, tai skaitā arī filmēšanas vietu Latvijā vadītāja Ingrīda Nagle.

Tas nav vienīgais liela apjoma starptautiskais projekts, kāda īstenošanā ir piedalījusies Latvijas profesionāļu komanda. Ērika Kibermaņa portfolio ir gan vietējie, gan starptautiskie filmu projekti, piemēram, Dienvidkorejas režisora Rjo Songvana (Ryoo Seung-Wan) pilnmetrāžas spriedzes filma Humint.

Tūlīt pēc 15. Saeimas vēlēšanu rezultātu noskaidrošanas Roberts Vilsons raidījumā "Grāmatu stāsti" uz sarunu par literatūru, politiku un pilsonisko līdzdalību aicina dzejnieci un žurnāla "Satori" redaktori Agnesi Radziņu, filozofi un Latvijas Universitātes pētnieci Līvu Rotkali, kā arī rakstnieku Māri Bērziņu. Raidījuma fonā – vēsturiskas vēlēšanas ar zemu aktivitāti un pārdomas par demokrātijas vērtību.

Sarunā viesi diskutē par to, ko literatūra sniedz sabiedrībai un kā tā ietekmē pilsonisko apziņu – vai dzeja un proza spēj mainīt valsts pārvaldi, vai arī tās galvenā nozīme ir atspoguļot un reflektēt kopīgo pieredzi? Tiek skarts arī jautājums par brīvās gribas ilūziju, autoru atbildību, izdevēju izvēlēm un propagandas riskiem literatūrā. Raidījums ievelk arī aktuālās diskusijās par Stambulas konvenciju, valodas lomu politikā un komunikācijas grūtībām starp varu un sabiedrību. Vai literatūra un filozofija spēj mainīt sabiedrību vai tomēr tikai palīdz to izprast? Klausieties raidījumu un meklējiet atbildes kopā ar raidījuma viesiem!

Raidījuma producente – Baiba Nurža.

Raidījumā "Mākslas vingrošana" ieskatāmies, kā mainās Latvijas mākslas dzīves ainava un ko nozīmē mākslas demokratizācija šodien. Mākslas kritiķis Vilnis Vējš uz sarunu aicinājis mākslinieci Evu Vēveri, mākslas kuratori un Mākslas stacijas "Dubulti" vadītāju Ingu Šteimani, kā arī mākslinieku un kuratoru Alekseju Beļecki. Sarunas centrā – Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā skatāmā izstāde "Poētiskais robotisms. Aero", kur skatītāji vairs nav tikai vērotāji, bet kļūst par līdzautoriem, mijiedarbojoties ar mākslas darbu un telpu.

Raidījumā tiek diskutēts arī par mākslas decentralizāciju un reģionu nozīmi – no radošajiem projektiem Strenčos līdz kopienu mākslai Sarkandaugavā. Vai skatītāja aktīva iesaiste maina mākslas būtību? Kur paliek autorība, ja darba tapšanā piedalās ikviens? Vai pastāv robeža starp mākslinieku un publiku?

Pārraides producente – Inga Saksone.

Kas veido uzņēmuma zīmolu, kādos apstākļos tas tiek mainīts un vai to ir nepieciešams darīt? Kādi piemēri Latvijā un pasaulē izgaismo zīmola nozīmi, tā spēku, un cik liela ietekme ir cilvēku atbildes reakcijai?

Par to diskutē jomas profesionāļi: Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas dizaina katedras vadītāja un "KID design" pārstāve Maija Rozenfelde, reklāmas aģentūras WKND partneris Edgars Pētersons, kā arī komunikācijas stratēģis Zigurds Zaķis.

Zīmola maiņu piedzīvojis arī Latvijas Sabiedriskais medijs, tāpēc sarunā eksperti komentē arī šīs pārmaiņas.

Pārraidi vada Ilze Dobele; raidījuma producente – Inta Pīrāga.

Šoreiz "Šņorbēniņos" – par Matīsa Gricmaņa "Rīkojumu Nr. 2", ko Dailes teātrī iestudējis režisors Valters Sīlis. Izrāde stāsta par Latvijas nesenās vēstures notikumiem – jāsaka, diezgan ekstrēmiem, jo demokrātiskā valstī parlamenta atlaišana nav ikdienišķa parādība.

Taču izrāde ir izpārdota un apspriesta visdrīzāk ne jau vēstures, bet šodienas dēļ. Kaut vai tā iemesla pēc, ka šodien politiķi teātrim draud ar tiesībsargājošu iestāžu uzmanību. Skaidrs, ka šādu skandālu katrs grib redzēt.

Protams, tas ir arī ļoti garšīgs kumosiņš diskusijai. Īpaši tāpēc, ka šis iestudējums kā politiskā teātra piemērs Latvijā ir arī retums.

Raidījuma autore, teātra zinātniece Zane Radzobe uz sarunu aicinājusi aktieri Lauri Subatnieku, kurš izrādē atveido visuzmanīgāk vēroto varoni, proti, Aināru Šleseru, teātra kritiķi Ati Rozentālu, kurš ikdienā ir arī žurnālists un ļoti cieši vēro Latvijas politiskās vides aktualitātes, un komunikācijas speciālisti, kura vienlaikus pārstāv inteliģenta skatītāja viedokli – Ingu Latkovsku.

Par ko liecina skandāli? Un vai Latvijas teātrī ar vārda brīvību viss kārtībā?

Pārraides producente – Sandra Ņedzvecka.

Kā dzejolis mainās, nonākot citā valodā, un vai atdzeja ir tikai oriģināla "otrais uzlējums", vai tomēr jauns mākslas darbs?

Par dzejas tulkošanas izaicinājumiem, atdzejotāja atbildību, literatūras un politikas attiecībām, kā arī par pasaules dzejas nonākšanu līdz latviešu lasītājam dzejnieks Roberts Vilsons raidījumā "Grāmatu stāsti" sarunājas ar dzejnieku, atdzejotāju un izdevniecības "Neputns" galveno redaktoru Raimondu Ķirķi, atdzejotāju, tulkotāju un redaktoru Denu Dimiņu un dzejnieci, starptautiskā dzejas festivāla "Page Break" rīkotāju Madaru Gruntmani-Dujanu.

Pārraides producente – Baiba Nurža.  

Diskusija teksta formātā pieejama portālā LSM.LV!

Maijā ik gadu lielākais kino profesionāļu burziņš atrodams omulīgā Francijas kūrortpilsētiņā – šogad jau 79. reizi norisinājās Starptautiskais Kannu kinofestivāls, kas tobrīd kļūst par galveno kino ekrānu pasaulē.

Katrai kino nozarē iesaistīto grupai festivāls ir redzams teju no pavisam atšķirīgas šķautnes. Žurnālisti un kritiķi redz un pieredz vienu Kannu pusi, kino režisori un aktieri citu, un producenti - vēl citu, lai arī rindās uz kinozālēm mēs visi nereti satiekamies. 

Uz Kannu kinofestivāla atskatu "Piejūras klimatā" aicināti gan producenti – kā pilnmetrāžai, tā īsmetrāžai –, gan kino veidotājus. Runājam par aizvadītā kinofestivāla iespaidiem, "Uļas" pirmizrādi, programmu "New producers Room", kā arī par bieži pilnmetrāžu spozmē nepamanīto – Baltijas īsfilmām gan Kannu kinofestivāla programmā, gan ārpus tās.  

Studijā viesojas producenti Inese Boka-Grūbe no studijas "Mistrus Media", Guntis Trekteris no studijas "Ego Media" un Dārta Krāsone, kā arī režisore Egija Smeile, kas šobrīd vēl studē Nacionālajā filmu skolā. 

Raidījuma producente – Ilze Medne.

Kāpēc sabiedrībā joprojām valda stereotipi, ka radošam darbam jābūt brīvi pieejamam? Vai, nemaksājot autoriem, mēs riskējam zaudēt profesionālo kultūru? Kā atrast līdzsvaru starp mākslas pieejamību un taisnīgu atlīdzību tās radītājiem?

Raidījumā "Klasika+" Anete Ašmane-Vilsone diskutēt par šiem un citiem jautājumiem aicinājusi AKKA/LAA pārstāvi Ievu Kolmani, režisori Kristu Burāni un zvērinātu advokātu Ivo Klotiņu.

Apspriežam dažādus piemērus: no mākslīgā intelekta rīku izmantošanas amatpersonu komunikācijā un dilemmas par nošu iegādi mūzikas nozarē līdz pat vēsturiskajai netaisnībai teātra vidē, kur režisori līdz šim likuma izpratnē netika atzīti par autoriem un nesaņēma atlīdzību par darbu atkārtotu izrādīšanu.

Eksperti uzsver – intelektuālais īpašums ir civilizētas sabiedrības stūrakmens, un, ja sabiedrībā netiks kultivēta cieņa un nodrošināts taisnīgs atalgojums kultūras radītājiem, Latvija ilgtermiņā riskē zaudēt savu profesionālo kultūru un tās kvalitāti.

Uzklausām arī komponista Andra Dzenīša, fotogrāfes Agneses Zeltiņas un arhitektūras nozares pārstāvju pieredzi par autortiesību problēmjautājumiem dažādās kultūras nozarēs.

Kā Rīga pārtop par īstu laikmetīgās mākslas galvaspilsētu? Par to mākslas kritiķis Vilnis Vējš sarunājas ar Rīgas Mākslas nedēļas galveno kuratori Elīnu Drāki, mākslas centra "kim?" programmas direktori Zani Onckuli un fotomākslinieku Filipu Šmitu, kura izstāde skatāma bijušās fabrikas "Veldze" telpās.

Diskusijā netrūkst arī intriģējošu jautājumu. Vai mūsdienu māksla kļūst atvērtāka un rotaļīgāka pēc ilgiem morāles un politikas gadiem? Kā orientēties notikumu bagātajā vasaras programmā un nepalaist garām spilgtākos mākslas brīžus? Klausieties un uzziniet, kāpēc šovasar Rīga kļūst par mākslas mednieku galamērķi!

Vasarā būs krietni jāiespringst!

Vēl pirms vasaras saulgriežiem Rīgas pilsētvidē vērojama rosība, kas liek domāt par Eiropas kultūras metropoļu pulsu: galerijas, pamestas fabrikas, biroju ēkas un pat kafejnīcas pārtop par laikmetīgās mākslas oāzēm. Šovasar īpašu uzmanību pelna trīs notikumi: Rīgas Mākslas nedēļa, festivāls "Ēdene" mākslas centrā "kim?" un Filipa Šmita fotoprojekts "Saules skūpsti" bijušās fabrikas "Veldze" telpās.

Jūlija sākumā mākslas dzīve Rīgā turpināsies ar laikmetīgās mākslas gadatirgu "Hanzas peronā". "Pagājušogad bija negaidīti liela apmeklētība, un šogad piedalīsies vēl vairāk galeriju – arī no Čikāgas, Austrumeiropas, Amerikas un Āzijas," norāda Zane Onckule. Šis tirgus ne tikai nostiprina Rīgu kā reģionālu mākslas tirdzniecības centru, bet arī veido platformu jaunu sadarbību un diskusiju dzimšanai.

"Gatavojāmies karstai, bet relaksētai vasarai, bet iznāk, ka mums būs krietni jāiespringst, lai visu redzētu un nepalaistu garām," ar smaidu rezumē raidījuma vadītājs Vilnis Vējš. "Šī vasara Rīgā piedāvā retu iespēju pieredzēt laikmetīgo mākslu visdažādākajās formās un vidēs – no rūpīgi kūrētām izstādēm līdz eksperimentālām performancēm, no intīmiem fotostāstiem līdz lieliem tirgus notikumiem. Atliek tikai atvērt acis, kartē iezīmēt maršrutus un ļauties pilsētas kultūras virpulim!"

Pārraides producente – Inga Saksone.

Saruna ir veltīta dizaina un roku darba attiecībām. Tas nav jautājums par amatnieciska roku darba nepieciešamību, jo ir skaidrs, ka tamlīdzīgas prasmes un unikāli ar rokām radīti priekšmeti būs nepieciešami vienmēr, ko pierāda gan gadatirgi, gan starptautiski projekti, kad izrādās, ka mūsu adītāju meistarība ir vajadzīga kādam okeāna otrā pusē.

Jautājums ir par profesionālu māksliniecisku izglītību saistībā ar tradicionālām amatnieciskām tehnoloģijām un roku darbu digitālā laikmetā. Mums šobrīd jāspēj uzminēt nākotne, vai profesionāla dizaina jomā darbosies tikai cilvēka prāta radošums + mākslīgais intelekts, un taustāmu produktu radīs laikmetīgas tehnoloģijas, vai tostarp, atsakoties no profesionālas apmācības darbā ar rokām, mēs neriskējam ko būtisku zaudēt, piemēram, savu identitāti.

Raidījumā sarunājas Latvijas Nacionalā kultūras centra mākslas izglītības eksperte Ilze Kupča, Liepājas Mūzikas mākslas un dizaina vidusskolas pasniedzēja Guna Poga, keramikas studijas "Informal Ceramics" īpašniece Astra Šēnberga