latvijasradio.lsm.lv - RSS

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas pievēršam uzmanību Sīrijai – valstij, kas gandrīz 13 gadus dzīvoja, ja tā var teikt, piemirstā pilsoņu karā, taču pēc diktatora Bašara al-Asada krišanas 2024. gada nogalē Sīrija šobrīd piedzīvo trauslu politisko pāreju. Un 5. oktobrī Sīrijā notika arī pirmās parlamenta vēlēšanas “pēc Asada” laikmetā.

Sīrijā aizvadītās vēlēšanas izskatās kā demokrātijas sākums pēc gadu desmitiem ilgās autoritārās valdīšanas. Taču, iedziļinoties vēlēšanu struktūrā, reālajā sabiedrības līdzdalībā un ārējo spēku lomā, aina kļūst daudz sarežģītāka. Bet sāksim ar to – kā Sīrija vispār nonāca līdz šai situācijai?

2024. gada decembrī al Asada režīms sabruka pēc nemiernieku ofensīvas, ko lielākoties vadīja grupējums Hay’at Tahrir al-Sham (HTS) un citi sabiedrotie grupējumi. Daudziem sīriešiem tas nozīmēja autoritārisma beigas un jau 2025. gada martā tika izveidota pārejas valdība bijušā nemiernieku līdera Ahmeda aš-Šaraa vadībā.

Līdz ar Ahmeda aš-Šaraa nākšanu pie varas tika pieņemta pagaidu konstitūcija jeb “konstitucionālā deklarācija”, kas noteica piecu gadu pārejas periodu. Vecais parlaments tika izformēts, un tagad tiekot veidotam no jauna, izmantojot jaunu vēlēšanu sistēmu. Lai gan vēlēšanu izsludināšana nozīmē valsts pagrieziena punktu demokrātijas virzienā, ir jāpiemin, ka jaunā valdība faktiski nekontrolē visu Sīrijas teritoriju. Kurdu spēki joprojām dominē ziemeļaustrumos, drūzu kopiena Svedeijā prasa autonomiju, bet dažādi vietējie kaujinieku grupējumi turpina darboties savās zonās. Arī al Asada režīma lojālisti pilnībā nav pazuduši. Līdz ar to šīs vēlēšanas var uzskatīt par ļoti sarežģītu mēģinājumu salikt kopā sašķeltu valsti.

Sākotnēji vēlēšanas bija paredzētas septembra vidū, taču līdz ar sarežģīto situāciju reģionos tālu no valsts galvaspilsētas Damaskas, velēšanas tika pārceltas uz pagājušo svētdienu. Uz papīra tās izskatās kā svarīgs solis institūciju atjaunošanā, taču vēlešanu sistēmas dizains raisa nopietnas bažas. No 210 parlamenta vietām 140 tiks aizpildītas netieši – caur vēlēšanu komitejām. Savukārt 70 vietas jeb trešdaļu no parlamenta tieši iecels prezidents Šaraa. Tas nozīmē, ka izpildvara ne tikai uzrauga procesu, bet būtiski kontrolē tā rezultātu. Turklāt vairākos reģionos kā Svedeijā un Rakkā vēlēšanas drošības apstākļu dēļ vispār nenotika, tādējādi arī iezīmējot kā nacionālās pārstāvniecības ideja ir stipri apšaubāma.

Kā arhitektūra spēj rast savu vietu laikā un telpā, vienlaikus radot jaunas un paliekošas vērtības un saglabājot drosmi un vietas piederību? Kultūras rondo izvaicājam Latvijas Arhitektūras gada balvas ieguvējus. Studijā "MADE arhitekti" pārstāvji Miķelis Putrāms un Linda Krūmiņa un arhitekte, atlases žūrijas pārstāve Liene Griezīte-Verpakovska.

Uzvarētāju komandā ir arī Liena Šiliņa, Mārtiņš Vaskis, Krists Lūkins, Māra Starka, Jēkabs Slava, Evelīna Ozola.  

Latvijas Arhitektūras gada balvas (LAGB) 2025. gada galveno apbalvojumu "Grand Prix" saņēmis koka bērnudārzs Salaspilī jeb Salaspils 7. pirmsskolas izglītības iestāde, kuras autori ir "Made arhitekti". Galvenās balvas ieguvējs tika nosaukts svinīgajā apbalvošanas ceremonijā 6. oktobrī Jaunajā Rīgas teātrī, kas pērn saņēma LAGB "Grand Prix" apbalvojumu. Šogad Latvijas Arhitektūras balva svinēja 30. gadadienu, par galveno tēmu izvēloties iederību.

Papildus galvenajai balvai starptautiskās žūrijas īpašo atzinību, atzīmējot Latvijas Arhitektūras gada balvas 30. pasniegšanas reizi, ieguva žurnāls "Latvijas Architektūra", kura autori ir Jānis Lejnieks un Velta Holcmane.

Dokumenta mūžs var būt pat vairākus gadsimtus ilgs, ja vien visi apstākļi ir bijuši labvēlīgi, lai tas saglabātos nākotnei. Latvijas arhīvu dzīlēs atrodami seni un īpaši dokumentu eksemplāri un pētnieku darbs šobrīd ir tos atstāt nākamajām paaudzēm. Kā saglabāt trauslu drūpošu pergamentu? Kā papīrs, uz kura atstāts rakstītais vārds, ietekmē tā "dzīvi"? Kā ar šiem senajiem dokumentiem strādā pētnieki, kā tie ceļo un kā ienāk mūsu digitālajā arhīva krājumā?

Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Nacionālā arhīva direktore Māra Sprūdža, Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu preventīvās saglabāšanas departamenta direktore Inga Šteingolde un Latvijas Nacionālā arhīva Valsts vēstures arhīva direktors Kārlis Zvirgzdiņš.

Vēsturiskie dati, uz kuriem atsaucāmies, stāstot par klimata mainību, glabājas Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) arhīvā. Šoreiz iepazīstam, cik daudz un seni dati tur glabājas un kas no tā ir pieejams skatīšanai ikvienam internetā, kas vēl palicis tikai pierakstu žurnālos un gulst arhīva plauktos.

Ikdienā darbs ar arhīva datiem, lai vēstītu par laiku un klimata pārmaiņā, tās ir jau digitalizētas datu bāzes un visa saskarsme ir datu tabulas, ekseļi un programmēšanas kodi, kas no datu bāzēm izceļ meklētos datus, veic kopsavilumus un atrod ekstrēmus, bet LVĢMC arhīvs tomēr ir kas vairāk, jo tur joprojām ir pierakstu žurnāli ar informāciju, kas nav digitalizēta, un daļu tādas informācijas, kas nav pat lāga ieliekama skaitliskā datubāzē. 

Dažas, pašas senākās  hidrometeoroloģiskā arhīva vērtības LVĢMC ir nodevis glabāt citiem arhīviem, jo to vērtība vairāk ir vēsturiska, ne tik daudz tajos ir datu vērtība, saistīta ar laika apstākļiem. Turklāt šie dati ir pārrakstīti un žurnāli un pierakstu grāmatas kā vēstures liecības glabājas piemērotākās šādu priekšmetu glabātuvēs.

Senākie pieraksti ir no 1530. gada, kad Rīgā fiksēti datumi, kad Daugavā izveidojās ledus sega un kad ledus no Daugavas izgāja. Un nākamais ievērojamais mēģinājums sākt laikapstākļu novērojumus bija 1795. gadā, kad Rīgas Doma skolas skolotājs Zands sācis trīs reizes dienā pierakstīt gaisa temperatūru Rīgā un šī pierakstu žurnāla kopija LVĢMC arhīvā. To izrāda Prognožu un klimata daļas Meteoroloģisko datu pārvaldības nodaļas meteorologs Edgars Maļinovskis.

Arhīvā vēl ir daudz materiālu, kas gulst plauktos. Digitalizēti un pieejami ir lielākoties mērījumi kopš 1924. gada, kas veikti mazliet vairāk nekā 30 meteoroloģisko novērojumu stacijās. Ir arī atsevišķās stacijās senāk veikti novērojumi, kas fiksēti un jau sakārtoti datubāzēs. Galvenokārt tie ir dati par gaisa temperatūru, mitrumu, atmosfēras spiedienu, nokrišņu daudzumu, veidu, sniega segas biezumu, kā arī laika parādībām - tas ir, migla, dūmaka, negaisi. Daļā meteostaciju fiksēts arī mākoņu daudzums un mākoņu formas, protams, arī vēja ātrums un virziens, reizēm arī specifiskāki parametri, piemēram, temperatūra uz augsnes un dažādos dziļumos augsnē.

Cik droši var teikt, ka digitālās datu bāzēs pārnestie dati ir pārbaudīti un korekti? I Edgars Maļinovskis jau minēja, gadās, ka nevar salasīt rokrakstu, kurā veikti pieraksti.

Atsevišķas kļūdas joprojām atrod. Ir daži mērījumi, kas ir diskutabli, tomēr joprojām saglabāti. Piemēram, viens būtisks rekords, kas attiecas uz oktobri. Visvēlākais datums rudenī, kad Latvijā fiksēti vismaz +20 grādi, ir 1949. gada 18. oktobrī Alūksnē (+20,3 grādi). Tajā gadā Alūksne ir vienīgā, kur uzstādīts kāds rekords, citviet bijusi zemāka temperatūra, ap 10 - 16 grādiem. Ļoti iespējams, ka kļūda radusies, jo iepriekšējā dienā, 1949. gada 17. oktobrī, veselā rindā meteostaciju uztādīti rekordi, kas savu titulu joprojām nav zaudējuši – joprojām siltākais 17. oktobris novērojumu vēsturē bijis tieši 1949. gadā, tad gan Pāvilostā, gan Mērsragā bija +20 grādi. Bet nākamā diena bija krietni vēsāka. Tiesa, pētot klimata mainību, šādām atsevišķām kļūdām nav lielas lomas, jo parasti klimata pētniecībā izmanto garu novērojumu periodu vidējos rādītājus.

Kāda informācija joprojām nav digitalizēta un kādi tam ir iemesli?

Ir divi galvenie iemesli. Viena daļa datu tiešām ir specifiski un Latvijā par tiem nav lielas intereses, piemēram, kā Edgars Maļinovskis minēja – aviācijas novērojumus, jūras novērojumus, arī agrometeoroloģiju. Ja šīm nozarēm interesētu un būtu pieprasījums, datus digitalizētu. Otra lieta – daļa šīs informācijas nav gluži skaitliska un viegli saliekama klasiskās datubāzēs. Piemēram, pagājušā gadsimta sākumā, īpaši 20. gados, meteoroloģisko staciju darbinieki ne tikai pierakstīja mērījumus, bet veica arī pierakstus par saviem novērojumiem tuvākajā apkārtnē, kā laikapstākļi ietekmē dabas procesus, zemnieku lauku darbus.

Šogad "Labo darbu nedēļai" pieteikti 170 plānotie darbi, bet pabeigti jau 20 no tiem. Kā labus darbus darīt, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Par labiem darbiem sarunājamies ar "Palīdzēsim.lv" vadītāju un dibinātāju Ilzi Skuju, pedagoģi Kadriju Beiroti un Valsts izglītības attīstības aģentūras Plašākas izglītības pieredzes departamenta Karjeras attīstības atbalsta nodaļas vecāko eksperti Ingu Krišāni.

No 6. līdz 12. oktobrim visā Latvijā jau 17. reizi norisinās "Labo darbu nedēļa" – ikvienam ir iespēja paveikt labu darbu cilvēkiem, dzīvniekiem, dabai vai savai kopienai. 

Pērn akcijā piedalījās vairāk nekā 15 000 cilvēku, kopā paveicot gandrīz 400 labo darbu.

"Ideja radās, jo gribējās, lai vairāk cilvēki varbūt iedomājas par labiem darbiem, par brīvprātīgo darbu, ko nozīmē ne tikai ņemt, bet arī dot sabiedrībai kopumā un vairot sabiedrības labumu, ne tikai pašlabumu," bilst Ilze Skuja.

Kadrija Beirote dalās pieredzē, kā skolēnus rosināt iesaistīt veikt labus darbus, kā mudināt ne tikai akcijas laikā, bet arī ikdienā veikt labus darbus. Dažādas idejas piedāvā arī paši skolēni.

"Īstenībā sabiedrībā ir ļoti daudz cilvēku, kuri labprāt darītu labu darbu, ja viņu uzrunātu," vērtē Kadrija Beirote. "Bet visa organizācija... (..) patiesībā ļoti daudzi ir, kuri labprāt atbalstītu. Piemēram, ir mājražotāji, kuri labprāt savu zeķīti vai cimdiņus nosūtītu pansionātam, bet viņam varbūt liekas - ko es tur vienu cimdu pāri, kāda jēga. Bet tad viņš ierauga kādu akciju vai mūsu, piemēram, uzrunu, ka mana klase izdomājusi to un to, ja jūs gribat, varat atbalstīt. Vienā gadā bija tik aizkustinoši, ka sveši cilvēki atsūta ar paciņu piegādātājiem zeķes un cimdus, jo mēs ar bērniem braucām ar koncertu uz pansionātu.

(..) Man liekas, ka ir ļoti daudz cilvēku, kuri labprāt darītu, bet bieži vien - ai, ko es tāds, man nekā tāda nav. Bet kad ir kāds, kurš pasaka - darām, mēs izdarīsim, mēs aizvedīsim, bērniem ir ideja, tad sarodas aizvien vairāk cilvēku, kuri labprāt [iesaistās], bet viņam liekas ir pārāk maziņš, jo tas pienesums būtu par mazu, lai viņš pats vestu uz pansionātu vai bērnunamu."

No 10. līdz 12. oktobrim Rīgā, radošajā fabrikā "Veldze" (Matīsa ielā 8), notiks starptautiskais ožas mākslas festivāls "Scent Art Festival 2025". Šis pasākums ir veltīts aromātu izpētei kā mākslas medijam un pulcēs ap 40 māksliniekiem no deviņām dažādām valstīm.

Īpašie viesi no Argentīnas būs atveduši unikālas smaržu ērģeles, kuras tiks izmantotas piecos dažādos priekšnesumos.

Sarunā ar festivāla rīkotāju Sandri Mūriņu runājam par smaržu kā maņu, kas iesaistīta kultūras notikumos, par publikas reakciju un to, ko nozīmē veidot smaržu festivālu.

Stāsta ilggadējā Latvijas Radio redaktore, raidījumu veidotāja un mūzikas ierakstu producente Māra Šuba

Iepriekšējo reizi minēju, cik daudz mūzikas kolektīvu sadzīvoja Radio paspārnē, mūsu lielajā 1. studijā, kur notika šo kolektīvu mēģinājumi un ieraksti. Skaidrs, ka to visu vajadzēja apsaimniekot.

80. gadu sākumā un 70. gadu beigās mēs, Mūzikas redakcijas redaktori, kas pasūtīja un izvēlējās ierakstus, varbūt pat ne līdz galam īsti apzinājāmies, kas tad notiek tālāk. Devāmies uz 103. istabu. Tur atradās liela kantora grāmata un tajā atbildīgais darbinieks skatījās un pētīja, kuri laiki ir brīvi un kurus varētu piedāvāt mūziķiem. Tā mēs staigājām vairākas reizes, jo, pirmkārt, vajadzēja uzzināt pieejamos laikus, bet pēc tam jau apstiprināt, ka mūziķim tie ir piemēroti.

103. istabā apgrozījās daudz slavenu cilvēku: tur varēja sastapt kolektīvu vadītājus un solistus, štata darbiniekus, kora direktoru un kora inspektoru, orķestra atbildīgos cilvēkus.

Izrādījās, ka Radio bija arī speciāls cilvēks, kura uzdevums bija sadrukāt nedēļas plānus uz lielas lapas. Tas nemaz nebija tik vienkārši. To visu uz savas ādas vēlāk izbaudīju arī es...

Vienā mirklī šīs štata vietas vairs neeksistēja, cilvēki pazuda, un pēkšņi izrādījās, ka par visu atbild producents. Līdz tam šāda amata nemaz nebija. Darāmā, lai visu šo saimniecību apkalpotu, netrūka. Vispirms jau plāni, ierakstu un mēģinājumu grafiku saskaņošana. Redzot, ka būs nepieciešamas klavieres, bija iepriekš jāparedz laiks to skaņošanai. Un tas nav īss. Nereti klavieru skaņošanai nepieciešamas pat divas stundas!

Ja tikko mēģinājis orķestris, bet nākamais ir dziedātāja ieraksts, telpu vēdināšana aizņems ilgāku laiku, jo pēc liela kolektīva uzturēšanās skābekļa ir ļoti maz.

Deviņdesmitajos gados uz savas ādas izbaudīju arī 1. studijas vēdināšanas nodrošināšanu. Man, lai gan esmu ļoti bailīga, bija jādodas uz Radio pagrabiem, kuri atgādināja katakombas.

Iedomājieties garu koridoru ar bieziem mūriem, dzelzs durvis ar svirām. (Tas viss, protams, bija saistīts ar to, ka kādreiz šajās telpās atradās banka).

Sekoja pagrieziens pa kreisi, un tad tikai sākās! Milzīgas, melnas kurtuves līdz griestiem. Domāju, ka tās bija no čuguna, ne jau gluži nokvēpušas. Pēc tam atkal bija jāgriežas pa kreisi, pilnīgā tumsā jāiet līkumu līkumi, jāuzmanās no kaut kādām sliedēm, jāatrod un jāparauj milzīgs kloķis un tad sākās vēdināšana. Un, nedod dievs, ja pēc tam kloķi aizmirsa atkal pacelt augšā! Vienu reizi tā arī gadījās. Es gan neatceros, kas un cik daudz toreiz nopietni sasala. Tāda mums bija saimniecība. Tagad atliek pieiet turpat 1.studijā pie panelīša un nospiest vienu podziņu, lai tūlīt sāktos vēdināšana.

Arī klavieru skaņošana nebija vienkārša. Mums gan bija pašiem savs skaņotājs, kurš uzmanīja mēģinājumu telpās esošos pianīnus, bet pie 1. studijas flīģeļa šos skaņotājus nelaida. Viņu kvalifikācija nebija tika augsta. Tā nu Latvijas Radio bija līgumattiecības ar Latvijas Filharmonijas klavieru bāzes skaņotājiem. Viņi bija mācījušies vēl pie pirmās brīvvalsts slavenā meistara Grauda un izgājuši milzīgu skolu. Es kādreiz prasīju mūsu izcilajam skaņotājam Valdim Eglītim, vai viņam nav kāds māceklis, kurš varētu apgūt studijas instrumenta apkopi. Valdis atbildēja, ka, lai tiktu pie 1.studijas klavierēm, māceklim nepieciešami vismaz desmit gadi... Divtūkstošo gadu sākumā Latvijas Radio klavieru skaņotājs bija šobrīd pazīstamais klavierbūvētājs Dāvids Kļaviņš. Viņš šo jomu bija apguvis Vācijā.

Māsu izglītība Latvijā pēdējos gados piedzīvojusi būtiskas izmaiņas. Pašlaik tiek izglītotas plašas kompetences māsas, kas var darboties dažādās specialitātēs. Bakalaura programmā pagājušajā mācību gadā bija 440 studentu, šogad jau virs 580. Ieviešot reformas, ministrijas cerība ir piesaistīt māsas profesijai jaunus cilvēkus, padarīt to pievilcīgāku un celt tās prestižu, jo jau daudzus gadus tiek runāts par māsu trūkumu medicīnā.

Latvijā ir ap 9200 māsām, liecina Veselības ministrijas dati. Pēc arodbiedrības aplēsēm, vajadzētu vismaz ceturtdaļu vairāk.

„Ja mēs paskatāmies citās valstīs, tie ir simti, bet diemžēl Latvijā māsu trūkums ir vairāk nekā 3000. Diemžēl. Un šim skaitlim kaut kā nav tendences samazināties.”

Tā septembrī teica mediķu arodbiedrības pārstāve Līga Bāriņa, sākot cīņu par lielākām algām, tiesa, visiem mediķiem. Veselības ministrs Hosams Abu Meri no „Jaunās Vienotības” Latvijas Televīzijai izteicās: ja nauda būs, palielinās algas māsām, proti, vidējam medicīnas personālam, kam šobrīd, salīdzinot ar vidējo Eiropas Savienībā, algas ir zemākas. Taču nu ministrijā saka – naudas nākamgad nebūs.

Taču, kas ir darīts, lai māsu būtu vairāk?