latvijasradio.lsm.lv - RSS

Drosme, dažādība un cilvēcīgums — tā var raksturot jaunākās “Jauni un bagāti” epizodes viesus.

Annai Andersonei, ‘’Riga TechGirls’’ un “StartSchool” vadītājai un līdzradītājai, uzņēmējas gēns ir ielikts šūpulī — pirmās darba gaitas viņa sāka, tirgojot eglītes un rakstot biznesa plānus. Savukārt Pauls Siliņš, Riga TechGirls projektu direktors un valdes loceklis, bērnībā sapņoja kļūt par arheologu. Kas lika viņam šo sapni nomainīt uz tehnoloģiju nozari? Atbildi atradīsi raidieraksta epizodē.

Apspriežam, kāpēc cilvēkiem, jo īpaši meitenēm un sievietēm, ir svarīgi attīstīt digitālās prasmes, kādu pienesumu tas nes Latvijas ekonomikai un vai Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas nozare joprojām ir zelta bedre.

Šīs nedēļas Kur kritiķiem nav vietas fokusā ir divi darbi, kas aplūko varoņus eksistenciālas krīzes priekšā, taču variē starp nostaļģiskas kino pasakas un kino šausmu stāsta modalitātēm – proti, amerikāņu neatkarīgā un Holivudas kinematogrāfa kustcelēs stāvošā Noa Baumbaha filmu "Džejs Kellijs" un Berlīnes kinofestivālā pirmizrādīto amerikānietes Mērijas Bronstīnas darbu “Ja varētu, es tev spertu”.

Džeja Kellija tēls nepārprotami met tiltus uz viņu attēlojošā Holivudas sirdsāķīša Džordža Klūnija biogrāfiju – brīžiem pat šķiet, ka šis darbs ir uzrakstīts tieši viņam. Stāsts par ekrāna zvaigzni, kas karjeras norietā saprot, ka "īstā dzīve" ir teju paskrējusi viņam garām, un vēl palikusi viena iespēja ielekt prombraucošā vilcienā, no vienas puses ļoti atgādina Čārlza Dikensa "Ziemassvētku dziesmas" motīvus, no otras – iepriekš apskatīto Joahima Trīra "Sentimentālo vērtību".

Spriežam par filmas aktierdarbu smalkumiem, patriarhu dzīves rezumējumu motīvu pasaules kinematogrāfā, un to, kāds izaicinājums filmdariem ir veidot darbus par aktiera dzīvi.

Daudz mazāk glancēta dzīves aina atklājas trauksmainu afektu un ekspresionistiska attēla piesūcinātajā "Ja varētu, es tev spertu" – filma, kas vairāk viesojas šausmu, ne komēdijas žanra rokasgrāmatā, piedāvājot klaustrofobisku stāstu par Lindas, praktizējošas psihoterapeites, rūpēm par savu slimo bērnu. Grotesks kļūst viss, sākot ar barošanu un beidzot ar kāmīti.

Epizodē apspriežam filmas iedarbīguma principus, saspēli starp intelektuālu un ķermenisku "biedēšanu", kā arī Rouzas Bērnas ekrāna sniegumu, kas, cita starpā, apbalvots kā labākais šī gada Berlīnes kinofestivālā.

Turpinājums sarunai sarunai ar Krievijā dzimušu amerikāņu vēsturnieku Juriju Felštinski.

Nesen latviski izdotās Jurija Felštinska grāmatas "No sarkanā terora uz teroristisku valsti" vadmotīvs ir - Krievijas valsts drošības struktūra teju kopš tās izveidošanas neilgi pēc boļševiku apvērsuma 1917. gadā ir pastāvīgi cīnījusies par varu ar savu radītāju - boļševiku, respektīvi, komunistisko partiju. Līdz ar Padomju Savienības sabrukumu 1991. gadā partija savu varu zaudēja, savukārt drošības orgāni palika, kur bijuši, uzvarēja un tagad Vladimira Putina persona valda Krievijā. Pašreizējais agresijas karš pret Ukrainu ir šīs noziedzīgās varas produkts.

Jurijs Felštinskis: 2007. gadā Putins uzstājās ar savu nu jau slaveno Minhenes runu. Šajā runā viņš apsūdzēja Amerikas Savienotās Valstis vēlmē radīt vienpolāru pasauli, sakot, ka, savukārt, mēs, Krievijas Federācija, vēlamies radīt daudzpolāru pasauli. Patiesībā ir otrādi. Un Putins, kā viņš to bieži dara, savus nodomus piedēvēja pretiniekam. Amerikas Savienotās Valstis patiesībā iestājās par – nerunāsim par pašreizējo periodu – bet pamatā allaž iestājās par daudzpolāru pasauli. 

Un šāda daudzpolāra pasaule, tā teikt, Amerikas Savienoto Valstu hegemonijas ēnā, pastāvēja. Tajā bija demokrātiskā un brīvā tirgus Rietumeiropa, bija komunistiskās valstis, tostarp Ķīna, Padomju Savienība; bija dažas sociālistiskas valstis. Bet Putins ideālā gadījumā vēlas radīt vienpolāru pasauli. Vienpolāra pasaule, saskaņā ar Krievijas Federācijas teoriju, ir Eiropa, ko kontrolē Krievijas Federācija. Un Putins laiku pa laikam ir atgriezies pie šīs tēmas. Pēdējo reizi viņš tik atklāti par to runāja 2022. gada martā, kad bija jau uzsācis šo karu Ukrainā un domāja, ka tūdaļ visu Ukrainu ieņems un ātri iesoļos Austrumeiropā. Toreiz viņš publiski un atklāti pauda, ka viņu neapmierina kādreiz Padomju Savienībai piederējušās ietekmes zaudēšana. Proti, jau tad runa bija vismaz par NATO likvidēšanu un atļauju Krievijas Federācijai atjaunot savu kontroli pār Austrumeiropu. Bet pie sevis Putins varbūt pat domāja kontrolēt arī Rietumeiropu, jo toreiz valdīja uzskats, ka Krievija turēs Eiropu pie rīkles ar savu gāzes un naftas piegādāšanu un nepiegādāšanu. Tas, ka Eiropai ir jāpieder Krievijas Federācijai un tā piederēs Krievijas Federācijai, ir viens no galvenajiem principiem jaunās pasaules revolūcijas plāna versijas īstenošanas pirmajā posmā.

Tad – Āzijas karadarbības teātris. To, saskaņā ar pašreizējo versiju, neapšaubāmi kontrolēs Ķīna. 

(..)

Eiropa šodien vairs nav tā, kas bija 2022. gadā. Eiropa vairs nav tāda mentāli, politiski un ekonomiski. Trampa izstāšanās no NATO un, teiksim, izstāšanās no kopējā civilizēto valstu bloka nenoveda pie Eiropas kapitulācijas. Patiesībā tā ir novedusi pie tā, ka Eiropa ir sabozusi dzeloņus. Es domāju, ka Eiropā vadību līmenī izpratne par to, ka Ukrainas fronte nedrīkst tikt pārrauta, jo tas patiesi novestu pie Trešā pasaules kara, ir absolūta. Tāpēc Eiropa ir palīdzējusi un turpinās palīdzēt Ukrainai noturēt šo fronti. Un es nedomāju, ka Krievijas Federācija šo fronti pārraus.

Pavisam nesen tika apspriesta ideja par jaunu, lielu militāro mācību rīkošanu – Krievijas un Baltkrievijas kopīgās, kā tās tika nosauktas, mācības. Saskaņā ar šo mācību plānu Baltkrievijā bija jākoncentrē simts tūkstošu karavīru liels Krievijas karaspēks. Un bija skaidrs, ka šīs nebija militāras mācības, bet gan mēģinājums vai nu pa otram lāgam iebrukt Ukrainā Kijivas virzienā, kā tas jau notika 2022. gada februārī, vai, varbūt, atklāt otro Krievijas fronti – pret Eiropu.

Lai arī kauja Ukrainas frontē vēl nav beigusies, Putinam, visticamāk, šķita, ka nav izvēles. Jo Putins apzinās, ka uzvara Ukrainā nav gūta. Viņš droši vien neuzskata, ka ir zaudējis, bet viņš redz, ka viņam neizdodas uzvarēt. Bet galu galā šīs mācības, kas tika izziņotas kā tādas, kurās piedalīsies vairāk nekā 100000 karavīru, izrādījās manevri, kuros piedalījās 13000 no kuriem 10000 bija baltkrievu un tikai 3000 Krievijas karavīru. Citiem vārdiem sakot, Putins atteicās no šīm mācībām, kas nozīmē, ka šobrīd viņš ir atteicies no plāniem iebrukt Eiropā. Tas nozīmē, ka Krievijai vienkārši nav sauszemes armijas, lai iebruktu Eiropā. Pašlaik gan mēs esam liecinieki tādiem pastāvīgiem hibrīdiem, maza mēroga dūrieniem, ar kuriem Krievija nodarbojas un turpinās nodarboties. Taču tas, protams, stratēģisko situāciju un situāciju frontē mainīt nevar.

Putina aprēķins, ka Eiropa kapitulēs, kad Tramps atteiksies palīdzēt Ukrainai un kad Amerika faktiski pametīs NATO, arī izrādījās nepareizs. Eiropa nav kapitulējusi; gluži pretēji, teiksim, no jaunā Vācijas kanclera Merca mēs dzirdam paziņojumu, ka „Vācija ir atgriezusies”. Mēs redzam nebijušu militāro budžetu pieaugumu Eiropā – Francijā, Lielbritānijā un jo īpaši Vācijā. Tāpēc Putins jau ir zaudējis cīņā par Eiropu. Jā, daudzo vēlēšanu līmenī, kas teju katru dienu notiek te vienā, te otrā Eiropas valstī, viņš var gūt īslaicīgas uzvaras. Bet nedomāju, ka tas mainīs stratēģisko situāciju, tā teikt, Eiropas frontē. Tāpēc jautājums ir: cik ātri Krievija sapratīs, ka tā ir zaudējusi šo cīņu? Un šis ir vissarežģītākais jautājums. Es uzskatu, ja kraina iegūs spēju uzbrukt Maskavai, Krievija ātri sapratīs, ka šī kauja tai ir zaudēta. Bet, ja Ukrainai arī nākotnē trūks spēju uzbrukt Maskavai, kuru tai trūkst pašlaik, karš iegūs permanentu raksturu, un pēc gada situācija daudz neatšķirsies no tās, kāda tā ir tagad.

Sišana, kliegšana, draudi, ignorēšana, manipulācija, emocionāla atsvešināšanās, vienaldzība - tas ir metodes, kuras bērnu audzināšanā uzskata par vardarbīgām, cik bieži vecāki tās izmanto, ko tas nodara bērnam un kā var savu atvasi audzināt citādāk - jautājumi, par kuriem runā aizvien vairāk un skaļāk. Bet vai vecāki sadzird un ir gatavi mainīties? 

Ģimenes studijā diskutē Labklājības ministrijas un Eiropas Sociālā fonda Plus projekta "Atbalsta instrumenti vardarbības ģimenē mazināšanai" vadītāja Lelde Vaivode, centra "Dardedze" preventīvi izglītojošo programmu speciāliste Sandra Struberga un biedrības "Tēvi" pārstāvis Gatis Smidrovskis.

Vardarbīga audzināšana ir gan emocionālā bērna pazemošana, gan arī fiziski sodi, gan arī izolēšanu vai ignorēšana, kas ļoti bieži ir.  Jautājums, vai vecāks pats to uzskata par vardarbīgu audzināšanu.

Jaunākajā sabiedriskās domas pētījumā par nevardarbīgu bērnu audzināšanu viens no secinājumiem ir, ka visbiežāk vecāki kliedz uz saviem bērniem. 

"Kopumā aina ir diezgan neviendabīga. Redzam, ka atsevišķās jomās ir jūtami uzlabojumi, citās varbūt ne tik ļoti. Kopumā, ja visu gribētā vienā vārdā savilkt  - situācija uzlabojas, pakāpeniski, palēnām, bet uzlabojas," norāda Lelde Vaivode. "Gribas arī pieminēt, lai gan šīs vardarbīgās metodes joprojām ir pietiekami izplatītas, nav gluži tā, ka liela daļa vecāku ir atzinuši, ka viņi tās kādreiz izmanto, tas nenozīmē, ka tas notiek nepārtraukti, tas nenozīmē, ka tas ir vienīgais, ko vecāki izmanto. Šķiet būtiski uzsvērt, ka no visām audzināšanas metodēm vispopulārākās, kuras parādās šajā pētījumā, ir tieši nevardarbīgas audzināšanas metodes, kas ir gan situācijas pārrunāšana, gan uzmanības novēršana, gan arī pamācīšana, modelēšana, parādīt, kā tad būtu labāk darīt. Tā ir pozitīvā lieta."

Lai gan kliegšana joprojām ir viena no izplatītākajām audzināšanas metodēm, ir ir vērojams apmēram 10% kritumu, salīdzinot ar 2020. gadu. Bet bērna kritizēšana, pazemošana ir gandrīz dubultojusies, un šobrīd no tiem vecākiem, kas izmanto sodus, arī norādījuši, ka pat 37% to izmanto kā audzināšanas metodi. 

Ir pagājušas divas nedēļas, kopš Saeima viņu vienbalsīgi ievēlēja amatā. Krustpunktā izvaicājam jaunievēlēto ģenerālprokuroru Armīnu Meisteru.

Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod aģentūras LETA žurnālists Gatis Kristovskis un Latvijas TV žurnāliste Linda Spundiņa.

В государственном онкологическом центре большие перемены - здесь начата глобальная реконструкция. Новость, безусловно, хорошая, но одновременно и тревожащая: не возникнет ли в такое беспокойное время проблем у пациентов? Этот вопрос волнует и главу Общества взаимопомощи онкопациентов “Par dzīvot” (“Про жить”) Юлию Шкарапут. Своими опасениями и надеждами она поделилась с программой “Домская площадь”.

Pašvaldības uzņēmums „Rīgas satiksme”  ir uzsācis iepirkuma procesu, lai iegādātos jaunus tramvajus. Tiem būs jāaizstāj daļa no vecajiem sastāviem.

Andris Lubāns, Rīgas pašvaldības uzņēmuma "Rīgas satiksme" valdes loceklis: „Kopējā investīcija uz 24 tramvajiem attiecīgi ir jārēķina 70 līdz 80 miljoni eiro.”

Ekonomikas ministrs Viktors Valainis gan domā, ka izdevīgāk būtu Rīgā nevis pirkt jaunus tramvajus, bet modernizēt vecos. Un to varētu darīt „Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīca” – uzņēmums, kas pieder igauņu miljonāram Oļegam Osinovskim,  kurš savukārt ir apsūdzēts tā dēvētajā Magoņa kukuļošanas lietā.

Viktors Valainis, ekonomikas ministrs: „Es šajā gadījumā neskatos, kas ir uzņēmuma īpašnieks”.

Kamēr Valainis cenšas lobēt šādu scenāriju, rīdzinieki, kuri ikdienā izmanto sabiedrisko transportu, nav gatavi vēl ilgāk sadzīvot ar padomju laika tramvajiem.

Ilze, tramvaja pasažiere: „Lai tad viņi paši brauc ar tiem vecajiem!”

Vai ekonomikas ministram Viktoram Valainim izdosies apmēram 80 miljonu eiro vērto tramvaju iepirkumu novirzīt caur Daugavpili? To pētām Atvērto failu pusstundā.

* Pilnīgākai audio pieredzei, lai uztvertu binaurālo skaņu, aicinām epizodi klausīties austiņās.