latvijasradio.lsm.lv - RSS

В январе 2018 года в эфире Латвийского радио 4 вышел первый выпуск программы «Латгальская студия». Сегодня в эфире звучит её 391-й — и последний — эпизод, в котором ведущие вспоминают, как создавалась программа, и делятся самыми яркими моментами встреч с людьми по всей Латгалии и Селии.

С 2018 года каждую неделю звучали репортажи о людях, культуре, природе, истории Латгалии и Селии, также мы учили латгальский язык. Какими были эти годы и почему даже после самых дальних мест журналисты возвращались окрылёнными, узнаем в программе Латгальская студия.

Raidījumā Piespēle runājam par Latvijas U-20 hokeja izlases startu pasaules čempionātā ASV. Lielā saruna ar vienu no junioru valstsvienības līderiem Oliveru Mūrnieku, kuram paredz spožu nākotni profesionālajā hokejā.

Savukārt Gunārs Jākobsons šoreiz sarunājas ar vienu no slavenākajiem Ziemassvētku vecīšiem Latvijā - Kasparu Pūci.

Vectēva brāļa Alfrēda Drulles ar roku rakstītas atmiņas par bērnību Druvienas apkārtnē nonāca Ivara Drulles rokās. Tas gan nebija oriģināls, jo tas bija pazudis. Līdz mūsdienām bija nonākusi kserokopija ar miglainām, sliktas kvalitātes bildēm, tomēr tas bija sākums grāmatai. Tad ķērās klāt novadpētnieks Nils Treijs, lai šķetinātu radurakstus, notikumus, meklētu aizmirstus vietvārdus, zināmus un nezināmus cilvēkus.

"Dravnieku māju stāsti" – tie ir Druvienas Drulles, Debesnieki, Tocupi un Kučuri, kuri dalās savās atmiņās, Alfrēda Drullas atmiņām pievienojas muzejā saglabātās Ērikas Zvejnieces un Artura Tocupa atmiņas, Ērika mātes Alises Debesnieces atmiņas, apcerējums par Kārli Kučuri, lai radītu pilnīgāku laikmeta ainu Druvienā.

Tagad grāmatai pievienoti kultūrvēsturiski komentāri, fotogrāfijas un kartes. Sastādītājs un komentāru autors Nils Treijs raksta: "Mūsdienās, tāpat kā senākos laikos, Druvienas pagasta austrumu daļā stāv četras "Dravnieku" mājas – trīs no tām pašā Tirzas upes krastā un viena ir nedaudz attālāk no pārējām, otrpus Grotes-Druvienas lielceļam. Māju nosaukums saistīts ar šejienes iedzīvotāju senāko nodarbi – dravniecību."

Grāmatu izdevusi Druvienas Vecā skola-muzejs ar Latviešu vēsturisko zemju, Vidzemes plānošanas reģiona, Gulbenes novada un Valsts Kulturkapitāla fonda atbalstu.

Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Augstāk par zemi sasveicinos ar jums pēdējo reizi. Nākamgad raidījums vairs Latvijas Radio ēterā neskanēs, un tā ir mana izvēle. Turpināšu ar jums sasveicināties Starpbrīža kultūras afišā un arī raidījumā Kultūras rondo.  Noslēguma raidījumā, par dažiem, raidījuma Augstāk par zemi 15 gadus ilgajā ceļā satiktajiem. 

--

Vilks ķer kazu. Tumsa ķer gaismu. Šis stāsts jo īpaši svarīgs ir Ziemassvētku laikā. Un mēs jau zinām kā tas beigsies. Vilks kazu saplosīs. Nav zināms kā, bet gaisma tomēr atgriezīsies. Tas ir mūžības rits. Kuram līdzās cilvēks savas izvēles izdara ik dienas. Un nekas jau nebeidzas. Beidzas tikai šis projekts: mēģinājums 15 gadus ik nedēļas pabūt kaut pusstundu Augstāk par zemi.

Paldies Latvijas Radio 1 direktorei Inesei Matjušonokai, kura nenoraidīja autorraidījuma ideju, paldies Ģirtam Bišam par joprojām neapnikušo raidījuma džinglu, paldies Ingvildai Strautmanei par viņas balsi džinglā. Paldies šī raidījuma skaņu operatoriem – brāļiem Jānim un Valdim Raitumiem, vienmēr ir bijis prieks strādāt ar Aleksi Šaicanovu, arī šī raidījuma skaņu operatoram Rūdolfam Ozolam. Jo īpaši paldies visiem satiktajiem, un visiem klausītājiem. Atvados, līdz no jauna satiksimies!

Kāpēc grāmatās ir jautājumi, uz kuriem tur netiek atbildēts? Par to runājam ar Rēziju. Lasām Terezas Šiklovas "Milzi" ("Liels un mazs") un Rētas Niemeles "Lapsu un klusumu" ("Latvijas Mediji").

Ziņu dienests: tā sākums, darbs reģionos un skaņas apstrāde. Nelieli momentuzņēmumi un daži mirkļi Latvijas Radio Ziņu dienestā.

"Centrālā ass un mugurkauls." Tā reiz kolēģi no ziņām raksturoja savu darbu radio. Tāpēc, noslēdzot Latvijas Radio simtgades raidījumu ciklu, iepazīstam mūsu reģionālos Ziņu dienesta korespondentus Ingu Ozolu Kurzemē, Guntu Matisoni Vidzemē, kā arī skaņu operatoru Renāru Šteimani. Vēl arī saruna ar Vitu Savicku, cilvēku kas pirms aptuveni 30 gadiem izviedoja Ziņu dienestu tādu, kāds tas pastāv vēl šodien.

Шеф-повар Светлана Рышкова подводит кулинарные итоги года. Ведущая Алиса Орлова и продюсер Наташа Мещерякова вспоминают самые интересные интервью воскресной "Домской площади" и открывают тайны закулисной работы в эфире.  

Par latgalīšu literaturys jaunumim 2025. godā, par kvalitati, rūbežim, raksteituo vuorda izīšonu uorpus gruomotu vuoku – iz teatra skotivis, radejis lasejumūs, saruna ar literati Ilzi Spergu, latgalīšu kulturys kusteibys „Volūda” projektu vadeituoju Edeiti Laimi i literaturkritiki, izdevnīceibys „Latvejis mediji” redaktori Jūliju Dibovsku.

Kai definēt latgalīšu literaturu myusdīnuos, Ilze Sperga skaita, ka „tī rūbeži ir tik izplyuduši, sleideigi, ka tī eistineibā nivīns napasaceis, kas tod eisti ir latgalīšu literatura.”

Edeite Laime soka, ka „grybātu pamest tū taidu atvārtu daļu, ka sevkurs var palikt par latgalīšu literaturys autoru, atbaļsteituoju, īinteresātū, izdevieju.”

Sovpus Jūlija Dibovska sprīž, ka „cīši svareigi, kab itei literatura vystik byutu ar latgalīšu volūdys elementim, tod jei ir eistuo i sovu miseju nasūša literatura. Tok ka latgalīšu literatura ir tik atvārta, tys otkon ir cīši labi, i taids draugs kai es, var tymā pīsadaleit, koč kaidā ziņā popularizēt, i likt cytim nasabeit itūs tekstus laseit, kai es saprūtu, ka ir taida problema, naraksteita i naapsprīsta – daudzu izdavumu redaktori beistās nu latgalīšu dzejis, beistās nu latgalīšu prozys, kas maņ ruodīs cīši dīvaini, ir daīmami korektori, redaktori, i gols golā, tei nav tik tuola volūda mums Reigā kai daudzim ruodīs.”

Ligija Purinaša, Oskars Seiksts, Sarmeite Trūpa, Valija Platace ir viņ daži latgalīšu autori, kuru dorbi itymā godā pīsaistejuši viereibu. Nu vīnys pusis latgalīšu literaturys nav cīši daudz, nu ūtrys – tei ir palykuse radzamuoka. Ilze Sperga izsver, ka „ir varbyut izamainejs pasauļs taidā ziņā, ka literatura latgaliski vairs nav juomeklej tikai Rēzeknē, ari mozūs izdevieju izdavumu gruomotys ir gruomatneicu teiklūs, itys rūbežs ir puorkuopts. Cyts vaicuojums – cik cylvāki zyna, cik jī orientejās latgalīšu literaturā, tys ir na tikai parostim skaiteituojim, bet ari redaktorim. Sabīdreibys mozzynuošona ir byutiska problema, ite ir vieršonuos iz prīšku – na tikai pošim latgalīšim, bet ari redaktorim

ir juopasaver, kas nūteik na tikai pasaulī, bet tepat Latvejā, par tū, ka latgalīšu literatura nav tikai regionaluo, jei vystik ir latvīšu literaturys daļa, jamā tūp dorbi, teksti, kas ir byutiski ari Latvejis, latvīšu literaturys kontekstā.”

Latgalīšu gruomotu skaita ziņā itys gods ir vysā biedeigs, skaita Edeite Laime: „Mes runojam videji par desmit gruomotom godā, kur ir koč kas latgaliski. Vysa pyrma, ir dīzgon moz izdavumu, i, ūtrkuort, juorunoj par jūs kvalitati i ari par tū, cik jī ir tikai latgalīšu volūdā.”

Ilze Sperga otkon pībiļst, ka „itys gods patīseibā nimoz tik bezcereigs nasaruoda”, jei ir bejuse vairuoku konkursu žurejā, kur „pasaruoda jaunys sejis. Grybātu pīminēt Valiju Plataci, kas debitēja kai "Rogovkys dzejis vog, tai i "Latgolys prozys skaitejumūs" – jai ir sovs redzīņs, verūtīs iz tim tekstim, es radzu tī potencialu. Ari cyti autori – ir cylvāki, kas gods nu goda pīsadola itymūs pasuokumūs, kvalitate nakreit, jei ceļās. Varbyut, ka juosasajam koč kaidim kūpkruojumim, kas ļautu definēt ituos šaļts latgalīšu literaturu, pošim autorim nūstyprynuot sovu variešonu, i ari cylvākam nu molys, tam pošam redaktoram īraudzēt, kuri ir tī vuordi, ar kurim var riekinuotīs, kuri nav gluži spams, kuri ir koč kaids latgalīšu redaktora atlasis kriterijs.”

Jūlija Dibovska ari cytu godu latgalīšu literaturu tur nūceju īraudzeit „arviņ drūsmeiguoku i originaluoku, deļ tam ka itys gods paruodeja, ka latgalīšu literatura tū var.”