Neprātīgi prātīgie

Mums ir jābūt klātesošiem, redzošiem un jāsajūt, kuram vecākam vai bērnam vajag mūsu atbalstu – tā savā darbā nepieciešamo vērīgumu raksturo Bērnu slimnīcas brīvprātīgā Edīte. 

Savukārt, Tabita atzīst, ka ir labprātīgi iemainījusi seriālu skatīšanos pret brīvprātīgo darbu Bērnu slimnīcā, jo pēc tā sevī jūt piepildījumu. Un jau pirmajā maiņā viņa sapratusi: 

“Es esmu īstajā vietā, te ir fantastiski cilvēki, kuriem tiešām rūp bērni!”. 

Un Elīna atzīmē, ka vislielāko aizkustinājumu rada tas, ka vecāki patiešām novērtē atbalstu, ko sniedz Vecāku māja un tās darbinieki un brīvprātīgie. 

Agnese, savukārt, jo īpaši atceras vienu saulainu rītu Vecāku mājā, kad kāda mamma nākusi ar kūku un ziņu, ka viņas bērns, kurš bija ilgstoši ārstējies, ir izveseļojies: 

“Es divas nedēļas staigāju desmit centimetrus virs zemes, jo man likās – nekas labāks nevar notikt. Tās sajūtas – cik tā mamma ir laimīga!”

Šoreiz raidījumā runājam par un ar Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas brīvprātīgajām – Edīti Briģi un Tabitu Ašnevicu, kā arī ar Bērnu slimnīcas fonda Vecāku mājas brīvprātīgajām Elīnu Junolainenu un Agnesi Dābolu.

Visbiežākais ugunsnelaimju cēlonis izrādās ir pats cilvēks, kurš pavasarī ir neatturami nasks uz kūlas dedzināšanu, kas var pāraugt pamatīgā ugunsgrēkā un postījumos. Par šo un citām ugunsnelaimēm, profilaktiskiem pasākumiem un savu pieredzi raidījumā “Neprātīgi prātīgie” aicināju runāt brīvprātīgos, kas dabu, namus un cilvēkus glābj no liesmām.

Šoreiz sarunājamies ar Andreju Asīti no Inčukalna brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības, Egīlu Kaužēnu, Valmieras novada brīvprātīgo ugunsdzēsēju vadītāju, Armandu Cīrulnieku, Latvijas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju savienības valdes priekšsēdētāju, un Vijāru Griķi, Latvijas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību apvienības valdes priekšsēdētāju.

“Tu nezini, kurā brīdī tu vari nostāties galdam otrā pusē,” 

par dzīves neparedzamību rosina aizdomāties Inga, kura daudzus gadus brīvprātīgi vada zupas virtuvi. Viņa uzskata – lai kļūtu par brīvprātīgo zupas virtuvē pamatā ir jābūt atvērtai sirdij un patiesai vēlmei darboties, nevis fočēties un ielikt bildes sociālajos tīklos.

Savukārt Jānis atklāj, ka “Dzīvības ēdiena” komandā vislielākā nozīmē ir kopībai un spējai sadarboties bez savtīgām interesēm. Turklāt tieši brīvprātīgie “Dzīvības ēdienā” ir tie, kuri daudzus lielveikalā neizpirktos pārtikas produktus sašķiro un izglābj no utilizācijas.

Zupas virtuvē cilvēki grib sajusties kā cilvēki, viņi grib paēst un arī aprunāties 

– skaidro Dmitrijs. Viņš arī atzīmē, ka zupas virtuvēs varētu aicināt vairāk iesaistīties arī vīriešus, jo sievietēm, kuras tur strādā, ir jāstaipa desmitiem litru smagi katli un spaiņi.

NABAS studijā šoreiz viesojas Žēlsirdības misijas “Dzīvības ēdiens” izpilddirektors Jānis Polis, Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes draudzes zupas virtuves vadītāja un brīvprātīgā Inga Rence, un Dmitrijs Vlasovs, kurš ir Latvijas Evanģēliski luteriskās baznīcas Diakonijas centra brīvprātīgais.

Var šķist, ka šiem bērniem daudz kā trūkst, bet tad, kad mēs ejam pa zemes ceļu gar mežiem uz ezeru, ir sajūta, ka mums pieder visa pasaule – saka Sandra, kura jau gandrīz desmit gadus kā brīvprātīgā dodas uz bērnu namu.

Evita ir četru bērnu mamma, kura ir sastapusies arī ar apkārtējo neizpratni – vai tad ar saviem bērniem nepietiek?! Bet Evitu citu teiktais no brīvprātīgā darba neattur – viņa turpina doties uz bērnu namu, turklāt kopā ar saviem lielākajiem bērniem.

Savukār Aija uzskata, ka beidzot pēc gada ir izturējusi pati sev uzlikto “pārbaudes laiku”, jo nemaz no sākuma nav bijusi pārliecināta, vai tiks galā – viņa atzīst, ka tagad viņai dzīvē ir daudz vairāk prieka.

Šoreiz raidījumā sarunājamies ar trim brīvprātīgajām, kuras dodas pavadīt laiku ar bērniem un jauniešiem, kas pašlaik dzīvo bērnu namos – Sandru Baltruku, Evitu Solorsano-Rohasu un Aiju Gēliņu.

Kuram augam līdzinās cilvēki cietumā? Kāpēc un kā vajadzētu mainīt vārdus, kurus lietojam, kad runājam par cilvēkiem ieslodzījuma vietās? Kā šahs, dārzkopība, radošā rakstniecība un biblioterapija var palīdzēt atvērties un noticēt sev?

Šos un citus jautājumus pārrunāsim ar trim brīvprātīgajiem, kuri dodas darboties uz cietumiem – Lindu Ulāni, Sanitu Švesu un Sergeju Kļimakovu.

Ja tu spēj novadīt nodarbību trīsdesmit skolēniem, tad būt par galveno pieaugušo sapulcē ir nieks. Turklāt – vairojot drosmi jauniešu vidū, pats vari palikt drosmīgāks un pat krasi mainīt savu dzīvi.

Šīs un citas atziņas izskan jaunākajā raidījumā, kurā viesojas pusaudžu motivācijas programmas MOT brīvprātīgie – Kristīne Vilnīte, Ilze Rozīte un Jevgēnijs Ivanovs.

Kas cilvēkiem dzīves beigās ir vajadzīgs un svarīgs? Ko varam cits citam dot arī tad, ja iepriekš neesam bijuši pazīstami?

Par to raidījumā runājam ar “Hospiss LV” brīvprātīgajām – Lienīti Ansoni, Gunitu Bārdu un Vivitu Grasi. Viņas kopā ar citiem “Hospiss LV” brīvprātīgajiem dodas uz paliatīvās aprūpes un onkoloģijas nodaļām vairākās slimnīcās pie smagi slimiem cilvēkiem, daudzi no kuriem dzīvo sava mūža pēdējās dienas, nedēļas vai mēnešus.

Brīvprātīgajam darbam, kultūras pasākumiem un ikviena citai aktivitātei un vietai vajadzētu būt pieejamam jebkuram cilvēkam, kurš to vēlas. Protams, arī cilvēkiem ar kustību, redzes un dzirdes traucējumiem. Bet visai bieži tas tā vēl nav, tomēr brīvprātīgie strādā pie tā, lai līdzvērtīgu iespēju būtu arvien vairāk.

Šoreiz raidījumā sarunājamies ar Helmutu, kurš skrien maratonu duetā ar Diānu un ir iesaistījies biedrības “Agape LV” nozares “Spēju kustība” aktivitātēs. Arī ar Inesi, kura pasniedz ciguna nodarbības cilvēkiem ar redzes traucējumiem (ir brīvprātīgā Latvijas Neredzīgo biedrībā, tās dienas centrā un Pansionāta “Rīga” filiālē “Jugla”). Un Voldemāru, kurš ir “Apeirona” brīvprātīgais un palīdz rūpēties par vides pieejamību, kā arī Lību, kura, savukārt, ir idejas autore iniciatīvai “Kultūras pieejamības aģenti” un kopā ar citiem iniciatīvas dalībniekiem veido blogu colorize.lv/blogs par kultūras notikumu un vietu pieejamību (sadarbībā arī ar organizāciju “Sustento”).

Kā brīvprātīgie un ikviens cits var palīdzēt tiem dzīvniekiem, kas palikuši bez mājām? Un – ko atbalsts dzīvniekiem dod mums, cilvēkiem?

Uz šiem jautājumiem meklējam atbildes sarunā ar trim dzīvnieku patversmes “Ulubele” brīvprātīgajiem – Lienu Kalnu, Vadimu Čudaru un Tomu Goiževski. Viņi ir gan uzticami saimnieki saviem četrkājainajiem mīluļiem, gan draugi tiem suņiem, kuri šobrīd dzīvo patversmē.

Kā ir gatavot evakuācijas auto 150 stundas un zināt, ka krievu karavīri to vienā mirklī var pārtvert un iznīcināt? Kā var, vijot tīklus Ukrainai, savīt kopā arī cilvēkus vienā saliedētā kopienā? Un kas liek riskēt ar dzīvību, lai palīdzētu citai valstij? Šoreiz raidījumā runāsim ar brīvprātīgajiem, kas ar savu darbu atbalsta Ukrainu. Meklēsim arī motivāciju un spēku nepadoties brīdī, kad daudzi arī pašā Ukrainā ir noguruši no kara.

Raidījuma viesi - Tīklu darbnīcas vadītājs Aldis Romanovskis, Imants Šķērstens, meistars, kas dzērājšoferiem atņemtās mašīnas pārvērš par evakuācijas auto, un Laura Pliča-Stankeviča, kas ir vadījusi Twitter konvojus.

Raidījumā dzirdēsim arī citu brīvprātīgo pieredzi – arī Latvijas karavīru Ukrainā ar segvārdu Spoks.