Nevienlīdzība ir korupcijas, vardarbības un sabiedrības neapmierinātības avots. Pētījumi liecina, ka pastāv tieša sakarība starp ienākumu sadales nevienlīdzības pakāpi un slepkavību skaitu. Ņemot vērā to, ka pēdējās desmitgadēs ienākumu atšķirība lielākajā daļā pasaules ekonomiku pieaug, ir vērts atcerēties, ka Eiropas valstu sabiedrības ir vienas no vienlīdzīgākajām pasaulē. Par to liecina Džini indekss, ar kuru mēra ienākumu vienlīdzību dažādās valstīs.

Jo augstāks ir Džini indekss, jo lielāka nevienlīdzība sabiedrībā. 2022. gadā Eiropas Savienībā (ES) vidējais rādītājs bija 29,6. Salīdzinājumam, ASV šis rādītājs tajā pašā gadā bija 41,3, bet Ķīnā 2021. gadā - 35,7. ES lielākās ienākumu atšķirības reģistrēja Bulgārijā (38,4), Lietuvā (36,2) un Latvijā (34,3). Labāka situācija bija Slovākijā, Slovēnijā, Čehijā un Beļģijā, kuru Džini koeficients bija zemāks par 25,0.

Kāpēc ES klājas labāk nekā citām pasaules lielvarām? Galvenokārt, pateicoties labklājības valstīm. Labklājības valstis visā blokā samazina nevienlīdzību par 42%, sniedzot tādus pakalpojumus kā izglītība, veselības aprūpe, pensijas un bezdarbnieku pabalstus. Tāpēc, lai mūsu sociālie modeļi izdzīvotu arī nākotnē, ir ļoti svarīgi finansēt šo labklājības valsti.

Taču laikā, kad ES vienlaikus risina vairākas krīzes, dalībvalstis cīnās, lai, tā teikt, savilktu galus. Tāpēc rodas jautājums: kur ņems naudu? Atbilde var būt tikai šāda: no tiem, kam ir nauda!

Finansiālā solidaritāte jau sen ir bijusi sabiedrisko debašu temats, taču joprojām nav rasts skaidrs risinājums. Kāpēc tas tā ir? Īstenošanas iespēju trūkuma dēļ? Politiskās gribas trūkuma dēļ? Starptautiskās koordinācijas trūkuma dēļ? Par to runājam Eiropas ziņu radiostaciju tīkla „Euranet Plus” veidotā raidieraksta „Ko Eiropa var sniegt?” sērijā.

Eiropas sievietes turpina ciest no diskriminācijas, un konservatīvie vēji, kas pūš Eiropas Savienībā, draud to vēl vairāk pasliktināt. Eiropas ziņu radiostaciju tīkla „Euranet Plus” raidierakstā „Ko Eiropa var sniegt?” šoreiz par, kā mazināt dzimumu diskrimināciju un veicināt sieviešu tiesību ievērošanu.

Vienlīdzīgas tiesības starp sievietēm un vīriešiem garantē ne tikai godīgu sabiedrību, bet arī pārtikušu un ilgtspējīgu sabiedrību. Eiropas Savienības novecojošā demogrāfija nozīmē, ka sievietēm ir jāpiedalās darba tirgū, lai nodrošinātu un pat uzlabotu mūsu produktivitāti, inovācijas un vispārējos ekonomiskos rādītājus.

Taču dzimumu statistika joprojām rada bažas. Sievietes joprojām atrodas ekonomiski neizdevīgā situācijā, jo salīdzinājumā ar vīriešiem ir ievērojamas atšķirības atalgojumā un pensijā (Eiropas Savienībā vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība ir 12,7 procenti). Viņas arī joprojām cieš no augsta līmeņa cita veida diskriminācijas, nemaz nerunājot par fizisko un seksuālo vardarbību (saskaņā ar ES Pamattiesību aģentūras nesen publicēto aptauju).

Katra trešā sieviete Eiropas Savienībā savas dzīves laikā ir piedzīvojusi fizisku vardarbību vai draudus un/vai seksuālu vardarbību. Un lietas nav labākas arī virtuālajā pasaulē, jo kompānija „Sensity AI” atzīmē, ka 96 procenti dziļviltojumu ir saistīti ar pornogrāfiju bez piekrišanas.

Pēdējos gados visā pasaulē pūš konservatīvs pretvējš, un Eiropas Savienība nav izņēmums. Vairākas Eiropas konservatīvākas valdības tirgojas par atbalstu strādājošām sievietēm vai tiesībām uz abortu. Plašsaziņas līdzekļos jaunās antifeministiskās ietekmeles iestājas par tradicionālām mājsaimniecēm, kas dzīvo pēc "tradicionālajām vērtībām".

Tomēr sieviešu atturēšana un kavēšana strādāt ārpus mājas tikai ierobežos sabiedrības ekonomiskās izredzes. Patiešām, pētījumi liecina, ka dzimumu līdztiesība darba tirgū var būtiski palielināt iekšzemes kopproduktu, norāda Pasaules Banka.

Dzimumu stereotipi var apgrūtināt sabiedrības virzību uz priekšu. Un, lai gan iepriekš ir panākts progress, konservatīvās kustības arvien vairāk pauž pretestību debatēm par stereotipiem skolās. Turklāt atsevišķas liberāļu kustības, kas mēdz iebilst pret valdības iesaistīšanos privātās lietās, piemēram, tiesībās uz abortu, arī kavē valsts iestāžu centienus.

Šīs tendences var redzēt, piemēram, Itālijā. Parmas Universitātes kultūras procesu socioloģijas pētniece un tīkla „Educating for Differences” viceprezidente Džūlija Selmi uzskata, ka šie trendi var kalpot tikai dzimumu stereotipu iemūžināšanai.

Abortu tiesību jautājums šajās debatēs ir priekšplānā un centrā, jo īpaši ņemot vērā dzimstības samazināšanos. Ungārijā sievietes tagad ir spiestas klausīties augļa sirdspukstus pirms aborta veikšanas. Bet ar to viss nebeidzas. Pēdējos gados labējās valdības arī vairākās citās dalībvalstīs ir ieviesušas lielus ierobežojumus abortu pieejamībai vai vismaz nolikušas klupšanas akmeņus sieviešu ceļā.

Nika Povža, komunikācijas direktore Slovēnijas nevalstiskajā organizācijā „8.marta institūts”, kas koncentrējas uz netaisnību izcelšanu un cilvēktiesību ievērošanu, plašāk par to stāsta kolēģiem no RTV Slovēnija. Jautājums ir: vai šie ierobežojumi attiecībā uz piekļuvi abortiem palielinās Eiropas Savienības dzimstību?

Andrea Erdošova, Bratislavas Paneiropas Universitātes tiesību profesore mūsu kolēģiem no Semantv pārliecinoši saka „nē”.

Bet ko Brisele var darīt, lai veicinātu lielāku sieviešu un vīriešu līdztiesību? Ieviešot dzimumu līdztiesību visās savās politikās, programmās un projektos, Eiropas Savienība jau ir palīdzējusi mainīt attieksmi Polijā, kolēģiem no Polskie Radio saka ekonomiste Kataržina Dučkovska-Małiša.

Eiropas iestādes ir pieņēmušas virkni likumu, kas atbalsta dzimumu līdztiesību un tiesības, un pieņēmušas virkni direktīvu par konkrētiem jautājumiem, piemēram, vienlīdzīgu atalgojumu, piekļuvi precēm un pakalpojumiem un pasākumiem pret vardarbību un uzmākšanos. Norāda Horvātijas ombuds dzimumu līdztiesības jautājumos Višņa Ļuboviča.

Lai gan sieviešu un viņu tiesību aizsardzībai ir pieņemti labāki likumi, to īstenošana bieži vien netiek īstenota —tā saka vairāki mūsu kolēģu aptaujātie eksperti. Tā tas ir, piemēram, ar tiesību aktiem par sieviešu aizsardzības rīkojumu Rumānijā. To kolēģiem no Radio Romania norāda Iolanda Beldianu, Brašovas Transilvānijas universitātes profesore un nevalstiskā organizācijas „Alternative Step” prezidente.

Līdzīgi situāciju savā valstī vērtē arī Igaunijas dzimumu līdztiesības un vienlīdzīgas attieksmes komisārs Kristians Veske.

Uz šī sarežģītā politiskā fona daudzi no novērotājiem, kurus esam dzirdējuši, zvana trauksmi par pretreakciju un atkāpšanos. Portugāles Sieviešu tiesību platformas prezidente Ana Sofija Fernandesa norāda, ka viens no soļiem atpakaļ, kas nesen tika apstiprināts, ir tāds, ka jaunā līdztiesības komisāre Hadža Labiba, atšķirībā no viņas priekšgājējas Helēnas Dalli, nevarēs pilnībā pievērsties šai jomai, jo Labibas portfelim ir pievienota sagatavotība krīzēm un vadība.

Bet ko jūs realitātē varat darīt, lai aizsargātu iegūtās tiesības, pat ja komisārs ir pilnībā nodevies līdztiesībai? Ietveriet šīs tiesības konstitūcijā – saka tiesību profesore Andrea Erdošova. Francija, Slovēnija un Spānija to ir izdarījušas, piemēram, tāpēc, ka konstitūcijas ir stabili likumdošanas instrumenti, kurus nevar viegli grozīt pat tad, ja mainās politiskais virziens.

Taču ar to gan ir par maz, uzskata Latvijas eksperte vardarbības ģimenē un cilvēktirdzniecības jautājumos Iluta Lāce. Mums ir arī jāsabalansē politiskā vara un spēcīga pilsoniskā sabiedrība.

Tam piekrīt Nika Povža, Slovēnijas „8.marta institūta” komunikācijas direktore. Viņa sniedz nelielu ieskatu par savas organizācijas kustību “Mana balss, mana izvēle”. Tā ir aizsākusies kā Eiropas pilsoņu iniciatīva.

Ja iniciatīva savāks vienu miljonu parakstu, tā var lūgt Eiropas Komisiju iesniegt tiesību aktu. Līdz šim iniciatīva ir sasniegusi 800 000 parakstu.

Protams, ir Eiropas likums, kas uzliek dalībvalstīm pienākumu ievērot Eiropas tiesību aktus un tādējādi novērst sieviešu tiesību atcelšanu. Tomēr, runājot par abortiem, viss nav tik vienkārši, jo tieši dalībvalstis ir atbildīgas par veselības aprūpi. Taču intervijā kolēģiem no „Euradio” Eiropas Parlamenta deputāte no Francijas Melisa Kamara uzstāj, ka ir veidi, kā to apiet.

Visbeidzot, izglītība ir svarīga, kā to ir uzsvēruši daudzi mūsu eksperti. Atgriežoties pie mūsu piemēra par abortiem, pierādījumi no visas pasaules liecina, ka informācija un izglītošana ir efektīvāks veids, kā samazināt abortu skaitu.

Bet bulgāru rakstniece un žurnāliste Joanna Elmija uzsver, ka galu galā no mums visiem ir jānodrošina godīga un vienlīdzīga attieksme pret sievietēm un vīriešiem.

Pēdējo desmit gadu laikā nekustamā īpašuma cenas visā Eiropā ir strauji pieaugušas. Tas ir padarījis mājokļu pieejamību par būtisku problēmu daudziem Eiropas iedzīvotājiem, no kuriem daļa ir izgājuši ielās, lai paustu savu neapmierinātību. Šī mājokļu krīze ir vērojama visās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs, jo īpaši pilsētās, taču atsevišķās vietās tā izpaužas smagāk. 

Laikā no 2010. gada līdz 2024. gada otrajam ceturksnim vidēji visā blokā mājokļu cenas pieauga par 52%, bet īres maksa - par 25%. Deviņās ES dalībvalstīs mājokļu cenas kopš 2010. gada ir pieaugušas vairāk nekā divas reizes.

Tikmēr mājsaimniecību ienākumi uz vienu locekli laikā no 2013. līdz 2021. gadam pieauga tikai par 14%, uz ko norādīja arī 32 gadus vecā horvātiete Ana. „Risinājums ir palielināt algas. Dzīvokļu cenas ir pieaugušas, dzīvokļu iegāde un īre, komunālo pakalpojumu izmaksas un dzīves dārdzība kopumā ir palielinājusies. Šis cenu pieaugums neatspoguļojas algu palielinājumā.”

Tā rezultātā ir ievērojami audzis pieprasījums pēc mājokļu subsīdijām, rindas uz sociālajiem mājokļiem ir ļoti garas, un līdz ar to aug arī iedzīvotāju neapmierinātība.

Eiropas ziņu radiostaciju tīkla „Euranet Plus” raidierakstā „Ko Eiropa var sniegt?” pievēršamies mājokļu pieejamības jautājumam.

Kāpēc izmaksas strauji pieaug?

Viens no galvenajiem iemesliem pieejamu mājokļu trūkumam ir tas, ka valstis un pašvaldības pēdējās desmitgadēs ir samazinājušas savus ieguldījumus būvniecībā. Tās ir atstājušas piedāvājuma un pieprasījuma pārvaldību tirgus ziņā, un tas ir izraisījis pieejamu mājokļu piedāvājuma samazināšanos. Tajā pašā laikā bankas vairs ne tik ļoti vēlas aizdot naudu nekustamo īpašumu iegādei.

Tā tas ir daudzās ES dalībvalstīs, tostarp Īrijā, Portugālē un arī Grieķijā, kā noskaidrojās mūsu kolēģu sarunā ar uzņēmuma „E-Real Estate” prezidentu Temistoklu Bakasu.

Papildu faktors, kas ir negatīvi ietekmējis mājokļu cenas, jo īpaši pilsētās, ir īstermiņa īre, kas paredzēta tūristiem. Daudzās pilsētās šis mājokļu cenu pieaugums – un ģentrifikācija kopumā – ir izspiedis ilglaicīgos iedzīvotājus, jo īpaši rajonos ar zemiem ienākumiem.

Portugāļu ekonomists Migels Salema ir pētījis mājsaimniecību pieaugošos izdevumus par mājokli. „„Normāls” Lisabonas iedzīvotājs ar vidējiem ienākumiem pilsētniekam tagad iztērē vairāk nekā 50% no saviem ienākumiem, lai īrētu vienistabas dzīvokli,” norāda Salema.

Tālejošs kaitējums

Mājokļu pieejamības jautājums ir ārkārtīgi jutīgs, jo tas ir cieši saistīts ar sociālajiem, ekonomiskajiem un kultūras faktoriem, kas tieši ietekmē cilvēku dzīvi. Mājoklis ir būtisks indivīdu un ģimeņu stabilitātei un labklājībai, un to vēl vairāk apliecināja Covid-19 pandēmija.

Pieklājīga mājokļa nepieejamība pastiprina nabadzības un atstumtības apburto loku, jo cilvēki bez stabila mājokļa bieži saskaras ar daudziem citiem nelabvēlīgiem apstākļiem, piemēram, sliktu veselību un zemāku izglītības līmeni. To visvairāk izjūt ne tikai mazāk aizsargātie sabiedrības locekļi, bet arī jaunieši.

Mājokļu krīze ir pastiprinājusi sabiedrības politisko sašķeltību. Galēji labējās partijas to ir veiksmīgi izmantojušas, padarot sociālo mājokļu jautājumu par savu jauno jājamzirdziņu un nosodot jebkādu prioritāšu piešķiršanu imigrantiem.

Tomēr daudzi ārvalstnieki izvēlas šāda veida mājokļus tāpēc, ka parastajā mājokļu tirgū viņi saskaras ar lielu diskrimināciju un aizspriedumiem. Turklāt arī piekļuve sociālajiem mājokļiem viņiem bieži vien ir sarežģīta. Birokrātija var būt ārkārtīgi apgrūtinoša, skaidroja Ema Ignecoju no Rumānijas Juridisko resursu centra.

To apstiprināja arī Rado Sloboda, kurš ir ilggadējs nevalstiskās organizācijas „Amnesty International Slovakia” direktors. Viņš paskaidroja, ka Slovākijā ļoti bieži pilsētas un pašvaldības rada birokrātiskus šķēršļus, kas samazina iedzīvotāju iespējas iegūt īres mājokli.

Vajadzību maiņa

Bet atgriezīsimies pie visu šo problēmu avota: tirgus, kas ir pārāk dārgs un neatbilst Eiropas iedzīvotāju vajadzībām.

Pašreizējais nekustamo īpašumu piedāvājums Eiropā neatbilst mājokļu pieprasījuma izmaiņām. Piemēram, jaunieši tagad biežāk izvēlas mainīt dzīvesvietu, jo palielinās viņu finansiālās iespējas un mainās vajadzības. Tas ir novērojams arī Bulgārijā, pastāstīja nekustamā īpašuma tirgus eksperts Dobromirs Ganevs.

Daudzās ES dalībvalstīs piemērotu mājokļu trūkums piespiež jauniešus dzīvot ilgāk pie vecākiem, un tam ir tālejošas sekas, stāsta Migels Salema.

Turklāt, ņemot vērā Eiropas iedzīvotāju novecošanos, pieaug arī vajadzība pēc mājokļiem, kas ir piemēroti vecākiem cilvēkiem. Šādi cilvēki meklē vienkāršākas, vienstāvu būves, kas ir pielāgotas viņu vajadzībām un mobilitātes prasībām.

Savukārt digitalizācijas ietekmē mums ir nepieciešama mazāka dzīves telpa. Vismaz tā uzskata vācu arhitekte Angelika Lasa.  Viņa arī uzskata, ka ir jādomā par esošo īpašumu renovāciju, galveno uzmanību pievēršot vienai ģimenei paredzētu māju pārveidošanai par daudzdzīvokļu mājām.

Ko Eiropa var darīt?

Neraugoties uz to, ka mājokļu jautājums ir valstu kompetencē un ES šajā jomā nav gandrīz nekādu pilnvaru, Brisele to uztver ļoti nopietni. Pierādījums tam ir Eiropas Komisijā (EK) izveidotais jaunais portfelis, kas atbildēs par mājokļiem.

Enerģētikas un mājokļu komisāram Danam Jergensenam ir uzticēts izstrādāt Eiropas pirmo pieejamu mājokļu plānu.

Jergensena garajā darāmo darbu sarakstā ir arī Eiropas stratēģija mājokļu būvniecībai un Eiropas mēroga ieguldījumu platforma pieejamu un ilgtspējīgu mājokļu jomā. Turklāt viņam ir uzdots risināt sistēmiskās problēmas, kas ir saistītas ar īstermiņa īri. 

Lai ES veicinātu ieguldījumus mājokļu jomā, tā varētu izveidot iepriekš minēto ieguldījumu platformu sadarbībā ar Eiropas Investīciju banku.

Koimbras Universitātes Sociālo pētījumu centra pētniece Ana Kordeiru-Santuša norādīja, ka Brisele, uzspiežot stingru fiskālo disciplīnu dalībvalstīm un vienlaikus sagaidot, ka tās nodrošinās saviem iedzīvotājiem pieejamus mājokļus, nonāk pretrunā. Tomēr viņa uzskata, ka ir veidi, kā to apiet.

Sekmēt mājokļu pieejamību ir tik sarežģīts uzdevums, ka visi centieni ir apsveicami. Koordinēta rīcība visos līmeņos – no vietējā līdz Eiropas līmenim -, iesaistot vistiešāk skarto personu pārstāvjus, kā arī publiskā un privātā sektora pārstāvjus, būs ļoti svarīga, ja vēlamies, lai šis aktuālais jautājums paliktu politiskajā dienaskārtībā.

Šajā Eiropas ziņu radiostaciju tīkla „Euranet Plus” raidieraksta „Ko Eiropa var sniegt?” epizodē aplūkojam, kā mēs varētu labāk aizsargāt mazāk kvalificētos darbiniekus straujo tehnoloģiju pārmaiņu apstākļos, lai viņiem Eiropā būtu iespēja uzplaukt.

Mūsdienu pasaule tehnoloģiski mainās ātrāk nekā jebkad iepriekš. Šī tehnoloģiskā attīstība kopā ar ekonomikas globalizācijas sekām rada grūtības daļai Eiropas Savienības darba ņēmēju, jo ​​īpaši tiem, kuri strādā zemākas kvalifikācijas amatos. Daudzi no šiem darbiniekiem uzskata, ka viņu darbu šīs izmaiņas apdraud, jo īpaši automatizācija.

Tas jo īpaši attiecas uz tiem, kuri veic ikdienišķu roku darbu un vienkāršus, atkārtotus uzdevumus, kurus vieglāk aizstāt ar jaunām tehnoloģijām vai robotiem.

Portugāles Mākslīgā intelekta asociācijas prezidente Goretti Mareiruša stāsta par paredzamo ietekmi.

„Ir Pasaules ekonomikas foruma ziņojums, kurā teikts, ka līdz 2027. gadam tiks ietekmēti 23 procenti profesiju. Šajā pētījumā, ja nemaldos, tiek lēsts, ka pazudīs 14 miljoni darba vietu.”

Vesela Eiropas iedzīvotāju daļa, tostarp daudzi tās neaizsargātākie pilsoņi, jūtas nedroši un pamesti novārtā. Un par to būtu jāaizdomājas visiem, neatkarīgi no tā, vai tas cilvēku skar tieši vai nē, jo pastāv iespējamība, ka pārmaiņas radīs dziļus sociālos traucējumus.

Pieaugošā plaisa starp tiem, kas tiek uzskatīti par globalizācijas un tehnoloģisko pārmaiņu “uzvarētājiem” jeb  bieži vien augstāk kvalificētiem darbiniekiem – un “zaudētājiem” jeb nekvalificētiem strādniekiem, kuri var justies atstumti no sabiedrības, var saspīlēt sociālās attiecības. Tas var izraisīt polarizāciju, aizvainojumu, sociālās kohēzijas sabrukumu un uzticības samazināšanos valsts iestādēm.

Daudzi nekvalificēti darbinieki jau uzskata, ka tradicionālās politiskās partijas, īpaši tās, kas pārstāv centriskus uzskats, vairs nepārstāv viņu intereses. Mēs redzam no tā izrietošu pāreju uz populistu līderiem, kuri noraida „status quo”. Ievērojams skaits šo kustību atrodas politiskā spektra galēji labējā galā un daudzas no šīm partijām ir eiroskeptiķi. Viņi bieži izmanto strādnieku neapmierinātību, solot atjaunot darbavietas, ierobežot imigrāciju – kas pamatoti vai nepamatoti tiek uzskatīta par konkurenci – un izaicina “elites” īstenoto globālo politiku.

Kā labāk aizsargāt mazāk kvalificētos darbiniekus straujo tehnoloģiju pārmaiņu apstākļos, lai viņiem Eiropā būtu iespēja uzplaukt?

Eiropas Savienībai nākas aptvert, ka pat mūsu ierastais sabiedrotais ASV varētu kļūt par konkurentu vai vienkārši izvēlēties nesadarboties. Kā redzējām iepriekšējā epizodē, jaunajā pasaules kārtībā valda lielāka nenoteiktība un alianses ir kļuvušas nestabilākas.

Laika gaitā no administrācijas uz administrāciju ASV ārpolitikā pastāvīgums nav bijis īpaši novērojams. Tā uzskata Čehijas politiķe un pieredzējusi Eiropas diplomāte Jana Hibaškova.

„Ir vajadzīgs ilgs laiks, lai saprastu, kāda ir problēma ar ASV un tās diplomātiju. Tā ir diezgan nestabila. Tā pūš karstu un aukstu. Irāka Buša vadībā ir viena lieta, Irāka Obamas vadībā un Irāka Trampa vadībā atkal ir kaut kas cits. Katrs rīkojas tieši pretēji iepriekšējam, kas pēckara stabilitātes ziņā ir briesmīgi.”

Tāpēc, tuvojoties ASV prezidenta vēlēšanām, kas notiks 5.novembrī, eiropieši aiztur elpu, gaidot, ko varētu nest nākamie četri gadi.

Šajā „Euranet Plus” raidieraksta „Ko Eiropa var sniegt?” epizodē žurnālisti no Eiropas Savienības radiostaciju tīkla ir lūguši novērotājus un ekspertus izklāstīt mūsu transatlantiskā partnera vēlēšanu iznākuma iespējamo ietekmi uz Eiropas Savienību.

Prezidenta izvēle šoreiz piedāvā īpaši izteiktu kontrastu starp vīrieti, republikāņu kandidātu Donaldu Trampu un sievieti, demokrātu sāncensi Kamalu Harisu. Daudziem Eiropā Harisa ir paredzamāks un ērtāks risinājums. Tā intervijā  izteicās Eiropas Parlamenta viceprezidents Niku Štefanuta.

Nav pārspīlēti teikt, ka Donalda Trampa bieži vien nepastāvīgās pozīcijas viņa pirmajā pilnvaru termiņā apgrūtināja dzīvi gan Eiropas Savienībai, gan NATO. Paredzams, ka republikāņu kandidāts virzīsies uz priekšu ar savu "Amerika pirmajā vietā" politiku, kas pilnībā koncentrējas uz pašas Amerikas interesēm. Tā ir neiejaukšanās, kas robežojas ar izolacionismu ārlietās, un tas ir apvienots ar lielu devu ekonomiskā protekcionisma.

Runājot par NATO, republikāņu kandidāts ne reizi vien ir teicis, ka plāno izstāties no 75 gadus vecās alianses, un šo solījumu viņš nav atmetis. Sagaidāms, ka viņš vismaz pārveidos NATO atbilstoši viņa vīzijai par Ameriku, kas iesaistās mazāk un lūgs Eiropas valstīm uzņemties lielāku slogu — vai tas būtu finansiāls vai militārs. Tikmēr ASV Demokrātu partijas ārpolitika vēsturiski ir bijusi līdzīga Eiropas Savienības ārpolitikai.

Pēc Portugāles Katoļu universitātes Lietišķo studiju centra direktora Rikardu Fereiras Reisa domām, demokrāte Kamala Harisa varētu atrast ideālu līdzīgi domājošu partneri Eiropas Komisijas prezidentē Urzulā fon der Leienā.

Putina iebrukums Ukrainā bija spēcīgs modinātāja zvans, runājot par Eiropas gatavības trūkumu konfliktiem. Kā skaidro Antonio Zotti, pētnieks un mācībspēks Katoļu Svētās Sirds universitāte Milānā, galvenais Donalda Trampa uzvaras risks eiropiešiem ir tas, ka Tramps liek savu naudu tur, kur viņam ir mute, un iziet uz kontaktu ar Maskavu, lai izbeigtu karu. Šāda ideja izskanējusi vairakkārt.

Šāds solis ļautu viņam ne tikai pārtraukt līdzekļu novirzīšanu Ukrainas aizsardzībai, bet arī gūt politiskos laurus kā miera uzturētājam. Un tās, kā stāsta Zotti, būtu sliktas ziņas Eiropai vairākos iemeslu dēļ.

Savukārt Kamala Harisa uzvaras gadījumā sekos sava demokrātu priekšteča prezidenta Džo Baidena pēdās un turpinās sniegt ASV atbalstu Ukrainai, kā viņa to tikšanās laikā septembra beigās norādīja Ukrainas prezidentam Volodimiram Zelenskim.

Covid-19 pandēmija, karš Ukrainā un tai sekojošā enerģētikas krīze – tas viss pēdējos gados ir skāris Eiropas Savienību un palīdzējis eiropiešu prātiem koncentrēties uz tik daudz piesaukto stratēģiskās autonomijas koncepciju. Proti, spēju darboties autonomi, neatkarīgi no citām pilnvarām galvenajās politikas jomās.

Pats par sevi saprotams, ka potenciāla Trampa otrā termiņa iespējamība šajā ziņā palielina spiedienu. Taču Dimitars Drinkovs, Bulgārijas Rakovska Nacionālās aizsardzības koledžas doktorants, saka, ka arī Harisas uzvaras gadījumā Eiropai nevajadzētu atdusēties uz lauriem.

Eiropas Savienības kopīgā apziņa par reāliem aizsardzības draudiem tās kontinentam, jo ​​īpaši iespējamība, ka ASV vājinās saistības pret NATO, noteikti ir spēcīgs stimuls Eiropai rīkoties. Tomēr jāatzīmē, ka neviena ASV administrācija, visticamāk, neatbalstīs Eiropas Savienības aizsardzības plānus, kas balstīti “dari pats” politikā. Eiropa joprojām ir nozīmīgs pircējs Amerikas ieroču rūpniecībai, jo aptuveni 55 procentus no Eiropas valstu ieroču importa no 2019. līdz 2023. gadam piegādāja ASV.

Un atgūt iekavēto aizsardzībā, maigi izsakoties, nebūs iespējams vienā naktī... Steiga gan varētu būt mazāka, ja uzvarēs Harisa, kas, protams, būtu labi. Jo, ja Eiropas Savienība vēlas atgūt iekavēto, tai ir jāsagatavojas, un dalībvalstīm jāvienojas par prioritātēm, kas gan jau tagad ir sarežģīti...

Kā jau minējām iepriekš, jauna Trampa ekonomiskā protekcionisma kārta saskaņā ar saukli “Amerika pirmajā vietā” var smagi skart Eiropu, izraisot vēl vienu tirdzniecības tarifu karu.

Taču pat demokrāta Džo Baidena laikā ASV ir ieviesušas milzīgu korporatīvās labklājības programmu — Inflācijas samazināšanas likumu — 737 miljardu dolāru klimata likumprojektu, kas nodrošina subsīdijas un nodokļu atlaides ieguldījumiem tīrās tehnoloģijās. Tas ir ietekmējis Eiropas uzņēmumu piesaisti ASV, tādējādi novirzot investīcijas prom no Eiropas, norāda doktors Petars Popovičs, Zagrebas Politikas zinātnes fakultātes asociētais profesors.

Tas nozīmē, ka vairākos būtiskos ekonomikas jautājumos — stratēģiskā sāncensība ar Ķīnu, vietējās ražošanas aizsardzība, piekļuve stratēģiskām tehnoloģijām un tā tālāk — demokrāti un republikāņi ir cieši saistīti. Tāpēc neatkarīgi no vēlēšanu iznākuma pastāv reāls paaugstinātas konkurences risks starp Eiropu un ASV.

Daudzi eksperti, kurus uzklausījām, gatavojot epizodi, uzskata, ka Eiropas Savienības līderiem vajadzētu likt "Eiropu pirmajā vietā", kad vien tas nepieciešams, lai saglabātu bloka konkurētspēju nākamajās desmitgadēs. Tā Briseles pasūtītajā ziņojumā nesen uzsvēra bijušais Eiropas Centrālās bankas vadītājs Mario Dragi.

Piemēram, attiecībā uz Ķīnu, Eiropas Savienībai vajadzētu uzdrīkstēties atšķirties no ASV. Tā saka Kamils ​​Zajačkovskis, Varšavas Universitātes Eiropas centra direktors. Zajačkovskis uzskata, ka Eiropas centieni pēc stratēģiskās autonomijas nevar ļaut tai atteikties no tik vērtīga izejvielu un rūdas avota, kas ir ļoti svarīgs digitalizācijai.

ASV prezidenta vēlēšanas, saprotams, rada lielu nenoteiktību ne tikai ASV, bet arī šajā okeāna pusē. Un, ja 2025.gads atnesīs Trampa otro prezidentūru, Eiropas Savienībai būs jāsagatavojas turpmākām pārmaiņām ASV ārpolitikā un tirdzniecības politikā, nemaz nerunājot par iespējamo atteikšanos no sadarbības klimata un zaļās pārejas jomā.

Donalds Tramps, visticamāk, arī mēģinātu apiet Briseli un tā vietā koncentrētos uz populistu līderiem, vienlaikus sadarbībā ar Vāciju un citiem ilgtermiņa sabiedrotajiem biežāk izmantojot darījumu veida un piespiešanas pieeju. Taču bijušais Slovākijas premjerministrs Eduards Hegers uzskata, ka mums ir viss, kas nepieciešams, lai globālā mērogā stāvētu uz savām kājām.

Kā atzīmē Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošā pētniece Žaneta Ozoliņa, lai kas arī notiktu 5.novembrī, abi partneri neapšaubāmi turpinās sadarboties arī ikdienā. Tātad, abām pusēm otrs ir dabisks sabiedrotais...

Savā ārpolitikā Eiropas Savienība (ES) ir jāpanāk smalks līdzsvars starp ekonomisko un militāro drošību un savas identitātes saglabāšanu. Eiropas ziņu radiostaciju tīkla „Euranet Plus” raidierakstā „Ko Eiropa var sniegt?” šajā sērijā pievēršamies Eiropas Savienības ārpolitikai.

Jauno tehnoloģiju un transporta attīstība ir veicinājusi pasaules globalizāciju. Tas padara pasauli savstarpēji ciešāk saistītu, bet arī sarežģītāku un nedrošāku.

Eiropas Savienība pēdējā laikā ir saskārusies ar vairākiem izaicinājumiem, kas ir likuši tai pārdomāt savu ārpolitiku, - Covid-19 pandēmija, Krievijas karš Ukrainā un enerģētikas krīze. Šķiet, ka viena krīze nomaina otru, tāpēc nav brīnums, ka žurnālistu intervijās bieži izskan nesen radītais vārds „permakrīze”, ar ko apzīmē pastāvīgu vai ilgstošu krīzi. Konflikti, ekonomiskā nevienlīdzība un sabiedrības polarizācija šobrīd dominē ziņās gan valstu, gan Eiropas, gan starptautiskā līmenī.

Šajā iepriekš nepieredzēta līmeņa izaicinājumu kontekstā mūsu vēsturiskās alianses kļūst arvien trauslākas. Tikmēr ir parādījušās jaunas reģionālās un globālās lielvaras. Tāpēc šajā raidījumā uzzināsim, ko Eiropas eksperti un iedzīvotāji sagaida no Briseles ārpolitikas jomā.

Šī tā dēvētā permakrīze ir izraisījusi būtiskas pārmaiņas domāšanā visā Eiropā, liekot pārvērtēt sen iesakņojušos uzskatus un principus, piemēram, ekonomiskās savstarpējās atkarības un liberālisma principus. Arvien vairāk tiek atzīta nepieciešamība Eiropai būt autonomākai visos iespējamos veidos.

Eiropas ziņu radiostaciju tīkla „Euranet Plus” veidotajā raidierakstā „Ko Eiropa var sniegt?” šoreiz runājam par digitālo nevienlīdzību.

Lielākajai daļai cilvēku mūsdienās digitālie rīki un mediji ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa, daži pat teiktu, ka pārāk liela, jo šķiet, ka daudzi nevarētu bez tiem dzīvot. Lielākā daļa Eiropas Savienības iedzīvotāju ir sajūsmā par tehnoloģiju attīstību, ko nodrošina sabiedrības digitalizācija. Jūlija sākumā publicēta aptauja liecināja, ka gandrīz trīs ceturtdaļas eiropiešu uzskata – ikdienas sabiedrisko un privāto pakalpojumu digitalizācija atvieglo viņu dzīvi. Taču 23% aptaujāto tā nedomā.

Iespējams, ka šie cilvēki ir daļa no grupas, kuru ietekmē tehnoloģiskā plaisa Eiropas sabiedrībā, ko dēvē par „digitālo nevienlīdzību”. Tā izslēdz veselas sabiedrības grupas – vecākus, mazāk izglītotus, nabadzīgākus, izolētākus. Īsāk sakot, šie cilvēki neizmanto datorus vai citas digitālās ierīces, dod priekšroku skaidras naudas maksājumiem, izmanto papīra formāta dokumentus un viņiem ir ierobežota piekļuve internetam.

Mūsu kolēģi tikās ar dažiem no šiem cilvēkiem Bulgārijas Stara Zagoras pilsētā.

„Es dodu priekšroku skaidras naudas maksājumiem, iespējams, tāpēc, ka piederu vecākajai paaudzei un nepietiekami orientējos tehnoloģijās. Varbūt skaidra nauda ir ērtāka,” sacīja kāda kundze.

„Es maksāju skaidrā naudā. Man tā ir ērtāk. Dažās valsts iestādēs es izmantoju arī norēķinu karti,” sacīja kāds vīrietis.

Bavārijas Digitālās transformācijas pētniecības institūta vadītājs Rolands Štircs paskaidroja, ka digitālajai plaisai var būt dažādi veidi.

„Ne visiem ir, piemēram, viedtālrunis vai interneta pieslēgums, tāpēc pastāv digitālā plaisa aprīkojuma ziņā. Vēl viena joma, kurā var pastāvēt digitālā plaisa, ir digitālās prasmes jeb spējas, zināšanas un attieksme, kas nepieciešama, lai pārdomāti un patstāvīgi izmantotu informācijas un komunikācijas tehnoloģijas un lai tās izmantotu uzdevumu veikšanai, problēmu risināšanai, informācijas organizēšanai vai sadarbībai ar citiem. Arī šajā jomā Eiropā pastāv atšķirības ne tikai starp dažādu valstu iedzīvotājiem, bet arī pašu valstu iekšienē, piemēram, Vācijā,” sacīja Štircs.

Problēma ir tāda, ka šie faktori bieži vien sakrīt, un ar to var izskaidrot, kāpēc lauku apvidos ir mazāk cilvēku ar digitālajām prasmēm, sacīja nevalstiskās organizācijas „World Vision” nodaļas Rumānijā izpilddirektore Mihaela Nabera.

Tehnoloģiju ieviešana aizņem arvien vairāk laika

Interesanti, ka digitālo tehnoloģiju ieviešana faktiski notiek līdzīgi kā citu savulaik jaunu tehnoloģiju, piemēram, stacionāro tālruņu un televizoru, ieviešana. Tas notiek šādi: kad „novatori” jeb turīgākie un izglītotākie cilvēki ir pieņēmuši jauno tehnoloģiju, tā pāriet uz jaunākiem sabiedrības slāņiem un/ vai cilvēkiem ar salīdzinoši augstu izglītības līmeni. Pēc tam tā izplatās „agrīnajā vairākumā”, kas ir konservatīvāki, bet aktīvāki un atvērtāki idejām. Visbeidzot, tā nonāk līdz pēdējai grupai – atpalicējiem. Tie vienmēr ir visvecākie, vismazāk izglītotie un viskonservatīvākie.

Mojca Štruca, kura Slovēnijas Digitālās pārveides ministrijā rūpējas par digitālo iekļaušanu, saka, ka, tehnoloģijām kļūstot sarežģītākām, jaunu tehnoloģiju ieviešana aizņem vairāk laika. Tas notiek visā Eiropas Savienībā, un, jo lielāka un dziļāka ir digitālā plaisa sabiedrībā, jo ilgāks ir šis cikls un lielāka negatīvā ietekme uz sabiedrību. To ilustrē arī situācija Vācijā, ko skaidroja Rolands Štircs.

Kavēšanās apgūt tehnoloģijas rada tālejošas sekas dažādos dzīves aspektos - sociālajā, ekonomiskajā, izglītības un, visbeidzot, arī politiskajā jomā. Pirmkārt, tas var novest pie izolētības, jo īpaši vecāka gadagājuma iedzīvotāju, lauku kopienu un mājsaimniecību ar zemiem ienākumiem vidū. To var pastiprināt sava veida kultūras plaisa starp tiem, kas ir tehnoloģiski zinoši, un tiem, kas nav tehnoloģiski zinoši. Otrkārt, runājot par ekonomisko ietekmi, tehnoloģiju plaisa var izpausties kā digitālo prasmju trūkums, kas ir būtisks, lai gūtu panākumus mūsdienu izglītības sistēmās.

Pēc tam cilvēki, kuriem nav šo prasmju, nonāk neizdevīgākā situācijā, jo darba tirgus arvien vairāk pieprasa digitālās prasmes. Tāpēc darbs, ko šie cilvēki iegūst, būs zemāk atalgots, tādējādi nostiprinot nabadzības un nepietiekamas nodarbinātības ciklu un pastiprinot viņu atstumtību.

Visbeidzot, kopienas ar ierobežotu piekļuvi tehnoloģijām ir īpaši neaizsargātas pret dezinformācijas, viltus ziņu un populistiskas retorikas ietekmi, norādīja politologs Hristo Pančugovs.

Eksperti uzskata, ka šāda situācija ir biežāk sastopama mazāk regulētās informācijas vidēs.

Atšķirību novēršana

Lai mazinātu digitālo plaisu, ir vajadzīgi ieguldījumi infrastruktūrā, izglītībā un sociālajās programmās, lai nodrošinātu visiem iedzīvotājiem vienlīdzīgu piekļuvi digitālajiem resursiem. Tāpēc Eiropas Savienība ir uzsākusi iniciatīvu „Digitālā desmitgade”, kas ir vērsta uz digitālo prasmju uzlabošanu, digitālo infrastruktūru, uzņēmumu digitalizāciju un publisko pakalpojumu digitalizāciju. Tajā ir izvirzīti vērienīgi mērķi Eiropai līdz 2030. gadam, tostarp panākt, ka 80% iedzīvotāju ir digitālās prasmes, visām mājsaimniecībām ir ātrs interneta pieslēgums un 75% uzņēmumu izmanto mākoņdatošanu, mākslīgo intelektu un lielos datus.

Tomēr jūlijā publicētajā Eiropas Komisijas progresa ziņojumā par „Digitalizācijas desmitgadi” norādīts, ka Eiropas Savienība nesasniegs savus mērķus ar pašreizējiem dalībvalstu centieniem. Ziņojumā norādīts, ka netiek atvēlēts pietiekami daudz līdzekļu digitālajām prasmēm, labam interneta pieslēgumam, mākslīgajam intelektam un datu analīzei.

Aplēses liecina, ka investīciju deficīts ir ievērojams: lai sasniegtu 2030. gada mērķus, varētu būt nepieciešami papildu 477 miljardi eiro gadā. Eiropas Savienība arī saskaras ar informācijas un komunikāciju tehnoloģiju speciālistu trūkumu, neraugoties uz vērienīgajiem mērķiem apmācīt vairāk cilvēku.

Ietekme vēl nav skaidra

Lai gūtu labumu no digitālajām tehnoloģijām, nepietiek tikai ar to, ka tās ir pieejamas cilvēkiem. Būtībā digitālās tehnoloģijas ir pieejamas ikvienam. Lai tās pareizi izmantotu un gūtu maksimālu labumu, tagad ir nepieciešams vairāk prasmju.

Iespējams, ka Eiropas nākamās paaudzes spēs lietot planšetdatoru, vēl pirms iemācīsies runāt. Taču mēs pamazām sākam apzināties arī digitalizācijas negatīvo ietekmi un nepieciešamību izglītot cilvēkus par to.

Digitālo tehnoloģiju ieviešana sev līdzi nes virkni izaicinājumu. Ja pieņemam, ka agrāk vai vēlāk fiziskā piekļuve tehnoloģijām būs diezgan labi nodrošināta visā Eiropas Savienībā, vai mēs varam izveidot atbildīgu un ilgtspējīgu digitālo sabiedrību? Vai mēs izprotam digitalizācijas pārveidojošā spēka apjomu, mērogu un ātrumu?

Sīčs Zoltāns, kurš specializējas digitālajā un mediju izglītībā un vada Izglītības departamentu Kāroli Esterhāzi Katoļu universitātē Ungārijā, sniedza negatīvu vērtējumu par mūsu valstu spēju tikt galā ar situāciju, jo īpaši attiecībā uz lielajiem tehnoloģiju uzņēmumiem.

Daudzējādā ziņā šī transformācija ir vēl spēcīgāka nekā iepriekšējās tehnoloģiskās revolūcijas. Tai ir potenciāls apdraudēt mūsu demokrātiju, sociālo kohēziju un vērtības.  Mēs esam runājuši par populisma pieauguma risku, ko rada sociālie plašsaziņas līdzekļi, taču pastāv arī manipulācijas un politiskās iejaukšanās risks. Pētījumi liecina, ka Kremļa tā dēvētās hibrīdkara stratēģijas pret Eiropas Savienību ietvaros Maskava pārpludina sociālo tīklu „Facebook” un citas platformas ar propagandu un viltus ziņām. To mērķis ir šķelt eiropiešus tādos aktuālos jautājumos kā klimats vai migrācija. Tās sēj šķelšanos un aizvainojumu mūsu sabiedrībās.

Priekšā vēl vairāk izaicinājumu

Kas var radīt nākamos izaicinājumus? Visticamāk, mākslīgais intelekts, jo, vai mums tas patīk vai nē, šī tehnoloģija strauji ienāk mūsu dzīvē. Iespējamā mākslīgā intelekta tehnoloģiju ļaunprātīga izmantošana pret mūsu sabiedrības neaizsargātākajām grupām, iespējams, ir vēl satraucošāka. Tāpēc valsts iestādēm ir jābūt proaktīvām, lai nodrošinātu, ka šī tehnoloģija tiek pareizi izprasta un ieviesta, uzskata Aco Momčilovičs, kurš vada Globālo mākslīgā intelekta ētikas institūtu.

Šoreiz runājām par to, ka sabiedrībai ir jāpielāgojas jaunajām tehnoloģijām, bet vai mums nevajadzētu to mainīt? Iespējams, ir nepieciešama fundamentāla paradigmas maiņa, kas nosaka, ka tehnoloģijām ir jāpielāgojas cilvēku sabiedrībām, lai tās kalpotu cilvēcei, nevis otrādi. Tas ir jautājums, uz kuru mēs sākam rast atbildi, vismaz attiecībā uz digitalizāciju, uzskata pētnieks Ugu Paredešs no Portugāles.

Ceļojumi un tūrisms, īpaši vasarā, sniedz mums neaizmirstamas atmiņas un emocijas, kā arī paplašina redzesloku, iemācot ko jaunu par sevi un citiem. Taču tūrisms ir būtisks arī kopienām, kas mūs, ceļotājus, uzņem. Tas ne tikai stimulē kultūras apmaiņu, bet arī piesaista uzmanību reģioniem, kuros iespējams investēt, dzīvot, strādāt un mācīties. Daudzās Eiropas Savienības valstīs, īpaši Dienvideiropā, tūrisms ir galvenais ieņēmumu un ekonomikas izaugsmes veicinātājs.

Vidēji tūrisms veido 10 procentus no Eiropas Savienības iekšzemes kopprodukta. Tūrismā iesaistīti 2,3 miljoni uzņēmumu, galvenokārt mazie un vidējie uzņēmumi. Tūrisms ir galvenais darba vietu radītājs, nodarbinot aptuveni 12,3 miljonus cilvēku. Tam ir arī potenciāls veicināt reģionālo attīstību ekonomiski mazāk aktīvās valstīs.

Eiropas Savienība papildina dalībvalstis, atbalstot tās un palīdzot koordinēt savas tūrisma politikas iniciatīvas. Eiropas Savienības loma ir bijusi ļoti svarīga, īpaši pēc koronavīrusa pandēmijas. Tūrisms tagad ir atguvies, taču ar atgriešanos situācijā, kāda bija pirms Covid, nepietiek. Tā saka Rumānijas Eiropas Parlamenta deputāts George Falča no kristīgo demokrātu grupas.

Ņemot vērā, ka 80 procenti ceļotāju apmeklē tikai 10 procentus no pasaules tūrisma galamērķiem, piemēram, Barselonā, Venēcijā, Parīzē un citviet panākt taisnīgu līdzsvaru starp tūrisma nozares un vietējo iedzīvotāju interesēm var būt grūti.

Dažos vēsturiskos punktos tūristu pieplūdums ir izraisījis vairākas problēmas, tostarp troksni un vides piesārņojumu, dzīves dārdzības pieaugumu, kopienas identitātes zudumu un vietējo kultūru komercializāciju. Turklāt, tā kā daudzi īpašumi tiek īstermiņā iznomāti, izmantojot „Airbnb” un citas platformas, vietējie iedzīvotāji ir spiesti pamest pilsētu centrus. Šī parādība ir izraisījusi pret tūrismu vērstas kustības, kādas šobrīd redzam Palma de Maljorkā un Barselonā.

Vairāki Dienvideiropas galamērķi, kas pazīstami ar savu relatīvo pieejamību, piemēram, Serbija, Bulgārija un Malta, 2024.gada sākumā ir veiksmīgi piesaistījuši apmeklētājus no ārzemēm. Tomēr šīs vietas ne vienmēr ir gatavas pēkšņam un masveida tūristu pieplūdumam, un tām ir grūti izveidot nepieciešamo infrastruktūru, lai tiktu galā.

Horvātijas Splitas iedzīvotāja Andrea stāsta, ka, lai gan viņa ir gandarīta par to, kā pilsēta ir strādājusi, lai piesaistītu jauniešus no visas pasaules, popularizējot mūzikas festivālus un citus kultūras pasākumus, pilsēta saskaras ar infrastruktūras problēmām. Tuvējā Dubrovnikā līdzīgu parādību novērojis pilsētas taksometru vadītāju asociācijas prezidents Ivica Smoļko. 1986.gadā pilsētā bija 178 taksometri. Šodien to skaits ir aptuveni septiņi, astoņi tūkstoši...

Šķiet, ka “ātrais tūrisms” izplatās, jo līdzīgu tūristu uzvedības evolūciju kolēģiem no „Polskie radio” uzsver arī Polijas nozares eksperts Adams Karpiņskis. Šī jaunā tendence diezgan spēcīgi ietekmē arī vidi. Atrodoties atvaļinājumā, mēs bieži vien esam mazāk videi draudzīgi nekā mājās, patērējam vairāk ūdens, nekā tas ir ilgtspējīgi vietējā līmenī, radot vairāk ar ceļošanu saistīto emisiju. Tūristu pūļi var nopietni ietekmēt arī dabiskos biotopus. Tādēļ jāveicina ilgtspējīgs, godīgs un gudrs tūrisms.

Tadejs Rogelja no Tūrisma studiju fakultātes populārajā piejūras kūrortā Portorožā galvenos principus, uz kuriem jābalstās līdzsvarotai tūrisma politikai. Jāizstrādā valsts un reģionālās tūrisma stratēģijas, iesaistot vietējās ieinteresētās personas un kopienas ilgtspējīgu, taisnīgu un dzīvotspējīgu risinājumu noteikšanā. Ar tūristu uzņemšanu un pielāgošanos viņu vajadzībām vien nepietiek. Stratēģijām jātiecas paplašināt tūrisma piedāvājumu, veicinot ceļojumus nesezonā, novirzot tūristus no ierastā ceļa un piedāvājot viņiem jaunu pieredzi.

Teodora Marinska ir publisko attiecību vadītāja Eiropas Ceļojumu komisijā. Tā ir bezpeļņas organizācija, kurā viņa, cita starpā, strādā pie klimata pasākumu un ilgtspējības portfeļa. Viņa norāda, ka bez ilgtermiņa stratēģiskās plānošanas nevar būt ilgtspējīgs galamērķis. Un ka tūrisma iestādēm ir jāmaina fokuss no mārketinga uz galamērķa pārvaldību.

Nepieciešams popularizēt arī “lēnā tūrisma” formātu, kurā tūristi velta laiku, lai atklātu vienu objektu tuvāk. Tā stāsta Bratislavas Tūrisma padomes prezidents Vladimírs Grežo.

Karloss Košta, Aveiro universitātes profesors un Portugāles Nacionālās tūrisma platformas prezidents, stāsta, ka stratēģijas ir jāapvieno ar reklāmas kampaņu pārorientēšanu uz retāk apmeklētām vietām.

Mērķtiecīga mārketinga izstrāde, lai palielinātu izpratni par mazāk zināmiem galamērķiem, noteikti varētu radīt lielas pārmaiņas. Taču mums ir jādomā ne tikai par senatnīgas dabas vides popularizēšanu. Tūrisma operatoriem jākoncentrējas arī uz unikālas “pieredzes” piedāvāšanu. Tā saka Latvijas Dabas tūrisma asociācijas priekšsēdētājs Matijs Babris. Patiešām, tūristu skaits Baltijas valstīs joprojām ir zemāks par 2019. gada līmeni.

Visos gadījumos galvenā uzmanība jāpievērš tūrista pieredzes kvalitātei, līdzsvaroti un ilgtspējīgi attīstot infrastruktūru. Bulgārijā šādi ieguldījumi infrastruktūrā ir ekonomiski un ekoloģiski pamatoti. Tā saka tūrists Plamens Popofs.

Tas ir liels izaicinājums, taču Eiropas Savienība ir uzsākusi vairākas iniciatīvas un finansēšanas programmas, lai atbalstītu tūrismā ieinteresētās personas. Brisele cenšas panākt pareizo līdzsvaru starp ekonomisko izaugsmi, vides ilgtspējību un sociālo iekļaušanu, jo īpaši izmantojot Zaļo kursu un bioloģiskās daudzveidības stratēģiju. To  skaidro Vācijas ekonomists un Zaļo Eiropas Parlamenta deputāts Jans Niklass Gezenhūss.

Tūrisms nav zaudējis un, visticamāk, nezaudēs savu pievilcību. Tālu no tā. Tam ir ekonomisks ieguvums, taču tas nozīmē arī to, ka priekšā ir izaicinājumi... Un reizē, iespējams, arī daži inovatīvi risinājumi. Galavārdu šajā epizodē dodam poļu ekspertam Ādamam Karpiņskim. Viņš uzskata, ka nākotnes tūrisms varētu spert soli pretī superefektivitātei, tuvinot visas izpētes priekšrocības mājām bez nepieciešamības kravāt somas.

Eiropas Savienībā (ES) ir augstākie pārtikas nekaitīguma standarti pasaulē, un tā ir visā pasaulē atzīta par tās ražotās pārtikas ES pārtikas tirgi laika gaitā ir ievērojami attīstījušies, ko veicinājušas mainīgās patērētāju vēlmes, inovācija un arī problēmas, ko rada mājlopu slimības. Bloka kvalitātes politika aptver visu pārtikas ķēdi no fermas līdz galdam. Bet ko īsti mēs saprotam ar “kvalitāti”? Kopā ar kolēģiem no visas Eiropas turpinām izzināt eiropiešiem svarīgus jautājumus.

Kā kolēģiem no Radio 24 saka Milānas-Bikokas universitātes un Ledas universitātes tiesību doktorantūras studente Emma Sofija Lungi, eksperti un patērētāji ne vienmēr ir vienās domās par kvalitātes definīciju.

Kolēģe no „Radio România” viedokli šajā jautājumā vaicāja arī Nastasijam Belčam no Rumānijas Nacionālā pārtikas bioresursu pētniecības un attīstības institūta. Belčs apstiprina, ka pārtikas kvalitāte sākas saimniecībā ar drošu sastāvdaļu ražošanu.

Eiropas pārtikas nekaitīguma tiesiskais regulējums nodrošina Eiropas Savienības patērētājiem vienu no drošākajām pārtikas sistēmām pasaulē. Tas ietver pesticīdu kontroli, marķēšanu, uzraudzību un tā tālāk. Eiropas Savienība rūpīgi uzrauga ar pārtiku saistītos riskus un ir izveidojusi Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi (EFSA), lai sniegtu neatkarīgas zinātniskas konsultācijas. To kolēģiem no Bulgārijas medija BNR stāsta profesors Angels Angelovs, viens no Bulgārijas vadošajiem pārtikas nekaitīguma speciālistiem.

Savukārt Briseles izveidoto standartu sistēmu sarunā ar Latvijas Radio raksturoja lauksaimniecības biedrības „Zemnieku saeima” pārstāvis Valters Zelčs.

Kā kolēģiem no Portugāles „Radio Renascença” saka Portugāles Lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības federācijas (FIPA) ģenerāldirektors Pedro Keirozs, Briseles centieni ir atmaksājušies.

Šis tiesiskais regulējums ir palīdzējis cīnīties pret parādību, kas agrāk bija ļoti izplatīta, kad daži produkti visā Eiropas Savienībā tika marķēti un tirgoti vienādi, lai gan patiesībā to sastāvs dažādās valstīs bija atšķirīgs.

Lietuvas Valsts patērētāju tiesību aizsardzības iestādes Izpētes un profilakses nodaļas vadītāja Inga Grineviče kolēģiem no „Žinių Radijas” stāsta, ka ražotājam var būt objektīvi iemesli mainīt konkrēta produkta sastāvu vienā vai citā valstī, taču tas ir nedrīkst maldināt patērētājus par to, ka šie dažādie produkti ir vienādi.

Taču šī dubultās kvalitātes parādība nav pilnībā izzudusi, apgalvo Slovākijas eksperts Milans Lapšanskis, bijušais Slovākijas Lauksaimniecības un lauku attīstības ministrijas pārtikas un tirdzniecības ģenerāldirektors. Kā intervijā kolēģiem no „Semantv” apgalvo Slovākijas Maiznieku, konditoru un makaronu ražotāju asociācijas izpilddirektors Lapšanski, daži pārtikas ražotāji Austrumeiropas tirgos īsteno negodīgu tirdzniecības praksi.

Atsevišķs, bet saistīts jautājums ir tas, ka Eiropas Savienība aizsargā un popularizē reģionālos pārtikas produktus, izmantojot tā sauktās ģeogrāfiskās norādes. Piemēram, Parmas šķiņķis, un igauņu degvīns ir marķēti, lai aizsargātu to izcelsmi un tradicionālās ražošanas metodes. Tomēr šīs ģeogrāfiskās izcelsmes norādes dažkārt nonāk pretrunā ar Eiropas augstajiem pārtikas nekaitīguma standartiem. To sarunā ar Latvijas Radio norāda Valters Zelčs.

Tikmēr Gjorgijs Pleva, Ungārijas Nacionālās pārtikas aprites drošības iestādes pārtikas un barības nekaitīguma direktors, stāsta mūsu kolēģiem no „Vörös”, ka patērētāju izglītošana un pilnvarošana ir ļoti svarīga, ja vēlamies turpināt uzlabot pārtikas kvalitāti.

Slovēnijas Patērētāju asociācijas uztura eksperte Anja Bolha piebilst, lai gan pārtikas kvalitāte Slovēnijā ir laba, patērētājiem patiešām ir tiesības to padarīt vēl labāku.

Tāpēc Eiropas Savienības dalībvalstis šajā jomā veic izpratnes veidošanas kampaņas. Piemēram, Horvātijā tiek īstenota kampaņa “Safe2Eat”.

Patērētājiem, dodoties iepirkties, ir svarīgi izdarīt aktīvas izvēles – pašiem pārliecināties, vai pārtika atbilst viņu vēlmēm kvalitātes ziņā. Bet Frenks Vaslovs norāda intervijā vācu kolēģiem no medija „ams” - kvalitātei bieži vien ir cena.

Lai gan Eiropas Savienība palīdz lauksaimniecības ražotājiem savilkt galus un ražot veselīgu pārtiku, tā ir mazāk aktīva patērētāju pirktspējas atbalstīšanā, jo tādi jautājumi kā sociālā aizsardzība un tiešais atbalsts trūcīgajiem galvenokārt ir dalībvalstu kompetencē. Faktiski gandrīz trešdaļa dalībvalstu, tostarp Vācija un Itālija, Īrija, Beļģija, Francija un Polija, nesen ir samazinājušas PVN neapstrādātai pārtikai vai pamata pārtikas produktiem, tostarp augļiem un dārzeņiem.

Raidierakstu sērijā „Ko Eiropa var sniegt?”, ko veido Eiropas ziņu radiostaciju tīkls „Euranet Plus” šoreiz atskats uz aizvadītajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām.

Jūnija sākumā pie vēlēšanu urnām devās 51% Eiropas Savienības balsstiesīgo iedzīvotāju, lai izraudzītos savus pārstāvjus Eiropas Parlamentā un netieši arī nākamos Eiropas Savienības institūciju vadītājus. Reģistrētā vēlētāju aktivitāte bija pieklājīgs rādītājs Eiropas standartiem, jo, piemēram, 2014. gadā Eiropas Parlamenta vēlēšanās piedalījās tikai 45,5% balsstiesīgo.  

Pēc vēlēšanām centāmies noskaidrot, ko domā Eiropas iedzīvotāji, ko viņi vēlas no Eiropas, ko viņi grib pateikt un ko viņu balsojums varētu mainīt?

Atšķirīgs balsojums

Ko vēlētāji domā par Eiropas Parlamenta vēlēšanām? Daudziem Eiropas Savienība ir pārāk tāla, pārāk sarežģīta, un tas nozīmē, ka šīs vēlēšanas viņiem ir abstraktākas, mazāk nozīmīgas, uzskata Lisabonas Universitātes Sociālo zinātņu institūta pētniece Mariana Karmu Duarte.

Duarte domā, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanās dažkārt ir iespējams rīkoties brīvāk, salīdzinot ar nacionālajām un pašvaldību vēlēšanām, un izmēģināt atšķirīgus, drosmīgākus risinājumus.

Patiesi, no Horvātijas līdz Rumānijai, un no Slovēnijas līdz Polijai, mūsu veiktās aptaujas atklāja, ka daudzi vēlētāji Eiropas Parlamenta vēlēšanas uztver kā iespēju, lai mudinātu uz pārmaiņām.  Un tieši jaunieši ir tie, kuri visbiežāk nebalso par tradicionālajām partijām, norādīja politikas antropoloģe Evelina Novakovska no Polijas.

Aicinājumi pēc pārmaiņām un protesta balsojumi ir noveduši pie tā, ka daudzās valstīs centriskās partijas zaudēja atbalstu un Eiropas Parlamentā nostiprināsies labēji populistiskās partijas: Eiropas Konservatīvo un reformistu grupa (ECR) palielināja savu pārstāvniecību par 14 deputātiem, bet galēji labējo partiju veidotā Identitātes un demokrātijas grupa (ID) būs par 9 mandātiem lielāka.

Tomēr tas nebija pārsteigums, vismaz ne tiem, kuri sekoja līdzi priekšvēlēšanu kampaņai: aptaujas prognozēja, ka galēji labējie spēki ievērojami nostiprinās savas pozīcijas Eiropas Parlamentā. Taču Viļņas Universitātes Starptautisko attiecību un politikas zinātņu institūta lektore Ieva Grumbinaite norādīja, ka šoreiz tomēr ir izdevies izvairīties no sliktākā scenārija.

Tomēr aicinājumi pēc pārmaiņām, šīs protesta balsis, šī populistisko un galēji labējo partiju leģitimizācija Eiropas politiskajā ainavā kontinentā, kas ir pieredzējis sliktāko no šāda ideoloģiskā ekstrēmisma, ir jāņem vērā. Uz jautājumu, kāpēc tā notika, atbildēja politologs Anželko Milardovičs no Migrācijas un tautību institūta Zagrebā.

 „Mēs redzam, ka Eiropa pagriežas pa labi un ka tas ir populistu sindroms, bet to var tā interpretēt tikai tad, ja mēs sākam ar cēloņu interpretāciju. Kāpēc tas notika, kas radīja populistiskās partijas? Vai tās radās spontāni, vai arī Eiropas Savienības dalībvalstu politiskās sistēmas saskārās ar tradicionālo politisko partiju krīzi, liberālās demokrātijas krīzi, līderības krīzi, ņemot vērā politiskās elites atsvešinātību no pilsoņiem, ar strīdiem par migrāciju? Tie visi ir rādītāji, kas ir rezultāts populistisku partiju uzvarai vai relatīviem panākumiem. Tos ir radījusi sistēma.”

Milardovičs norādīja uz pašreizējās politiskās sistēmas trūkumiem. Taču bažas ir arī par nākotni, sacīja profesors Martins Kohs no Bīlefeldes Universitātes Vācijā.

Pagrieziens pa labi

Kas notiks tālāk? Izmaiņas Eiropas Parlamentā un līdzsvara maiņa Eiropā, vēlētājiem novēršoties no centriskajām partijām, uzskata itāļu politoloģe Donatella Della Porta.

Ungārijas politisko pētījumu institūta „Political Capital” vēlēšanu eksperts Roberts Lāslo uzskata, ka Eiropas Parlamentā nenotiks revolūcija. Taču virzība pa labi būs jūtama parlamenta darbā, jo, pat ja visiem populistu vai galēji labējiem spēkiem neizdosies apvienoties vienā grupai, tās varēs veidot frakcijas vai koalīcijas balsojumos par konkrētiem jautājumiem.

Tomēr, kā norādīja Bukarestes Universitātes Politikas zinātņu fakultātes eksperts Radu Karps, ir kāds vēstījums, ko nevajadzētu palaist garām. Viņš aicināja mūsu pārstāvjus Eiropas Parlamentā darīt daudz vairāk, lai uzturētu kontaktu ar pilsoņiem. Lai nodrošinātu, ka viņi jūtas iesaistīti un ka demokrātija neaprobežojas ar piecām minūtēm balsošanas kabīnē, mums būtu jāapsver plašākas iespējas pilsoņiem izteikt savu viedokli par politiskajiem lēmumiem, norādīja Karps.

Lai gan daudzi no vēlētājiem cer, ka pārmaiņas nodrošinās labklājību, finanšu tirgu reakcija ir drīzāk pretēja – investori arvien piesardzīgāk raugās uz ekonomiku, apšaubot, vai šī jaunā sistēma spēs atjaunot Eiropas izaugsmi. Čehu ekonomiste Marketa Šihtaržova norādīja uz negatīvo finanšu tirgu reakciju uz Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātiem.

Visbeidzot, ekspertus pārsteidza arī šo vēlēšanu ietekme uz atsevišķu dalībvalstu iekšpolitiku, jo īpaši Francijā, kur prezidents Emanuels Makrons pārsteidza visus, izsludinot parlamenta pirmstermiņa vēlēšanas, tā intervijā Bulgārijas Nacionālajam radio sacīja politologs Strahils Delijskis.

Protams, var būt arī domino efekts. Francijas vēlēšanās varētu uzvarēt galēji labējā partija „Nacionālā apvienība”. Vēlēšanas Francijā un galēji labējo uzvaras citās valstīs varētu palielināt populistu un eiroskeptiķu pārstāvniecību citā svarīgā Eiropas Savienības institūcijā – Padomē –, kur ir pārstāvētas dalībvalstis. Tas vēl vairāk paātrinātu Eiropas Savienības virzību pa labi.