7. jūnijā Latvijā gaidāmās pašvaldību vēlēšanas ir būtisks iemesls, lai palūkotos uz to, kā kultūras nozare tiek uztverta un pozicionēta pašvaldībās, kādu finansējuma daļu kultūras jomai atvēl vietvaras, kādu piedāvājumu veido, kā organizē kultūras dzīvi, kādas problēmas un iespējamos uzlabojumus saredz pētnieki un eksperti. “Kontrapunktā” runāsim par šiem un citiem jautājumiem, iezīmējot tendences, kas šobrīd redzamas Latvijas kultūras kartē.

Savu redzējumu sniegs pētniece, Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta vadītāja Anda Laķe, politoloģe, Rīgas Stradiņa Universitātes lektore Lelde Metla-Rozentāle, bet no pašvaldību puses komentāru sniegs Latvijas Pašvaldību savienības Izglītības un kultūras komitejas vadītāja Rita Vectirāne. Piebildīšu, ka viņa piedalās arī šī gada vēlēšanās un kandidē no “Zaļo un Zemnieku savienības” vēlēšanu saraksta, taču raidījumā neapspriežam viņas darbu konkrētajā pašvaldībā, bet runājam par tendencēm un virzieniem kopumā.

Jānorāda, ka pašvaldību lomu kultūras aspektā definē Pašvaldību likums. Tā ceturtais pants runā par pašvaldību autonomajām funkcijām, un panta piektā daļa skan šādi:

“sniegt iedzīvotājiem daudzveidīgu kultūras piedāvājumu un iespēju piedalīties kultūras dzīvē, sekmēt pašvaldības teritorijā esošā kultūras mantojuma saglabāšanu un sniegt atbalstu kultūras norisēm.”

Tas ir gana plašs un vispārīgs traktējums, ko, protams, var interpretēt un iedzīvināt dažādi. Tāpat ir dažādi citi likumi un normatīvie akti, kas paredz noteiktu kārtību kultūras iestāžu darbībai pašvaldībās, piemēram, Bibliotēku likums, Kultūras centru likums, Muzeju likums un citi.

Tikpat dažāda kā izpratne par kultūras lomu un funkcijām un jomas politikas realizācija pašvaldībās, ir arī situācija ar kultūras nozarei atvēlēto budžetu. Iepazīstoties ar Latvijas valstspilsētu un novadu budžetiem, redzams, ka kultūrai tiek atvēlēti no diviem līdz aptuveni 10 procentiem no kopējiem pašvaldības izdevumiem. Arī tas apliecina neviendabīgo un nevienmērīgo situāciju ar kultūras nozari Latvijas pašvaldību kontekstā.

Vārds "bibliotēka" tulkojumā no grieķu valodas nozīmē grāmatu krātuve. Tā pastāvējusi, kopš vien eksistē rakstīti avoti – pirmās krātuves, kur atrastas aprakstītas māla plāksnītes, datētas ar trešo gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Kopš tā laika bibliotēka savu vietu sabiedrībā ir tikai attīstījusi.

Varētu teikt, ka oficiālo definīciju – kultūras iestāde, kas krāj, apstrādā, glabā grāmatas un citus izdevumus un izsniedz tos lasītājiem – tā jau sen ir pāraugusi. Šodien bibliotēka ir kopienas centrs, datu ieguves vieta, telpa, kur strādāt un saņemt dažādus pakalpojumus, vieta, kur satikties, izglītoties, varbūt vienkārši mierīgi pavadīt kādu brīdi ar vai bez grāmatas. Bibliotēka ir vieta, kur, šķiet, gandrīz katrs no mums vismaz reizi dzīvē būs pabijis – vai tas būtu skolā, augstskolā, savā pagastā vai pilsētā, vai varbūt Gaismas pilī Rīgā. Un tāpēc šo raidījumu veltīsim tieši bibliotēkām un lasīšanai – lai noskaidrotu, kāda mums šobrīd situācija ar šo nozari, ar ko bibliotekāri saskaras ikdienā, un kas raisa bažas par nākotni. "Kontrapunktā" šoreiz satiekas Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrības direktore Kārina Pētersone un Latvijas Bibliotēku padomes locekle, Bauskas Centrālās bibliotēkas direktore Māra Kuļikauska.

Apskatot bibliotēku sistēmu, redzam, ka Latvijā to veido dažāda tipa iestādes. Ir viena Nacionālā bibliotēka, atsevišķi izdalītas augstākās izglītības iestāžu bibliotēkas, speciālās bibliotēkās, vispārējās un profesionālās izglītības iestāžu bibliotēkas un publiskās bibliotēkas.

No 2013. gada Latvijā desmit gados bibliotēku skaits samazinājies par 351 – 2023. gadā darbojās 1400 bibliotēkas. Lielākais kritums vērojams izglītības iestāžu un publisko bibliotēku skaita ziņā. Tikmēr Igaunijā ir 879 bibliotēkas, bet Lietuvā – 2122.

Latvijā bibliotēku pakalpojumus izmanto 40% iedzīvotāju.

Ja kopējais bibliotēku skaits laika gaitā samazinājies, tad izsniegumu skaits palielinājies – 2023. gadā tas bija 29,8 miljoni. Desmit gadu laikā samazinājies bibliotēkas fizisko apmeklējumu skaits, tomēr vairākkārt pieaudzis virtuālo apmeklējumu skaits – pirms diviem gadiem tie bija vairāk kā 20 miljoni digitālo apmeklējumu.

Pēc 2023. gada statistikas datiem Latvijā uz 2582 iedzīvotājiem ir viena publiskā bibliotēka. Visvairāk publisko bibliotēku ir Latgalē – 170, kā arī Rīgā un Pierīgā – 146. Publisko bibliotēku pakalpojumus izmanto 20% Latvijas iedzīvotāju.

Tāpat svarīgs diskusiju objekts pēdējos gados ir bērnu un jauniešu lasītprasme. Starptautiskais pētījums "PISA" pēc vienādiem kritērijiem mēra valstu sasniegto izglītībā. Pētījums notiek reizi trīs gados, mērot 15 gadus vecu jauniešu sasniegumus trīs disciplīnās – matemātikā, lasīšanā un dabaszinībās. 2022. gadā veiktais pētījums atklāj, ka lasītprasmē Latvijas skolēni sasnieguši zemāko punktu skaitu pēdējo 20 gadu laikā. Latvijas jauniešu lasītprasmes rādītāji sāka slīdēt uz leju kopš 2012. gada.

Pirmajā raidījumā pievēršamies tematam par kultūras patēriņu, piedāvājumu un ar to saistītajām niansēm. Ielūkojamies statistikas un pētījumu datos, un to darām kopā ar Latvijas Kultūras akadēmijas profesori, zinātniskā darba prorektori, Kultūras un mākslu institūta vadītāju un vadošo pētnieci Andu Laķi, Nacionālās kultūras padomes un Teātra padomes priekšsēdētāju, Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācijas vadītāju, Ģertrūdes ielas teātra producenti Maiju Pavlovu un Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes priekšsēdētāju, Latvijas Profesionālo mūzikas kolektīvu asociācijas pārstāvi Sandi Voldiņu.

Raidījumā pieminētie dati pieejami oficiālās statistikas portālā (šeit un šeit), kā arī Kultūras aktivitātes barometrā (2022, pieejams šeit).

"Kontrapunkts" būs platforma sarunām

"Klasikas" klausītāji ir pamanījuši, novērtējuši un iemīļojuši raidījumu "Meistars Knehts", kas vismaz reizi mēnesī runā par ļoti aktuāliem un samilzušiem kultūras jautājumiem. Pagājušajā gadā tam piešķirta arī Sabiedrisko mediju profesionālās ētikas balva. Ar ideju veidot tādu kā kontrapunktu šim raidījumam klajā nākusi Anete Ašmane-Vilsone.

"Galvenais atslēgas vārds šim raidījumam būs saruna," uzsver Anete Ašmane-Vilsone. "Jo kultūra jau nav tikai pasākumi un notikumi – tie ir arī procesi, kurus varam ieraudzīt tikai ilgākā laika termiņā un tikai tad, ja attālinām savu skatu un paskatāmies uz tiem kopsakarībās un kontekstā. Un

gribas cerēt, ka "Kontrapunkts" varētu būt šāda platforma sarunām – ne tik ļoti saspīlētām, ne tik ļoti šokējošām, bet par tēmām, kas ir klātesošas mūsu ikdienā.

Piemēram, par kultūras patēriņu: redzam pētījumus, ka kopš pandēmijas laika joprojām tas nav atgriezies iepriekšējā līmenī. Kāpēc tas tā ir? Kas to veicina? Vai cilvēkiem ir mainījušies paradumi, vai arī pie vainas ir ekonomiskā situācija? Vai, piemēram, bibliotēku jautājums:

ik pa laikam dzirdam, ka kādā novadā atkal tiek slēgta vai reorganizēta bibliotēka. Bet – ja paskatāmies, piemēram, uz ārvalstu pieredzi, redzam, ka bibliotēka ir pats tuvākais kultūras punkts, kultūrvieta jebkurā, pat pavisam mazītiņā vietā!

Kā mēs uz to raugāmies un kādu redzam bibliotēku lomu Latvijā? Vai, piemēram, zaļā domāšana: esmu bijusi vairākās konferencēs Eiropā, kur par to tiek runāts ļoti daudz – ka kultūras pasākumi bieži vien rada nepamatoti daudz atkritumu, un ir lietas, ko ikkatrs pasākuma vai festivāla organizators var darīt, lai kaut nedaudz uzlabotu šo situāciju."

Anete Ašmane-Vilsone arī uzskata: "Nedomāju, ka visas lietas ir iespējams mainīt, bet par tām aizdomāties un palūkoties uz tām citādi – to gan mēs varam."