"Kad Latvijas valsts radiofons agrā 16. maija rīta stundā, gadu atpakaļ tautai darīja zināmus lielos vēsturiskos notikumus, vēstīdams Vadoņa, ministru prezidenta Ulmaņa, un armijas virspavēlnieka ģen. Baloža uzsaukumu latviešu tautai, tad Latvijas pilsētas un lauki modās jaunam darbam, jaunai dzīvei."

Tā rakstīts izdevuma "Latvijas Radiofons" 1935. gada 12. maija numurā.

1934. gada 15. maijā, nākot pie varas Kārlim Ulmanim, radio lieti noder kā vadoņa ideju paudējs. Vēsturnieks Kaspars Zellis stāsta par tā laika režīma ietekmi caur radio, un kopā Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva darbiniekiem šķirstām greznu fotogrāfiju albumu, ko Rīgas radiofona darbinieki dāvināja prezidentam Ulmanim vadoņa 60 gadu jubilejā.

Protams, ka 30. gados modernais saziņas līdzeklis – radio – ir laba platforma, kur izskanēt Ministru prezidenta un vēlāk arī Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa paustajām idejām, un lai to nodrošinātu, ir vajadzīgi valdošajam režīmam lojāli darbinieki. Tas gan nenozīmē, ka radiofonā tiek ņemti darbā pārliecināti   ulmanisti, vairāk gan tiek skatīts, lai radiofonā, un arī citās darbavietās nestrādātu politiski neuzticami ļaudis. Vairāk par to stāsta Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, vēsturnieks Kaspars Zellis.

Literātam, politiķim un toreizējam radiofona direktoram Jānim Akurateram piespiež uzrakstīt atlūgumu. Un par to viņš savā dienasgrāmatā raksta, ka no radiofona izvadīts atriebīgā kārtā – bez atvaļinājuma, kas parasti tiek dots augstākiem ierēdņiem, kad tie aiziet no dienesta. Un iemesls tam esot, ka dzejnieks pats ir uzrakstījis atlūgumu, un tādiem, kas paši atlūdzas – neko nemaksā!

”Tā nu šis laikmets ir ievadīts: ar lielu sajūsmu, ar visskaistākiem lozungiem un solījumiem. Un arī ar to lozungu, ka izrēķināšanās nenotiks ar pretējo partiju piederīgajiem. Par nožēlošanu... Vārdi un darbi... cik tie pretēji viens otram.” Tādas rūgtas rindas lasāmas Akuratera pierakstos.

Bet tā laika presē, konkrēti avīzes „Pēdējā Brīdī” 1934.gada 1.jūnija numurā rodams šāds teksts:

„Kā jau vakar ziņojām. Rīgas radiofona vadītājs dzejnieks Jānis Akuraters atlūdzies no amata. Šai amatā viņu iecēla 1930. gada 9. maijā, toreizējais satiksmes ministrs Frīdrihs Ozoliņš. Pēdējais valdībā reprezentēja Demokrātisko centru. Arī Akuraters bij visai redzams Demokrātiskā centra darbinieks un „Jaunāko Ziņu” redakcijas loceklis. Daudzi cerēja, ka Akuraters, kā nacionālais dzejnieks, arī radiofonā plašākos apmēros piekops nacionālo mākslu un kultūru. Izrādījās, ka tas tomēr nenotika. Radiofonā gan biežāk varēja dzirdēt Demokrātiskā centra biedrus varēja dzirdēt demokrātiskā centra biedrus vaj arī tur reprezentējās centram tuvu stāvošās personas, bet redzamāka nacionālās propagandas darba tur nevarēja saskatīt. Sevišķi no laukiem ne vienreiz vien pacēlās balsis, kas protestēja pret internacionālajiem „šlāgeriem” radiofona programmā un prasīja latvisku programmu. Cerams, ka šīs balsis tagad tiks vairāk ievērotas.”

Vēl raidījumā ieskats unikālā fotoalbumā, kas glabājas Latvijas valsts kinofotofono dokumentu arhīvā. Kopā ar dokumentu saglabāšanas nodaļas galveno  fondu glabātāju Santu Blumbergu lapojam palielu albumu, gaiši brūnos ādas vākos, ko rotā  valsts karogs sudrabainu saules staru fonā un  apakšā sarkanbaltiem sarkaniem burtiem uzraksts „Latvijas Radiofons”.

--

Visi pielikumā aplūkojamie fotoattēli no Latvijas Radiofona dāvinātā albuma Latvijas Valsts un Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim 1937. gada 4. septembrī.