latvijasradio.lsm.lv - RSS

Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība (LVSADA) otrdien, 21. oktobrī, nolēmusi izteikt neuzticību veselības ministram Hosamam Abu Meri ("Jaunā Vienotība") un Veselības ministrijai, intervijā Latvijas Radio sacīja arodbiedrības vadītājs Valdis Keris.

Arodbiedrība iepriekš prasīja no nākamā gada palielināt vidējo darba samaksu ārstniecības personām par 13,5%, bet pārējiem ārstniecības iestāžu darbiniekiem - par 120 eiro. Budžetā tam būtu jārod 133 miljoni eiro. Savukārt ministrija rosina šo naudu meklēt nevis nākamā, bet aiznākamā gada budžeta apspriešanā.

Veselības ministrs Hosams Abu Meri aicina viņam neuzticību izteikušo Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrību turpināt sarunas un meklēt risinājumus, nevis nostāties ultimātu pozīcijā. Ministrs atzīst, ka finansējums veselības aprūpei Latvijā joprojām ir kritiski nepietiekams, bet arī norāda, ka valdībai, sagatavojot nākamā gada budžetu, bija jāpieņem sarežģīti un atbildīgi lēmumi, lai nodrošinātu gan valsts drošību, gan sociālo funkciju nepārtrauktību.

Ministrs par sarunām ar arodbiedrību saka: "Tas vienmēr ir diplomātisks "tango" - tajās jāspēj līdzsvarot darbinieku intereses ar valsts iespējām, bet, ja partneris "uzbrūk" - deja neizdosies."

Vaicājām arī Latvijas Ārstu biedrības prezidenta pienākumu izpildītājam Mārim Pļaviņam, vai ārsti būtu gatavi pievienoties tam, ko šodien nolēmusi arodbiedrība.

Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība izsaka neuzticību veselības ministram Hosamam Abu Meri.

Saeimas atbildīgā komisija neatbalsta grozījumus, kas aicina Latvijā ieviest obligātas konsultācijas gan sievietēm, kas vēlas pārtraukt grūtniecību pēc savas vēlēšanās, gan arī bērna tēvam.

Bijušais Francijas prezidents Nikolā Sarkozī sācis izciest piecu gadu cietumsodu par nelikumībām finansējuma saņemšanā no Lībijas diktatora Muamara Kadafi.

Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ir nolēmis pārtraukt koplietošanas „e-velosipēdu” operatora „Ride” pakalpojumu sniegšanu pēc traģēdijas, kurā Rīgā, Imantā, dzīvību zaudēja divas nepilngadīgas meitenes.

Pašmāju labākais daiļslidotājs Deniss Vasiļjevs ir atstājis Šamperī Slidošanas skolu Šveicē, kur vairāk nekā desmit gadus trenējās savulaik izcilā šveicieša Stefana Lambjēla vadībā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar laikraksta "Financial Times" komentētāju Edvardu Lūsu (Edward Luce) par ģeopolitisko atriebību, jaunā aukstā kara veidošanos, rietumu liberālās demokrātijas norietu un to, vai Putins uzbruks NATO.

Šogad Rīgā Jesaja Berlina piemiņas lekciju lasīja britu žurnālists, laikraksta "Financial Times" galvenais ASV komentētājs Edvards Lūss, kurš 2025. gadā izdeva grāmatu par ASV aukstā kara stratēģi Zbigņevu Bžezinski. Par viņu Lūsam bieži prasa, kā Bžezinskis domātu par vienu vai otru starptautiskās politikas aspektu šodien. Bžezinskis skaidri apzinājās, ka vēsture nekad nebeidzas un vara neieredz vakuumu. 

Savā lekcijā Rīgā Lūss runāja par to, ka ASV atkāpjas no tās pasaules kārtības, kura pati reiz izveidoja, un ka lielvaru konkurence atgriežas, radot jautājumu, vai Rietumu spēja domāt un rīkoties stratēģiski izsīkst. Par to arī šoreiz saruna raidījumā.

Jūs iesākāt savu paneļdiskusiju Rīgas konferencē ar jautājumu par to, ko pēdējā laikā darījusi Krievija un kā mēs to varētu apturēt. Jūs teicāt, ka šobrīd daudz izteiktāk  nekā iepriekš pieredzam hibrīdkara izpausmes. Bieži dzirdam "tas nav īsti karš, bet nav arī miers". Varētu domāt, ka problēma ir terminoloģijā. Kā jums šķiet, kāpēc mums ir tik grūti definēt notiekošo?

Edvards Lūss: Domāju, ka visiem šiem terminiem – pelēkā zona, hibrīdkarš, nekonvencionālais karš, "nedz miers, nedz karš" – izaicinājumu met krievu daudzveidīgā darbošanās. Ir tādas darbības, ko iespējams ticami noliegt – piemēram, dezinformācijā. Mēs jau paši ražojam tik daudz dezinformācijas, ka krievu artavu šajā laukā ir diezgan grūti precīzi nošķirt un pateikt: "Šis pārstāv naidīgos spēkus." Jo mēs paši ražojam tik daudz mēslu, ja atvainosiet šādu izteicienu. Un, protams, pastāv arī īsta kara definīcija. Tas ir tas, ko pieredz ukraiņi. Mēs nepieredzam to, ko pieredz ukraiņi, un būtu visai ekstravaganti teikt, ka mēs karojam pret Krieviju. Tāpat arī

nebūtu pareizi teikt, ka mēs esam lielvaru karā pret Krieviju. Mēs atbalstām valsti, kura cīnās par savu neatkarību, un Krievija izmanto nekonvencionālus, dažkārt ticami noliedzamus līdzekļus, lai mūs sašūpotu, dara visu iespējamo, lai šķeltu, radītu apjukumu un nesaskaņas Rietumvalstu starpā un to iekšienē. Man nav viena konkrēta termina angļu valodā, ar kuru aprakstīt Putina darbību.

Es vēlētos, kaut varētu pateikt ko precīzāku par "pelēko zonu", hibrīdkaru un visu pārējo, taču tas nu ir mūsu pašreizējais vārdu krājums.

Kāpēc Donalds Tramps pēkšņi ir aptvēris Ukrainas svarīgumu? Vai tas noticis pēc Aļaskas? Kāpēc tas noticis tik vēlu?

Edvards Lūss: Jūs pieņemat, ka viņš turpinās apzināties Ukrainas svarīgumu. Pēdējo 10 mēnešu laikā viņš vairākkārt uz īsu brīdi ir mainījis savas domas par labu Ukrainai. Parasti tā bijusi reakcija uz to, ka Putins patiesi pazemojis Trampu. Publiski pazemojis, pastiprinot dronu, raķešu un citus uzbrukumus. Tai skaitā pret Ukrainas civiliedzīvotājiem. Tas noticis 72, 96 stundu laikā pēc tam, kad Tramps ir aicinājis uz uguns pārtraukšanu no Krievijas puses. 

Psiholoģija ir svarīgs faktors visiem līderiem, un it īpaši Trampam. Viņam nepatīk, ka viņu pazemo. Lai arī viņš apbrīno – atklāti apbrīno un apskauž Putinu –, Putins viņu pazemo. Un es domāju, ka te tiešām vienkāršākais skaidrojums ir vistrāpīgākais. Taču, vai šī pārslēgšanās uz Ukrainas pusi, paraudzīšanās uz situāciju vairāk no Ukrainas perspektīvas būs ilgstoša – tas ir pavisam cits jautājums. Esmu skeptisks.

Jūs, protams, esat pētījis Kisindžera stratēģiju attiecībā uz Padomju Savienību vai Krieviju un arī Bžezinski. Vai varam salīdzināt tā laika ASV stratēģiju pret Krieviju ar Trampa stratēģiju šobrīd? 

Edvards Lūss: Jā, tie bija ļoti atšķirīgi [Kisindžers un Bžezinskis]. Tomēr pastāv virspusēja līdzība starp Kisindžera reālistisko pieeju aukstajam karam, kas būtībā pieņēma, ka Padomju Savienības iekšējās norises ir Padomju Savienības darīšana un ka Maskavai pastāv tās leģitīmā interešu sfēra. Tas, ko Tramps domā par Krieviju, tāpat arī Ķīnu – viņš pieņem to, ka šīm valstīm ir katrai savs lauciņš, katrai sava interešu sfēra. Tieši tāpat kā viņš pasludina Amerikas rietumu interešu sfēru – "šis ir mūsu lauciņš". Tomēr Kisindžers ir krietni lokanāks, izglītotāks un daudzpusīgāks, nekā Tramps. Turklāt Kisindžera definīcija karam… Atvainojiet, Kisindžera definīcija mieram – viņš to aizņēmies no vācu filozofa Imanuela Kanta –, ir sekojoša: miers vienkārši ir kara neesamība. Un, domāju, ka šī pieeja mums, kas cenšas definēt pašreiz notiekošo, ir ļoti noderīga. Tāpēc, ka tā nav specifiska un tā ir reālistiska. "Miers ir kara neesamība". Tas, protams, norāda uz karu kā pa pusei dabisku cilvēka stāvokli.

Lasīju, ka jūs skaidrojat pašreizējo situāciju kā ģeopolitiko atriebību. Vai jūs varētu paskaidrot, kas ir šie atriebības aspekti?

Edvards Lūss: Mēs, ne Latvijā un ne Baltijas valstīs, taču mēs – īpaši angliski runājošajos Rietumos – iekritām uz neapdomīgo ideju, ka, aukstajam karam beidzoties, vēsture kaut kādā veidā tika atcelta. Un, ka mūsu starpā nav nekādu lielu ideoloģisku nesaskaņu, tādējādi nav jārēķinās ne ar kādiem lieliem konfliktiem. Ka ģeopolitikas ēra ir beigusies. Un 90. gados mums bija aptuveni desmit gadu, ko Amerikā tagad dēvē par "atpūtu no vēstures". Tad nāca 11. septembris, un tā bija ģeopolitikas atgriešanās, vēstures atgriešanās. Atgriešanās pie tā domāšanas veida. Nedomāju, ka Latvijai 90.gados bija atvaļinājums, es aprakstu tikai Vašingtonas ārlietu politiku. 

"Ģeopolitikas atriebība" ir vienkārši atgriešanās pie dabiskā cilvēku "status quo", proti, pie konflikta starp nācijām. Un šis konflikts var būt bruņots vai nebruņots, taču tā ir konkurence, sāncensība starp lielvarām, uzlecošām lielvarām, norietošām lielvarām, lielvarām viduspozīcijā – tāds kā dabisks stāvoklis. Es saku "atriebība", jo šī ir īpaši nestabila un ātri uzliesmojoša globālā aina.

Atšķirībā no aukstā kara, kas bija bipolāra pasaule: Maskavas pasaule un Vašingtonas pasaule. 

Šobrīd mēs esam multipolārā pasaulē, kas ir daudz neparedzamāka, un pasaules kārtības noteikumi, ko izveidoja ASV, – amerikāņu radītā kārtība pasaulē pēc Otrā pasaules kara – tagad ir kas tāds, ko pati Amerika prezidenta Trampa vadībā noliedz. Šī ir ārkārtīgi dinamiski nestabila situācija, tāpēc es izmantoju terminu "ģeopolitikas atriebība".

Edvards Lūss ir laikraksta "Financial Times" ASV redaktors, iepriekš bijis "Financial Times" Vašingtonas biroja vadītājs un kapitāla tirgus redaktors, kā arī ASV finanšu ministra Lorensa Samersa runu rakstīājs prezidenta Klintona administrācijā. Viņš ir trīs plaši novērtētu grāmatu autors "Laiks sākt domāt. Amerika lejupslīdes laikmetā", kas iznāca 2012. gadā, 2017. gadā iznāca viņa grāmata "Rietumu liberālisma atkāpšanās", bet 2025. gadā – "Zbigņeva Bžezinska dzīve. Amerikas lielvaras pravietis".

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar laikraksta "Financial Times" komentētāju Edvardu Lūsu (Edward Luce) par ģeopolitisko atriebību, jaunā aukstā kara veidošanos, rietumu liberālās demokrātijas norietu un to, vai Putins uzbruks NATO.

Bērni vienmēr ir skatījušies animācijas filmas, jo tās tēlaini stāsta par dzīvi - par tās priecīgo un arī grūto pusi. Kādi ir mūsdienu animācijas filmu vēstījumi: ko tie māca bērniem un kā laika gaitā mainās? Vai animētās filmiņas laikā, kad aizvien populārāki kļūst paštaisīti video ar vienkāršu saturu, vēl ir izredzes piesaistīt mazos skatītājus?

Ģimenes studijā vērtē attīstības psiholoģe, Latvijas Universitātes asociētā profesore Anika Miltuze, Latvijas Universitātes Komunikācijas studiju nodaļas vadītāja, asociētā profesore Marita Zitmane un kinorežisore Ilze Burkovska-Jakobsena.

Suņu nošaušana Bauskas novadā ir raisījusi plašas un ļoti emocionālas diskusijas. Objektīvas informācijas par šo gadījumu arvien ir pārāk maz, bet jautājumi par mājdzīvnieku klaiņošanu un saimnieku atbildību, par ieroču izmantošanu pret šiem dzīvniekiem un to cilvēku atbildību, kam ir pieeja ieročiem, gan rodas. Tos apspriežam arī Krustpunktā.

Diskutē Zemkopības ministrijas (ZM) Dzīvnieku aizsardzības, tirdzniecības un barības nodaļas vadītāja Agija Mediņa un ZM Valsts mežu dienesta direktors Andis Purs, Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Vilnis Vītoliņš, Latvijas mednieku savienības valdes priekšsēdētāja vietnieks Artūrs Surmovičs un Latvijas veterinārārstu biedrības Mazo Dzīvnieku veterinārārstu sekcijas vadītāja Linda Kalniņa.

Ir pagājis gandrīz mēnesis kopš 28. septembrī notikušajām Moldovas parlamenta vēlēšanām, kurās tika veikta izšķiroša izvēle starp eiropeisku attīstības ceļu vai atgriešanos Krievijas ietekmes sfērā. Vēlēšanās pārliecinošu uzvaru guva proeiropeiskā “Rīcības un solidaritātes partija” jeb PAS ar aptuveni 50% balsu. Tā ieguva apmēram 55 no 101 vietām, nodrošinot stabilu vairākumu. Savukārt galvenais prokrieviskais spēks – “Patriotu bloks” ar bijušo Moldovas prezidentu Igoru Dodonu tā vadībā – palika tālu aiz muguras, saņemot tikai aptuveni 24% balsu. Jautājums tagad ir – kas notiks tālāk?

Vēlēšanu rezultāti bija daudz labāki nekā aptaujas un eksperti bija paredzējuši, lai arī vēlēšanās piedalījās vien 52% balstiesīgo.

Vēlētāju aktivitāte pirmajā brīdī liek domāt, ka arī paši Moldovas balsotāji šīs vēlēšanas uzskatīja par eksistenciālām, tomēr šādu zemu līdzdalību veicina vairāki savstarpēji saistīti faktori. Pirmkārt, Moldovā jau ilgstoši valda zema sabiedrības uzticība politikai un valsts iestādēm. Atkārtoti korupcijas skandāli, lēnas reformas, un prioritātes, kuras nesakrīt ar balsotāju vēlmēm rada sajūtu, ka nav jēgas balsot. Otrkārt, šo vilšanos pastiprina arī politiskā polarizācija un ģeopolitiskā spriedze. Daži pilsoņi uzskata, ka vēlēšanas ir kļuvušas nevis par iespēju izvēlēties partiju, kura spētu vislabāk risināt sistemātiskās problēmas, ar kurām tu saskaries, bet par ārpolitisku dueli.

Treškārt, Moldovai ir liela ārvalstīs dzīvojoša diaspora, kurai ne vienmēr ir iespēja piedalīties vēlēšanās. Un, visbeidzot, ceturtkārt, regulāras dezinformācijas un ietekmes kampaņas, kā arī mēģinājumi pirkt balsis vēl vairāk grauj uzticību sistēmai. Piemēram, pirms pēdējā Moldovas referenduma tika ziņots pat par mēģinājumiem “nopirkt simtiem tūkstošu balsu”.