"Kad Latvijas valsts radiofons agrā 16. maija rīta stundā, gadu atpakaļ tautai darīja zināmus lielos vēsturiskos notikumus, vēstīdams Vadoņa, ministru prezidenta Ulmaņa, un armijas virspavēlnieka ģen. Baloža uzsaukumu latviešu tautai, tad Latvijas pilsētas un lauki modās jaunam darbam, jaunai dzīvei."

Tā rakstīts izdevuma "Latvijas Radiofons" 1935. gada 12. maija numurā.

1934. gada 15. maijā, nākot pie varas Kārlim Ulmanim, radio lieti noder kā vadoņa ideju paudējs. Vēsturnieks Kaspars Zellis stāsta par tā laika režīma ietekmi caur radio, un kopā Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva darbiniekiem šķirstām greznu fotogrāfiju albumu, ko Rīgas radiofona darbinieki dāvināja prezidentam Ulmanim vadoņa 60 gadu jubilejā.

Protams, ka 30. gados modernais saziņas līdzeklis – radio – ir laba platforma, kur izskanēt Ministru prezidenta un vēlāk arī Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa paustajām idejām, un lai to nodrošinātu, ir vajadzīgi valdošajam režīmam lojāli darbinieki. Tas gan nenozīmē, ka radiofonā tiek ņemti darbā pārliecināti   ulmanisti, vairāk gan tiek skatīts, lai radiofonā, un arī citās darbavietās nestrādātu politiski neuzticami ļaudis. Vairāk par to stāsta Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, vēsturnieks Kaspars Zellis.

Literātam, politiķim un toreizējam radiofona direktoram Jānim Akurateram piespiež uzrakstīt atlūgumu. Un par to viņš savā dienasgrāmatā raksta, ka no radiofona izvadīts atriebīgā kārtā – bez atvaļinājuma, kas parasti tiek dots augstākiem ierēdņiem, kad tie aiziet no dienesta. Un iemesls tam esot, ka dzejnieks pats ir uzrakstījis atlūgumu, un tādiem, kas paši atlūdzas – neko nemaksā!

”Tā nu šis laikmets ir ievadīts: ar lielu sajūsmu, ar visskaistākiem lozungiem un solījumiem. Un arī ar to lozungu, ka izrēķināšanās nenotiks ar pretējo partiju piederīgajiem. Par nožēlošanu... Vārdi un darbi... cik tie pretēji viens otram.” Tādas rūgtas rindas lasāmas Akuratera pierakstos.

Bet tā laika presē, konkrēti avīzes „Pēdējā Brīdī” 1934.gada 1.jūnija numurā rodams šāds teksts:

„Kā jau vakar ziņojām. Rīgas radiofona vadītājs dzejnieks Jānis Akuraters atlūdzies no amata. Šai amatā viņu iecēla 1930. gada 9. maijā, toreizējais satiksmes ministrs Frīdrihs Ozoliņš. Pēdējais valdībā reprezentēja Demokrātisko centru. Arī Akuraters bij visai redzams Demokrātiskā centra darbinieks un „Jaunāko Ziņu” redakcijas loceklis. Daudzi cerēja, ka Akuraters, kā nacionālais dzejnieks, arī radiofonā plašākos apmēros piekops nacionālo mākslu un kultūru. Izrādījās, ka tas tomēr nenotika. Radiofonā gan biežāk varēja dzirdēt Demokrātiskā centra biedrus varēja dzirdēt demokrātiskā centra biedrus vaj arī tur reprezentējās centram tuvu stāvošās personas, bet redzamāka nacionālās propagandas darba tur nevarēja saskatīt. Sevišķi no laukiem ne vienreiz vien pacēlās balsis, kas protestēja pret internacionālajiem „šlāgeriem” radiofona programmā un prasīja latvisku programmu. Cerams, ka šīs balsis tagad tiks vairāk ievērotas.”

Vēl raidījumā ieskats unikālā fotoalbumā, kas glabājas Latvijas valsts kinofotofono dokumentu arhīvā. Kopā ar dokumentu saglabāšanas nodaļas galveno  fondu glabātāju Santu Blumbergu lapojam palielu albumu, gaiši brūnos ādas vākos, ko rotā  valsts karogs sudrabainu saules staru fonā un  apakšā sarkanbaltiem sarkaniem burtiem uzraksts „Latvijas Radiofons”.

--

Visi pielikumā aplūkojamie fotoattēli no Latvijas Radiofona dāvinātā albuma Latvijas Valsts un Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim 1937. gada 4. septembrī.

"Neviens karalis nevienā zemē nekad tik ilgi valdījis, neviens karalis nevienā tautā nekad nav tā cienīts un godāts kā Viņa augstība Miljonu karalis…" Tā skan fragments no Gunāra Jākobsona veidotā sporta raidījuma 1964. gadā.

Raidījumā, kurā runājam gan par futbolu, gan hokeju un sportu vispār radio ēterā, Gunārs Jākobsons atcerās savu iecienītāko translāciju 1965. gadā, Mārtiņš Kļavenieks stāsta par intervijām ar hokejistiem, kā arī izzinām, kā sporta pārraides veidoja Latvijas Radio pirmsākumos.

Gluži tāpat kā sporta spēlēs sportisti arī to komentētāji un žurnālisti sacenšas, kurš pirmais ar savu mikrofonu tiks klāt sportistam, kurš būs izturīgākais, lai sagaidītu piemērotu brīdi atlēta intervēšanai, kuram tiks tas gods un reizē arī darba smagums atainot ēterā olimpiskās spēles un kuram ir pietiekami veikla mēle un valoda, lai komentētu sporta laukumā notiekošo.

Mārtiņš Kļavenieks Latvijas Radio ienāca 2013. gadā, kad bija nostrādājis te deviņus mēnešus, Mārtiņam izteica piedāvājumu sporta žurnālista statusā braukt uz ziemas  olimpiskajām spēlēm Sočos.

„Tas bija mans pirmais ārzemju komandējums un mani kā kaķēnu iemeta ūdenī un man bija jāpeld,” atceras Mārtiņš. Jautāju viņam par sajūtām, gan satiekot pasaules klases atlētus olimpiādēs, gan tagad, raidījuma skanēšanas laikā, esot kārtējā Pasaules čempionātā hokejā.

„Neviens  karalis nevienā zemē nekad tik ilgi valdījis, neviens karalis  nevienā tautā nekad nav tā cienīts un godāts kā Viņa augstība Miljonu karalis… „- tā skan fragments no Gunāra Jākobsona  veidotā sporta raidījuma 1964.  gadā. Esmu ciemos pie  žurnālista, diktora, un radio sporta komentētāja un ar saimnieka laipnu atļauju, lapoju nodzeltējušu eksemplāru, kur mašīnrakstā uzdrukātas minētās rindas.

Ne tikai futbols, bet sports kopumā ir bijis Gunāra Jākobsona, kā viņš pats saka, tādā pat pārinterešu līmenī, savukārt sporta komentēšana tikko darbā pieņemtajam radio diktoram 1954. gadā šķita neaizsniedzams sapnis. Pagāja daži gadi un sapnis īstenojās, un Gunārs Jākobsons vadīja savulaik pirmo tiešo translāciju no ārzemēm, tas notika 1966. gadā, kad hokeja komandas „Daugava” spēlētāji pārspēja Rumānijas izlasi ar rezultātu 6 pret 5.

Raidījumā skan bijušo Latvijas Radio darbinieku Aivara Berķa (1936.-2020.), Māras Krontāles un Ingrīdas Ābolas atmiņas par laiku, kad tika atjaunota Latvijas Republikas neatkarība. Publiciste, rakstniece un arī radio žurnāliste Marina Kosteņecka runā par Baltā galdauta svētkiem un šodienas paaudzi.

Bet sadaļā "Radio relikvija" Māra Rozenberga stāsta par Ziņu dienesta dīvānu, kas ir liecinieks vairākiem būtiskiem notikumiem Latvijas vēsturē.

1990. gada 4. maijs Augstākās padomes ēkā, tagadējā Saeimas namā notiek deputātu balsu skaitīšana par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Ēkas ārpusē laužu pūlis ar neatslābstošu interesi seko līdz šim procesam, pārējie, kas  atrodas ārpus Vecrīgas, pieplakuši pie TV  ekrāniem vai radioaparātiem. Toreizējai ziņu diktorei Mārai Krontālei tā bija brīvdiena, taču savu atbalstu Neatkarības deklarācijas pieņemšanai Māra pauda mājās pie klavierēm, spēlējot Latvijas Republikas himnu.

Savukārt kādreizējā raidījuma „Krustpunktā” producente Ingrīda Ābola 1990. gada 4. maijā tūlīt pēc tam, kad tika paziņoti balsu skaitīšanas rezultāti, kas liecināja, ka ir pieņemta Neatkarības deklarācija, devās uz krastmalu, kur cilvēki  pulcējās uz  mītiņu.

Sapulcējušos tautu Daugavmalā uzrunāja pirmais Tautas frontes priekšsēdētājs un viens no deputātiem Dainis Īvāns. Un kā pirms desmit gadiem tapuša ierakstā apgalvoja nu jau mūžībā aizgājušais Aivars Berķis, toreizējais  Latvijas Rdio lauksaimniecības redakcijas vadītājs, tad gan Īvānam, gan citiem tautfrontiešiem radio ēters allaž bija atvērts.

Marina Kosteņecka pirms intervijas brīdina par remonta trokšņiem aiz sienas. „Kad skanēs šī intervija?” viņa prasa sarunas beigās, kad mikrofons jau izslēgts, Saku, ka 4. maijā četros pēcpusdienā pēc ziņām.

„Redziet, nekas nav nejaušs, 1991. gadā augusta puča dienās sapratu, ka  man ir jāaiziet uz radio un tiešajā ēterā jāpasaka, ka es nezinu, kas notiks tuvākajā laikā, jo  morāli biju gatava, ka omonieši mani savāks un būšu pirmo izsūtīto rindās. Tāpēc vēlējos aiziet uz radio un pateikt klausītājiem, ka neesmu apmetusi kažoku uz otru pusi, ka mums jāpārcieš šie laiki un drīz nāks labākas dienas. Todien tieši četros pēcpusdienā šī mana runa izskanēja radio.” Tā  skaidro  publiciste, rakstniece, radio žurnāliste,  viena no Tautas frontes dibinātājām, cīnītāja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Cilvēks, kas vienmēr rīkojies  saskaņā ar  savu sirdsapziņu.

"Salīdzinot ar "Brīvā mikrofona" pirmsākumiem, mūsu klausītāji ir sapratuši, ka gadījumos, kad viņi kļūst rupji vai pauž rasu, reliģisko vai seksuālo neiecietību, tad mēs atslēdzam šādus zvanus," saka viens no raidījuma "Brīvais mikrofons" vadītājiem Aidis Tomsons.

Kā saprasties ar klausītājiem, kuri zvana uz minēto raidījumu, kā jūtas paši žurnālisti, saskaroties ar negācijām no klausītāju puses, par to saruna ar Aidi Tomsonu, Eviju Unāmu un savulaik skanošā raidījuma "Vārds tiek dots Jums" vadītāju Kārli Streipu.

Cik ilgi pastāv radio, tik arī klausītāju viedoklis par tur skanošo informāciju. Sākot no pretenzijām par pārraidīto mūziku, diktoru balsīm, līdz sašutumam par valdību, tā tās bija gan radio pirmsākumos, gan ir arī šobaltdien.

„Ak, šīs abonentu vēlēšanās! No vienas galējības otrā! Kā lai samierina klausītājus, ja viens lūdz divreiz dienās „Laša kundzi”, bet otrs solās atteikt abonementu, ja vēl kaut reizi dzirdēšot to. Viens Zāru Leanderi sauc par  dievišķu,  otrs – par neciešamu,” tā reiz atmiņās par radiofona programmu  Latvijas pirmās brīvvalsts laikā rakstīja ilggadējs Radio Mūzikas redakcijas darbinieks, mūzikas arhivārs Oļģerts Šusts.

Pārlapojot  20. – 30. gadu presi, lasāms, ka klausītāji sūdzas par vāju radio uztveršanu un tādas pašas sūdzības bija arī vēlākos gados, pagājušā gadsimta 50.- 60. Gados, un arī vēl šodien saņemam neapmierinātus zvanus par  nepietiekamu tīkla pārklājumu attālākos Latvijas rajonos.

Pakāpjoties atpakaļ 20. gs 30. gadu sākumā, laikrakstā „Vēstnesis” ar virsrakstu „Vai radiofons iestājies ulmaniešu kalpībā” rodama šāda informācija: „Radiofonā pēdējā laikā, reizē ar jaunākām ziņām, bieži vien tiek nolasīti ari vairāki „Brīvās Zemes" artiķeli. Turpretim nav gadījies dzirdēt citu laikrakstu citējumus, kas būtu vērsti pret Zemnieku savienību un reakcionāro Celmiņa valdību. Tas skaidri pierāda, ka ulmaniešu kungi izlieto pat valsts radio savu mērķu sasniegšanai, kaut arī lielam klausītāju vairumam viņu melīgos artiķeļus dzirdēt nav nemazākās patikas.”

Spriežot pēc teksta, minētais laikraksts toreiz pārstāvēja vai nu sociāldemokrātus vai kādu citu Zemnieku savienībai, kuras līderis bija Kārlis Ulmanis, opozīcijā esošu partiju.

Bet ieskatāmies arī jaunāko laiku vēsturē un mūsdienās, kad runa ir par   jautājumiem un problēmām, ko radioklausītāji izsaka tiešajā ēterā. Tagad tas notiek četras reizes nedēļā raidījumā „Brīvais mikrofons”, savukārt pirmsākumi meklējami pagājušā gadsimta 90. gadu nogalē, kad ēterā skanēja raidījums „Vārds tiek dots Jums”, ko vadīja žurnālists un tulkotājs Kārlis Streips.

Tolaik raidījuma producenteLoreta Bērziņa sēdēja kopā studijā ar Kārli Streipu un  studijas tālruņiem vēl nebija numuru noteicēju, tāpēc bieži bija situācijas, kad klausītāji piktojās, ja Kārlis Streips nepieļāva garus vārdu plūdus ēterā. Tāpat viņi dusmojās un bieži pārmeta raidījuma vadītājam viņa seksuālo orientāciju.

Nav saglabājušies ieraksti no raidījuma „Vārds tiek dots Jums” skanēšanas laikiem, bet fonotēkā ir rodami 2000. gadu sākuma raidījumi jau ar nosaukumu „Brīvais mikrofons”, kuros tolaik klausītāju zvanus uzklausīja Kārlis Streips.

Klausītāju zvani tāpat kā šodienas raidījumos mijās ar studijas viesa iztaujāšanu, proti, kad uz raidījumu tika uzaicināts kāds viesis, viņu intervēja gan raidījuma vadītājs, gan klausītāji varēja uzdot jautājumus un Kārlis Streips atceras, kā savulaik viņam izgājis tieši ar aicinātajiem runātājiem.

Šodiena raidījumu „Brīvais mikrofons” vada Aidis Tomsons vai Māra Jansone, bet ārpus mikrofona to producē Evija Unāma. Evija atceras kā viņa pirms vairākiem gadiem uzsāka producentes gaitas raidījumā „Krustpunktā” un tā pielikumā „Brīvais mikrofons”.

Problēmzvanu amplitūda ir ļoti plaša un  var tikai apbrīnot kolēģus, kuri  sazinās ar klausītājiem tiešajā ēterā un allaž ir gatavi sniegt atbildes. Aidis Tomsons atklāj, kā viņš saglabā mieru un visai bieži arī smaidu šajās sarunās.

Lieldienu rītā lūkojam, kā par Bībeles tekstiem un garīgumu runāja agrāk un tagad, kā kristīgas vērtības caur dažādiem runātājiem un dažādos raidījumos ir paustas Latvijas Radio. Uzklausām raidījuma Pāri mums pašiem un Svētrīts redaktori Intu Zēgneri, Āgenskalna baptistu draudzes mācītāju Edgaru Maži un atcerēsimies, kas skanēja Radio Svētdienas skolā.

„Lieldienas ir ilgu piepildījuma svētki. Te jūtam, nomanām un redzam piepildītas ilgas, kas kopš cilvēces sākuma mitušas cilvēku krūtīs. Dzīvība uzvar dabā. Tādēļ tur viss top atkal auglīgs, sāk zaļot un briest. Dzīvība uzvar cilvēkā. Lieldienas saka, ka nav nāves ne dabā, ne cilvēkā.”

Tā skan fragments no  Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesora Alberta Treija raksta kas tika publicēts 1935. gada „Radiofona” programmā. Tajos  gados pārraidēs  atrodam, ka Lieldienu svētdienā radio sāka skanēt vai nu no pulksten 5  vai 6 rītā ar dievkalpojuma translāciju no Doma baznīcas, vēlāk bija pieslēgums Jēkaba katedrālē katoļu dievkalpojumam, reizumis tika translēts arī dievkalpojums luterāņu draudzei vācu valodā. Starpkaru periodā ik svētdienu ēterā tika raidīti dievkalpojumi no luterāņu vai katoļu dievnamiem. Vēlāk 30. gadu otrajā  pusē radio programma katru rītu pulksten 6 :40 sākas ar korāli.

Situācija krasi mainījās padomju okupācijas laikā. 1941. gada 2. aprīļa programma lasām, ka pulksten 19 Antireliģiskā propaganda - ēterā V.Sokolova raksts „Lieldienas: to izcelšanās un reakcionārā loma”.

Visus padomju varas gadus pēc II Pasaules kara teoloģiska rakstura informācija nedrīkstēja izskanēt plašsaziņas līdzekļos. Teiksim tā, oficiāli bija aizliegts sludināt Dieva vārdu, bet radioļaudis to atļāvās darīt caur mūziku. Par to stāsta kolēģe no LR3 „Klasika” un raidījumu „Svētrīts” un „Pāri mums pašiem” redaktore Inta Zēgnere.

Sākoties Trešajai atmodai arī radio atsākas garīga rakstura raidījumi un ierosmi tam deva nu jau aizsaulē aizgājusī radiožurnāliste, tolaik bērnu un  jauniešu raidījumu redaktore Dzintra Krašauska.

Raidījums, kurš tagad saucas „Pāri mums pašiem” skanējumu sāka tiešajā ēterā vēlās vakara stundās īsi pirms Lieldienām. Par to turpina Inta Zēgnere.

Turpinot skatīt, kādi vēl kristīgie raidījumi ir skanējuši Latvijas Radio, jāmin „Vārds un mūzika”, ko sāka veidot Sendija Burka, tagad Sendija Burka-Šaicanova, ilggadīga radio darbiniece, tagad arī viena no Latvijas TV raidījuma „4. studija” veidotājām.

Jāpiebilst, ka Sendija bija arī viena no  raidījuma ”Radio svētdienas skola” redaktorēm. Šāds bērniem domāts raidījums sāka skanēt jau 1991. gadā, toreiz atkal tā bija Dzintras Krašauskas iniciatīva, un to vadīja Vera Volgemute-Rozīte, tolaik LELB svētdienas skolu darba vadītāja un vēlāk  Kristīgas ģimnāzijas izveidotāja un direktore. Vēlāk radās ideja raidījumā arī piepulcināt klāt bērnus, un gadu gaitā ar viņiem runājās Jānis Bitāns, Guntis Dišlers, Dita un Aldis Pavloviči, Ruta Dzalbe un Edgars Mažis. Redaktores amatu ar Dzintras svētību pārņēma Sendija un pēdējos gadus tas ir līdz 2005. gadam svētdienas skolas skolotāja lomā iejutās Āgenskalna baptistu draudzes mācītājs Edgars Mažis.

Paralēli  radio svētdienas  skolas vadīšanai mācītājs Mažis nāca un arvien vēl turpina nākt uz „Svētrīta” ierakstiem, kas allaž skan svētdienu rītos.

Par radio aparātu būvi, nelegālajiem radio klausītājiem jeb "zaķiem" un par to, kā šodien sazinās radioamatieri visā pasaulē stāsta Latvijas Radio amatieru līgas biedrs Andris Bruņenieks.

Kā  telegrāfa raidīts Morzes kods, tāds izklausījās radio pašos pirmsākumos vēl pirms radio pionieri, izgudrotāji Tesla, Markoni un Popovs veica savus eksperimentus elektromagnētisko viļņu pārraidē un uztveršanā. Šogad ne tikai Latvijas Radio atzīmē  savu simtgadi, bet arī Starptautiskā  radioamatieru apvienība tieši aprīļa mēnesī svin šādu pašu apaļu jubileju un tāpēc dažādās radioamatieru frekvencēs var dzirdēt gan šādas skaņas, gan ciparu kodos raidītus tekstus saziņai un savstarpējiem apsveikumiem.

Latvijā Radio biedrība tika nodibināta jau 1924. gadā, kad tolaik jaunais saziņas līdzeklis mūsu valstī vēl tika testēts. Ņemot vērā, ka pirmie radioaparāti tika būvēti turpat Pasta un telegrāfa virsvaldē, kuras paspārnē arī dzima mūsu radio, aparāti bija dārgi, maksāja aptuveni 140 latus, to cena bija vienas mēnešalgas apmērā. Lai popularizētu jauno mediju un atpelnītu Latvijas Radiofona darbību, Radio biedrība rīkoja izstādes, lasīja lekcijas un izglītoja  tehniski apsviedīgus ļaužus, lai viņi paši varētu uzbūvēt sev radioaparātus.

Nepietika tolaik ar radioaparātaiegādi vai uzbūvi vien. Kā Andris Bruņenieks  min, lai legāli varētu klausīties radio, vajadzēja iegādāties abonomentu, bet, kā zināms, cilvēkam piemīt tāda indeve, ja vien ir iespēja, tad likumu apiet ar līkumu. Un tā tas bija arī radio abonēšanas gadījumā, kad tolaik palielinoties  oficiālo radioklausītāju skaitam, palielinājās arī tā sauktie radio „zaķi”, kuri bez maksas  ausījās jauno mediju.

Andris Bruņenieks arī stāsta, ko radioamatieri dara šodien. Intervija notiek  radioamatiera mājās. Istabā, kur var aplūkot gan senus radioaparātus un to uzbūvētas replikas, Andris Bruņenieks arī demonstrē, kā un par ko radioamatieri sazinās savā starpā, jo īpaši tagad, kad Starptautiskā radioamatieru apvienība IRU svin savu 100 pastāvēšanas  gadadienu.

Atskats uz diviem populāriem seriāliem Latvijas Radio vēsturē. 1963. gadā Radio sāka raidīt Voldemāra Sauleskalna raidlugu "Māras Silenieces dienasgrāmata". Divus gadus reizi mēnesī cilvēki pielāgoja savas darba gaitas, lai varētu sekot līdzi zootehniķes Māras darba un mīlas dzīvei. Savukārt 2002. gadā radio ēterā katru sestdienas rītu gluži kā realitātes šovā rosījās radio ģimene - mamma Helēna, tētis Filips, meita Madara un mazais brālītis Enriko, radot klātbūtnes sajūtu un runājot par tiem pašiem jautājumiem, kas ikdienā nodarbina ikvienu ģimeni.

1963. gada 16.febrāra  laikrakstā „Rīgas Viļņi” publicēts pieteikums „Māras Silenieces dienasgrāmata”.

„Ar šādu virsrakstu 24. februārī plkst.16.10 Literāro raidījumu redakcija uzsāk ciklu, ko turpmāk dzirdēsit katra mēneša pēdējā svētdienā. Māra Sileniece ir pavisam parasta meitene, tādu mums ir tūkstošiem republikas kolhozos un padomju saimniecībās. Māra vēl aug un veidojas, tāpēc viņas domas un rīcība var izraisīt auglīgus strīdus.”

Par auglīgiem strīdiem vēsture klusē, bet stāsts par jauno zootehniķi un viņas attiecībām ar kolhoza agronomu bija ļoti auglīgs radio iestudējums divu gadu garumā. Tas radies dramaturga Voldemāra Sauleskalna un teātra un kino zinātnieces Valentīnas Freimanes kopdarba rezultātā. Galvenajā Māras Silenieces lomā tika  izvēlēta aktrise Antra Liedskalniņa, viņas iemīļoto Pēteri Bērzāju tēloja Arnolds Liniņš.

„Neatceros, kurš tieši iemeta mūsu smadzenēs sēklu par raidlugu sēriju, bija dzirdēts, ka ārzemēs radiofonā un televīzijā tādus seriālus taisot.” Tā biogrāfiskajā grāmatā „Antigones likums” par savu darbu radio literāro un dramatisko raidījumu redakcijā atceras Valentīna Freimane.

Tolaik Valentīna Freimane strādāja Radio un bija šī iestudējuma redaktore. Viņa arī atminas, ka sižetus par kolhoza  ikdienu un sadzīviskām nebūšanām Sauleskalns nolūkojis reģionālajos laikrakstos.

Seriāls, kā jau minēju, bija ļoti populārs. Kā lasāms Valentīnas Freimanes atmiņās, tad ražas novākšanas periodā no kolhoziem rakstīja lūgumus uz radio ielikt raidījumu vēlāk, jo pirms septiņiem vakarā cilvēki vēl strādāja uz lauka. Un lai arī Valentīna Freimane teikusi, ka viņi abi ar dramaturgu Sauleskalnu bijuši dievi, jo varējuši savus raidlugas varoņus ielikt dažādās situācijās, tomēr bija reize, kad klausītāji nepieļāva  nežēlīgu agronoma Pētera Bērzāja aiziešanu, jo šīs lomas tēlotājam Arnoldam Liniņam parādījās iespēja stažēties vienu gadu režisoru kursos Maskavā.

Raidluga skanēja divus gadus un pēdējā sērija beidzas uz gaišas nots – Māra ar mīļoto Pēteri svin kāzas.

„Seriāls bija komunikācijas materiāls mākslas formā. Un, ja uztrāpi iespējai pieskarties dzīvām klausītāja vai skatītāja jūtām, tas jāuztver nopietni kā nozīmīga sabiedriska parādība.” Tā skan Valentīnas Freimanes  grāmatā rakstītā atziņa un to var pilnā mērā attiecināt uz kādu citu radio seriālu, kas skanēja no 2002. līdz 2005. gadam, kad katru sestdienas rītu tiešajā ēterā rosījās Selgu ģimene.

Sākotnēji bija doma raidījuma vadīšanu trīsstundu garumā uzticēt īstai ģimenei, bet ātri vien raidījuma veidotāji saprata, ka elastīgāks scenārijs būs ar izdomātiem tēliem, kuri studijā uzvedas kā reāli personāži. Un tā Selgu ģimene raidījumu gaitā kļuva kuplāka, viņiem pievienojās mazais brālītis Enriko, kas radio studijā bija redzams lelles veidolā, bet ēterā dzirdams kā radiokolēģes mazbērna ierakstītā balss. Uzradās arī Selgu  vecvecāki, kaimiņi, krustvecāki, kuru lomās iejutās paši Rradio darbinieki.

Selgu ģimene izspēlēja situācijas no reālās dzīves, bet tā kā raidījums skanēja ēterā trīs stundas, tad šajā laikā žurnālistu komanda, kurā toreiz bija Anitra Tooma, Liega Piešiņa, Māra Krontāle, Danute Bēdele, Arta Skudra un arī šī raidījuma autore Zane Lāce-Baltalskne, veidoja sižetus par notikumiem, aktualitātēm, brīvā laika pavadīšanas iespējām, stāstus par dabu, par ģimenes paradumiem un  tradīcijām, kā arī tika rīkoti konkursi klausītājiem un studijā allaž tika aicināts kāds viesis. Tā sestdienu rītos neskaitāmas ģimenes varēja saklausīt jautājumus un rast atbildes par lielām un mazām dzīves norisēm, kas skar ikvienu mammu, tēti, vīru un sievu, bērnus un vecvecākus.

Seriāls beidzās ar to, ka Selgas pārceļas dzīvot ārzemēs un pēdējā raidījumā  visi  radio ģimenes rīta dalībnieki ņēma dēli un naglas, aiznagloja Selgu mājas logus ciet un izteica savu novēlējumu aizbraucējiem.

Jūnijā sākumā Latvijas Radio 2 ar vērienīgu koncertu „Radio cauri laikiem” atzīmēs 30 gadu jubileju. Bet skanēt šis Latvijas Radio kanāls sāka 1995. gada pavasarī. Tāpēc raidījumā Rada un raida jau 100 gadus atskatāmies, kā tapa šis radio. To atceras kanāla pirmais vadītājs Arnis Blodons un savulaik populārā jauniešu raidījuma "TAX FREE" veidotājs Elvis Jansons.

Par mūzikas formātu Latvijas Radio 2 stāsta ilggadīga šī kanāla darbiniece, muzikoloģe Daiga Mazvērsīte, bet kāds klausītāju visbiežāk uzdotais jautājums celtniecībai un remontdarbiem veltītajā raidījumā "No pamatiem līdz jumtam" atklāj raidījuma veidotāji Inese Štrāla un tehnisko zinātņu doktors Juris Biršs.

Ja šodien LR2 ir latviešu mūzikas zīmols, tad pirmsākumos  dziesmas dzimtajā valodā nebūt nebija pārsvarā. Sākotnēji te valdīja izpausmes brīvība studijā, autorraidījumu raibums, daudz un dažāda mūzika  un tam pa vidu  neziņa un taustīšanās pēc noteikta formāta. Tā tas viss sākās jau krietni agrāk, 1992. gadā, kad atbrīvojas bijušās raidstacijas „Majak” frekvence un toreizējais reklāmas daļas vadītājs Dzintris Kolāts ierosināja pārcelties uz šiem raidvilņiem komandai no jauniešu un mūzikas redakcijām. Un tā uz frekvenci 99,5 pārceļoja mūzikas daļas darbinieki Gunārs Freidenfelds un Daiga Mazvērsīte, bijušie jauniešu programmas „Dzirkstele” veidotāji Olga Rimšāne, Indira Ozola, Andra Žaleiko, tagad Alksne, programmas “Tax Free”  vadītāji Arnis Blodons un Elvis Jansons un tā brīža visampelīgākie ētera runātāji Arnis Kundziņš, Roberts Gobziņš un Ēriks Loks no  “Zvaigznīšu brīža”.

Tolaik lielu popularitāti gados jauno klausītāju vidū iemantoja Elvja Jansona veidotais dziesmu tops raidījumā „TAX FREE”. Par to stāsta pats Elvis, tagad  raidījuma „Kā labāk dzīvot” vadītājs.

Par to, kur un kā radās iedīgļi regulārai latviešu dziesmu atskaņošanai, raidījumā, ko veidoju pirms desmit gadiem, stāsta žurnālists un pirmais Radio2  vadītājs Arnis Blodons.

Viena no  ilggadīgām Latvijas Radio 2 darbiniecēm ir muzikoloģe, vairāku grāmatu par latviešu estrādes mūziku un mūziķiem autore Daiga Mazvērsīte, šobrīd raidījumu "Zelta graudi", un "Nošu atslēga" veidotāja. Lūk, Daigas atmiņas par LR2 rašanos.

Pārmaiņas turpinās, un 1998. gadā sakarā ar pāreju uz jaudīgāku frekvenci tiek nomainīts radio nosaukums. Tas vairs  nav 99,5 ar saukli „Kam vēl nav 100, tas var!”, bet iegūst nosaukumu „Radio 2” un vadības groži tiek uzticēti tolaik radio skaņu ierakstu producēšanas daļas vadītājam un arī  “Saulkrastu kapellas” mūziķim Uldim Dukam.

Šis kanāls turpina mainīties, tomēr saglabājot savu sākotnējo uzstādījumu un pamatu – atskaņot dziesmas latviešu valodā. Arī vairāki raidījumi ir ierindojušies ilgdzīvotāju statusā, pirmām kārtām, daudzās latviešu mūzikai veltītās pārraides, gan „Labas apetītes vēlējumi”, gan „Apsveikumu koncerts”, par kuriem bija stāsts 9. marta radio vēstures raidījumā, gan humora un izklaides radījums „Naktsāķis”. Tie klausītāji, kas būvē un remontē, ir ļoti iecienījuši raidījumu „No pamatiem līdz jumtam”, kuru 2006. gadā kopā toreizējo Radio 2  darbinieku Armīnu Roni sāka vadīt sertificēts būvinženieris, inženierzinātņu doktors Juris Biršs.

Ilgu laiku Juris Biršs šo raidījumu vadīja kopā ar Armīnu Roni, bet kad viņš amatu atstāja, kolēģi nomainīja šī radio skaņu operatore un rīta programmas vadītāja Inese Štrāla. Un tā ik pirmdienu vakarus pusstundu tiek atbildēts uz  klausītāju jautājumiem par bēniņu siltināšanu, grīdu ieklāšanu, cīņu ar pelējumu un vēl neskaitāmiem nezināmajiem, kas rodas kaut ko būvējot vai remontējot.

No padomiem radioamatieriem un fizikas skaidrojošās vārdnīcas līdz radio žurnālistiem Eiropas kodolpētījumu organizācijā CERN. Kā Latvijas Radio gadu gaitā runā par zinātni, stāstas ilggadējā radio žurnāliste Mudīte Paegle, bijušā zinātnes raidījuma „Kodols" veidotājs Mārtiņš Kālis un raidījuma „Zināmais nezināmajā" vadītāja Sandra Kropa.

Savukārt sadaļā „Mēneša priekšmets" aplūkosim fonotēkas vadītājas Gunas Rāgas skaitāmo kauliņu kolekciju, kas aizvien tiek izmantota hronometrāžas skaitīšanai.

"1950. gadā radio raidījumu kontroli Latvijas Galvenā Literatūras Pārvalde veica pēc PSRS radio raidījumu cenzoru instrukcijas, cenzoriem strādājot no pulksten 6.25 rītā līdz 24.15 naktī. Cenzors atļāva publicēt tekstu, vizējot katru lappusi pēc tam, kad visus materiālus bija parakstījis Latvijas PSR Radiokomitejas priekšsēdētājs. Visi raidījuma teksti  cenzoram tika pavairoti mašīnrakstā divos eksemplāros, turklāt viens eksemplārs bija jāatstāj cenzoram."

(Heinrihs Strods. PSRS politiskā cenzūra Latvijā 1940–1990)

Raidījumā vēsturnieks Kaspars Zellis stāsta par šo pārbaudes mehānismu padomju iekārtā, bet, kā cenzūra izpaudās radio raidījumos pagājušā gadsimta 80. gados, atcerēsies bijušās radio kolēģes – ziņu redaktore Zaiga Grīnberga un jauniešu raidījuma „Dzirkstele" žurnāliste Indira Ozola un viena no tolaiku cenzorēm.

Nu jau ilgus gadus šajā telpā, kur savulaik sēdēja cenzori, divi mazie kambarīši ir apvienoti vienā un šeit  starp vadiem,  datoriem, lodāmuriem un pultīm darbojas radio IT daļas  inženieri. Mēs, tagadējie radio darbinieki, esam tik dzirdējuši nostāstus par cilvēkiem, kas te sēdēja un kāds ļoti rūpīgi, cits – mazāk rūpīgi lasīja tekstus, ko iesniedza ziņu un raidījumu redaktori, un pēc Galvenās literatūras pārvaldes jeb Glavļita  izdotās rokasgrāmatas skatījās, vai šajos tekstos neparādās vārdi, kas varētu kaitēt padomju iekārtā  dzīvojošajiem un kurus nedrīkstēja dzirdēt iespējamie ārzemju spiegi.

„1951. gadā radio cenzors svītroja raidījumus par jaunā Brocēnu strādnieku ciemata celtniecību, ziņu, ka uzcelts jauns dzelzceļa tilts pār Daugavu. Raidījumā, kur tika runāts, ka ASV veic Japānas atbruņošanu, cenzors uzdeva diktoram teikt, ka ASV veic Japānas apbruņošanu, aizliedza ziņu par Moto-veloķēžu rūpnīcas paplašināšanu Daugavpilī.”

Bijusī Latvijas Radio vietējo ziņu redaktore Zaiga Grīnberga tagad ir pensijā, bet Zaiga labi atceras šīs durvis, kad viņa 1981.gadā sāka strādāt  informācijas  daļas redakcijā.

Armijas  daļas, konkrētas rūpnīcas, tilti – tie visi bija norādīti aizliegto objektu sarakstos, kurus Galvenās literatūras pārvaldes pilnvarotie darbinieki lapoja,  caurskatot raidījumu un ziņu tekstus. Kā redzams, padomju laikā darbojās labi ieeļļots mehānisms: pirmkārt, paši žurnālisti, lai neiekultos nepatikšanās,  skatījās, ko viņi raksta, tālāk šos tekstus vētīja vietējie redaktori un tad  cenzori. Savukārt cenzoru darbu vērtēja Maskavas speciālisti.

„Radio cenzoru darbu regulāri pārbaudīja  PSRS Galvenās literatūras pārvaldes brigādes. Un tā piemēram, revīzijas komisija no Maskavas 1962. gada 6. janvārī atzina, ka Rīgā Galvenās Literatūras Pārvaldes cenzori atļauj publicēt radio raidījumus no magnetofona lentēm, nepieprasot raidījumu tekstus.  Tādejādi šie cenzori pārkāpj PSRS Ministru Padomes lēmumu ”Par kārtības ieviešanu materiālu iesniegšanā Glavļita kontrolei apstiprināšanai.”

Sīkāk par cenzoru darbu radio, stāsta Latvijas Universitātes Vēstures un humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks vēsturnieks Kaspars Zellis.

Veidojot  šo raidījumu, uzrunāju arī pāris cilvēkus, kas tolaik cenzēja žurnālistu tekstus,  divi atteicās no intervijas, trešais cilvēks piekrita anonīmai un ēterā atstāstītai sarunai. Cienot šo uzticēšanos, vārdu neminam un pastāstam bijušās cenzores stāstīto.

Viņa bija tikko beigusi vēstures studijas un ļoti negribēja strādāt par skolotāju, un tad tika nosūtīta darbā uz radio. Sākotnēji īsti nesaprata, kas tas par darbu, kad sākās apmācības, tad nāca apjausma. Apmācībās jaunā sieviete sapratusi, cik ļoti Padomju Savienībā sargājās un baidījās par informācijas noplūdi. Jo īpaši, par to, kas bija saistīts ar militāro jomu.

Viņa stāsta: „… mēs cenzori paši nezinājām, kur katrs militārais objekts atrodas, un mums bija cītīgi jāseko līdz, lai nekur presē neparādās kādas ziņas saistībā ar konkrētām armijas daļām. Mums bija tādas paragrāfu grāmatas sarkanos vākos, kur 90% no visiem objektiem bija militāras nozīmes, kuru vietas nedrīkstēja izpaust. Piemēram, varēja teikt, ka republikas lielākajās pilsētās atrodas armijas rotas, bet ja, piemēram, tiek atzīmēta Padomju armijas diena un ziņās ir teksts, ka tādā un tādā pilsētā skolā ierindas skati pieņēmis ģenerālis, tad nedrīkstēja parādīties vārds „ģenerālis”, jo tas lūk, nozīmē, ka tajā pilsētā ir lielāka armijas vienība. Līdzīgi bija ar rūpnīcām – ēterā nedrīkstēja nonākt teksts kādās fabrikās ražo militāro produkciju. Vajadzēja izsvītrot  ziņas par avārijām rūpnīcās. Tad bija vesela virkne vārdu un uzvārdu, kurus ēterā nedrīkstēja pieminēt bez attiecīga komentāra, piemēram, ģenerālis Balodis, vai ģenerālis Kārlis Goppers.  Ierobežojumi bija arī zinātnes jomā, nedrīkstēja stāstīt par kādu izstrādājumu, pirms tas bija ieguvis patentu.”

Ka teic bijusī cenzore, viņa zināja, cik daudz pūļu prasa sižeta montāža un  cienīja žurnālistu darbu, tāpēc centās pēc iespējas saudzīgāk pieiet cenzējamajiem materiāliem. „Es nelepojos ar to, ko es darīju. Cik varēju, tik  veicu savu darbu godprātīgi, ja tā nebūtu es, tad manā vietā būtu kāds cits. Es sapratu, kāda vara tolaik bija kompartijai pār visu, un redzēju, kā tiek izmestas ārā tās skrūvītes, kas nepakļaujas varai. Mēs bijām daļa no sistēmas.”

Reiz bija raidījums jauniešiem „Dzirkstele”. Raidījuma tematika bija visai plaša – darbs, mācības atpūta, komunistiskā audzināšana. Bet, neraugoties uz tā laika ideoloģiski pareizajiem uzstādījumiem, raidījumā izskanēja gan cilvēcīgi teksti un arī brīvdomīgs gars. Viena no raidījuma veidotājām Indira Ozola, tagad Nacionālā psihiskās veselības centra juriste, atceras, ka, uzsākot darbu Radio 1977.gadā, notika arī viņas pirmais gājiens pie cenzores.