Tiesības uz reliģisko brīvību nodrošina iespēju pieņemt sirdsapziņā balstītus dzīves lēmumus. Patiesības meklēšana norit brīvībā atbilstoši cilvēka cieņai, ar audzināšanas palīdzību. dialogā un domu apmaiņā, ieklausoties otra meklējumos un tādejādi palīdzot meklēt patiesību. Dieva likumus cilvēks spēj uztvert un saprast sirdsapziņā. Sirdsapziņu nevar spiest un praktizēt reliģijas brīvību nozīmē brīvi veikt iekšējus aktus. Cilvēkam kā sabiedriskai būtnei ir nepieciešamība un tiesības reliģiju apliecināt kopienā.

Cilvēka cieņa, daba un morāliskais likums liek meklēt patiesību. Reliģiskā brīvība izriet no cilvēka dabas. To nevar uzspiests, bet šāda brīvība ir spēkā arī tiem, kas nemeklē patiesību un necenšas dzīvot saskaņā ar to, "ja vien tiek ievērota taisnīga sabiedriskā kārtība". Tātad, brīvība pienākas kā tiem, kas meklē patiesību un dzīvo pēc tās tā arī tiem, kas nemeklē, kā reliģisku pārliecību cilvēkiem tā tādiem, kas izvēlas dzīvot nereliģisku pārliecību dzīvesveidu. Tas var būt izaicinoši kā sadzīvot sabiedrībā ar dažādību ne tikai kultūras, valodu, nacionālo, bet arī reliģisko uzskatu vai to neesamību.

Reliģiskā brīvība nozīmē, ka visiem jābūt brīviem no spaidiem. Neviens nedrīkst tik spiests rīkoties pret savu sirdsapziņu ievērojot pienācīgās robežas ikvienam ir tiesības uz dzīvi saskaņā ar savu sirdsapziņu. Reliģiskās brīvības pamatā ir cilvēkam piemītoša cieņa, griba un prāta spējas. Šo brīvību jāatdzīst konstitucionālajos pamatlikumos. Patiesības meklēšana ir pienākums, ko pieņemt var tikai ja ir iekšējā brīvība un brīvība no ārējiem spiedieniem.

Cilvēka cieņa paredz, ka viņš vai viņa var rīkoties pēc savas iniciatīvas un atbildīgā brīvībā. Līdz ar to valsts likuma varai ir jāierobežo valsts vara nosakot tās robežas. Cilvēkam ir ari jāmeklē patiesība un kad ir atrasta, tad arī jādzīvo saskaņā ar patiesību, ko nevar neviens vardarbīgi ietekmēt. Patiesība skar cilvēka sirdsapziņu, kas savu ietekmi pauž saudzīgi un vienlaikus pārliecinoši. ko nedrīkst apspiest.

Vatikāna II koncila dokuments par reliģisko brīvību Dignitatis Humanea uzsver brīvību no jebkādiem spaidiem pret reliģiskās brīvības izdzīvošanu. Lai arī vēsturē reliģija ir bijusi uzspiesta, tad mūsdienās reliģijas attīstība kā vienu no pamat vērtībām uzskata reliģisko brīvību. Šajā dokumentā Baznīca risina attiecības un robežas starp valsti un reliģiju. Tiek risināti tādi jautājumi kā patiesa tolerance, patiesība un brīvība, kompetences robežas utt.

Baznīcai jārūpējas lai plašsaziņas līdzekļi tiktu apdomīgi un efektīvi izmantoti Baznīcas pastorālajā darbā. Jārūpējas par tehnoloģiju un līdzekļu izmantošanu pastorālajā darbā ar mērķi stiprināt un veidot, audzināt sabiedrisko domu un veidot kristīgu sabiedrisko attīstību. Jāatbalsta laji, kas var kompetenti veikt šos uzdevumus, bet aicināt cilvēkus atbalstīt, izmantot un ziedot lai šie līdzekļi varētu tikt nodrošināti.

Baznīca māca, ka lai mēdiji tiktu pareizi izmantoti ir jābūt ētiskiem pamatprincipiem. Ir jānodrošina tiesības uz informāciju gan tās ieguvē gan arī izplatīšanā un tas attiecas arī uz Baznīcu. Objektīva morālā kārtība ir nepieciešami vajadzīga, kas pārsniegtu un saskaņotu cilvēku darbības. Arī ļaunuma atainošana mēdijos ir jāveido tā lai padziļinātu zināšanas par cilvēku, bet neprovocētu "zemiskos instinktus". Mediji veido publisko sabiedrības viedokli, tādēļ ir būtiski, kas tas būtu veselīgs un Baznīca var līdzdarboties publiskā viedokļa veidošanā izmantojot medijus.

Par savu pienākumu Baznīca izvirza Labās Vēsts izplatīšanu ar mēdiju starpniecību, bet arī "mācīt cilvēkus tos labāk izmantot". Priesteriem ir pienākums arī ņemt vērā šo jomu un jāvada ticīgie tā lai mediji palīdzētu iet ticības ceļu. Laji šī mērķa īstenošanu var īpaši palīdzēt īstenot.