latvijasradio.lsm.lv - RSS

Как интересно складывается: раз в год в эфир программы АС приходит Юрис Миллерс - публицист, доктор филологии. И каждый раз с новой книгой. На этот раз мы поговорим с Юрисом о днях минувших - о старинных рижских кладбищах. Не обойдем стороной и день сегодняшний. Тем более, что Юрис - человек на язык острый и мыслит нестандартно.

Kas ir liels briesmonis ar melnbaltiem zobiem? Šo Jurģa Jankovska un citu klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min Verneru ģimene no Ādažiem: tētis Kaspars ar bērniem Jāni (11 gadi), Raimondu (8 gadi) un Milanu Laimu (6 gadi).

Viens no maniem lielajiem mīlestības darbiem – tā par savu jauno grāmatu "Latvijas kultūrvienības jeb mazie novadi" saka literatūrzinātniece, folkloras pētniece, profesore Janīna Kursīte. Grāmatā viņa atklāj Latvijas mazo kultūrvēsturisko novadu daudzveidību, viņas pārliecība ir, ka tieši šajās mazajās lokālajās vienībās sākas Latvijas ideja un spēks.

Grāmatas atvēršanas svētki būs 18.novembrī Nacionālajā vēstures muzejā, kur notiks plašs svētkiem veltīts pasākums “Latviešu vēsturiskās zemes: patība un tradīcijas”.

Latvijā mēs ierasti runājam par pieciem kultūrvēsturiskajiem novadiem, bet šī grāmata runā par mazākām kultūrvienībām, kas ir mazie novadi. Kas tie ir un kāpēc ir svarīgi par tiem runāt?

Janīna Kursīte: Es runāju arī par pieciem kultūrvēsturiskajiem novadiem, jo es iedvesmojos no Egila Levita iniciētā vēsturisko zemju likuma.

Bet gadu gadiem, braucot ekspedīcijās pa Latvijas novadiem, es allaž domāju, nu ir taču bez lielajiem novadiem arī mazākas vai lielākas kultūrvēsturiskas vienības, sākot ar suitiem.

Būtībā suiti bija tie, kas iedeva garšu, sajūtu, ka nav svarīgi, cik tu esi apjomos liels vai plašs, bet svarīgi, ko tu dari un ko tu gribi pateikt pārējiem. Un tā, krājot materiālus, skatoties, kas ir pierakstīts no teicējiem novados, ņemot talkā vēstures faktus, folkloru, literatūru, es uzrakstīju par 12 maznovadiem jeb kultūrvienībām.

Šonedēļ "Atsperē" tiekamies ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci: dzerot rīta kafiju, pievēršamies Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 120. gadskārtas pasākumiem un arī citām aktualitātēm.

Inta Zēgnere: Mums jāsvin dubulta jubileja, jo Latvijas Radio atzīmē simtgadi, "Klasikai" tūlīt būs trīsdesmit, savukārt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkai šogad apritēja 120. 

Māra Lāce: Jā gan! Taču runājot par pašu muzeju, varam runāt par daudz senākiem laikiem, jo muzeja krājums jau eksistēja, bet tad pienāca brīdis, kad bija jātiek līdz ēkai. Un tas brīdis pienāca 20. gadsimta pašā, pašā sākumā, kad pēc Rīgas 700. jubilejas svinībām pilsētas tēvi saprata, ka jārealizē ideja par atsevišķas mākslas muzeja ēkas būvniecību, un tas arī tika realizēts ļoti straujā tempā, pamatakmeni ieliekot 1903. gada maijā un muzeju atklājot 1905. gada septembrī.

Tas bija Džordža Armitsteda laiks, kad Rīgas pilsētā risinājās ļoti daudzi būvniecības darbi, daudz kas tika izveidots, turklāt tika veidotas arī tādas lietas kā, piemēram, slimnīca un muzejs – būves, kas nepieciešamas plašākai sabiedrības daļai, kas nodrošina cilvēka labbūtību.

Un tā tapa jaunais mākslas templis, kurš kļuva par lielāko un tajā laikā vienīgo speciāli mākslai būvēto ēku Baltijā…

Tā tas tiek uzskatīts, lai gan principā tā nav pirmā tieši muzejam būvētā ēka, bet vienīgā, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Jo pirmā būve bija Jelgavā – Kurzemes provinces muzejs, kurš diemžēl nav saglabājies: pēc Jelgavas bombardēšanas viss tika iznīcināts. Bet lielākā un nozīmīgākā ēka "Baltijas provincēs", kā toreiz mūs dēvēja, diezgan ilgstoši bija tieši mūsu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēka. Ēka, kas raisīja ļoti daudzus un dažādus viedokļus un kuras sakarā sadūrās tā laika valdošās elites un topošās aktīvās latviešu sabiedrības domas, viedokļi un darbi.

Muzeja darbība jau pirmajos tā pastāvēšanas gados tika izvērsta visā Baltijas mērogā, un to uzsvēra jau pats arhitekts, Rīgas Pilsētas mākslas muzeja ēkas autors un tā pirmais direktors  pat Vilhelms Neimanis – ka darbībai jābūt plašākai. Pavisam savādāka situācija veidojas kopš 1919. gada, kad par muzeja direktoru tiek iecelts Vilhelms Purvītis. Tieši viņš ir tas, kurš veido muzeju ar nacionālu kolekciju, liekot uzsvaru tieši uz Latvijas mākslas krājuma veidošanu, vairošanu un attīstību, uz ļoti, ļoti aktīvu izstāžu darbību. Arī uz tādu izstāžu darbību, kas tai laikā skaitījās ļoti avangardiskas, modernas un tādas, kas izraisīja ne vienu vien šūmēšanos un skandālu vietējā Rīgas sabiedrībā.

Atceroties neseno izstādi, kas bija veltīta jaunajam mākslas templim – Rīgas pilsētas mākslas muzejam, bija ļoti interesanti uzzināt, kā tolaik muzejs izskatījās: jau vestibilā bija antīkās skulptūras, bet direktora kabinets atradās blakus bibliotēkai – no ieejas pa labi. Arī tagad direktora kabinets no centrālās ieejas atrodas pa labi. Tas nozīmē, ka jūs, Māra, sēžat turpat, kur Purvītis?

(Smejas.) Nē, nesēžu gan, pavisam noteikti nē! Tagad viss ir pavisam savādāk. Toreiz, jaunās muzeja ēkas sākuma gados un arī visus divdesmitos, trīsdesmitos gadus darbinieku skaits bija ārkārtīgi mazs. Izstādes iekārtoja paši mākslinieki vai dažādās apvienības un biedrības. Bija ļoti intensīva dzīve! Jāatceras vēl tas, ka Vilhelms Purvītis bija arī Latvijas Mākslas akadēmijas veidotājs un arī pirmais tās rektors, līdz ar to man ir diezgan grūti pat iedomāties, kā viņš varēja apvienot visus šos darbus plus vēl būdams latviešu mākslas izstāžu veidotājs ārzemēs, kā tagad teiktu – kurators, toreiz teica – komisārs. Viņa darbība bija ļoti, ļoti plaša un daudzpusīga. Mūsu arhīvā saglabājusies ļoti interesanta sarakste, kur Vilhelms Purvītis ik pa brīdim raksta Rīgas domei – jo tā ir viņa tiešā priekšniecība – par to, ka muzeja telpas ir par šauru, par šauru, par šauru… Kaut ēka ir nesen kā būvēta! Kā viņš raksta, "agrākos laikos jau nedomāja par racionāli, nedomāja par telpu plašumu – ir liela kubatūra, bet maz sienu plakņu". Un – jā, ar to mēs vēl joprojām saskaramies! Šobrīd, protams, ir plašākas iespējas, bet mākslas krājums un daudzveidība ir tik ļoti vairojusies, un nepieciešamība pēc izstāžu telpām Rīgā kā ir, tā ir – visu laiku tā ir turpinājusies.

Šajā izstādē bija interesanti uzzināt, ko Jānis Jaunsudrabiņš par Purvīti rakstījis rakstu krājumā "Vārds par Purvīti". Ka "visievērojamākais notikums mūsu pelēkajā mākslas pasaulē bija Vilhelma Purvīša gleznu izstāde "Ziemassvētku laikā" Rīgas pilsētas muzejā. Tā bija lieliska izstāde, kura mākslinieku pacēla augstu visu vietējo tautību acīs, pie tam dodama necerētus materiālus panākumus, jo tika pārdotas gleznas par kādiem 20 000 rubļu". Un tas bija 1912. gads.

Tas bija 1912. gads, tiešām! Izstāde izpelnījās ārkārtīgi lielu atzinību. Vilhelms Purvītis bija mākslinieks, kura darbus pirka ļoti daudzas un dažādas tautības. Viņš tiešām bija ļoti populārs, un katrā smalkā mājā, ja varam atļauties tā teikt, vajadzēja atrasties arī kādai Purvīša gleznai... Tātad vēl paralēli visiem administratīvajiem darbiem viņam bija jāatrod laiks arī gleznošanai! Starp citu, tolaik muzeja krājumā bija salīdzinoši ļoti maz paša Purvīša darbu. Viņš bija muzeja direktors, un sava veida interešu konflikts varēja pastāvēt...

Bet arī toreiz, nerunājot nemaz par mūsdienām, viņa darbi nemaksāja maz…

Protams, ka viņa darbus nevarēja lēti nopirkt, jo viņš zināja savu cenu. Viņš tolaik skaitījās ļoti labs gleznotājs visā Eiropas mērogā: viņam pat bija savs tituls – labākais sniega gleznotājs. Purvītis bija ļoti racionāls, ļoti prātīgs, arī ļoti labs stratēģis – viņš zināja, kas viņš ir, ko viņš var un kā vajag pret savu mākslu izturēties. 

Izstādē, kas septembrī tika atklāta par godu muzeja ēkas 120. gadskārtai, bija fascinējoši skatīties tā laika fotogrāfijas – kā muzejs izskatījās: patiešām monumentāla ēka, monumentāla būve. Bet es tomēr gribu pavaicāt: vai jūs savai ēkai tos 120 nosvinējāt kārtīgi? Ko darījāt zīmīgajā 14. septembrī?

14. septembrī pavisam noteikti mēs strādājām. Par izstādi parūpējās mana kolēģe Baiba Vanaga. Vienā no tās dienām rīkojām arī diskusiju par muzeju, par muzeja jautājumiem un arī šo laiku. Bet tādas skaļas svinēšanas nebija, jo tad jau katru gadu kaut ko varētu svinēt.

Tomēr Radio simtgadi gan mēs svinējām!

Man liekas, ka Radio simtnieks – tas tomēr daudz ko nozīmē. Arī mēs pirms divdesmit gadiem ļoti nopietni atzīmējām ēkas simtgadi: tā bija vesela programma, ļoti izvērsta. Šogad drīzāk pievērsām uzmanību šim faktam, jo tiešām – šī vieta ir ļoti šobrīd apmeklēta, ļoti pieprasīta gan mūsu pašu sabiedrībai, gan tūristiem; pēc rekonstrukcijas tā ir labi kalpojusi, bet jāsaka jau, kā ir – apmeklētāju ir tik daudz, ka tas atstāj savu nospiedumu:  parādās bojājumi. Ēka visu laiku prasa nepārtrauktu uzmanību.

Vai atceraties pirmo reizi, kad vērāt šīs mājas durvis?

Ļoti interesanti, bet es neatceros to brīdi, kad vēru šī muzeja durvis kā ierindas skatītājs… Tas tiešām man nav palicis atmiņā. Esmu lauku bērns, no Dundagas vidusskolas nākusi, un mūsu brīnišķīgā klases audzinātāja Inārija Siliņa mūs ļoti daudz veda uz dažādiem muzejiem: pamatā tie bija literātu muzeji, taču mēs noteikti bijām arī Mākslas muzejā.

Bet es labi atceros, kad vēru šīs durvis vaļā citā sakarībā: kad tikko biju iestājusies Mākslas akadēmijas mākslas teorijas nodaļā, mācījos neklātienē, un man bija jāsāk domāt par darba iespējām. Pirmā vieta, kurp devos meklēt darbu, bija Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Bet tikpat strauji, cik iegāju, tikpat strauji mani toreiz izmeta laukā. (Smejas.) Toreiz darbā pieņemta netiku. Savukārt pēc gada startēju vēlreiz, un tas vainagojās ar darba līgumu: astoņus gadus diendienā vadīju ekskursijas. Es biju gide. 

Tas ir nopietni!

Tas bija ļoti nopietni… Man pat likās – ja nakts vidū mani pieceltu, mierīgi varētu norunāt ekskursijas tekstu. Mums bija jāvada ļoti daudz ekskursiju! Pamazām nāca klāt daudzi un dažādi citi darbi, tā ka ik pa kādam noteiktam laika periodam  manas prasmes muzeja darbos pilnveidojušās. Vienīgais, ko neesmu darījusi – nekad neesmu neko restaurējusi. Visu pārējo laikam muzejā esmu darījusi.

Kopš tā laika pagājuši vairāk nekā 50 gadi. Kas ir lielākais gandarījums, ko jūs visvairāk atceraties, par ko tiešām prieks visā šajā kontekstā?

Uz šo jautājumu ir diezgan grūti atbildēt… Gribētu teikt tā, ka visu šo laiku man nekad nav bijis garlaicīgi, nekad nav šķitis, ka man ir apnicis. Jā, bijuši ļoti dažādi periodi, un bijuši arī tie ļoti labie brīži, kad notiek un ienāk kaut kas jauns, ar kaut ko jaunu ir jānodarbojas. Bet brīžiem ir bijusi arī tāda sajūta, ka stāvi uz vietas un nekas nenotiks. Muzejā ienācu vēl tā sauktajā okupācijas laikā – 1973. gadā, un kopš tā laika esmu izdzīvojusi cauri līdz pat Atmodai… Toreiz, okupācijas gados, gan vienā brīdī bija sajūta, ka nekas dzīvē nemainīsies. Process bija absolūti stagnatīvs: tu te esi un savas dienas vadi ārprātīgā garlaicībā. Un tad pamazām, pamazām sabiedrībā sākās pārmaiņas, kas ienesa ārkārtīgi daudz jauna arī muzeja dzīvē. Nākamie gadi jau bija milzīga dinamisma pilni, pie tam ļoti dažādos virzienos. Mums bija ļoti daudz dažādu izaicinājumu. Kā es smējos: ja saka, ka ik pa septiņiem gadiem jāmaina darbavieta vai nodarbošanās, man apmēram ik pa septiņiem gadiem nāca klāt kādi jauni uzdevumi un jauni darba pienākumi. Un katru reizi bija tā, itin kā es sāktu strādāt citā vietā! Tas bija saistīts gan ar politiskajiem, gan tīri organizatoriskajiem lēmumiem, kas tika pieņemti. (..) Bija tāda eksperimentēšana, un katru reizi tas bija komplicēti un arī emocionāli pietiekami sarežģīti reizē.

Man likās, ka jūs noteikti sacīsiet, ka viens no lielākajiem gandarījumiem ir atjaunotais muzejs, muzeja pārbūve. 

Tas bija brīnišķīgi! Tas bija arī ļoti grūts process, bet ļoti aktīvs un ļoti, ļoti feins: mums bija brīnišķīga sadarbība ar Lietuvas jauno arhitektu grupu. Tas bija ļoti jaudīgi.

Programma "Klasika" vēl pirms muzeja atklāšanas gāja ekskursijā, un jūs mums to vadījāt: vēlreiz paldies par to! Vai to vēl atceraties?

Jūs es atceros pavisam noteikti, jo mums vienmēr bijusi brīnišķīga sadarbība "Klasiku" – programmu, ko es arī personīgi ārkārtīgi augstu vērtēju! Tāpat kā jūsu ieguldījumu: Klasika ir tāda programma, kas rada prieku un gandarījumu. Tā ir brīnišķīga programma – to varu teikt no sirds. Tiešām no sirds.

Paldies jums, Māra, par labajiem vārdiem! Tomēr mūsu sarunas noslēgumā – vēl viens akcents: skaists laiks tuvojas "Arsenālam" – notiek kustība uz tā atdzimšanu. 

Ceru, ka mani kolēģi nonāks pie tā un tas viss realizēsies: 2027. gadā darbiem vajadzētu būt pabeigtiem. Protams, tas ir skaists, bet reizē arī grūts un sarežģīts brīdis, jo tas ir programmas jautājums, tas ir darbības uzsākšanas jautājums. Šobrīd mūsu finanšu un arī visa ģeopolitiskā situācija ir tāda, kas liek justies ļoti nemierīgiem. Ir daudz jaunu uzdevumu un prasību arī muzejiem – viss, kas saistīts ar drošības jautājumiem: dokumentu izstrāde, riska situāciju izvērtējums – kā mēs rīkosimies un darbosimies riska situācijās. Šie jautājumi liek justies nemierīgiem, tāpēc es nevarētu teikt, ka šis laiks būtu viegls.

Продолжаем познавательные уроки латышского языка с преподавателем Инесе Розе.

Inese: Labrīt, dārgie klausītāji!

Andrejs: Esiet sveicināti!

Inese: Pirms nedēļas mēs runājām par pārfrāzēšanu. Andrej, vai atceries, par kādiem vārdiem bija runa?

Andrejs: это были слова, заканчивающиеся на  -ināt. Starp citu, ‘nogurdināt’ – утомлять. Nogurdināt vai padarīt nogurušu.

Inese: ceru, ka ne no mūsu raidījuma. Bet mūsu tēma šodien – patriotu nedēļa.

Andrejs: kas ir Patriotu nedēļa?

Inese: Šī nedēļa ir patriotu nedēļa. Parasti tā ir nedēļa no Lāčplēša dienas līdz Latvijas dzimšanas dienai, 18. novembrim.

Andrejs: 10. novembrī bija Mārtiņi, Mārtiņdienas gadatirgus, bet tagad – patriotu nedēļa. Ko dara šajā nedēļā? Что делают на патриотической неделе?

Inese: Patriotu nedēļā atceras un īpaši godina visus, kas izcīnījuši brīvu, neatkarīgu Latvijas valsti.

Andrejs: Godina – чествуют. Кстати, и это слово оканчивается на -ināt. Godināt kādu. Kā to dara? Как чествуют всех, кто сражался за свободную Латвию?

Inese: Lāčplēša dienā noliek vainagus un iededz svecītes Rīgas Brāļu kapos, aizdedzina un noliek svecītes pie Rīgas pils mūra 11. novembra krastmalā.

Andrejs: тут у меня вопрос. Зажигают свечки – “Aizdedz, iededz vai aizdedzina svecītes?”

Inese: vai teikt gan iededz, aizdedz, gan aizdedzina. Aizdedzina – ir objekts – svecīte, ar kuru to dara.

Andrejs: да, -ināt – это действие с объектом, например, свечкой.

Inese: vakarā ir svecītes, daudz svecīšu pie Rīgas pils mūra –

Andrejs: mūris – каменная стена, кладка, pie Rīgas pils mūra – у каменной стены Рижского замка.

Inese: un kā jau nākas svētkos – notiek koncerti – dzied kori, dziedātāji, uzstājas grupas.

Andrejs: kā nākas – где-то я это уже слышал. Что это значит?

Inese: Kā nākas - как положено, как надлежит, надлежащим образом; kā vajag, kārtīgi. “Kā nākas svētkos” – как положено в праздники. Vai cits piemērs: “izdari to kā nākas!” -

Andrejs: Сделай это как следует!

Inese: 18. novembrī rīko militāro parādi, noliek ziedus un aizdedzina svecītes pie Brīvības pieminekļa.

Andrejs: Svētkos es bieži dzirdu vārdus pieminēt, atcerēties. Vai ir atšķirība - piemiņas pasākumi vai atceres pasākumi?

Inese: Atcerēties — вспоминать. Pieminēt — и вспоминать, и упоминать, и поминать.

Andrejs: Pieminēt – поминать, отсюда ‘piemineklis’.

Inese: un ‘piemiņas cienīgs’ – достойный поминания, памятный. Šajos svētkos mēs pieminam varoņus. Pieminam kritušos karavīrus – погибших воинов. Taču piemiņas /atceres diena vai pasākums ir viens un tas pats.

Andrejs: день памяти – piemiņas diena, atceres diena, мероприятие поминания - piemiņas pasākums, atceres pasākums. Bet kāpēc ne kritušus karavīrus?

Inese: mēs pieminam konkrētos karavīrus – tie ir Brīvības cīņās kritušie karavīri.

Andrejs: а, это определенное окончание. Tiek pieminēti Brīvības cīņās kritušie karavīri. Mēs pieminam kritušos karavīrus.

Inese: un skatāmies uz Latvijas armijā esošajiem karavīriem militārajā parādē.

Andrejs: armijā esošie karavīri – находящиеся в армии военные. Paldies, tagad man ir skaidrs!

Andrejs:  Priecīgus valsts svētkus! Uz redzēšanos!

Inese:   Saules mūžu Latvijai! Līdz nākamai reizei!

Новости и актуальные темы дня в утренней передаче “Домская площадь” на Латвийском радио 4.

В програмі «Ми з України» релігієзнавець і історик Сергій Шумило розповідає про те, що релігійна пропаганда є частиною гібридної війни. Ведучий рубрики «Новинна хата Олега Кудріна» розповість про основні  політичні, економічні та культурні події в Україні  та навколо неї  за минулий тиждень

Поки Україна боронить свої землі від російської агресії, на іншому, не менш важливому фронті триває боротьба - за свідомість, віру та духовну ідентичність. Релігієзнавець і історик Сергій Шумило, директор Міжнародного інституту Афонської спадщини, переконаний: релігійна пропаганда стала частиною гібридної війни, а відновлення духовної пам’яті - це зброя, здатна зміцнити націю.

«Релігійний наратив може бути частиною гібридної війни не менш небезпечним, ніж медійна чи політична пропаганда», - каже Сергій Шумило. - «Це не щось окреме, це складова єдиного процесу. Росія роками готувалася до цього — відпрацьовувала схеми, як за допомогою релігії та ідеології впливати на свідомість людей».

«Війна почалася не в 2022-му і навіть не в 2014-му. Вона готувалася багато років до того», - говорить історик.

Під час своєї лекції в Українському домі Риги він розповів про те, як задовго до початку повномасштабного вторгнення Росія вибудовувала ідеологічне підґрунтя для агресії. Йдеться не лише про політичні, а й про релігійні механізми впливу, які перетворили православ’я на інструмент імперської пропаганди.

Релігія як інструмент гібридної агресії

За словами Шумила, російська політична машина давно навчилася використовувати духовні символи як інструмент маніпуляції. Ще у 2000-х роках у Кремлі створювали образ «православного президента» - спочатку для Путіна, а потім намагалися повторити цей сценарій в Україні, просуваючи Віктора Януковича як «православного лідера».

«Це була вигадка політтехнологів. Імідж «православного президента» створили в Росії, а потім спробували перенести в Україну. Але в нас це не спрацювало, бо українці мають іншу ментальність. Віра для них - це одне, політика - зовсім інше», — підкреслює науковець.

Українці, каже Шумило, мають внутрішній запобіжник, який не дозволяє змішувати релігію з політикою. І саме це стало однією з причин, чому кремлівські проєкти «русского міра» не прижилися на українському ґрунті.

Після 2005 року, коли Росія втратила можливість «м’яко інтегрувати» Україну через політичних маріонеток, почалася підготовка до більш агресивного сценарію. Тоді з’явилися програмні документи, де йшлося не лише про Україну, а про весь пострадянський простір.

«У тих матеріалах прямо написано: всюди, де є «русскій язик, русская культура і православіє» - це російські території, які треба «повернути до складу імперії». Там згадували не лише Крим і Донбас, а й Латвію, Естонію, навіть Закарпаття. Вони це декларували відкрито», - пояснює Шумило.

Україна і Латвія: спільні загрози та союз духовної пам’яті

Росія, вважає дослідник, продовжує діяти за тими ж принципами, використовуючи релігію як прикриття для ідеологічного тиску. Саме тому співпраця України та Латвії у сфері духовної безпеки є не менш важливою, ніж військова чи політична.

«І Україна, і Латвія пережили колоніальну політику Росії. Ми маємо багато паралелей і спільних викликів. І досвід України може бути дуже корисним для Латвії - як розпізнавати і нейтралізовувати ідеологічні загрози ще до того, як вони набудуть реальної сили», — говорить релігієзнавець.

Під час поїздки до Латвії він зустрічається не лише з українською громадою, а й із місцевими релігійними діячами - православними, лютеранами, католиками.

«Росія дуже активно використовує релігійний і культурний чинники. Тому важливо, щоб Латвія придивлялася до цього уважніше. Бо ці виклики є - і їх треба вміти розпізнавати наперед», — додає Шумило.

Афон і тисячолітня духовна тяглість України

Поза темою гібридної війни Сергій Шумило відомий як дослідник афонської спадщини. Його праці повертають українцям розуміння, що духовні корені нашої культури - не в Москві, а на Святій Горі Афон і в Києві.

«Чернецтво Києво-Печерської лаври виросло з афонської традиції. Історія показує: українська духовність формувалася самостійно, у прямому зв’язку з Візантією, а не через Москву», - розповідає дослідник.

Він знаходить у архівах свідчення про козацький скит «Чорний Вир», заснований запорожцями на Афоні у XV столітті.

«Афон був не лише духовним, а й культурним центром, де українці залишили глибокий слід. Наші гетьмани — Мазепа, Самойлович, Апостол — підтримували афонські монастирі, надсилали пожертви. Це був міст духовного єднання Європи й України», — зазначає Шумило.

Духовна стійкість як умова перемоги

Та головне випробування української віри - це нинішня війна. Вона показала, що духовна сила народу не менш важлива, ніж зброя.

«Війна - це не лише фронт. Це випробування людяності. Хтось через страждання стає ближчим до Бога, а хтось втрачає моральні орієнтири. Найстрашніше - розлюднення, коли люди перестають співчувати», — говорить Сергій Шумило.

Саме тому, переконаний він, перемога має бути не лише військовою, а й духовною. Україна повинна вийти з цієї війни сильнішою — збереженою у вірі, людяності й внутрішній свободі.

«Той, хто бореться з драконом, не повинен сам стати драконом», — цитує дослідник. — «Найважливіше - не втратити себе. Ми повинні залишатися людьми навіть у найтемніші часи».

На Афоні вже реалізуються програми духовної реабілітації українських воїнів - можливість знайти спокій, відновити душевну рівновагу й повернути віру.

«Українці неодноразово доводили: ми здатні на дива. І головне - зберегти віру, бо там, де правда, там Бог. А де Бог - там перемога», — підсумовує Сергій Шумило.

Віра як щит

Сьогодні Україна стоїть не лише як військовий щит Європи, а й як духовний. Її боротьба - це боротьба за право залишатися собою, за світло серед темряви. І, як нагадує Сергій Шумило,

«Віра - це не втеча від реальності, а сила, що дозволяє дивитися на неї з надією».

В рубриці «Новинна хата Олега Кудріна»

*Ситуація на фронтах російсько-української війни динамічно змінюється. Найбільш важкі бої продовжуються в агломерації Покровськ-Мирноград. Посилився і тиск загарбників на Запоріжжі, в районі логістичного центру Гуляй-Поле. Ворог продовжує системно атакувати цивільні енергетичні об’єкті, аби призвести до блекауту взимку. Україна ж нанесли низку дошкульних, прицільних ударів по об’єктах ВПК Росії.

*Довгий шатдаун у США не дозволяв фінансувати вже узгоджені та сплачені європейськими партнерами поставки зброї до України. Ризики зростали. І от нарешті обидві палати американського парламенту подолали шатдаун, а президент Дональд Трамп під оплески наближених підписав відповідний закон в Овальному кабінеті.

*В середині листопада Латвія відзначає знакові дати своєї державності. 11 листопада був День Лачплесіса, на якому вшановують пам’ять героїв, полеглих за свободу країни. Однією з головних подій Lāčplēša diena є запалення свічок в Ризі, зокрема – на стіні Ризького замку. Символічно, що зранку парафін, який залишився, це приблизно 200 кг, традиційно збирають і відправляють волонтерам, котрі роблять окопні свічки для України… Також свічки запалюють і в Києві на Майдані Незалежності – біля портретів латвійців, полеглих в російсько-українській війні.

*За чотири дні ми святкуватимемо 107-й День Незалежності Латвії. Цього дня проходитиме дуже багато заходів. Відтак слідкуймо за програмою святкувань в Ризі та інших містах і населених пунктах Латвії.

*«Маріупольський театр у вигнанні» завітав до Риги, де в нього разом з Латвійським театром протестної культури склалася творча резиденція в Саулкрастах. Її результатом стане новостворена вистава латиською, українською та грецькою мовами, а також документальний фільм.

*У складі маріупольців приїхала цікава людина Владислав Пятін-Пономаренко. Коли почалася велика війна йому було лише 16 років. І Влад почав документувати на відео страшну хроніку атакованого загарбниками міста. З чого потім зробив документальний фільм «Imagine War: 75 днів виживання в Маріуполі», який став відомим у світі. В ексклюзивному інтерв’ю Пятін-Пономаренко розповів багато цікавого та важливого для української спільноти. Про насичене культурне та театральне життя Маріуполя до 2022 року. Про початок повномасштабної російської агресії. Про самий драматичний для нього день зі 75-денного перебування в маріупольській облозі. Про те, як його фільм сприймали у світі та як він особисто ставиться до планів окупантів відновити роботу Маріупольського драматичного театру, відбудованого буквально на кістках містян, загиблих після злочинного бомбардування… Владислав окремо підкреслив, як важливо підтримувати маріупольські культурні традиції в екзилі – з надією на відродження цього українського міста.

Raidījums, kurā dzirdēsiet daudz noderīgas informācijas: notrauksim putekļus no seniem padomiem, soda vienības ceļu satiksmē, veidosim jaunu latviešu vārdu, stāsts par kādu vietu Latvijā, aktīva komunikācija ar klausītāju, kāda sen nedzirdēta dziesma, iesūtītie joki, "Dziesmu kaujas" balsojuma kaislības un vēl daudz visa kā...

Naktsāķis- vairāk ir, ne kā nav!!!

DZIESMU KAUJA

Tiek piedāvātas trīs dziemas, no kurām klausītāji izvēlas vienu, kuru dzirdēt kā raidījuma pēdējo dziesmu.

Spēle "ĀĶĪĢAIS ĀĶIS"

Septiņi nestandarta  jautājumi Latvijā atpazīstamai personai. Par pareizu atbildi - 3 punkti, par jautru un atjautīgu - 2 punkti. Izmantojot četrus atbilžu variantus -1 punkts, nepareiza atbilde - 0 punktu.