Šogad izdotajai Ēvalda Valtera grāmatai "Rusiāde. Manas skatuves un kara gaitas" ir sarežģīta vēsture. Tajā gan poēma "Rusiāde", kuru Ēvalds Valters bija parakstījis ar pseidonīmu Ints Baltarājs un sarakstīja padomju okupētajā Latvijā, gan Valtera rakstāmgaldā atrastais atmiņu manuskripts.

To atrada Aina Sļisarenko, kurai aktieru Ēvalda Valtera un Veras Gribačas dēls Raits uzticēja glabāt vecāku bibliotēku Kurmāles pagasta pārvaldes ēkā. Tā ir Ēvalda Valtera dzimtā puse, dēla vēlme ir, lai bibliotēka dzīvo, nevis paliek ieslēgta kādā dzīvoklī.

Sazinoties ar Kurmāles cilvēkiem, tagad piemiņas istabu iespējams apmeklēt ikvienam, bet apgāda "Jumava" izdotajā grāmatā "Rusiāde. Manas skatuves un kara gaitas" lasāms gan par Ēvalda Valtera strēlnieka gaitām, gan dažādajām teātru pieredzēm un piedzīvojumiem, gan darbu radiofonā.

"Radio mazās lasītavas" interneta versijā pieejams arī Latvijas Radio arhīva materiāls, kurā 1990.gadā Ēvalds Valters Aldai Briedei stāsta par "Rusiādi".

Raidījumu atbalsta:

Mīms, kura sejai pat nav vajadzīgs grims, kustību režisors, pedagogs, vizionārs, intelektuālais disidents mūzikā, jumtu staigātājs – Ansis Rūtentāls (1949–2000). Grāmatu par viņu sarakstījusi viena no kustību teātra („Kustoņu") dalībniecēm Guna Bīriņa, daudz sarunājoties ar laikabiedriem un izmantojot ierakstus Mīmu ansambļa un Kustību teātra dienasgrāmatās.

Neatņemama sastāvdaļa ir apstādināti kustību izrāžu un videofilmu kadri. Grāmatas struktūru veido Anša Rūtentāla izrādes "Krāsas (Noskaņu spēles). Ceļojums" (1982) sižetiskā līnija. Saglabājot izrādes daļu oriģinālos nosaukumus un pakārtojot tiem Rūtentāla dzīves posmus. Grāmatas nosaukums „Ansis Rūtentāls. Ceļojums". Izdevis „Neputns". Monogrāfiju ievada teātra zinātnieces Edītes Tišheizeres priekšvārds par Ansi Rūtentāla un viņa nozīmi Latvijas teātra vēsturē.

Gundars Āboliņš lasa gan par jumtiem, gan izrāžu tapšanu kustībā, gan mīlestību, bet pats viņš atceras Anša Rūtentāla izcilo mūzikas gaumi.

Raidījumu atbalsta:

"Pulkstenis ir divpadsmit, un viss ir labi!" – esiet mierīgi, zagļi zog, vazaņķes vazaņķējas, brāļi brāļojas un slepkavas slepkavo. Terija Pračeta radītajai Diska pasaulei piedien gan rūķi un slepena brālība, gan troļļi, gan Neredzētās Universitātes arhikanclers, nemaz nerunājot par pirmo municipālo pūķi. Ja jums kaut kas no tā visa šķiet biedējoši pazīstams, arī tad esiet mierīgi, jo Diska pasauli sargā Sardze.

Angļu rakstnieks sers Terenss Deivids Džons Pračets par Diska pasauli radījis 41 komisku fantāzijas romānu sēriju, kas nāca klajā no 1983. līdz 2015. gadam. Tulkotāja Māra Poļakova gan atzīst, ka Pračetu grūti ielikt kādā "kastītē", viens gan ir skaidrs, ka jābūt gataviem britu humoram, absurdai sabiedrības kārtībai un sienai, uz kuras rakstīts: "Atceries Vārdus!"

Terija Pračeta Diska pasaules romānu "Sardze! Sardze!" no angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova, izdevis "Prometejs".

Lieki piebilst, ka Gundaram Āboliņam šis romāns ļoti gāja pie sirds…

Raidījumu atbalsta:

Divi izcili režisori vienlaikus uzņem katrs savu filmu. Viņiem ir katram savs darba stils, arī katram savs atbalstītāju un pretinieku loks. Pēc kāda laika mēs viņus abus sauksim par itāļu kino grandiem, bet "Skaistā apjukuma" laikā, 60. gadu sākumā viņi sacenšas par aktrises Klaudijas Kardināles laiku. Viņi ir - Lukīno Viskonti, kas tobrīd filmē "Gepardu", un Federiko Fellini, kura radošajā procesā top "8 ½".

Sadarboties ar abiem tik atšķirīgajiem lielmeistariem spēj vien komponists Nino Rota, kam arī ir savas dīvainības…

Grāmatas "Skaistais apjukums" autors Frančesko Pikolo ir scenārists un rakstnieks, kuram jau bērnībā bija nepārvarama vēlme skatīties kino.

Lasot grāmatu "Skaistais apjukums. Fellīni un Viskonti gads", ir sajūta, ka autors būtu bijis klāt gan abos filmēšanas laukumos, gan starp un aiz tiem, taču viņa dzimšanas gads (1964.) liecina, ka viņš ir tikai dzimis laikā, kad tas viss notiek. Tomēr Frančesko Pikolo šo klātbūtnes sajūtu rada, izmantojot tā laika presi, filmēšanas laukumu dienasgrāmatas, pat tiekoties ar Klaudiju Kardināli un, protams, labi orientējoties itāļu kino vēsturē, tā laika valdošajos baznīcas un partiju viedokļos.

Frančesko Pikolo grāmatas "Skaistais apjukums" tulkotāja no itāļu valodas Līva Trektere iesaka noskatīties abas filmas, tad izlasīt grāmatu un tad - noskatīties filmas vēlreiz, jo, visticamāk, jūs paši savām acīm gribēsit pārliecināties, ka Klaudijas Kardināles nav divās hrestomātiskās filmas "8 ½" ainās.

Grāmatu izdevis "Aminori". Fragmentus lasa Gundars Āboliņš, kurš ir iedvesmots vēlreiz noskatīties kādu no šiem itāļu kino šedevriem.

Raidījumu atbalsta:

Ievai Strukai Astrīda Kairiša sākās ar Lauras lomu filmā "Ezera sonāte", bet uz skatuves – ar Antoniju "Skroderdienās Silmačos". Daudzas nefiksētas sarunas pie bezgalīgām kafijas tasēm un Astrīdas izsmēķētām cigaretēm - tā ir liktens dāvana, Ievai Strukai strādājot Nacionālajā teātrī, pierunāt Astrīdu, kura jau sen nesniedz intervijas par sevi, sarunai "Teātra Vēstnesim" viņas 70. jubilejas sakarā un palūgt dažas bērnības dienu bildes rakstam izdevumā "100 izcili Latvijas aktieri".

Varbūt tas ir sākums, lai taptu grāmata "Kafija un cigaretes. Astrīda", kas prasa gan striktu struktūru, gan spēju sabalansēt emocionālo ar racionālo, attēlu ar tekstu. Varat to saukt arī par savdabīgu fotogrāmatu, kuras līdzautors ir fotomākslinieks Kristaps Kalns.

Diplomdarba izrādē Astrīda spēlē Zani, pēc tam šī loma seko līdz filmai un visbeidzot – līdz Elmāra Seņkova iestudētajiem "Pūt, vējiņi!" Nacionālajā teātrī. Astrīdai ir daudz dots kā māksliniecei, bet cilvēciski - sarežģīts liktenis. Un arī kā jaunai aktrisei jādzird Smiļģa verdikts, ka nebūs… Tad seko liktenīgā Liepāja un atgriešanās Rīgā.

Ievas Strukas grāmatu, kas veltīta aktrisei Astrīdai Kairišai (1941–2021), "Kafija un cigaretes. Astrīda"izdevuši "Latvijas Mediji". Noslēpuma klātbūtne paliek – sejā un balsī.

Raidījumu atbalsta:

Spāņu autore Irene Valjeho grāmatā "Papiruss. Pasaules vēsture grāmatās" sajaukusi stilus, pētniecību un iztēlošanos, lai stāstītu par Oksfordas bibliotēkas pazemes krātuvēm, par Rosettas akmeni, par pozām, kādās vajadzēja stāvēt senajam lasītājam, par izredzēto nišām, par tīstokļiem, ādām, nosaukumiem, kuru sākumā nebija…

Grāmatas "Papiruss. Pasaules vēsture grāmatās" autore Irene Valjeho ir spāņu rakstniece, literatūrzinātniece un vēsturniece. Antīkās literatūras pētniece un popularizētāja, sarakstījusi vairākus romānus un bērnu grāmatas, ik nedēļu publicē publicistiskas slejas laikrakstos. Darbs "Papiruss. Pasaules vēsture grāmatās" tulkots un izdots jau 30 valodās, tagad arī latviski.

No spāņu valodas tulkojusi Dace Meiere. Izdevis Jāņa Rozes apgāds.

Bija laiks, kad tas, kam piederēja grāmatas, piederēja vara. Tas bija sen.

Raidījumu atbalsta:

Vismaz reizi gadā Latvijas Televīzija rāda videofilmu "Likteņa līdumnieki". Virdžīnija Lejiņa ir "Līdumnieku" režisore. Kopā ar vīru Jāni Lejiņu sarakstījusi grāmatu "Straupes pilskungi", kas lielā mērā bija sākotnēji iecerēta kā scenārijs.

Ja radošam cilvēkam enerģija plūst pāri malām, bet vairs nav iespēju filmēt televīzijā, tad jārodas kam jaunam – tā Virdžīnija Lejiņa radīja dokumentālo filmu par aktrisi Elvīru Baldiņu "Es esmu runājusi. Elvīra Baldiņa". Par latviešu aktrisi, kura aizgāja mūžībā 105. gadu vecumā, kura esot mācējusi ar tautasdziesmām vien izvadīt. Viņai vispār bija tautasdziesmas katram dzīves gadījumam.

Tagad Virdžīnija Lejiņa (draugu un kolēģu saukta par Džīnu) ir grāmatas autore. Tās nosaukums „Reizēm. Vienmēr. Nekad." Grāmatas pirmajā lappusē ir Marģera Zariņa citāts: „Kur tas vējš aprakts un no kuras puses tas suns pūš? Labs jautājums."

Virdžīnijas Lejiņas romānu "Reizēm. Vienmēr. Nekad" izdevusi "Dienas Grāmata".

Raidījumu atbalsta:

"Ir paaudze, kam "Osiris" saistās ar brīvību, neatkarību, pieaugšanu, mājām, pirmo balzamu ar kolu, pēdējo oficiālo cigareti iekštelpās un dejām uz galdiem. Šis stāsts lielā mērā ir tieši par viņiem. Un par Andreju Žagaru, kurš nenoliedzami bija un joprojām ir "Oziris" sirds," tā grāmatu "Oziris. Sākums" ievada Anete Konste, kura pati noteikti nepieder tai paaudzei, kurai "Oziris" bija tā brīvības un neatkarības vieta. Viņa ir jauna.

Tagad viņa ir uzklausījusi atmiņu stāstus (arī pretrunīgus), lasījusi 90. gadu presi ar ēdienu, viesu un kokteiļu aprakstiem (tādu vairs mūsdienu Latvijas presē nav), papētījusi arī dažus dokumentus un, protams, ēdienkartes.

Anete Konste atbild, ka, protams, viņa ir bijusi "Ozirisā", bet grāmatas dizaina autors Ģirts Reiniks gan tikai tagad esot aizgājis, taču grāmatas apvāks ir precīzs trāpījums.

Kāpēc no daudzajiem Andreja Žagara restorāniem izdzīvoja tieši šis? Ko 90. gadu realitātē nozīmēja ledus? Kāpēc putekļusūcēju bija jāved no Šveices? Kāpēc viesi atdauzīja kājas? Kas ir "binoklis"? Kas ir Aivara Vilipsōna mīļākais ēdiens? Kāpēc Edīti Piafu nevarēja spēlēt no rīta? Šie un daudzi citi jautājumi tiek atbildēti vai arī atstāti bez skaidrām atbildēm, jo katram ir tiesības strīdēties par grāmatā aprakstīto. Tāpat kā domās pievienot grāmatas tekstam un fotogrāfijām paša piedzīvoto Lāčplēša un Krišjāņa Barona ielas stūra telpās.

Anete Konste "Oziris. Sākums". Ideja - Katrīna Jaunupe. Izdevis fonds „Mākslai vajag telpu".

Raidījumu atbalsta:

Visdrīzāk šo grāmatu labāk ielikt psiholoģiskās literatūras plauktiņā, jo grāmata jau nav par kalniem, bet par cilvēkiem, kuri kāpj kalnos un piedzīvo visas cilvēciskās emocijas, piedzīvo bailes un konfliktus, protams, piedzīvo arī neprātīgi skaisto virsotņu sajūtas.

Kristīne un Kristaps Liepiņi kāpj kalnos, raksta grāmatas un fotografē.

Laikā starp kalniem mēs ar Kristīni un Kristapu Liepiņiem tiekamies radio studijā, kad viņi vēl paraksta savu otro grāmatu "Andīnisms. Pirmatnības vilinājums". Izrādās, andīnisms ir citur pasaulē labi pazīstams jēdziens, kaut arī latviešu valodā ne tik izplatīts.

"Stāstos attēloti mūsu pirmie soļi augstkalnu ekspedīcijās, kurās guvām jaunu pieredzi, mācības un atklāsmes par īpašu kalnos kāpšanas veidu – andīnismu," tā raksta grāmatas autori Kristīne un Kristaps Liepiņi.

Sarunās ar viņiem, uzzinām arī, kāpēc Kristīne mazajā piezīmju grāmatiņā katru rūtiņu vēl sadala uz pusēm, kāda pildspalva kalnos ir svarīga, kāds fotoaparāts fiksē kalnu kadrus un kāpēc disciplīna ir svarīga ne tikai kalnos, bet arī rakstīšanā.

Kristīnes un Kristapa Liepiņu otro kalnu pieredzes grāmatu "Andīnisms. Pirmatnības vilinājuma" izdevusi "Zvaigzne ABC".

Raidījumu atbalsta:

Hesuss Karrasko romānu "Zem klajas debess" tulkotājs Edvīns Raups ieraudzīja jau pēc tā iznākšanas.

"Zem klajas debess" ir Karrasko debijas romāns, kurš Spānijā kļuva par 2013.gada grāmatu, bet autors Hesuss Karrasko tagad tiek dēvēts par vienu no spilgtākajiem un pārsteidzošākajiem spāņu literatūras atklājumiem pēdējos gados.

Apjomā neliels, bet ārkārtīgi intensīvs romāns, kurā zēns bēg no vajātājiem pa vientulīgu, saules izdedzinātu klajumu, bet ceļā sastaptais kazu gans gan rūpējas, gan biedē.

"Brīžiem laika plūdums romānā it kā apstājas, un lasītājs lielā mērā sakūst ar bēgļu skarbo likteni, kurā par galvenajām vērtībām kļūst piesardzība un savstarpēja uzticēšanās," tā raksta tulkotājs Edvīns Raups, vadot mūs cauri sausuma piemeklētam līdzenumam nezināmā laikā un vietā Spānijā.

Hesuss Karrasko romānu "Zem klajas debess" no spāņu valodas tulkojis Edvīns Raups, izdevis "Jāņa Rozes apgāds".

Raidījumu atbalsta: