latvijasradio.lsm.lv - RSS

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Baiba Vanaga; pārraides producente – Inta Zēgnere

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēka 20. gadsimta sākumā celta Rīgas pilsētas mākslas muzeja vajadzībām. Šis muzejs tika izveidots uz 1868. gadā dibinātās Pilsētas gleznu galerijas (Städtische Gemäldegalerie) bāzes, un tā krājuma pamatu veidoja no Rīgas tirgotāja Domeniko de Robiani (Domenico de Robbiani) iegādātā mākslas darbu kolekcija un vairāki nozīmīgi dāvinājumi.

Kopš 1872. gada pilsētai piederošie mākslas darbi tika izstādīti kopā ar nesen dibinātās Rīgas Mākslas biedrības (Rigascher Kunstverein) kolekciju. Galerijā lielākoties bija uzkrātas un apskatāmas Rietumeiropā iepriekšējos gadsimtos radītās gleznas un ļoti maz vietējo autoru mākslas darbu.

Gatavojoties Rīgas pilsētas mākslas muzeja atklāšanai 1905. gadā, tā direktors Vilhelms Neimanis (Wilhelm Neumann) izvērtēja pilsētai un Rīgas Mākslas biedrībai piederošo kolekciju mākslas darbu kvalitāti. Mazliet vairāk nekā pusi no kopumā 492 priekšmetiem viņš atzina par muzeja necienīgiem. Vērtīgākie mākslas darbi no abām kolekcijām tika izvietoti muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā un iekļauti katalogos, bet pārējie nonāca glabātuvē vai darba telpās pie sienām. Neliela daļa Rīgas pilsētai piederošo mākslas darbu tika atsavināti, atsevišķus atdodot atpakaļ dāvinātāju pēctečiem, bet vairākus pārdodot. Tā, piemēram, 1906. gadā piecas no pilsētai piederošajām gleznām Neimanis piedāvāja Berlīnes un Brandenburgas reģiona vēsturei veltītajam Merkišes muzejam (Märkisches Museum). Tās bija 19. gadsimta sākumā Rīgā strādājušā Karla Traugota Fehelma (Carl Traugott Fechhelm) gleznas, kurās attēloti vairāki Berlīnes pilsētas laukumi, tāpēc uzrunātais muzejs tās labprāt iegādājās, samaksājot vienu tūkstoti marku.

Uzskatot, ka ekspozīciju veidošanā "rūpēm par vietējo mākslu, īpaši mazākos reģionālajos un pilsētu muzejos, ir jābūt prioritātei", jaunizveidotā muzeja krājuma veidošanā Neimanis koncentrējās uz Baltijas izcelsmes 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma mākslinieku daiļrades atspoguļojumu. Darbojoties pilsētas piešķirtā budžeta ierobežojošajos rāmjos, viņš mērķtiecīgi centās iegādāties Latvijā un Igaunijā dzimušo mākslinieku darbus, īpaši no tiem autoriem, kas izpelnījušies starptautisku atpazīstamību.

No Baltijas mākslinieku izstādes par godu Rīgas pilsētas mākslas muzeja atvēršanai 1905. gadā kolekcijai tika nopirkti divi darbi – Gerharda fon Rozena (Gerhard von Rosen) glezna “Pavasara ainava” (1905) un Jaņa Rozentāla kompozīcija “No pļavas (No darba)” (1903), kas arī mūsdienās tiek augstu vērtēta un ir skatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ekspozīcijā. Visvairāk pirkumu veikts Vietējo mākslinieku darbu izstādē par labu Sarkanā Krusta žēlsirdīgo māsu apvienībai, kas notika 1915. gada pavasarī un pēc kuras muzeja krājums papildināts ar 15 vienībām, to vidū, piemēram, Lūcijas Mīramas (Lucie Miram) kluso dabu “Dzeltenās rozes” (ne vēlāk par 1915) un Jāņa Roberta Tillberga pilsētas ainavu “Rīga” (1912).

Kolekcijas papildināšanā prioritāte bija tiem autoriem, kuru darbu krājumā vēl nebija vai kuru veikums tajā bija atspoguļots nepietiekami. Tomēr bija atsevišķi autori, no kuriem iegādātas vairākas gleznas. Piemēram, no Igaunijā dzimušā reliģisko ainu gleznotāja, Diseldorfas Mākslas akadēmijas profesora Eduarda fon Gebharta (Eduard von Gebhardt), ko Neimanis uzskatīja par “izcilāko no Baltijas provincēm cēlušos mākslinieku”, muzejs kopumā nopirkta trīs darbus. Turklāt viens no pirkumiem kļuva par dārgāko muzeja agrīnajā vēsturē, un 1913. gadā no pilsētas budžeta pat tika piešķirts ārkārtas finansējums, lai divu gadu laikā apmaksātu Gebharta gleznas “Pazudušais dēls” (1908) iegādi par vairāk nekā deviņiem tūkstošiem rubļu.

Muzeja zīmējumu un iespiedgrafikas kolekcijas Neimaņa vadības laikā tika papildinātas daudz bagātīgāk par glezniecības kolekciju. To noteica gan direktora īpašā interese par grafiku, gan arī darbu uz papīra salīdzinoši zemākās cenas. Muzejs iegādājās visu 20. gadsimta sākuma zināmāko dažādās grafikas tehnikās strādājošo baltiešu darbus – visvairāk iepirktas Morica fon Grīnevalta (Moritz von Gruenewaldt) akvatintas un kokgriezumi un Gerharda Kīzericka (Gerhard Kieseritzky) oforti, no māksliniecēm – Alises Dmitrijevas (Alice Dmitrijew) krāsainie kokgriezumi. Kolekciju papildināja arī dāvinājumi. Tā, piemēram, 1909. gadā muzejs iegādājās nesen mirušā Artura Baumaņa kompozīciju “Jauns līvu kareivis” (1889) un vēl astoņas studijas, bet pārējo mākslinieka atstāto radošo mantojumu – vairāk nekā astoņus simtus zīmējumu, skiču un studiju – saņēma kā dāvinājumu. Šo kolekciju iepazīšanai tika iekārtots īpašs Grafikas kabinets, kurp apmeklētāji divas reizes nedēļā varēja doties un līdzīgi kā bibliotēkā lūgt izsniegt apskatei interesējošos mākslas darbus.

Muzeja krājuma veidošanā vēl viena no prioritātēm Neimanim bija ģipša nolējumu kolekcijas veidošana īpaši projektētajai Skulptūru zālei. Tās piepildīšanai direktors mērķtiecīgi atlasīja un pasūtīja mākslas vēsturē nozīmīgu Senās Grieķijas, Senās Romas un renesanses skulptūru kopijas, kas mūsdienās skatāmas Muzeju krātuves ekspozīcijā “Skulptūru mežs”.

Var pārmest, ka Neimanis muzeja krājumam iegādājās salīdzinoši maz latviešu mākslinieku darbu, īpaši no 20. gadsimta sākumā strādājošajiem autoriem, un pavisam nedaudz no mākslinieču paveiktā. Jādomā, ka to pamatā ietekmēja direktora pētnieciskā interese par iepriekšējo gadsimtu mākslu, norobežošanās no aktuālās mākslas izvērtēšanas un diezgan konservatīvā gaume, nevis noraidošā attieksme pret latviešiem vai sievietēm. Turklāt vēlāko vēsturisko apstākļu dēļ 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma Baltijas vācu mākslinieku darbi muzeja krājumā ienāca pavisam maz, tāpēc Neimaņa izvēle kolekciju veidošanā koncentrēties uz šo autoru veikumu mūsdienu kontekstā ir vērtējama kā nozīmīga.

Šogad septembra vidū, kad beidzās peldsezona, noslīkušo skaits Latvijā sasniedza teju 90. Latvija noslīkušo cilvēku skaita ziņā starp Eiropas Savienības valstīm turpina būt topa virsotnē. Turklāt katru gadu Latvijā noslīkst aptuveni pieci līdz septiņi bērni, kas ir teju tik pat, cik mirst avārijās uz ceļa, saka biedrības “Peldēt droši” dibinātāja Zane Gemze. Tikmēr Latvijā peldētapmācība vēl joprojām nav obligāta, un katrā skolā to īsteno pēc savām spējām un ieskatiem.

Plašāk Annas Apīnes ierakstā.

Ilonas (vārds mainīts) bērns šobrīd mācās Ulbrokas vidusskolas otrajā klasē. Iemesls, kāpēc Ilona izvēlējās tieši šo skolu, ir ne tikai tāpēc, ka tuvu mājām, bet arī – turpat ir pieejams peldbaseins. 2024.gada sākumā Stopiņu baseinu – vienīgo novadā – slēdza rekonstrukcijai. Cerības bija lielas, bet šogad vasaras beigās Ropažu jaunā dome paziņoja, ka bojājumi ir krietni lielāki nekā bija sākumā lēsts. Tikmēr nepeld ne tikai Ulbrokas vidusskolas bērni, bet arī no citām novada skolām, kas šeit brauca. Ilonu kā mammu uztrauc, kāpēc šī problēma netiek risināta.

Vaicājot Ulbrokas vidusskolas direktoram Normundam Balabkam, kāpēc nemeklē pagaidu risinājumu remonta laikā, viņš saka, ka pašvaldība sola saremontēto baseinu atvērt 2027.gadā. Tas nozīmē, ka visi bērni peldēt pagūs, visiem līdz 5. klasei peldēšanas prasmju apgūšana būs nodrošināta, apgalvo direktors.

Ja pašvaldībā pateiktu – viss, slēdzam baseinu ciet pavisam – tad skola neatlaidīgi meklētu risinājumus, lai bērni varētu mācīties peldēt. Ropažu pašvaldība nodrošina autobusu skolēnu izvadāšanai, gan laika posmā no 9 rītā līdz 14 pēcpusdienā, bet iniciatīvu ir jāizrāda skolai, stāsta domes pārstāve Dace Salnāja.

Dace Salnāja saka, ka novadā šādu iespēju – bērnus vest mācīt peldēt uz kaimiņu novadu – izmanto Berģu mūzikas un mākslas pamatskola, un tas notiek Inčukalna peldbaseinā.

Tikmēr Gulbenes novads, kurā nav neviena beldbaseina, bērniem ir radis risinājumu, peldētapmācību nodrošinot jau teju 15 gadus, stāsta Gulbenes novada Centrālās pārvaldes pārstāve Zane Ozola-Ozoliņa.

Šī brīža projektu sauc “Esi vesels bānīša zemē!”, un citu aktivitāšu starpā 1.-5. klašu bērni tiek vesti uz Balvu peldbaseinu. Katram skolēnam ir nodrošinātas astoņas peldētapmācības semestrī. Skolas rūpējas, lai tas neietekmētu mācību grafiku un seko līdzi, lai baseina nodarbības nepārklātos ar sporta stundām.

Dalīšana klašu grupās, ārpusklašu aktivitātes un vasaras nometnes skolās – par tādām iecerēm Rīgas domes vicemērs Vilnis Ķirsis (Jaunā Vienotība) stāstīja, runājot, kā plāno uzlabot pārejas uz vienotu skolu, proti, uz mācībām tikai latviešu valodā rezultātus.

Šis ir pirmais gads, kad mācības tikai latviešu valodā notiek visos izglītības posmos. Izglītības kvalitātes valsts dienests nesenā apsekojumā secinājis, ka divās trešdaļās skolu pāreja notikusi pietiekami veiksmīgi, bet vienā trešdaļā ar izaicinājumiem.

Ķirsis Latvijas Radio raidījumā Labrīt sacīja, ka Rīgā plānots intensīvāk pievērsties darbam pirmskolās.

Gaidot ziemassvētkus, „Latvijas Mediji” izdevuši Liepājas rakstnieces Ineses Ķesteres grāmatu bērniem „Pirkstainītis, dūrainītis”. Autore radījusi aizkustinošu ziemas stāstu, kas tumšajā laikā atgādina par būtiskāko - labestību, cerību un draudzību, tā dāvājot siltumu mazajiem lasītājiem un viņu vecākiem. Ineses Ķesteres stāstu par Pirkstainīti un Dūrainīti papildina izzinošas un sirsnīgas Annas Orniņas ilustrācijas. 

Inese Ķestere ir liepājniece, nu jau vairāku grāmatu autore, kura raksta bērnu, pusaudžu un pieaugušo auditorijai. Pati strādājusi kā žurnāliste televīzijā, vienlaikus ļaujoties rakstnieka spalvas vilcieniem, kas ir viņas sirds darbs. Šobrīd Inese Ķestere strādā skolā par latviešu valodas un literatūras skolotāju un turpina rakstīt. Ideja grāmatai tapusi jau agrāk, piedaloties izdevniecības izsludinātajā konkursā. Pēc vairākiem gadiem reiz pierakstītā ideja tagad vainagojusies ar grāmatu un ziemas stāsts bērniem „Pirkstainītis, Dūrainītis” nonācis pie saviem lasītājiem.

Grāmata veltīta visiem, kuriem reiz gadījies pazaudēt cimdiņu. Kad pilsētas parkā pienāk vakars un bērnu soļu dipoņu nomaina vārnu ķērcieni, sniegā attopas mazs, sarkans cimdiņš – Pirkstainītis. Autore lasa fragmentu no grāmatas, kur ilustrācijās koši izceļas sarkanās un apsnigušās pīlādžu ogas, bet kupenas galā sēž sarkanais cimdiņš, cerot, ka tā būs labāk pamanāms.

Pastiprinoties klimata pārmaiņām, arvien vairāk Eiropas pilsētu vasarās piedzīvo ilgstošus karstuma viļņus. Tos vissmagāk izjūt lielās pilsētas Eiropas dienvidos, kas ir arī iecienīti tūristu galamērķi. Eksperti brīdina, ka karstuma viļņi vasarās kļūs arvien ilgstošāki, tāpēc ir jādomā par risinājumiem, lai mazinātu karstuma radīto negatīvo ietekmi uz cilvēku veselību. 

Aizvadītā vasara bija viena no karstākajām Eiropā meteoroloģisko novērojumu vēsturē. Portugālē, Spānijā un Francijā termometra stabiņš vairākas reizes pārkāpa +40 grādu pēc Celsija atzīmi.

Šovasar laikā no 1.jūnija līdz 31.augustam Eiropā no karstuma izraisītām veselības problēmām nomira vairāk nekā 24 tūkstoši cilvēku, liecina Londonas Impērijas koledžas un Londonas Higiēnas un tropu medicīnas skolas apkopotie dati.

Visspēcīgāk karstuma periodi ietekmēja lielās pilsētas, kas uzkarst straujāk, nekā mazāk apdzīvotas vietas

Latvijas klimatiskajos apstākļos koka konstrukciju aizsardzībai ir jāpievērš pastiprināta uzmanība. Mitrums un strauji mainīgie laika apstākļi būtiski ietekmē koksnes kalpošanas laiku. Kādas darbības jāveic, lai koka būvkonstrukcijas pasargātu no bojāšanās un nodrošinātu pēc iespējas ilgāku kalpošanas laiku. Raidījuma audio pielikumā būveksperta ieteikumi.

1.jautājums. Par koka dēļu žogu. Par cik palielināsies kalpošanas laiks, ja virs dēļiem izveido lāseni lietus ūdens novadīšanai? Vai šādam pasākumam vispār ir jēga, ja ņem vērā Latvijas klimatiskos apstākļus? Kā pasargāt koka konstrukcijas?

2.jautājums. Kāds būtu pareizākais risinājums, ja dzīvoklī būvē grīdu? Pirmais stāvs atrodas virs pagraba. Uz pagraba grīdas regulāri krājas ūdens. Dzīvoklim ir viena ārējā siena, pakešu logi, centrālā apkure. Vai telpā ir vēlama arī sienas rekuperācijas iekārta, jo dzīvoklis atrodas ēkas galā?

3.jautājums. Gribu izveidot un siltināt vannas istabu. Ēkas stūris, divas ārējās sienas. Koka guļbūve, zem grīdas pagrabs, kurā ir komunikācijas, apkures katls un noliktava. Pagrabā flīžu grīda, bet tas ir mitrs. Pašlaik vannas istabā ir koka grīda.

3.1. Kā veidot vannas istabas grīdas „pīrāgu”, lai tas būtu mitrumizturīgs? Paredzēts flīžu klājums.

3.2. Kā veidot ventilācijas sistēmu vannas istabā un pagrabā?

Самые важные темы дня и актуальные интервью, взгляд со стороны и комментарии от первоисточников - слушайте каждый день в программе “Подробности”.

Сегодня в выпуске:

Совет меморандума выдвинул в SEPLP кандидатуру Андриса Саулитиса.

Крестьяне не согласны с повышением дорожного сбора для тяжелого автотранспорта.

Трамп: Россия согласится на мирный план США.

SPKC предупреждает путешественников о росте заболеваемости гепатитом А в Европе.

Капелла раздора. Дума против планов Детской больницы на снос.

Декабрь будет одним из самых теплых за всю историю наблюдений.

Обо всем этом поговорим в программе Латвийского радио 4 «Подробности» после новостей в 17.00.

Latvijā patēriņa cenas šogad novembrī salīdzinājumā ar oktobri samazinājās par 0,3%, bet gada laikā – šogad novembrī salīdzinājumā ar 2024. gada novembri – pieauga par 3,8%. Mēnesi iepriekš gada inflācija Latvijā bija 4,3%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Datus analizē un komentē SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis.