Stāsta dzejniece un tulkotāja Ingmāra Balode; pārraides producente – Signe Lagzdiņa
Polijas dienvidrietumu malā dažus kilometrus no Čehijas robežas, Lejassilēzijā, atrodas pilsētiņa Sokolovska (Sokołowsko), kurā pašlaik pastāvīgi mitinās ap četriem simtiem iedzīvotāju.
Pilsētiņas vēsture iesniedzas viduslaikos, taču 19. gadsimta beigās šī vieta, tolaik saukta par Gērbersdorfu, sāk spēlēt nozīmīgu, pat dzīvībai svarīgu lomu daudzu jo daudzu tuvāku un tālāku zemju iemītnieku dzīvēs. Gērbersdorfa atrodas kalnos aptuveni 500 m augstumā virs jūras līmeņa, un tās klimats – un, protams, arī skaistās mežaino kalnu ainavas – rosināja doktoru Hermani Brēmeru atvērt tur sanatoriju plaušu slimniekiem. 1854. gadā dibinātā dziednīca, pirmā šāda sanatorija pasaulē, izcēlās ar tobrīd revolucionārām ārstniecības metodēm, kā arī jaunu attieksmi pret pacientiem – tiem vairs nelika gulēt un sirgt slēgta tipa iestādē, bet gan kustēties, staigāt pa akmeņainiem kalnu ceļiem, ļauties gaisa peldēm un pat nesaudzīgām ūdens procedūrām, īsi sakot – rūdīties un nepadoties, baudīt ainavas, vietējos ēdienus, dzīvi. Slavenā Davosas klīnika Šveicē, kurā norisinās Tomasa Manna “Burvju kalna” darbība, ir viena no pirmajām, kas turpināja šīs Silēzijas sanatorijas veiksmes stāstu; pēcāk līdzīgas klīnikas, turpinot un attīstot Gērbersdorfā aizsākto, radās daudzviet Eiropā un ASV.
Sokolovskas pilsētiņa poļu un pasaules literatūras mīļotāju acīm atklājas caur Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas darbu “Empuzjon” jeb “Empūzijs” – latviešu lasītāji šo romānu sastaps gada otrajā pusē [1]. Tos, kas šo “fizioloģisko šausmu romānu” jau lasījuši, var gadīties sastapt Sokolovskas nedaudzajās ielās, omulīgajā krodziņā, katoļu baznīcas vai mazītiņās, dažādo pacientu gara vajadzībām celtās pareizticīgo baznīciņas pavēnī.
Tokarčukas romāna darbība Gērbersdorfā notiek 1913. gadā – sanatorijas un dažādo kūrmāju darbs jau uzņēmis apgriezienus, vietējo iedzīvotāju dzīve visbiežāk rit ciešā sasaistē ar tuberkulozes slimnieku īsākajiem vai garākajiem mūžiem, kamēr apkārtējo kalnu stāvi pieskata cilvēku atveseļošanās pūliņus.
Tokarčukas darbā vietumis izmantots tāds vērojuma veids, kurš gaidīt gaida ekranizāciju – tik līdzīga šķietami vēsai, klusi klātesošai kameras acij ir romāna vēstītāju balss.
Būtiska loma Sokolovskai ir arī leģendārā poļu kinorežisora Kšištofa Kiešlovska [2] (Krzysztof Kieślowski, 1941–1996) dzīvē. Režisors plaši pazīstams gan ar triloģiju “Trīs krāsas” (Trzy kolory / Trois couleurs), gan ar baušļiem un ētikai veltīto filmu ciklu “Dekalogs”, gan ar metafiziskiem motīviem bagāto, taču silto spēlfilmu “Veronikas dubultā dzīve” (Podwójne życie Weroniki), kā arī dokumentālajām filmām, fotogrāfijām un milzu ieguldījumu akadēmiskā kino izglītībā. Kiešlovska pārstāvēto māksliniecisko virzienu Polijā dēvē par morālā nemiera kino.
Bērnībā un agros pusaudža gados (1951-1957) Kiešlovskis uzturējās Sokolovskā, jo tur ārstējās viņa tēvs Romans; arī Kšištofa plaušu veselība nebija no spožākajām, tāpēc dzīve Lejassilēzijā varēja nākt tikai par labu.
Pie 1930. gados tapušā Sokolovskas kinoteātra „Veselība” (Zdrowie), kas nu atkal mēdz pulcēt festivālu apmeklētājus, vēl aizvien aug koks, kurā rāpās nākotnes režisors, lai uzlīstu uz kino jumta un no palīgtelpām skatītos filmu seansus, pirmoreiz ļaujoties filmu vilkmei. Kiešlovska ceļš pie kino nebija ne ātrs, ne vienkāršs, taču viņš tapa par režisoru, bez kura nav iedomājama Eiropas un pasaules kino vēsture un kino tagadne. 1970. gadi ir izteikts dokumentālā kino laiks Kiešlovska daiļradē, un viena no spilgtām tā laika filmām, “Caurskate” (Prześwietlenie, 1974), ir veltīta plaušu slimību ārstēšanas tēmai. Tās darbība notiek Sokolovskā.
Eiropas Kinoakadēmija arī pamanījusi šīs pilsētiņas nozīmi kino mantojumā un 2026. gadā iekļāvusi Kiešlovska kino arhīvu Eiropas kino kultūras dārgumu sarakstā (Treasures of European Film Culture).
Kiešlovska arhīvs pastāv gan digitālā, gan fiziskā formā, un šī fiziskā forma tagad ir burtiski saaugusi kopā ar Sokolovskas varenāko un vēsturiski nozīmīgāko Brēmera sanatorijas ēku; ilgi restaurētā un ar pūlēm izglābtā 19. gadsimta beigu neogotikas ēka, pa kuras gaiteņiem steigušies ārsti un kuras 300 istabiņās ārstējušies pacienti, lāgiem iziedami pastaigās ziemas dārzā zem smalkajām, kokgrebumiem rotātajām arkām vai aizsēdamies pie bibliotēkas plašajiem logiem.
Arī Latvija nesenajā Kinoakadēmijas balsojumā nonākusi kino dārgumu kartē – Rīgu tajā pārstāv mūsu vecākais kinoteātris “Splendid Palace”; plakātā mūsu iecienītā kino iekšstats ar stūrīti pieskaras Brēmera sanatorijas, nu arī Kiešlovska arhīva ēkas attēlam, kopā atgādinot rūpīgi sakārtotas pastkartes no kādas trauksmainas un rūpju pilnas, tomēr brīnišķīgas pasaules.
[1] Par “Empūzija” tulkojumu parūpējusies šī teksta autore; grāmatas iznākšana paredzēta šogad.
[2] Latviski līdz šim daudzviet lietota atveide “Keslovskis” (tādu sniedz arī 1998. gadā izdotā “Poļu īpašvārdu pareizrakstība un pareizruna latviešu valodā”; tā kā īpašvārdus atveidojam pēc fonētiskā, tas ir, skanējuma principa, šī atveide tomēr nav precīza un vēlama. Kā poļu literatūras tulkotāja aicinu kino jomas speciālistus un režisora mantojuma cienītājus pievērst uzmanību viņa uzvārda skanējumam un latviski to pierakstīt un izrunāt kā Kiešlovskis vai, ja gribas taupīgāk, Kešlovskis.
