latvijasradio.lsm.lv - RSS

Новости и актуальные темы дня в утренней передаче “Домская площадь” на Латвийском радио 4.

Самые важные темы дня и актуальные интервью, взгляд со стороны и комментарии от первоисточников - слушайте каждый день в программе “Подробности”.

Сегодня в выпуске:

Евросовет достиг согласия о солидарном приеме ищущих убежища; Латвия надеется добиться исключений.

Утвержден график повышения зарплат педагогов.

Фермеры пока не видят пользы от меморандума о снижении цен на продукты питания.

MTV закрывает музыкальные каналы за пределами США.

Управление по охране природы выставляет на аукцион нестандартный лот - двух медведей.

Прогноз на праздничную неделю - холодно, но без снега.

Обо всем этом поговорим в программе Латвийского радио 4 «Подробности» после новостей в 17.00.

Somijā pēdējo gadu laikā ievērojami pieaudzis vilku skaits, reportāžā vēsta telekanāls CNN. Arvien biežāk par vilku medījumu kļūst ziemeļbrieži, kas Somijas ziemeļos dzīvojošajiem dzīvnieku ganiem ir iztikas avots. Iestādes konstatējušas, ka palielinās arī no Krievijas Somijā ienākušo vilku skaits. Somu zinātnieku un vietējo iedzīvotāju ieskatā, tas saistīts ar karu Ukrainā.

Somijā ik gadu ziemas periodā ierodas daudz tūristu, lai baudītu ziemas priekus, satiktu Ziemassvētku vecīti un nodarbotos ar citām aktivitātēm, piemēram, izbrauktu ziemeļbriežu pajūgā. Ziemeļbrieži ir arī kritiski svarīgi Juham Kujalam, kura ģimene jau vairāk nekā 400 gadu garumā gana ziemeļbriežus Kūsamas pašvaldības teritorijā, kas atrodas Somijas ziemeļos. Viņš tūristiem piedāvā gan izbraucienus ziemeļbriežu pajūgā, gan arī no dzīvnieku gaļas gatavotus produktus, ragus un ādu. Taču pēdējā laikā šī vīrieša ziemeļbriežu ganāmpulks un vīrieša iztika saskārusies ar būtisku draudu – vilkiem.

Pēdējo gadu laikā Somijā ievērojami palielinājusies vilku populācija, šogad sasniedzot 430 vilkus, kas ir augstākais skaits pēdējo desmitgažu laikā. Līdz ar to ievērojami pieaudzis vilku nokosto ziemeļbriežu skaits Somijā. Šogad vilki ir nogalinājuši teju 2000 ziemeļbriežu, kas ir gandrīz par 70% vairāk nekā pagājušajā gadā. Tiek lēsts, ka īpašniekam, kuram piederošā ziemeļbrieža mātīte iet bojā, rodas zaudējumi pusotra tūkstoša eiro apmērā.

Zinātnieki atraduši pierādījumus tam, ka pieaug no Krievijas ieklīdušo vilku skaits. Kujola briežu līķus atrod vietās, kur Krievijas robeža ir tikai dažu desmitu kilometru attālumā. Sniegotajā mežā, rādot kārtējā mirušā ziemeļbrieža atliekas, Kujala atzīst, ka pie vainas galvenokārt ir no Krievijas ienākušie, nevis vietējie vilki. Un šis gads bijis īpaši slikts.

Vai Eiropa janvārī beidzot būs gatava parakstīt vērienīgu brīvās tirdzniecības līgumu ar Latīņamerikas valstīm, kas ir pazīstamas kā "Mercosur" bloks?

Ziemassvētku tirdziņos Eiropā pastiprināti drošības pasākumi, lai novērstu iespējamus terora aktus.

Uz Ukrainu dosies labdarības biedrības "Tavi draugi" kora kocertos savāktie ziedojumi. 

Somijā pieaug vilku nokosto ziemeļbriežu skaits; somi vaino karu Ukrainā.

Krievijas sportisti Pasaules kausa posmā kamaniņu sportā Siguldā nestartēs.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociālantropoloģi Annu Žabicku par sabiedrības novecošanos un pansionātu kā Latvijas sabiedrības mikromodeli, par valsti un sociālajām saitēm un tuvākās nākotnes riskiem un problēmām.

Latviju, tāpat kā daudzas citas Eiropas reģionus, skar divas būtiskas problēmas: sabiedrības novecošanās, ko ietekmē zemā dzimstība, un vidējā mūža ilguma pieaugums. Mēs runājam arī par lauku tukšošanos, slēdzam skolas reģionos, un daudzviet tajos tiek ierīkoti pansionāti. Starppaaudžu solidaritāte, sabiedrības spēja solidarizēties, ziedojam onkoloģijas slimniekiem rekordlielas summas, un arī mūsu sociālās saites mainās. Kāds izskatās mūsu sabiedrības līgums attiecībā uz novecošanos un attiecībā pašiem uz sevi? 

Jūs par savu pētniecības procesu rakstījāt, ka "ik pa laikam ieskrēju arī Latvijā, tai skaitā pirmo Covid-19 pandēmijas gadu nodzīvojot lauku pansionātā. Jau gadiem smejos, ka esmu cilvēks bez noteiktas dzīvesvietas. Šobrīd esmu it kā atgriezusies Latvijā". Jūs rakstījāt, ka atgriezusies Latvijā manām ausīm aizvien skan draudīgi un biedējoši gan kā jaunajai pētniecei, kam ir bijusi laime pieredzēt citas pasaules pētniecības prakses, gan vienkārši kā cilvēkam. Vai tagad ir kaut kas tāds, uz ko jūs skatāties savādāk? Vai antropologam Latvija kā lauka pētījumu vieta ir atvērusies savādāk? Kas ir tie jautājumi, ko jūs ieraugāt vai kuri potenciāli mums būtu jāpēta?

Anna Žabicka: Šobrīd es mēģinu ja ne migrēt projām no novecošanās un rūpju tēmas, tad varbūt vienkārši pieķert vēl kaut ko klāt. Mani sāk interesēt dažādi migrācijas aspekti, kas aizvien ir aktuāli, tai skaitā, kā jauni cilvēki migrē prom no Latvijas, bet arīdzan - kā cilvēki migrē uz Latviju, tātad cilvēki, kas no ārzemēm pārceļas uz šejieni dažādu apsvērumu dēļ. Es domāju, ka migrācija nākotnē būs aizvien aktuāla tēma, proti, cilvēki arvien vairāk un vairāk no dažādiem reģioniem migrēs uz Latviju. Tas varētu būt saistībā ar klimata izmaiņām, mēs esam salīdzinoši drošā zonā. Tas varētu būt saistībā ar dažādiem militāriem konfliktiem citur vai vienkārši labākas dzīves meklējumos. Tas noteikti aktualizēsies arvien vairāk. 

Arīdzan novecošanās tēma. Arī ar  savu pētījumu mēģinu parādīt, ka mans izejas punkts ir Latvija, bet mēs uzzinām caur Latviju daudz vairāk par novecošanos vai par tukšošanos laukos, ko var attiecināt arī uz citām valstīm. Līdz ar to izejas punkts mums ir gana bagātīgs jebkurā tēmā, kurā mēs skatāmies. 

Es domāju, vēl viena tēma, kas noteikti aktualizēsies, būs militarizācija un ar to saistītās dažādās blaknes un fenomeni, tai skaitā vides potenciālā degradācija vai vismaz ietekme uz vidi. Ko tas nozīmē sabiedrībai kopumā - dzīvot uz kaut kādas robežšķirtnes un aktīvi militarizēties, aktīvi ieguldīt finanšu līdzekļus militarizācijā, bet ne, piemēram, veselībā un veselības aprūpē. Aptaujas gadu pēc gada mums rāda, ka cilvēki uzskata, ka vajadzētu ieguldīt, piemēram, veselības aprūpē un izglītībā. Jautājumu loks ir gana plašs un gana interesants. Te ir, ko pētīt.

Sākot pētīt sabiedrības novecošanos, kas bija tā hipotēze vai pieņēmums, kuru jūs izvirzījāt? Kas ir tas, ko jūs rediģējāt, pārskatot?

Anna Žabicka: Mums varbūt nav tādas hipotēzes. Mēs ejam iekšā laukā parasti ar diezgan atvērtu skatu. Mums ir kaut kādi pieņēmumi.

Jūs izvēlējāties datu vākšanu veikt, dzīvojot pansionātā? 

Anna Žabicka: Jā. Es gribēju saprast, ko nozīmē dzīvot ne tikai pansionātā, bet dzīvot mazā lauku pansionātā, vidē, kura tukšojas visdažādāko aspektu ietekmē. Ts ir, gan novecojot, gan cilvēki, kas emigrē projām no šīs vides. Tas nozīmē arī kaut kādu limitētu darbavietu skaitu. Tas nozīmē mazo viensētu izbeigšanos, iespējams, vai katrā ziņā pārdomas par to, ko es darīšu ar savu viensētu, kad es kļūšu vecs, jo mani bērni Latvijā nedzīvo vai negrib pārņemt šīs prakses. Manā pētījumā tas pansionāts, kurā es dzīvoju, vēl aizvien tur atgriežos, kļūst par tādu prakšu uzturētāju un sociālekonomisko punktu. Man liekas, ka to mēs neieraugām bieži vien, domājot par pansionātiem.

Tādā nozīmē, ka viens pansionāts reģionā  varbūt kļūst par tādu kā valsts mikromodeli, sabiedrības mikromodeli?

Anna Žabicka: Apmēram. Es viņu saucu  par "social special fix", kas nozīmē, ka, rūpējoties par vecāka gadagājuma cilvēkiem, šī nacionālā līmeņa nedrošība saistībā ar novecošanos un tukšošanos šajā mazajā vietā savukārt sniedz zināmu stabilitāti. Tās varbūt nav lielas reformas un spoža nākotne, bet tas notur vietā prakses, kas tur ir pastāvējušas. Piemēram, cilvēks, kuram ir viensēta, viņš, strādājot pansionātā, spēj to viensētu arī uzturēt. Ja viņam nebūtu darba pansionātā, tad viensēta un tā Latvijas brūnā arī izbeigtos. Pansionāts kļūst par vietu neformālai ekonomikai, ne pelēkajai, bet neformālai ekonomikai. Bet arī par tādu sociālu tīklojumu, caur kuru, kā saka cilvēki, kas tur strādā, lietas notiek ātrāk un labāk. Proti, ka caur šo iestādi rūpes plūst arī ārpus tās un nostiprina to lokālo vietu reģionā.

Mēs dzirdam tajā pašā laikā politiskā līmenī ļoti lielas rūpes par demogrāfiju. Vai novecošanās ir pilnīgi pretējs process un kādā veidā abi salāgojas politikas veidošanā un arī attieksmes veidošanā, jo tie izskatās divi dažādi poli?

Anna Žabicka: Mans pētījums rāda, lai arī mums ir it kā rūpes par demogrāfiju, tās lielākoties, sākot no 90. gadiem, kad runāja par zemu dzimstību un par to, ka latvietība ir apdraudēta vai ka mēs kā nācija esam apdraudēti, tie rezultāti ir bijuši diezgan nekādi. Tas ir palicis tādā retoriskā līmenī.

Novecošanās bieži vien tiek skatīta kā pretpols. Tas ir tas, kas šo demogrāfisko situāciju pasliktina, kas izsūknē budžetu, kas kļūst par tādu smaguma mums uz pleciem. Es to saucu par "pazemības politiku".

Proti, rīcībpolitikas saistībā ar novecošanos vai nu nav, vai ir ļoti vāja, vai ir ārkārtīgi sasteigta pēdējos gados pieņemot ļoti steidzīgi terminus no Eiropas Savienības. Piemēram, aktīvā vai veselīgā novecošanās, kur beidzot parādās rīcībpolitikas plānojumos kaut kādas intervences, kas attiecas ne tikai uz dzimstības palielināšanu un reemigrāciju, kas ir tāds sapnis, bet kas attiecas arī tiešām uz cilvēkiem, kas noveco, tai skaitā arī mums kaut kad.

--

Anna Žabicka ir Stradiņa universitātes pētniece sociālantropoloģe, studējusi doktorantūras programmā sociālajā antropoloģijā Vīnes universitātē. Ieguvusi maģistra grādu ar specializāciju antropoloģijā Veinas valsts universitātē ASV, savukārt bakalaura grādu studējusi Latvijas Universitātē Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē. Savā disertācijā viņa analizē saikni starp lauku teritoriju iztukšošanos un sabiedrības novecošanos. Pētījumā koncentrējas uz to, kā novecošana, kas sabiedrībā un politikā tiek par valsts un nacionālās identitātes apdraudējumu, izpaužas mazā lauku pansionātā vecākiem cilvēkiem. Viņas pētniecības fokuss ir medicīnas antropoloģija - novecošana, aprūpe, rūpes, veselība un vienlīdzība, kā arī radniecība. 

Šogad pirmssvētku sezonā Ģimenes studijas redzeslokā nonāca divas tieši Ziemassvētkiem veltītas latviešu oriģinālliteratūras grāmatas bērniem, kurās ir apkopoti vairāku rakstnieku un dzejnieku darbi. Viena grāmata ir "24 stāsti bērniem Ziemassvētkos". Ir arī dzejoļu krājums ar āķīgu nosaukumu "Neskaitīšu!". Tas mudināja aizdomāties, kāds ir mūsdienīgs Ziemassvētku stāsts vai dzejolis, vai tam joprojām ir jāietver sevī kaut kāda īpašā svētku maģija? Kādi motīvi svētkiem iedvesmo šodienas autorus un viņu auditoriju - šodienas bērnus? 

Par Ziemassvētku stāstiem un dzejoļiem sarunājas dzejnieks un dzejoļu krājuma "Neskaitīšu!" redaktors Ivars Šteinbergs, dzejniece un publiciste Elizabete Lukšo-Ražinska, rakstnieks Māris Rungulis un rakstniece un dzejniece Jana Egle.

Latgales vēstniecības "Gors" nākotne ir neskaidra. Pašvaldībā tiek domāts par koncertzāles reorganizāciju, pat izskanēja, ka to varētu atdot privātās rokās. Lai to nepieļautu, tiek vākti iedzīvotāju paraksti portālā "manabalss.lv". Tagad Rēzeknes valstspilsētas domes vadība saka, ka "Gors" jāpārņem valstij. Notiekošais liek pārdomāt, kā pašvaldības veido savu kultūrpolitiku, kā izmanto lielos kultūras objektus un cik daudz ir jāiesaistās valstij.

Krustpunktā analizē un skaidro kultūras ministre Agnese Lāce, Finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Upenieks, Latgales vēstniecības "Gors" direktore Diāna Zirniņa, Rēzeknes valstspilsētas domes priekšsēdētājs Aleksandrs Bartaševičs un Liepājas valstspilsētas domes priekšsēdētājs Gunārs Asniņš.