latvijasradio.lsm.lv - RSS

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs rosinājis Eiropas Prokuratūrai sākt kriminālvajāšanu pret trim Valkas novada pašvaldības amatpersonām, tostarp mēru Ventu Armandu Kraukli, par iespējamu krāpšanu lielā apmērā.

Saeimas deputāti atkārtoti norāda, ka ministrijām ir iespējas vēl vairāk samazināt izdevumus nākamā gada budžetā.

Ungārijas valdības vadītājs Viktors Orbāns uzskata, ka jaunās ASV sankcijas pret diviem Krievijas valsts naftas uzņēmumiem – „Rosneft” un „Lukoil” ir pārspīlētas.

Pedagogu arodbiedrība rosina noteikt vienotas vadlīnijas tam, cik daudz bērnu viens pedagogs un viņa palīgs drīkst izglītot bērnudārzā.

Latvija gatavojas Eiropas čempionāta telpu futbolā uzņemšanai.

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) rosinājis Eiropas Prokuratūrai sākt kriminālvajāšanu pret trim Valkas novada pašvaldības amatpersonām, tostarp mēru Ventu Armandu Kraukli, par iespējamu krāpšanu lielā apmērā.

No Eiropas Reģionālās attīstības fonda un Latvijas valsts budžeta ar viltu izkrāpti vairāk nekā 168 tūkstoši eiro. Krauklim inkriminēta krāpšana grupā mantkārīgos nolūkos par ražošanas ēkas būvniecību Kārķos. Lietā, kas sākta 2023. gadā, viņam ir piemērots aizdomās turētā statuss.

Krauklis skaidro, ka runa ir par zemnieku saimniecību "Līdumi", kur top bioloģiskie produkti. Tur būvēts ražošanas angārs.

--

Valkas novadā šī nav pirmā līdzīgā lieta, kas nonāk KNAB redzes lokā par Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļu piesaistīšanu. Iepriekš tas bija sidra ražošanas uzņēmums Ērģemē, kur bija aizdomas, ka projekts top konkrētam uzņēmumam.

Преступники изобретают все новые и новые схемы по отъему денег у населения. После введения нового идентификатора SMART ID для доступа к интернет-банкам в Латвии зафиксирован рост числа случаев мошенничеств, связанных с поддельными аккаунтами. Злоумышленники используют фишинговые технологии, чтобы обманным путем получить доступ к данным пользователей и создать фальшивые профили SMART ID. Через них они впоследствии могут входить в интернет-банки от имени своих жертв. О том, как банки борются с подобными мощенническими схемами, в программе “Домская площадь” рассказал представитель банка Swedbank Янис Кропс.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Tartu universitātes Politisko pētījumu institūta lektori Leldi Luiku par demokrātijas kvalitāti Latvijā, populismu un Krievijas informatīvā kara izpausmēm Latvijas iekšpolitikā.

Līdz Saeimas vēlēšanām ir palicis nepilns gads, un atsevišķas politiskās iniciatīvas publiskajā vidē ļauj domāt, ka vēlēšanu kampaņa ir nopietni sākusies. Uzticība pārstāvnieciskās demokrātijas institūcijai - Saeimai - piedzīvo pēc aptaujām un dažādiem apzīmējumiem zemāko līmeni šajā gadsimtā. Mēs dzirdam, ka liberālo demokrātiju satricinājums pasaulē turpināsies un varbūt pat sasniegs bīstamu pagrieziena punktu. Jautājums - kas mobilizē Latvijas elektorātu šobrīd, kādas tēmas, kopīgas vērtības vai idejas dod iespēju mobilizēt mūsu vēlētājus? Vai Latvijas elektorāts un vēlēšanu sistēma spētu izturēt tādu Krievijas līdzekļu investīciju vēlēšanu kampaņā, kādu tikko piedzīvoja Moldova? Populisma uzvaras gājiens. Vai pēc partiju reitingiem varam mērīt šāda veida ideju popularitāti, ko tās reprezentē?

"Pasaulē un arī Latvijā aktivizējas un mobilizējas spēki demokrātiskajā arēnā, kuri ir principā vērsti uz pretdemokrātisku loģiku. Kas nozīmē visa vienādošanu, visa citādā izslēgšanu, dažādību uztveršanu kā draudu. Ideja par to, ka mums nav vajadzīgs kompromiss, mums ir vajadzīgs viens lēmums - tas ir viens ļoti vadošs piemērs tāda veida politikai. Tas ir process pasaulē un to var redzēt arī Latvijas politiskajās partijās," atzīst Lelde Luika.

Augusta beigās parādījās ziņa, ka tikai 13% Latvijas respondentu uzskata, ka tagadējā Saeima strādā labāk par iepriekšējo, un divas trešdaļas aptaujāto tam nepiekrīt. Tā bija SKDS aptauja. Pēdējos gados iedzīvotāju attieksme pret Saeimu ir bijusi ļoti kritiska, bet tieši pēdējās aptaujas liecina, ka Saeimas darba vērtējums ir viens no zemākajiem šajā gadsimt. Tāpat nule bija publicēts pētījums par valdības darbu, kur 39% aptaujāto atbild, ka izjūt pesimismu. Tā ir jau tendence, ka Latvijas neuzticība reprezentatīvās demokrātijas institūcijām ir zema kopš Latvijas atjaunošanas. Otrs jautājums, kas ir šobrīd pārstāvnieciskās demokrātijas problēma, jo virsraksti, ka ir zemākā uzticība šajā gadsimtā, patiesībā mums neko nepasaka. 

Lelde Luika: No vienas puses, es domāju, nav nepieklājīgi runāt par uzticēšanās krīzi. Kaut kādā ziņā tā vienmēr tiek fonā minēta, bet vai ir kādi aktīvi pasākuma vai aktīvas rīcības, lai to mazinātu, lai vispār par to publiski diskutētu? Manuprāt, dziļas publiskas diskusijas par šo jautājumu nav bijušas. Tas ir atstāts kā savā ziņā daļa politiskās kultūras. Tā ir, mums ir zema uzticēšanās Saeimai un zema uzticēšanās valdībai. Lai mēs varētu saprast cēloņus, ne tikai minēt, mums būtu vajadzīgas daudz vairāk publiskas diskusijas par šo un daudz vairāk minējumu par iemesliem, kāpēc tas tā ir.

Bet jūsu doktora disertācija bija par tēmu, kāda ir pārstāvniecisko demokrātiju loma dažādās demokrātijas teorijās, un viens no jautājumiem bija, ka tiek meklēti alternatīvi veidi, kā šai demokrātijai izpausties, ka tiek meklēti tiešās demokrātijas formāti. 

Lelde Luika: Viens no biežākajiem iemesliem, ko min, kāpēc Latvijā, kā arī citās postpadomju valstīs vai Centrāleiropā, Austrumeiropā ir zema uzticēšanās, ir tādēļ, ka cilvēki neiesaistās politikā, viņi ir pasīvi, viņi neiesaistās dažādās organizācijās. Šī demokrātiskā kultūra nav pietiekami attīstīta. 

Mans sākumpunkts bija cits. Skatoties uz to, cik aktīvi cilvēki iesaistās referendumos, parakstu vākšanās. Referendumu skaits Latvijā ir tāds, ko nevar īsti salīdzinot ar citām valstīm, vairāk līdz 2012. gadam, kad mainījās referenduma parakstu vākšanas noteikumi. Bet pirmo 20 gadu laikā mums bija, manuprāt, astoņi referendumi, neskaitāmas parakstu vākšanas. Tad pēc 2011. gada to pārņēma "Mana balss" kā veidu, kā sabiedrībai tieši iesaistīties lēmumu pieņemšanā. 

Es skatījos no ideju vēstures un politisko diskursu, un politisko subjektivitāšu konstruēšanas puses, un mans secinājums bija, ka

demokrātija Latvijā tiek pamatā asociēta ar tiešu iesaistīšanos lēmumos vai tiešu iesaistīšanos, ka mana dalība ir tā, kas novedīs pie politiska lēmuma pieņemšanas vai nē. Un reprezentācijai - pārstāvju grupām, interešu grupām vai citam modelim, kas mums ir reprezentatīvajā politikā, tam nav tik pozitīva asociācija kā šai tiešajai dalībai demokrātijā.

Jūs gribat teikt, ka Latvijā tendence ir tāda, ka vēlēšanās elektorāts nobalso par "Vienotību", Nacionālo apvienību, Zemnieku savienību  vai "Stabilitāti", bet pēc tam šī identifikācija ar šo manu balsojumu pazūd pēc būtības.

Lelde Luika: Jā, tā var teikt. Arī "Mana balss" uzstādījums ir, ka ir iespēja ietekmēt ne tikai vēlēšanās, bet arī visu četru gadu laikā. Arī reprezentatīvā politika paredz iesaistīšanos visu četru gadu laikā un ne tikai tiešās demokrātijas mehānismos, bet arī citos veidos. 

Demokrātiska rīcība ir nevis tā, kura veido interešu grupu un mēģina caur politiski formālajām institūcijām meklēt savu interešu aizstāvību, bet tā, kur es tieši varu parakstīties vai iet arī protestā. Šīs abas formas ir pozitīvas, neviena nav sliktāka nekā otra, bet, ja viena ir daudz augstāk novērtēta nekā otra, tad tas rada disbalansu. 

Mums ir arī jādomā par to, vai gribam vairāk veicināt esošās politiskās sistēmas ietvaros vairāk demokrātiskās inovācijas, kur cilvēki var tieši piedalīties, tādā veidā radot šo sajūtu, ka viņi piedalās vairāk lēmumu pieņemšanas procesā. Piemēram, municipālie budžeti, kur cilvēki var izvēlēties, kam tiks novirzīti līdzekļi. Tas ir viens piemērs. 

Bet arī formālās sistēmas ietvaros jāveido vairāk tāda veida politiskie mehānismi, kur cilvēki var iesaistīties tieši. No otras puses, stiprināt arī šo reprezentatīvās demokrātijas ideju, reprezentatīvās politikas ideju vienkārši stājoties partijās, esot vairāk aktīviem dalībniekiem partijās un arī dažāda veida interešu pārstāvniecības organizācijās, sākot ar apkaimju biedrībām, dažāda veida citām interešu grupām. 

Tas arī no tādas ideju vēstures perspektīvas man šķiet interesanti, ka mums šīs biedrības ir bijušas tik ļoti fundamentālas valstiskuma veidošanā. Man nav skaidrs, un es domāju, ka mums ir arī vajadzīga vairāk pētniecība par to, kāpēc šī tradīcija nav turpinājusies vai izvērsusies arī vairāk caur reprezentatīvu politiku.

--

Lelde Luika ir politikas zinātniece, Tartu Universitātes politikas zinātnes lektore. Studējusi Vidzemes augstskolā, Tartu Universitātē Igaunijā, politikas filozofiju Lēvenes universitātē Beļģijā un Sodertornas universitātē Zviedrijā. 2023. gadā aizstāvējusi doktora grādu politikas zinātnē par tēmu "Pārvērtējot pārstāvniecisko institūciju lomu radikālās demokrātijas teorijā: mācības no demokrātiskās identitātes veidošanās Latvijā". Par disertāciju ieguva arī Igaunijas Zinātnes padomes balvu un Igaunijas parlamenta speciālbalvu. Viņas pētniecības lauks ir demokrātijas teorijas, politikas, kultūras teorijas un politisko identitāšu diskurss Latvijā.

Jau vējo priekšvēlēšanu vēsmas. Nesen politiķi rosinājuši izmaiņas Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā, piedāvājot izmaiņas abortu veikšanas procesā. Precīzāk, to, kas iesaistītajiem būtu jādara vēl pirms grūtniecības pārtraukšanas procedūras. Nevēloties iesaistīties liberālo vai konservatīvo vērtību sadursmē un noteikti arī neatbalstot politiskās cīņas, mēs tomēr esam lēmušas veltīt sarunu abortiem Latvijā. Kādas prasības, kādi noteikumi šobrīd ir attiecināmi uz grūtniecības pārtraukšanu? Ko mēs zinām vai nezinām par sieviešu motivāciju un kā mainās attieksme pret abortu Latvijā vispār? 

Ģimenes studijā diskutē Lāsma Līdaka, Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas prezidente, bērnu un pusaudžu ginekoloģe, Diāna Kiščenko, Rīgas Stradiņa Universitātes maģistra studiju programmas "Sociālā antropoloģija" lektore un pētniece, un Rudīte Losāne, mācītāja, dzejniece, Iļģuciema sieviešu cietuma kapelāne.

Dzelzceļa projekta "Rail Baltica" pabeigšanai atlikuši vien pieci gadi. Droši vien tas būtu daudz, ja tuneļa galā spīdētu vairāk gaismas. Diemžēl Latvijas trases daļā padarītā uz kaimiņvalstu fona ir ļoti maz, nav arī skaidrības par finansējumu, kurš projekta pirmajā fāzē Latvijā sasniedz 5,5 miljardus, bet līdz šim no tā nav dabūta pat trešā daļa. Kādas izredzes tikt pie nepieciešamās naudas un projektu pabeigt laikā?

Krustpunktā diskutē Satiksmes ministrijas valsts sekretāra vietniece Kristīne Pudiste, "Eiropas Dzelzceļa līnijas" valdes priekšsēdētājs Māris Dzelme, "RB Rail" valdes loceklis un finanšu direktors Ojārs Daugavietis un Saeimas Parlamentārā izmeklēšanas komisijas par Rail Baltica projekta parlamentārās kontroles nodrošināšanu deputāte Skaidrīte Ābrama.

Reti kurš konflikts jau gadu desmitiem ir radījis tik daudz emociju, viedokļu, centienu panākt mieru un faktiski sabiedrības viedokļa un atbalsta instrumentalizāciju no abām karojošajām pusēm, kā Tuvo Austrumu Izraēlas un Palestīnas konflikts.

Bet šoreiz nerunāsim par pašu konfliktu, politikas lēmumiem un vadošo diskursu. Tā vietā uzdosim citu jautājumu: kāpēc ir tik grūti runāt par Palestīnu un Izraēlu? Kāpēc pētnieki, žurnālisti, mākslinieki un pat sabiedrības grupas tik bieži saskaras ar negatīvu reakciju, boikotiem vai pilnīgu apklusināšanu, paužot savu viedokli šo notikumu ieskatā? Un raidījums (ne)Diplomātisko pusdienas veltīts „cancel culture” jeb latviešu valodā – atcelšanas kultūras jēdzienam. 

Mēs dzīvojam tehnoloģiju laikmetā, kur piekļuve informācijai ir nepieredzēti liela un pašizpausmes iespējas — vismaz demokrātiskās sabiedrībās — nekad nav bijušas lielākas. Tomēr paradoksālā kārtā tieši brīdī, kad cilvēka balsis var izplatīties tālāk un ātrāk nekā jebkad agrāk, saskaramies arī ar jaunām ierobežojumu, apklusināšanas un pielāgošanās spiediena formām.

Sabiedrības polarizācija, kad katra puse tic savai patiesībai un negrib pat pieļaut domu, ka viņiem var nebūt taisnība, nav nekas jauns. Tā ir mūsu iedzimtā psiholoģiskā īpatnība, ka visu pasauli dalām “mēs” un “viņi” jeb “savējie” un “svešie”. Tas ir politikas, valstu un pat ģimeņu kā kopumu pamatu pamats. Mūsdienās, sakrītot divām parādībām – sociālo mediju kļūdainajam algoritmam un tradicionālo mediju sensacionālismam. Sociālie mediji, kā zinām, mūs ātri ieliek burbulī, kurā cirkulē tikai mums interesējoša vai patīkama informācija. Mēs vairs neredzam citus viedokļus ne tikai par to pašu jautājumu, bet pat citus jautājumus. Sākam dzīvot mazās specifiskās kopienās.

Tikmēr tradicionālie mediji – prese, žurnālisti, televīzija, radio, kas cenšas konkurēt par sabiedrības uzmanību un klikšķiem, par reitingiem, tiecas izcelt ekstrēmo, sensacionālo, neparasto, neloģisko. Rezultātā, visa informācijas telpa kļūst par kliegšanu un bļaušanu, kurā vairs nav skaidrs, kas ir vērtīgs un kas pelavas.

Brīdī, kad šīs dažādās cilvēku uztveres patiesības saduras, tās nekļūst par mierīgu dialogu – tās saskrienas kā bruņoti vilcieni. Tikai viens viedoklis ir pareizs un otram vispār nevajadzētu pastāvēt. Šeit vairs nav par otras puses pārliecināšanu, bet par otras puses viedokļa atcelšanu.

Lai arī pats termins – atcelšanas kultūra radās apmēram 2018. gadā, kā parādība, tas ir eksistējis jau iepriekš. Visbiežāk tas bija kā “publisks nosodījums” firmām, aktieriem, politiķiem un citiem, kuru rīcība neatbilda ētiskām vai pat likumiskām normām.

Sociālo mediju laikmetā šis masu publiskais mobings internetā jau kļuva par ieroci. Tādēļ mūsdienās par “cancel culture” jeb atcelšanas kultūru mēdz dēvēt tādu praksi, kad publiskas personas tiek atlaistas no darba, publiski lamātas un ignorētas par plašākai sabiedrībai nepieņemamiem vai aizskarošiem izteicieniem vai darbībām. Vienlaikus netrūkst arī šī jaunā sociālās dzīves fenomena kritiķu, kas vaicā, vai atcelšanas kultūra nav veids, kā no publiskās sfēras censties izslēgt tos, kuriem ir cits viedoklis.

Atcelšanas kultūra teorētiski ir par atbildību: apturēt kaitīgu runas izpausmi, nepieļaut naidu, aizsargāt sabiedrību. Taču praksē, runājot kaut vai par Palestīnu un Izraēlu, tā bieži rada paradoksu. Tā vietā, lai veicinātu atbildību, samazinās diskusija. Tā vietā, lai radītu nianses, pieaug polarizācija. Tā vietā, lai būtu dialogs, iestājas viedokļu dzēšana, un nepareizā viedokļa paudēju publiska lamāšana un apsaukāšana. Pat ne viedokļa intelektuāla kritika, bet paša cilvēka pazemošana. Un šeit nav runa tikai par sociālo tīklu kampaņām. Tas attiecas uz institūcijām – universitātēm, izdevniecībām, valdībām –, kas izlemj, ka daži skatījumi ir pārāk riskanti, lai tos atļautu.

Aplūkojam dažus piemērus ASV un Eiropas valstīs.