latvijasradio.lsm.lv - RSS

Латвийские домохозяйства готовятся к холодам, опасаясь за счета за отопление. Опрос банка Citadele показывает, что 67% жителей планируют ограничить повседневные расходы, чтобы покрыть расходы на тепло. В Лиепае с началом отопительного сезона часть жителей ищет различные возможности сократить расходы, а у дума тратит всё больше на пособия. Подробности в сюжете LSM+.

Stāsta dizainers Klāvs Priedītis; pārraides producente — Inga Saksone

Pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados iespiestie burti un rakstzīmes aizsāka uzvesties citādi nekā līdz tam laikam bija ierasts. Tie kļuva gluži vai teatrāli. Tas saistīts ar to, ka 20. gadsimta sākumā radošo pasauli satricināja modernisms — mākslas virziens, kas aicināja jaukt pastāvošās robežas starp arhitektūru, fotogrāfiju, dizainu, teātri un citiem mākslas veidiem.

Savu nospiedumu modernisma laikmets atstāja arī grāmatu grafikā. Viena no jaunajām vizuālajām tendencēm bija tipomontāža. Tas bija netradicionāls veids, kā domāt par vizuālo elementu salikumu drukātajā lapā. Apdrukātu lapu varam uzskatīt par iespiedgrafikas kompozicionālo telpu.

Pirms modernisma grāmatu mākslā vispirms valdīja eklektisks ornamentālisms, bet 19. gadsimta beigās pievienojās jūgendstilam raksturīgs dabas formu vijīgums.

Grāmatu vāku noformējums, teksta un ilustrāciju salikums tika veidots pēc vienotiem tipografikas principiem, kas balstījās senās tradīcijās. Tas nozīmēja, ka mākslinieciskais rezultāts lielākoties bija paredzams un kopumā grāmatas tika noformētas visai līdzīgi.

Šajos darbos kompozīcijas balstījās klasiskās tipografikas tradīcijās, kur galvenais uzdevums bija nodrošināt salasāmību un vizuālu kārtību. Teksts tika izkārtots horizontāli un grāmatu titulos pārsvarā kārtots pēc centrālās simetrijas principa. Saturs nereti dekorēts ar eklektiskiem ornamentiem, kas iestarpināti starp teksta paragrāfiem un nodaļām.

Toties pēc Pirmā pasaules kara aizvien lielāku popularitāti iemantoja modernisms, kas nāca ar uzstādījumu atteikties no visa liekā, par galveno principu izvirzot vizuālu atturību un ornamenta noraidījumu un akcentējot tīru tipografikas lietojuma estētiku.

Šajā kontekstā viena no modernisma izpausmēm bija tipomontāža, kas kļuva par revolucionāru rīku. To ieviesa un popularizēja tādi slaveni mākslinieki kā Lāslo Mohojs-Naģs (László Moholy-Nagy), Els Ļisickis (El Lissitzky), Jans Čiholds (Jan Tschichold) un citi, kas darbojās gan Bauhaus dizaina skolā, gan attīstīja savu rokrakstu konstruktīvisma noskaņās ārpus tās.

Viņi uzskatīja, ka burti nav tikai vārdu nesēji — tieši pretēji tie paši var kļūt par vizuālu tēlu. Teksts var, piemēram, izteikt kustību līdzīgi kā deja, vai, piemēram, paust ritmu un skaņu, gluži kā mūzika, vai aizņemt telpu kā arhitektūra.

Termins “tipomontāža” radās līdzībā ar fotomontāžu, kas tajā laikā bija iemantojusi popularitāti. Tāpat kā fotogrāfijas tika sagrieztas, sadalītas, līmētas un kombinētas jaunās nozīmēs,

arī tipografiskie elementi tika “montēti” noteiktās kompozīcijās. Burti vairs neatradās horizontālās rindās, bet šķēla lapu diagonālēs, pārklājās, rotēja, mainīja mērogu un virzienu. Dažkārt teksta līnijas kļuva par kustības trajektorijām, kas virzīja skatienu pa plakātu vai grāmatas vāku.

Tā bija dinamiska pieeja informācijas dizainā, kas tika plaši izmantota arī reklāmās un plakātos. Tipomontāža kļuva par instrumentu komunikācijai, kas pārsniedza vārdu nozīmi un ļāva skatītājam ieraudzīt pasauli jaunās noskaņās.

Pateicoties jauniem un drosmīgiem māksliniekiem modernisma idejas ienāca arī Latvijas mākslas telpā. Pēc Pirmā pasaules kara Latvijas mākslinieki aktīvi sekoja modernisma strāvām Eiropā, un viens no spilgtākajiem piemēriem bija Niklāvs Strunke — gleznotājs, grafiķis, scenogrāfs, ilustrators un grāmatu mākslinieks.

Strunke 20. gadu sākumā uzturējās Itālijā, iepazina futūrisma un konstruktīvisma principus, un, atgriezies Rīgā, tos pielietoja arī grāmatu mākslā. Viņš radīja eksperimentālus, arhitektoniski veidotus virsrakstu izkārtojumus un ilustrācijas tipomontāžas tehnikā.

Strunke tipomontāžas tehnikā radoši eksperimentēja daudzos iespieddarbos. Vislabāk viņa talantu var novērtēt tādos izdevumos kā “Domas”, “Dr. Orientācija satīriskais kalendārs”, “Rīgas pilsētas gada grāmata 1931. gadam” un ikgadējā “Preses balles laika grāmata” kā arī citos darbos. Šajos darbos parādās mākslinieka izkoptā spēja apvienot literāro saturu ar modernu, telpisku tipografiku. Strunke uzskatīja, ka grāmatas vizuālā struktūra ir tikpat svarīga kā tās teksts. Daudzo eksperimentu rezultātā viņš kļuva par tipomontāžas tehnikas pamatlicēju latviešu grāmatu dizainā.

Tāpat kā viņa laikabiedri Eiropā, Strunke domāja telpiski — lapas virsma viņam bija gluži kā skatuve, kurā burti spēlē lomas, rada kustību un nereti personificējas vai pārtop citos priekšmetos. Šī domāšana ir ļoti tuva tipomontāžas būtībai, proti, burtu kustība ir kā nozīmes radītāja. Tādēļ Strunki var uzskatīt par latviešu tipomontāžas rosinātāju, kurš pārtulkoja no ceļojumiem aizgūtās modernisma idejas vietējā valodā. Bet pati tipomontāža mudināja uz drukāto burtu skatīties plašāk — ārpus pierastajiem noteikumiem.

Jau šodien, 3. decembrī, Saeima galīgajā lasījumā lems par nākamā gada valsts budžetu. Šo daudzo mēnešu laikā, kamēr noritējušas budžeta sarunas, sabiedrībai nācies dzirdēt asus politiķu strīdus un sociālo partneru pārmetumus – gan par naudas sadali, gan pašu budžeta veidošanas procesu. Lai arī budžeta veidošanas algoritms kopumā strādā, gan finanšu ministrs, gan deputāti atzīst: viena no lielākajām problēmām joprojām ir nepietiekama tēriņu caurredzamība. Budžeta dati bieži nav pietiekami detalizēti, tie ir grūti pieejami, bet termiņi – pārāk saspiesti. Tāpēc arvien biežāk izskan diskusijas par to, kā budžeta procesu padarīt kvalitatīvāku. Kādas problēmas un iespējamos uzlabojumus saskata paši budžeta veidotāji un pieņēmēji?

Latvija darbu pie nākamā gada budžeta sāk jau drīz vien pēc iepriekšējā pieņemšanas. Februāra beigās valdība apstiprina tā sagatavošanas grafiku, pavasarī pieņem makroekonomiskās prognozes, fiskālos mērķus un stabilitātes programmu, kā arī Saeimā notiek ekonomikas debates. Savukārt rudenī, balstoties uz jaunākajiem ekonomiskajiem datiem, valdība līdz 15. oktobrim precizē budžeta projektu un iesniedz to Saeimai, kas dokumentu steidzamības kārtā izskata divos lasījumos un apstiprina decembrī.

Budžeta veidošana Latvijā nekad nav bijis viegls process, taču pēdējo gadu sarežģītā ģeopolitiskā situācija to padarījusi vēl grūtāku. Strauji audzis finansējums valsts aizsardzībai, kas nozīmē “jostu savilkšanu” citās nozarēs; inflācija liek pārskatīt tēriņus un atteikties no mazāk svarīgā. Procesu saasina arī Saeimas priekšvēlēšanu laiks – valdība ir nestabila, opozīcija to izmanto, tostarp partijas pastiprināti skatās uz savu vēlētāju interesēm. Tas šogad rezultējies krietni asākās diskusijās valdībā, Saeimā un publiskajā telpā.

Rūpīgāk analizējot budžetu, politiķiem un sabiedrībai arvien biežāk rodas jautājums – cik efektīvi nauda tiek tērēta, vai piešķirtie līdzekļi dod rezultātu un vai pats budžeta pieņemšanas process Latvijā ir pietiekami kvalitatīvs. Arvien skaidrāk izskan arī doma, ka, lai panāktu pārskatāmāku un jēgpilnāku budžetu, varētu būt vajadzīgi arī procesa uzlabojumi.

Ojāra Vācieša muzejā 3. decembrī atklās unikālu fotoreportāžu izstādi. Visas tajā redzamās fotogrāfijas tapušas 1939. gadā un atspoguļo tā laika aktuālos notikumus. Pēc fotogrāfa rokraksta redzams, ka viņš bijis augstas klases meistars, bet gan viņa personību, gan fotogrāfiju tapšanas mērķi apvij noslēpums. Viņa uzņemtās fotofilmas vairāk nekā astoņas desmitgades bija glabājušās kādā dzīvoklī Rīgā, līdz ziņas par tām parādījās internetā un piesaistīja vēstures interesenta Valda Gavara uzmanību. Pēc ļoti sarežģīta fotofilmu restaurācijas procesa, unikālie kadri tagad pirmo reizi nonāks arī pie skatītājiem. 

Izstādē redzamas trīs fotoreportāžas, visas tapušas 1939. gadā. Divas no tām atspoguļo Latvijas panākumus – Spilves lidostu un topošo Ķeguma HES, kad Rīgā viesojās un šos objektus apskatīja starptautiskās pilsētu savienības prezidents Džordžs Montago Hariss. Trešā fotoreportāža ir veltīta skumjam notikumam – tā atspoguļo vācbaltiešu izceļošanu, kad pēc Hitlera aicinājuma Latviju pameta ap 50 000 vācbaltiešu izcelsmes iedzīvotāju.

Valdis Gavars, kas iegādājies kolekciju, uzskata - šīs foto liecības daudz spēcīgāk par vārdiem ataino gan to, kā jutās aizbraucēji, gan arī Latvijas tā laika ārkārtīgi straujo izaugsmi.

Pirms vairāk nekā 80 gadiem uzņemtās fotoreportāžas tiks eksponētas pirmo reizi. Fotonegatīvi bija nejauši saglabājušies kādā Rīgas dzīvoklī, un tikai pirms pusotra gada Valdis Gavars uzzināja par to esamību.

Filmiņām bija nepieciešama restaurācija. To, ka restaurācija būs tik sarežģīta, Valdis Gavars gan nebija iedomājies. To uzņēmās fotogrāfs un restaurators Rihards Puriņš, jo arī viņam šis materiāls šķita ārkārtīgi interesants. Tādējādi viņš tika pie savā mūžā līdz šim tehniski visgrūtākā darba, stāsta Rihards Puriņš.

Rihardu Puriņu no visas kolekcijas visvairāk emocionāli uzrunā fotoreportāža par vācbaltiešu izceļošanu, bet fotogrāfijas kopumā ir ļoti meistarīgas, tāpēc viņā ierunājies detektīvs un viņš sācis autora meklējumus.

No izpētītā Rihards Puriņš secina, ka, iespējams, fotogrāfiju autors ir Vilhelms Holtfreters. Pagaidām var tikai minēt, kādēļ Vācijā nonāca tikai viena fotogrāfija no Latvijas, bet visi pārējie foto negatīvi palika Rīgā. Bojājumi uz tiem liecina, ka Holtfreters ļoti steidzies, jo fotogrāfam netipiski nerūpīgi apgājies ar filmu, kamēr tā vēl bijusi slapja.

Pēc tam viņš dokumentējis izceļošanu arī Igaunijā, fiksējis notiekošo ebreju geto Polijā, pēc kā arī visas viņa pēdas pazūd.

Vācieša muzeja vadītāja Ieva Ķīse pieļauj, ka izstāde varētu rosināt vēl kādu citu līdz šim nezināmu faktu klajā nākšanu.

Izstāde ”Latvijas panākumi un zaudējumi 1930.gadu otrajā pusē. Trīs fotoreportāžas” Ojāra Vācieša muzejā skatāma līdz 24.janvārim.

Новости и актуальные темы дня в утренней передаче “Домская площадь” на Латвийском радио 4.

Lielākais darbs, kas jāizdara Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) turpmākajos četros gados – ir jāpārskata medija juridiskais statuss. To intervijā Latvijas Radio stāstīja padomes priekšsēdētāja Sanita Upleja-Jēgermane. Viņa uzsvēra, ka darbs ir ļoti komplicēts, tas vienlaikus attiecas arī uz pašas padomes statusu. 

Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā eksports uz Krieviju gājis mazumā. Arī Krievijas ieguldītāju skaits ir sarucis. Tomēr 2025. gada septembris atšķiras – pret iepriekšējā gada attiecīgo mēnesi eksports uz Krieviju tajā palielinājies – to rāda oficiālie statistikas dati. Uz Krieviju joprojām tiek eksportēti medikamenti, alkoholiskie dzērieni un apģērbi. Visticamāk, nozīmīga daļa ir preču reeksports.

Kopumā šā gada pirmajos desmit mēnešos uz Krieviju eksportētas preces par 733 miljoniem eiro. Tas ir mazāk, nekā pērn, kad eksporta kopvērtība bija 790 miljoni.

Detalizēti statistikas dati par ārējo tirdzniecību oktobrī gaidāmi pēc nedēļas, bet redzams, ka septembrī eksports uz Krieviju tomēr ir palielinājies. Lielākā eksporta vērtība bija tādās nozarēs kā vairumtirdzniecība, uzglabāšana, noliktavu saimniecība un transporta atbalsta pakalpojumi. Krievijā tiek realizēti tekstilizstrādājumi, alkoholiskie dzērieni, arī medikamenti.

Ekonomikas ministrijas (EM) mājaslapā publicētais eksportētāju saraksts liecina, ka uz Krieviju eksportē arī zāļu ražotājs „Grindeks”. Uzņēmuma īpašnieks Kirovs Lipmans skaidro, ka eksports samazinās.

Arī zāļu ražotājs „Olpha”, kas vairāk pazīstams ar iepriekšējo nosaukumu „Olainfarm”, ir eksportētāju sarakstā. Tajā atrodas arī veļas ražotājs „Lauma Lingerie”. Uz „Latvijas Radio” rakstiskiem jautājumiem par tirdzniecību ar Krieviju abi uzņēmumi neatbildēja.

Lai arī statistikas datos uzrādās tekstila eksports, Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācijas vadītājs Guntis Strazds jau norādījis, ka tas varētu būt galvenokārt reeksports.

Ekonomikas ministrijā skaidro, - kopumā tirdzniecības sakari ar Krieviju pēc 2022.gada ir būtiski sarukuši. Īpaši imports - dabasgāze, minerālmēsli, metāls. Arī eksportam kopumā ir lejupejoša tendence. Lai arī šā gada septembrī eksports ir nedaudz audzis, taču tas bijis par 12,8% jeb 12 miljoniem eiro mazāks nekā augustā.

Ekonomikas ministrijā norāda – divarpus gadu laikā eksportējošo uzņēmumu skaits uz Krieviju ir samazinājies no nepilniem četriem simtiem līdz 128. Vēl būtiskāk šajā laikā sarucis importējošo uzņēmumu skaits – vairāk nekā sešas reizes.

Te gan jāuzsver, ka Latvijā joprojām darbojas uzņēmumi, kuru kapitāldaļas pieder agresorvalstu piederīgajiem. „Lursoft” apkopotā informācija liecina, ka Latvijā pašlaik darbojas 2764 uzņēmumi ar Krievijas kapitālu. To skaits gan samazinās, stāsta „Lursoft” vadītājs Ainārs Brūvelis.

Viņš gan vērš uzmanību uz citu tendenci, kas novērojama pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Proti, īpašnieki jeb patiesā labuma guvēji strauji mainījuši savu valstspiederību.

Tas liek uzdot pamatotu jautājumu, vai persona, kura ir mainījusi valsts piederību, ir joprojām Krievijas pilsonis vai uzskatāms par citas valsts pilsoni un attiecīgi – kuras valsts investīcijas ir ieguldītas Latvijā. Brūvelis uzskata, ka jābūt precīzākai patiesā labuma guvēju definīcijai un uzskaites principam, bet tas jau esot politiķu ziņā.

Raidījumā noslēdzošā saruna ar “37 paralēle” ekspedīcijas komandu par piedzīvoto Čīlē un Argentīnā, šķērsojot Dienvidameriku pa 37 dienvidparalēli.