latvijasradio.lsm.lv - RSS

„Iegriezos Varšavas grāmatnīcā netālu no Universitātes, pat nezinot, ka tur gaidāms dzejas vakars,” raksta Ingmāra Balode par savu pirmo tikšanos ar poļu 21. gadsimta dzejas balsi Romanu Hinetu. Bet Guntars Godiņš igauņu dzejniekam Haso Krulla jautā: „Kā viņam radās ideja uzrakstīt kaut ko tik savdabīgu, ko var dēvēt par īso romānu dzejā, filozofisku, mitoloģisku un asociatīvu tekstu vai pat traktātu?”

Tagad, kad "Punctum" apgādā izdotas gan Romana Honeta "Ziema, maldi", gan Haso Krulla "Atvere. 86 dzejoļi" latviešu valodā, tiekamies ar abiem atdzejotājiem – Ingmāru Balodi un Guntaru Godiņu. Pārrunājam par atdzeju un dzejas pārcēlumiem no vienas valodas uz otru, meklējot atbilstošas zīmes.

"No brīža, kad nolēmu studēt poļu valodu un iet arvien dziļāk, neviena tikšanās nav nejauša, jo kaut kā es tomēr tajā grāmatnīcā iemaldījos. Divi no trim autoriem, kuri tajā vakarā uzstājās, man ir kļuvuši tuvi, tos esmu atdzejojusi. Tādā ziņā tā bija pat liktenīga tikšanās. Bija brīnišķīgi sākt ar to, ka es dzirdu, kā poļu auditorija viņus dzird un klausās," stāsta Ingmāra Balode.

Viņa atzīst, ka Romana Honeta dzeju iemīlējusi 2000. gadu sākuma. Apmēram pēc 10 gadiem viņš bija Dzejas dienu viesis. Tagad iznācis krājums.

"Atdzejas soļi, manuprāt, ir skaistākie, ja tos nesteidzina un neiztraucē. Grāmata pie mums ir nonākusi šobrīd. Cerams būs vēl. "Ziema.maldi" varētu būt labs sākums," vērtē Ingmāra Balode.

Krājumu viņa pati dēvē par atdzejotāja izlasi, atzīstot, ka ne vienmēr viss ir atdzejojams no konkrētā autora darbiem, kas ietverti vienā krājumā. Iekļauti gandrīz visu viņa dzejas krājumu piemēri.

"Visvairāk tomēr ir no laikā, kas mums tagad šķiet jau diez gan tāls, tās 90. gadu beigas, 2000. gadu sākums. Tur ir kaut kāda tīrība un trauslums," bilst Ingmāra Balode.

Guntars Godiņš ir atdzejojis jau vairākas Haso Krulla grāmatas. Iepazīstinot ar jaunāko krājumu, viņš stāsta, ka tajā ir asociatīvā domāšana, daudz atsauksmju uz uz reālo dzīvi, atsauce arī uz atmodas laiku, viņš runā par to. Un atsauces uz igauņu vienu no filozofiem, dzejniekiem Jānu Kaplinski Kāpēc 86 dzejoļi? To jāprasa pašam autoram, bet grāmatā nekas nav iekodēts.

Kad var ķerties pie atdzejošanas, ja tu pats esi dzejnieks?

Guntars Godiņš: Es uzskatu, ka, jā. Var iemācīties kļūt arī par dzejnieku atdzejojot. Tomēr atdzeja, kā mēs redzam, latviešu valodā ir būtībā viens vārds - dzeja un atdzeja. Ir pārdzejošana, atkal atdzejošana. Tur

vajadzīga arī dzejnieka atbrīvotība, ne viss sastingums pret oriģinālu, respekts pret oriģinālu. Brīva attieksme pret to, lai varam katrā valodā atrast pareizo ceļu un to oriģinālu kā spogulī parādīt. Varbūt tas ir mazlietiņ greizs, bet būs labāks, nekā burtiski pārtulkojot.

Ingmāra Balode: Man to atdzejas drosmi, kā esmu jau reizēm teikusi, dod līdzšinējie atdzejojumi, tā atdzejas skola, kura ir bagātinājusi latviešu valodu, literatūru, domāšanu no pašiem literatūras un domāšanas pirmsākumiem pierakstītajās formās. 

Man šķiet ārkārtīgi būtiski, ka šī atdzejas sērija tiek pieteikta. Tas iedod tādu vērienu, ka mums būs iespēja ieraudzīt kādas radošas redakcijas, šajā gadījumā "Punctum", Arta Ostupa vadībā veidotu pārskatu par mūsu kaimiņu, mūsu līdzcilvēku dzeju.

Viena no skaistajām lietām, ja uz atdzeju skatos no lasītāja viedokļa, jo par laimi, atdzejā es vēl esmu arī lasītāja pusē, ir ta, ka tev atliek ļauties, paļauties, un tu vienmēr tiksi pārsteigts. No atdzejas nevar aiziet tukšām rokām. 

Министр сообщения Атис Швинка дал интервью программе “Домская площадь” на Латвийском радио 4. Среди обсуждаемых тем было и реформирование системы регионального общественного транспорта. По мнению министра, положение дел в этой сфере остается крайне сложным, и исправить ситуацию могла бы цифровая трансформация. Однако, торопиться с реформами не стоит - их нужно принимать разумно и постепенно.

Vēl pirms bērns iemācās runāt, viņš apgūst ritmu un melodiju - to, kas veido ne tikai runu, bet arī mūziku. Tikpat agrīna kā mūzika bērna dzīvē, tā ir bijusi agrīna arī cilvēces attīstībā. Kopš pastāv cilvēce, pastāv arī centieni radīt mūziku - vai varbūt nē? Vai kāds māk atbildēt uz jautājumu, kad radusies mūzika? Ko saka arheoloģiskie atklājumi? Kādi ir senākie mūzikas instrumenti un kāpēc cilvēkam ir šī neapturamā vēlme radīt skaņu un klausīties to? Par mūzikas pirmsākumiem un skaņas klātbūtni cilvēka dzīvē raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar etnomuzikologu, Latvijas Universitātes profesoru Valdi Muktupāvelu un Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītāju, profesoru Jurģi Šķilteru.

Kāpēc cilvēkam ir vajadzība muzicēt, radīt mūziku un to uztvert?

"Mūzika laikam ir universālākais izpausmes veids, kas cilvēkam gan ļauj pašizpausties, gan arī uztvert pasauli ar mūzikas palīdzību," vērtē Valdis Muktupāvels. "Protams, varbūt mākslinieki iebildīs - arī mākslas pasaule vizuāli ir. Pagaidām pētījumi, kurus es esmu redzējis, rāda, ka mūzikai piemīt savā ziņā universālāka iespēja kalpot gan cilvēkam, ietekmēt viņa emocijas, intelektuālos procesus, darboties kā pašizpausmei, arī kā komunikācijas līdzeklis, arī kā sabiedrības grupu noskaņošanās uz viena viļņa līdzeklis. Mūzikai šajā ziņā vislielākais spēks."

--

Kurzemē, Aizputē, senatnē pilnīgi noteikti klīduši mamuti, un šobrīd izdevies noteikt vecumu pirms aptuveni simt gadiem atrasta mamuta kaula fragmentam. Pašlaik tas ir īstens Aizputes Novadpētniecības muzeja dārgums. Te gan jāpiebilst, ka kaula fragments varētu būt nonācis muzejā pagājušā gadsimta 30. gadu otrajā pusē. Kā vēstīts žurnālā “IR”, vēlāk sekojusi muzeja slēgšana 50. gados, priekšmetu izceļošana uz Liepāju, Ventspili un Kuldīgu, tad atkal muzeja atjaunošana Aizputē, un pagājušajā gadā kaula fragments no Ventspils, tā teikt, atgriezies “mājās” Aizputē. Un tad atkal apstākļu sakritības rezultātā tas nonācis arheologa Mārča Kalniņa uzmanības lokā, un kopā ar citiem ekspertiem nolemts noteikt kaula vecumu ar radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi. Tuvākā vieta šādu analīžu veikšanai ir Viļņas laboratorija Lietuvā, un tagad var teikt - mamuts, kam piederējis kaula fragments, dzīvojis pirms apmēram 43 tūkstošiem gadu. Tas ir krietni senāk, nekā Aizputes muzeja darbiniekiem šķitis. Bet kas vēl interesanti - laikā, kad Aizputes apkārtnē mituši mamuti, 180 kilometru attālumā uz dienvidiem - Karaļaučos, mūsdienu Krievijas teritorijā, - bijuši iedzīvotāji. Šobrīd arheologu Mārci Kalniņu interesē, vai cilvēki šajā laikā uzturējušies arī Latvijas teritorijā. 

Dažreiz slimības slēpjas pamatīgi – aiz citām pazīmēm un stāvokļiem, apgrūtinot diagnostiku. Neiroendokrīnie audzēji ir tieši tādi. Kā tomēr atpazīt slimību, kādas ir ārstēšanas iespējas un ko darīt, lai neiroendokrīnos audzējus atklātu iespējami ātrāk, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas valdes priekšsēdētāja, P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas klīnikas vadītāja Aija Geriņa, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas valdes loceklis, ķirurgs Haralds Plaudis un P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdes loceklis, ķirurgs Artūrs Ozoliņš.

Neiroendokrīnos audzējus pieskaita pie īpašas audzēju grupas. 

"No vienas puses, tas ir vēzis, no otras puses, viņa gaita ir daudz labāka nekā, ja skatāmies uz standarta vēža prognozi," norāda Aija Geriņa. "Kāpēc mēs tos saucam par tādiem viltīgiem jeb viņus pielīdzina zebrai nevis zirgam, runājot alegorijās? Šie audzēji uzreiz nav pamanāmi. Viņi gadiem mēdz būt slēptās formās pacientam. Pacientam var būt nespecifiski simptomi, kā ilgstoša caureja, ko sajauc ar infekcijas slimību, vai arī tas varētu būt kāds iekaisums hronisks zarnā. Varbūt apsārtuma sajūta sejā, ko reizēm sajauc ar menopauzi, ja tā ir sieviete. Šos audzējus producē saucamās neiroendokrīnās šūnas, viņas izdala specifiskas vielas, ko lielākoties aknas nespēj inaktivēt. Šīs vielas rada simptomus, kas var radīt veidojumus, kas kaut kur slēpti sēž un dod arī saucamās metastāzes. Problēma ir, ka ka šos audzējus ne vienmēr mēs ieraugam ar parastajām radioloģiskajām mašīnām, ar datoru, ar sonogrāfiju."

Parasti pacientiem šo vēža paveidu atklāj, veicot profilaktiskos radioloģiskos izmeklējumus, kad parādās kaut kas aizdomīgs dažādos orgānos. Otrs - kad veidojums vai veidojumi ir tik lieli, ka fiziski kaut kur sāk spiest vai parādīties. Trešais, ja ir hormonāli aktīvs un šīs aktivitātes var būt ļoti daudzējādas. Tāpēc šie audzēji var būt viltīgi un dažādi.

11. decembrī ar koncertu "Latvijas džeza zvaigznes" Spīķeru koncertzālē tiks atklāts festivāls "Eiropas Ziemassvētki.

Saksofonists Toms Rudzinskis, ģitārists Matīss Čudars, bundzinieks Jānis Jaunalksnis un kontrabasists Jānis Rubiks atskaņos gan savu oriģinālmūziku un citu latviešu koponistu darbus, gan zināmas svētku laika melodijas no džeza standartu repertuāra.

Ar Jāni Rubiku runājam par šī sastāva satikšanos, gan programmas izvēli un Ziemassvētku laiku, kas mūziķiem pilns koncertu un pasākumu.

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, Latvijas Radio bijušais ģenerāldirektors (1992‒1995) Arnolds Klotiņš; pārraides producente – Rūta Paula         

Lai arī mēs visi augsti vērtējam sieviešu kora "Dzintars" pirmās vietas iegūšanu starptautiskajā koru konkursā Ungārijā 1968. gadā, tomēr vēsturiski pirmā latviešu dziedātāju vienība, kas piedalījās un 17 Eiropas, Amerikas un Austrālijas koru konkurencē ieguva augsto ceturto vietu, bija Zuikas vīru koris jau 1953. gadā konkursā Velsā.

Šo kori Latvijas armijas leitnants Roberts Zuika bija sapulcinājis no Latviešu leģiona karavīriem un ar to debitējis Dundagas baznīcā 1944. gada septembrī. Viņš vēlāk atcerējās: "Mani iesauca kā virsnieku, bet es vairāk domāju, kā attīstīt karavīru kultūras dzīvi, jo viņi taču ir dzīvi cilvēki." Tas nenācās viegli, jo visai 15. divīzijai bija jākāpj kuģos un jāevakuējas uz Vāciju. Tur Roberta Zuikas bataljonu norīko prettanku grāvju rakšanā ļoti smagos apstākļos, tomēr koris gandrīz katru vakaru sanāk mēģinājumos.

Pēc atkāpšanās kaujām bataljons sasniedz angļu-amerikāņu frontes līniju un, ignorējot vācu pavēlniecību, izlaužas pāri frontei pie Rietumu sabiedrotajiem, tiek nometināts britu pārvaldītā gūstekņu nometnē. Tur dzīves apstākļi nožēlojami, kora mēģinājumiem jānotiek brīvā dabā, tomēr kora sastāvs pat dubultojas, tas saņem uzvaras laurus sacensībās ar vācu karagūstekņu koriem.

Latviešu gūstekņus pamazām atbrīvo tikai pa vienam, taču koristi vienojas noteiktā datumā sapulcēties Lībekā un saukties par Zuikas vīru kori. Tur 1945. gada rudenī sākās kora lielākais uzplaukums.

Roberts Zuika izvadāja dziedātājus vairāk nekā 150 apjūsmotos koncertos latviešu bēgļu nometnēs pa visu Vāciju, un visur tos uzņēma ar atkalredzēšanās un šķiršanās asarām. Uzaicināja dziedāt arī vācu koncertos un radio.

Kad 1947. gadā nācās izceļot, izdevās pārcelt kora kodolu uz dzīvi pāri Lamanšam. Anglijā visiem nācās strādāt melnu darbu metāllietuvē, bet kora mēģinājumi un pat svētdienas koncerti melnos uzvalkos turpinājās. Tas notika tā.

Darba nedēļas pēdējā dienā koristi gāja uz darbu ar līdzņemtām frakām somās, priekš svētdienas koncerta, bet pēc koncerta atgriežoties pirmdienas rītā darbavietā, fraku nomainīja pret darba drēbēm un vakarā nesa mājās. Trīs reizes nāca uzvaras lokālajos koru konkursos.

Zuikas vadītos vīrus ieskaņoja BBC raidītājs, viņi uzstājās Vigmora zālē Londonā, bija zaļoksnējākais spēks daudzās Latviešu dziesmu dienās Anglijā. Bet 1953. gadā – simboliski Staļina nāves gadā – sarkanbaltsarkanais karogs uzvijās pasaules koru sacensību augstajā mastā Langolenas konkursā Velsā.

Tur jau minētajās sacensībās Zuikas vīru koris ne tikai ierindojās starp labākajiem, bet viņu dziedātā Jāzepa Vītola dziesma "Uguns milna" ar Annas Brigaderes dzeju tika oficiāli atzīta par konkursa labāko izvēles dziesmu, un noslēguma koncerta vadītājs koristus intervēja desmitiem tūkstošu skatītāju un BBC mikrofonu klātbūtnē – izjautāja par Baltijas valstu okupāciju, dzīvi bēgļu nometnēs un darbu Anglijas metāllietuvēs.

Maizes darba apstākļiem Anglijā sarežģījoties, Robertam Zuikam ar ģimeni nācās izceļot uz ASV. Viņš bija vadījis savu kori 17 gadus, un te ir vietā pazīstamā trimdas literāta Jāņa Rudzīša teiktais: "Zuikas vīru koris – cēlākais mantojums, ko mūsu kultūrai atstājis latviešu leģions,"

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas Roberts Zuika steidzas būt Latvijā gandrīz katru gadu jau jūnija sākumā, lai paspētu uz savas pirmās 1936. gada skolotāja darba vietas – Valmieras Kocēnu skolas – kārtējo izlaidumu, lai apsveiktu absolventus un dāvinātu šiem lauku pusaudžiem braucienu un biļeti uz Nacionālās operas izrādi. Bet – ar vienu noteikumu.

Katrs braucējs pirms izrādes aicināts nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, turklāt – nevis vienkārši veikalā pirktus, bet no savas mājas dārza vai apkaimes ziedu pļavām. Arī tāda bija patriotiska audzināšana.

Šeit nevaru neatzīmēt, ka Roberts Zuika visu mūžu centās veicināt tautasdziesmu iesakņošanu jaunajās paaudzēs. Jauniešu nometnēs ASV viņš bija atskārtis, ka bērni vislabāk apgūst tautasdziesmas sacensību veidā – kurš zinās vairāk melodiju un tekstu, tāpēc par saviem līdzekļiem izdeva 120 melodiju krājumiņu "Lakstīgala", vēlāk ar Valsts izglītības centra iesaisti organizēja skolu, pilsētu un novadu sacensības arī Latvijā, izdeva vēl vairākas tautasdziesmu krājumiņa tirāžas.

Savā garajā 102 gadu mūžā Roberts Zuika bija izlolojis domu: "Pēc tevis paliek vienīgi atdotais." Bet atdevis viņš ir daudz.

***

Aicinām noklausīties arī 2021. gada pārraidi "Vai zini?",

«Це було як у фільмі жахів - пил, дим, сирени, сльози. Ти біжиш допомагати… Я вже думав, що діти загинули. На щастя, ні. Але ми втратили колегу, і це було дуже важко пережити.»

Так розповідає гість цього тижня - Максим Пономаренко, завідувач відділення урології Національної дитячої спеціалізованої лікарні «Охматдит».

У розмові з Ріхардом Плуме він пригадує день, коли в лікарні вибухнула крилата ракета, запущена pосією, а також пояснює, як постійна загроза впливає на роботу лікарів найбільшої дитячої лікарні України та на будні маленьких пацієнтів. 

В преддверии праздников в интернете резко увеличивается количество скидок и специальных предложений, а вместе с ними активизируются и мошенники. По данным опроса Luminor, 44% жителей Латвии в это время особенно внимательно следят за рисками мошенничества, однако почти треть признаёт, что не уделяет повышенного внимания подозрительным предложениям. Продолжают активизироваться и телефонные мошенники. Только за одну неделю - с 1 по 7 декабря - жители Латвии потеряли почти 1,7 миллиона евро, сообщает Государственная полиция. Подробности в сюжете Людмилы Пилип.

Ещё недавно в Резекне увеличили содержание в социальном центре для пенсионеров на 200 евро. Сейчас в планах самоуправления передать центр частной компании. Пока город проводит оценку такого шага. Причина кроется в нехватке денег, которые необходимы для обслуживания здания и его реновации, а также, чтобы обеспечить сотрудников конкурентной зарплатой. Подробнее в сюжете Сергея Кузнецова.

"Tas bija kā šausmu filmā - putekļi, dūmi, sirēnas, asaras. Tu skrien palīdzēt… Man jau šķita, ka bērni būs gājuši bojā. Par laimi, nē. Taču mēs zaudējām kolēģi, un to bija ļoti grūti pārdzīvot." Tā stāsta šīs nedēļas "Drošinātāja" viesis - Ukrainas nacionālās bērnu specializētās slimnīcas "Okhmatdyt" uroloģijas nodaļas vadītājs Maksims Ponomarenko. 

Sarunā ar Rihardu Plūmi viņš atceras dienu, kad slimnīcā eksplodēja krievijas palaista spārnotā raķete, un stāsta, kā nepārtrauktie apdraudējumi ietekmē Ukrainas lielākās bērnu slimnīcas ārstu darbu un mazo pacientu ikdienu.

Savukārt Dīvs Reiznieks iztaujā Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu par šādām tēmām:

Epizodes gaita:

Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.

Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs