XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem gatavi arī 165 kolektīvi no Zemgales. Zemgalē visvairāk bērnu un jauniešu dejo: svētkos piedalīsies 91 tautas deju un deviņi mūsdienu deju kolektīvi. Astoņus no tautas deju kolektīviem vada  Alda Skrastiņa. Augstāko novērtējumu izpelnījušies gan seši Aldas vadītie kolektīvi no Jelgavas „Vēja zirdziņa”, gan divi no Svētes pamatskolas.

Kas ir panākumu pamatā? Ar šo jautājumu dodamies tikties ar Aldu Skrastiņu Svētes pamatskolā, kur tobrīd notiek 1.–2. klašu kolektīva mēģinājums. Alda rāda bērniem zīmējumu, kur viņi atradīsies uz laukuma daudzskaitlīgajā dejotāju pulkā. Ar bērniem darbojas arī skolotāja Gunita Rukšāne, lai svētkos viss izdotos godam.

Noteikti viss sanāks arī Vecumnieku mūzikas un mākslas skolas audzēkņiem. Šo skolu svētkos pārstāvēs pieci kolektīvi: simfoniskais un arī pūtēju orķestris, akardeonisti, koklētāji un, protams, arī koris. Kopumā puse mūzikas skolas skolēnu būs svētku dalībnieku pulkā.

Lauku mūzikas skolai tas ir liels panākums. Vienu no kolektīviem – Vecumnieku un Bauskas apvienoto pūtēju orķestri - vada diriģents diriģents Aigars Dziļums. Viņš uzskata, ka svarīgākais ir muzicēt ar prieku. Tad sekos arī panākumi. To uzsvēruši arī skolas absolventi, atvadoties no skolas. 

Un priecīgi tiešām var būt gan jaunie mūziķi, gan viņu skolotāji, jo skolā tagad jauna un gaiša zāle, kurā var muzicēt ar vēl lielāku degsmi, un to steidz rādīt diriģents Aigars Dziļums. Vecumnieku mūzikas un mākslas skolā satiekam arī triju bērnu mammu Zani, kuras vecākie bērni spēlē orķestrī un brauks uz dziesmu un deju svētkiem.

Savukārt bērnus, kuri darbojas Iecavas folkloras kopā "Tarkšķi",vecāki ne tikai atbalsta. Nereti arī paši iesaistās un tā izveidojusies, iespējams, lielākā folkloras kopa ne tikai Zemgalē, varbūt pat visā Latvijā. Vismaz tā stāsta kopas vadītāja Kristīne Karele.

Rīgu XIII Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos pārstāv 456 kolektīvi: 80 kori, 169 tautas deju kolektīvi, 37 mūsdienu un 6 hip-hop deju grupas, 9 pūtēju, 9 simfoniskās mūzikas un 7 akordeonistu orķestri, 7 folkloras kopas, 12 mazie mūzikas kolektīvi, 16 teātra mākslas trupas un 68 vizuāli plastiskās mākslas pulciņi, 10 profesionālās skolas un 9 speciālās izglītības iestādes, kā arī 17 koklētāju ansambļi. 

Tiekamies ar Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolas kokles pedagoģi Daci Priedīti un koklētāju ansambļa dalībniecēm. Tāpat uzrunājam vizuāli plastiskās mākslas izstādes "Starojums" dalībniekus – Rīgas Centra daiļamatniecības pamatskolas audzēkņus un pedagogus, kas uz izstādi aizveduši darbus ar īpašu nozīmi.

Ar neparastu piedāvājumu svētku apmeklētājus priecēt plāno arī vairāku profesionālo skolu audzēkņi. Lai uzzinātu vairāk par koncertuzvedumu "Radi, rādi, raidi!", dodamies uz Rīgas Mediju un mākslas tehnikumu.

Gaidot 13. Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus, sarunas ar tiem bērniem, jauniešiem un viņu kolektīvu vadītājiem, kuri uz svētkiem brauks no Kurzemes, proti – Kurzemi pārstāvēs 279 kolektīvi: 91 tautas deju kolektīvs, 64 kori, 49 vizuālās un vizuāli plastiskās mākslas pulciņi un, protams, arī tie, kuri dejo mūsdienu dejas vai darbojas folkloras kopās, spēlē akordeonu vai kokli, ir pūtēju orķestra dalībnieki vai kā citādi slīpē savu talantu. Un svētkus ar lielu prieku un reizē neziņu, kā tur īsti būs, gaida viņi visi.

Īpaši jau tie, kuri dzīvo tālāk no Rīgas. Piemēram, Vaiņodes vidusskolā mācās aizvien mazāk bērnu, un viņi  dalībai skolas deju kolektīvos ir gan jāpierunā, gan jānotur. Par to gatava stāstīt Vaiņodes vidusskolas 8. klases un arī jauniešu deju kolektīvu vadītāja Maira Strēle. Tiekamies skolā, un viņa vispirms ved rādīt, kur notiek deju nodarbības,

Sarunājamies arī ar vienu no jauniešu deju kolektīva dalībniecēm Elīnu Kroņkalni. Bet par aizrautīgiem dziedātājiem, dejotājiem un mūziķiem bērni un jaunieši kļūst aizrautīgu pedagogu vadībā. Un tādi noteikti strādā Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskolā. Kad tur ierodamies, skolas direktore Laila Roga uz tikšanos ar Latvijas Radio sapulcinājusi savus kolēģus, kuri strādā ar bērniem. Strādā tik jaudīgi, ka uz Skolēnu dziesmu un deju svētkiem brauks patiešām liels pulks gan dejotāju, gan dziedātāju, gan to, kuri aizraujas ar vizuālo mākslu.

Vēlam ļoti piepildītas un neaizmirstamas dienas svētkos visiem Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskolas dalībniekiem. Bet gribam iepazīstināt ar vēl vienu kolektīvu, kurš šajos Latvijas skolēnu dziesmu un deju svētkos pārstāvēs Kurzemi, proti, Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas meiteņu kori. Kora diriģents Andris Kontauts lepojas, ka koris ir Latvijas labāko koru pulkā.

Sarunā iesaistām arī Zitu Karlsoni – viņa bija ilggadēja skolas direktore, tagad pedagoģe un arī diriģenta Andra Kontauta „labā roka”.

Lai skanīgas balsis lepnajām kurzemniecēm no Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas meiteņu kora! Un lai neaizmirstamas dienas visiem, kuri šajos svētkos pārstāvēs Kurzemi!

Lai godam ieskandinātu XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus, aicinām pavisam mazmazītiņu daļu no lielā svētku dalībnieku pulka iepazīt nedaudz tuvāk. Vidzemi šajos svētkos pārstāv 679 kolektīvi: 96 kori, 341 tautas deju kolektīvs, 34 koklētāju un 13 akordeonistu ansambļi, 22 folkloras kopas, 23 mūsdienu un 9 hip-hop deju kolektīvi, 15 pūtēju un 17 simfoniskās mūzikas orķestri, 22 teātra un 57 vizuāli plastiskās mākslas grupas,13 mazie mūzikas kolektīvi, kā arī septiņas profesionālas un septiņas speciālās izglītības iestādes.

Par gatavošanos un pirmssvētku sajūtām sarunājamies ar Ērgļu dejotājiem (JDK "Trimiņš" un Ērgļu vidusskolas deju kolektīvi), Aizkraukles vidusskolas 9.–12. klašu kori "De Cantare" un ģitāristu ansambli "Seces Saspēle".

Sanākam, sadziedam, sadancojam un ieskandinām XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus. Ieskandinot svētkus, dodamies uz dažādām Latvijas pusēm, lai vēl mirkli pirms vairāk nekā 37 tūkstoši bērni un jaunieši ar savām balsīm, mūzikas instrumentiem un deju soļiem pieskandinās Rīgu, atklātu kāds bijis laiks līdz svētkiem, un tuvāk iepazītos ar dažiem no vairāk nekā 1900 kolektīviem.

Latgale svētkos tiks pārstāvēta ar kopumā 240 kolektīviem, un citu reģionu vidū šajos svētkos izcelsies ar folkloras kopu pārstāvniecību. Uz Rīgu jau pēc nedēļas no Latgales dosies 25 folkloras kopas. Kupli ar 11 orķestriem Latgali pārstāvēs arī akardeonisti. Uz Rīgu dosies arī 30 kori un 91 tautas deju kolektīvs.

 

No Ludzas novads ar deju kolektīviem labi pārstāvēts

Dejotājus kupli svētkos pārstāvēs Ludzas novads. „Šajos svētkos no Ludzas novada startēs 10 deju kolektīvi. Esam ļoti priecīgi, ka no mūsu puses mēs esam tik daudz. Tomēr mēs esam mazs novads, un 10 kolektīvi - tiešām tas ir labi pārstāvēts. Pārstāvēti gan Zilupe, gan Kārsava, gan Ludza,” saka vairāku deju kolektīvu vadītāja Sarmīte Stapule. Šogad uz dziesmu un deju svētkiem Sarmītes Stapules vadībā dodas trīs kolektīvi – Ludzas Mūzikas pamatskolas 3.-6.klašu tautas deju kolektīvs "Atvasītes", Ludzas novada Bērnu un jauniešu centra 5.-6. un 7.-9. klašu tautas deju kolektīvi “Žeperi”. „Šajā mācību gadā man startēja trīs grupas, un mēs visi esam tikuši uz svētkiem. Man kā vadītājai, protams, tas būs papildus sarežģītāk, jo būs arī brīži kad laukumā Daugavas stadionā man būs jābūt dažādos punktos vienlaicīgi.” Uz jautājumu, kāds noslēpums ir visus savākt kopā un tikt galā, Sarmīte Stapule saka: „Nu tā kā ar visiem bērniem -

ja esi atradis savus dejotājus un dejotājs ir atradis savu vadītāju, tad var sarunāt jebko.”

 

Tilžā dzied visi!

Balvu novada Tilžā nelielās lauku skolas koris sevi spoži apliecinājis, un ir to labāko koru vidū, kas gatavojas Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku koru finālkonkursam. „Esmu lepna, ka uz svētkiem dodas četri mani kolektīvi, tas ir Balvu mūzikas skolas vokālais ansamblis un Tilžas pamatskolas vokālais ansamblis „Varbūt”, kuri ir aizdziedājušies līdz ansambļu finālam ir labāko vidū Latvijā. Un dziedās arī laureātu koncertā.  Un arī šie divi lolojumi kori Balvu mūzikas skolas 2.-9. klašu koris un Tilžas pamatskolas 2.-9. klašu koris, kuri ir sagatavojušies un arī aizdziedājušies līdz finālam. Bet fināls mums vēl priekšā, tā kā darbiņš nav apstājies,” saka koru vadītāja Linda Vītola. Viņa Tilžā strādā jau vairāk nekā 30 gadus.

Tilžas pamatskolas korī dzied nedaudz vairāk kā 20 lielāku un mazāku dziedātāju. „Un viss ir kora diriģenta ziņā, kā viņš var piesaistīt, kā viņš var aizraut, dažreiz pierunāt, jā, atnāc pamēģini. Saproti, ka

mūsu skolā visi dzied! Arī tas sauklis strādā, jo citādi Tilžas pamatskolā nebūtu koris. Es saku, tu nedziedāsi? Mūsu skolā visi dzied! Jo, ja nedziedās visi vai gandrīz visi, tad mazajā lauku skolā kora nebūtu.”

Linda Vītola atzīst, ka ir nopietni jādomā, kā turpmāk saglabāt koru kustību, jo, piemēram, visā Balvu novadā šobrīd ir vien četri skolēnu kori. Taču savulaik, kad Tilžā vēl bija vidusskolā, Linda vien te vadīja trīs korus. Viņasprāt, ir jāievieš izmaiņas izglītības sistēmā. „Korim nevajadzētu būt tādā pašā pulciņa statusā kā, piemēram, rokdarbi. Viss ir, protams, būtisks, lai bērns attīstās. Bet korim vajadzētu būt drusciņ pasargātam, ieliktam drusku augstākā statusā. Varbūt atvēlētam laikam pēc stundām vai stundu sarakstā, lai bērni, kuri vēlas, kuri var, kurus skolotāja ir uzrunājusi un kuri tiecas uz šo kolektīvu, lai viņam nevajadzētu plosīties un konkurēt, lai šī darbošanās laika ziņā būtu pasargāta.”

 

Latgalē lielas un labas akordeona mūzikas tradīcijas

Pirmoreiz svētkos godā tiks celti akordeonistu ansambļi. Šobrīd akordeona spēli Latvijā apgūst ap 600 audzēkņu, un jau 11. jūlijā liela daļa ap 300 no viņiem tiksies uz Dailes teātra skatuves, lai kopā piedzīvotu šo pirmreizējo svētku notikumu – apvienotā orķestra skanējumu koncertā ”Skan akordeons”. Kuplākais skaits akordeonistu -131, šajos Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos būs tieši no Latgales. To vidū Rēzeknes Zanes mūzikas skolas akordeonistu ansamblis, ko vada Zane Vancāne. „Man akordeons ir orķestris rokās, akordeona izpildījumā var dzirdēt jebkura žanra, jebkura stila mūziku, no Vivaldi, Skralati, Baha, Vivaldi un Mocarta līdz pat mūsdienu rokam un popmūzikai. Es domāju, ka pat repot var. Un pirmo reizi Latvijas Dziesmu un deju svētkos vispār piedalās akordeonisti. Tie priekš mums akordeonistiem ir lieli svētki.”

Akordeona mūzika Latgalē cilvēkiem ir tuva, un te ir laba akordeona skola, to neslēpj Jevģēnijs Ustinskovs, pedagogs, komponists un kordiriģents. „Mums ir lielas un ļoti labas tieši akordeona mūzikas tradīcijas, varam atcerēties mūsu Valēriju Hadukinu, kurš ir bijis slavens tālu aiz Latvijas robežām, un arī tagad labi joprojām strādā Hadukina skolnieki, gan Tatjana Saratova, gan Zane Vancāne. Latgalē mēs esam lepni tieši par mūsu akordeonistiem, ka mums ir tik dziļas un labas tradīcijas kā nekur Latvijā.” Daugavpilī akordeonistu ansambli vada Valērija Hodukina audzēkne, akordeoniste Tatjana Saratova, patiesa šī mūzikas instrumenta pazinēja. „Prieks muzicēt kopā, varbūt tā ir tāda tautas mūzikas dvēsele, jo akordeonam kā instrumentam ir plēšas, kas elpo un bez kā nebūs skaņas. Tā ir dvēseles mūzika, viss, kas ir tuvāk cilvēka dvēselei, kad ir iespēja, klausoties šo instrumentu daudz ko pārdomāt.

Jo akordeons skan gan kā ērģeles, gan var atdarināt kādu simfonisko orķestri. Ar vienu instrumentu to visu var nospēlēt.

Nevar bez akordeona iztikt arī tautas mūzikā, jo akordeonam vienmēr bijusi galvenā, pavadošā loma. Tas vienmēr bijis solo instruments. Priekš manis akordeons ir absolūti viss.”

Kopā būt un kopā just! Dziesmu un deju svētku gājiens ir neatņemama tradīcija. Gājienā no Brīvības pieminekļa līdz Dailes teātrim svinam svētkus tautastērpu krāšņumā, gavilēs un satikšanās priekā kopā ar svētku dalībnieku gājiena "Novadu dižošanās" dalībniekiem.

Vēl mirklis un XXVII Vispārējie latviešu Dziesmu un XVII Deju svētki būs sākušies. Raidījumā Sanākam, sadziedam, sadancojam šoreiz ir stāsts par Rīgu kā daudzu svētku vēsturisku liecību glabātāju, rīdziniekiem- svētku dalībniekiem un arī cilvēkiem, bez kuru līdzdalības un atbalsta svētki nebūtu iedomājami.

Viens no viņiem ir koncertkokļu būves meistars, mūzikas instrumentu izgatavotājs un restaurators, Kokļu būves centra dibinātājs un vadītājs Imants Robežnieks. Vikipēdija vēsta, ka meistars izgatavojis vairāk nekā 600 koncertkokļu Latvijā, kuras spēlē gan profesionālie mūziķi, gan mūzikas skolu, mūzikas vidusskolu un mūzikas augstskolu audzēkņi. 500 kokles skanēs arī šajos svētkos, tāpēc Imantam Robežniekam darba pilnas rokas.

Tālāk dodamies uz Mežaparka lielo estrādi, kur atrodas Dziesmu svētku telpa. Tajā  Rakstniecības un mūzikas muzeja darbinieki  izveidojuši   pirmo un lielāko latviešu dziesmu svētku tradīcijai veltītu pastāvīgo ekspozīciju, kur visdažādākās liecības stāsta par visu līdz šim piedzīvoto svētku spilgtākajiem mirkļiem. Stāsta arī ļoti mūsdienīgi audiovizuālā formā, kas pārtop par fona troksni sarunai ar Rakstniecības un mūzikas muzeja Dziesmusvētku ekspozīcijas nodaļas mākslas eksperti Daigu Bondari.

Bet Rīgas Latviešu biedrības  kamerkoris „Austrums” diriģenta Ārija Šķepasta vadībā savu vēsturi raksta jau kopš 1987. gada. Un , kā vienmēr, brīdis pirms Koru karu fināla ir spriedzes pilns, jo mēģinājumos joprojām tiek slīpēta un pulēta katra izdziedamā frāze, lai tā iemirdzētos kora „Austrums” īpaši muzikālajā izpildījumā.

Raidījumā Sanākam, sadziedam, sadancojam šoreiz viesojamies Kurzemē, kur ar Irlavas bibliotēkas vadītājas Santas Podnieces palīdzību uzzinām ko vairāk par pirmo Latviešu dziesmu svētku virsdiriģentu Jāni Bētiņu. Pēcāk iegriezīsimies tautas lietišķās mākslas studijā „Liepava” Liepājā, kur satiksim tās vadītāju Smaidu Rubezi, bet Alsungā aprunāsimies ar deju kolektīvu „Suiti”, tā vadītāju Daci Martinovu un dalībniekiem Jāni Brūkli, Zani Pētersoni, Sandru Kleinbopu un Anci Sproģi. 

Pirmā pieturvieta šoreiz – Irlava, kas ir pirmo Latviešu dziesmu svētku virsdiriģenta un ērģelnieka Jāņa Bētiņa dzīves un darba vieta. Tur apmeklētājus gaida dižā novadnieka Bētiņa piemiņai iekārtota istaba un īpašā godā tiek turēti Dziesmu svētku tradīcijai svarīgi stāsti. Irlavas koris, piemēram, nepagurstoši un gandrīz nepārtraukti darbojas kopš pašiem pirmajiem Dziedāšanas svētkiem 1868.gadā. Irlavā arī atjaunota tradīcija – Virsdiriģentu svētki – un izveidota pat svētku virsdiriģentu slavas aleja. Par to visu sīki un smalki stāsta Santa Podniece, Irlavas bibliotēkas vadītāja un arī Irlavas kora dziedātāja, ar kuru tiekamies Jāņa Bētiņa piemiņas istabā.

Par savu Irlavas kori Santa Podniece varētu stāstīt vēl un vēl, taču no viņas teiktā vēl izcelšu tikai to, ka dāmas pašas sevi sauc par mammu un meitu kori, kurā vienu ģimeni pārstāv dažādas paaudzes. Un Irlavas dziedātājām kopš gada sākuma pievienojusies un visu svētku repertuāru latviski izdziedāt neilgā laikā iemācījusies arī Darina no Harkivas Ukrainā.

Tālāk dodamies uz Liepāju! Tur tiekamies ar tautas lietišķās mākslas studijas “Liepava” radošo vadītāju Smaidu Rubezi. Tuvojoties Dziesmu un deju svētkiem, „Liepavas” mākslinieces apšuj un apauž gandrīz visus Liepājas kolektīvus un padarītais mērāms kilometros.

Studiju Smaida vada jau daudzus gadus – liek krāsas, koriģē toņkārtas, uzrauga, lai tautas tērpi atbilstu vēsturiskajām detaļām, bet pati atzīst – vislabprātāk auž un ļaujas arī eksperimentiem. Izrādās, šogad pati svētkiem reģistrējusies divkārt – gan kā tērpu skates dalībniece un studijas vadītāja, gan kā Otanķu etnogrāfiskās kopas dalībniece. Sarunu iesākot, Smaidai vaicāju, kura no viņas saistībām ar Dziesmu svētkiem ir senāka – tautastērpi vai etnogrāfiskā dziedāšana?

Sarunas noslēgumā Smaida Rubeze vēl sevišķi nopriecājas, ka no plašā tautas lietišķās mākslas studijas “Liepava” darinājumu klāsta īpašā komisija Dziesmu svētku izstādei izvēlējusi viņas iemīļotās segas, kas austas, drosmīgi eksperimentējot un šajā žanrā uzskatāmas par īstu jaunradi – lietoti kapara, zelta un sudraba diegi, kam Smaida sakās lūgusi pat debesu mandātu un jutusies saņēmusi akceptu.

No Liepājas un tautas lietišķās mākslas atvadoties, dodamies vēl tālāk, augšup uz Alsungu, lai tur tiktos ar deju kolektīva „Suiti” vadītāju Daci Martinovu un dalībniekiem Jāni Brūkli, Zani Pētersoni, Sandru Kleinbopu un Anci Sproģi. 

„Suitu lepnums mums nāk pa visām vīlītēm laukā,” saka paši dejotāji. Viņu vidū arī tādi, kas atgriezušies dzimtenē no dzīves ārzemēs un atraduši prieku tautas dejā.

Cildinot Dziesmu un deju svētku tradīcijas 150.gadadienu, un lai atklātu dažus stāstus no tūkstošiem, kas, kopā savijoties, veido šī gada īpašo Dziesmu svētku enerģētiku, raidījumu ciklā "Sanākam, sadziedam, sadancojam!" tiekamies ar svētku veidotājiem un dalībniekiem šoreiz Latgalē.

Īpašais Ziemeļlatgales folkloras skanējums

Pirmais stāsts mūs aizved uz Ziemeļlatgali, kur dzīvo, rada un dara viena no šīgada svētku dalībniecēm – Kate Slišāne. Viņa ir viena no jaunākajām Balvu novada kolektīvu vadītājām un uz Dziesmu svētkiem Rīgā vedīs savu īpašo Ziemeļlatgales folkloras skanējumu un Upītes kultūrtelpu.

 „Viss kopā tas saucas folkloras kopa „Upīte”. Tur tad sadalās dziedātāji, dancotāji un muzikanti. Un es tad vairāk esmu dziedātājos un muzikantos, bet, kad vajag, aizvietoju arī kādu dancotāju,” stāsta Kate, kura šobrīd ir ne vien folkloras kopas „Upīte” dalībniece, bet arī nemateriālā kultūras mantojuma centra “Upīte” bērnu folkloras kopas  un jauniešu kapelas vadītāja. „Īstenībā neatceros, tieši kad sāku vadīt, jo liekas, ka visu laiku esmu bijusi kā labā roka tēvam. Bet oficiāli šis varētu būs trešais gads.”

Visa apvienošanai un paspēšanai nepieciešama plānošana, atzīst Kate, jo tikko kā nokārtojusi arī otrā kursa eksāmenus Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā Rīgā, kur mācās etnomuzikoloģiju. Kā jau folklorā, kur pārsvarā muzicē veselām ģimenēm, arī Kates vadītajā bērnu folkloras kopā puse ir viņas māsas, brāļi, brālēni un māsīcas, bet lai vai kā – mēģinājumos viņu tomēr sauc par skolotāju.

Kate Slišāne nāk no spēcīgas un kuplas dzimtas pašā Latvijas Krievijas pierobežā. Un jau no mazām dienām kopā ar saviem brāļiem un māsām ir iesaistīta vietējā folkloras kustībā. Jau viņas vecvecāki Ontons un Irēna Slišāni bija aktīvi savas puses folkloras un tradīciju vācēji, pētnieki, saglabātāji un aktualizētāji, dibinot un vadot vietējos etnogrāfiskos ansambļus un folkloras kopas. Šobrīd to turpina Kates vecāki Ligita Spridzāne un Andris Slišāns. Un nu jau to dara arī pati Kate. Viņa ir viena no Nemateriālā kultūras mantojuma vērtību sarakstā iekļautās vērtības "Dziedāšana ar pusbalsu" nesējām. Tāpat folkloras repertuārā ienes arī savas apdares.

Folkloru Kate visupirms vairāk izjūt kā kopā būšanas enerģiju. „Kad visi ir kopā un skan dziesma, virmo enerģija un negribas, lai beidzas moments – tas viss ir par enerģiju.”

 Lietuviešu dziesmas Latvijas svētkos

1790 visdažādāko kolektīvu šogad piedalās dziesmu un deju svētkos. No tiem 79 ir mazākumtautību kolektīvi un otrs stāsts šoreiz ir no Daugavpils, kur jau vairāk nekā 30 gadus darbojas lietuviešu kultūras biedrība “Rasa” un folkloras ansamblis ar tādu pašu nosaukumu. Mazākumtautību kolektīvu skatē „Rasa” ieguva augstāko pakāpi.

Lielākā daļa folkloras kopas dalībnieku ir no Daugavpils lietuviešu kopienas, kas uz dzīvi Latvijā pārcēlās padomju gados – kāds darba vai mācību dēļ, cits ieprecējās. Tikai daži ir dzimuši Latvijā. Piemēram, Aldona Bitiņa ir viena no senākajām ansambļa dalībniecēm.

„Esmu no Klaipēdas apgabala. No Žemaitijas. Kā nokļuvu šeit? Mācījos Daugavpils Universitātē. Tad bija Pedagoģiskais institūts, un strādāju 32 gadus bibliotēkā,” biedrībā viņa sākusi darboties 1991.gadā, drīz pēc tam pievienojusies arī ansamblim „Rasa”. „Tad bija liels ansamblis, bija mūsu ļoti daudz. Tagad jau nav tik – vieni aizbrauca uz Lietuvu, citi nomira, citi ir tādā vecumā, ka jau nevar dziedāt,” stāsta Aldona.

Liela daļa ansambļa dalībnieku ir seniori, jo jaunā paaudze pārsvarā nezina lietuviešu valodu. Lietuviešu biedrības vadītājs Klemensas Rimantas Klepšis norāda – viņu ansamblis Latvijā ir gana unikāls. „Tāda ansambļa, kas dzied tradicionālās lietuviešu dziesmas ar bungām un akordeonu, nav!”

Lietuviešu kultūras biedrības folkloras ansamblis “Rasa” ir piedalījies arī Dziesmu svētkos Lietuvā, ko raksturo kā tikpat vērienīgus kā Latvijā.

Vēsturiskais karogs atkal plīvos gājienā

Trešais stāsts šajā reizē mūs ir aizvedis uz Līvāniem, kur kāda unikāla vēstures liecība rāda, ka arī tālu ārpus Latvijas un izdzīvojot grūtus laikus, cilvēks kā vienu no svarīgākajām vērtībām saglabā latvietību, piederību savai valstij, dzimtenei, un vēlreiz atgādina – dziesma vieno kā labos brīžos, tā valstiski grūtos pagrieziena punktos.

„Šūts no kokvilnas, kaut kas no lina pielikts klāt, nu kas jau bija mājās. Tas ir piedalījies tajos Dziesmu svētkos – nu pēdējos kā teikt,” Līvānu stikla un amatniecības centrā vienu no dārgumiem – rokām šūtu Latvijas karogu, kurš plīvoja Latgales Dziesmusvētkos  Daugavpils Stropu estrādē 1940.gada 16.jūnijā, dienu pirms Latvijā ienāca padomju armija un sākās Latvijas okupācija, izrāda centra vadītāja Ilze Griezāne.

Todien 10000 koristu, gandrīz pustūkstotis pūtēju orķestru mūziķu, vairāk nekā 50 tūkstoši skatītāju no visām Latgales pusēm Daugavpilī trīs reizes pēc kārtas dziedāja Latvijas valsts himnu „Dievs, svētī Lat­viju!”, ko pēcāk pusgadsimtu okupācijas laikā publiski izpildīt vairs nevarēja. Daudzas dzimtas Latgalē glabā savos atmiņu stāstos un fotogrāfijās šos skaistos un arī reizē skumjos svētkus. Taču līvāniešu Dabaru saime visus daudzos desmitus gadus arī okeāna otrā pusē no šiem svētkiem glabāja kā piemiņu sarkanbaltsarkano pašu rokām šūto Latvijas karogu.

„Dziesmu svētku rīkotāji bija lūguši koristiem līdzi ņemt pašdarinātus karogus. Līvānus pārstāvēja arī vairāki kori, un Līvānu jauktajā korī bija dalībnieks Ignats Dabars. Viņa sieva, lūk, no tādiem ļoti precīziem krāsu salikumiem šo karogu darinājusi. Diemžēl šo svētku laikā nāca bēdīga ziņa, ka krievi ir iebrukuši Latvijā,” īpašo stāstu, ko 2017.gada 18.novembrī no Amerikas pa pastu saņēma līvānieši, atklāj Līvānu stikla un amatniecības centra tā laika krājuma glabātāja Silva Podniece: “Šis stāsts ir par latvietību ne tikai vārdos, bet arī darbos, jo šim karogam ir tāda īpaša vēsture.”

Šī karoga stāstu Ignata Dabara dēls Jānis rūpīgi aprakstījis vēstulē, ko pievienoja, paciņā sūtot vērtīgo ģimenes relikviju uz Latviju. Vēstulē viņš raksta „kad svētkos tika paziņots, ka krievi iebrukuši Latvijā un svētku dalībnieki nodziedāja Latvijas himnu trīs reizes, svētku rīcības komitejas vadītājs Andrejs Švirksts lūdza nolaist Latvijas karogus. Tos neatstāt krieviem. Mans tēvs Ignats Dabars nolaida mammas darināto Latvijas karogu un aizveda to uz Jaundabariem. Kad mēs atstājām mājas Latviju, bēgot no komunistiem, tēvs paņēma šo karogu līdzi.”

Lai arī ne vien viņa vecāki, bet arī Jānis pats jau tajā saulē, viņu rūpīgi glabātā piemiņa par Latviju godā tiks celta jau pēc dažām dienām arī Rīgā Vispārējos latviešu Dziesmu un Deju svētku gājienā, kā īpašs vēstījums par Līvānu novadu.

Raidījumā Sanākam, sadziedam, sadancojam dodamies uz Zemgali, kur tiekamies ar vidējās un vecākās paaudzes deju kolektīva "Ex-Lielupe" vadītāju Zaigu Pielēnu-Pelēnu, ielūkojamies Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā, kur glabājas svētku tradīcijai svarīgas liecības un paviesosimies pūtēju orķestra "Skaistkalne" mēģinājumā. 

"Tie ir cilvēki, kas mīl kopā būšanu un fiziskas aktivitātes, kur nopietna attieksme pret deju mijas ar labiem jokiem, kopā tiek svinēti svētki. Liela saime," – tā savu vidējās un vecākās paaudzes kolektīvu „Ex-Lielupe”, kurā agrāk pati dejojusi, bet tagad to vada, raksturo Zaiga Pielēna-Pelēna. „Ex-Lielupē” darbojas dejotāji ar 30 un 40 gadu stāžu, bet kolektīvs ir salīdzinoši jauns – septembrī svinēs tikai 10. pastāvēšanas gadadienu, viņa stāsta. Pati dejot sākusi jau bērnībā un savus pirmos Dziesmu un deju svētkus kā dalībniece pieredzējusi pirms 50 gadiem.

Interesantus, pat pārsteidzošus faktus un liecības par Dziesmu svētku vēsturi glabā Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs.  Jo 1895. gada jūnijā Jelgavā notika vienīgie Vispārējie latviešu Dziesmu svētki, kas jelkad noritējuši ārpus Rīgas.Tos rīkoja Jelgavas Latviešu biedrība, rīcības komitejas priekšgalā – advokāts, vēlākais Latvijas Republikas pirmais prezidents Jānis Čakste. Šis notikums cieši saistīts ne tikai ar Dziesmu svētku vēsturi, bet arī ar nacionālās atmodas procesiem, stāsta Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja Galvenais krājuma glabātājs Aldis Barševskis.

Jelgavas muzejā glabājas 1895. gadā Jelgavā notikušo IV Vispārējo Latviešu Dziesmu un mūzikas svētku plakāts un sudraba lira, ko balvā līdz ar 1.godalgu dziesmu karā saņēma koris „Lira”.

Tālāk dodamies uz Skaistkalni. Tur jau labu laiku muzicē un Dziesmu svētkos naski piedalās pūtēju orķestris ar tādu pašu skaistu nosaukumu – „Skaistkalne”.

"Esam īsts amatierpūtēju orķestris, kurā spēlē visdažādākā vecuma dalībnieki. Ir tādi meistari, kas sāk jau 1.klasē," stāsta orķestra vadītājs Jānis Kalniņš. "Un pēc tam izaug tādi dzelzs muzikanti, kas gada laikā neizlaiž nevienu no 100 mēģinājumiem un 60 koncertiem."

Klausoties diriģentā un pūtēju orķestra „Skaistkalne” muzikantos, rodas sajūta – atmosfēra tiešām ir tāda, ka vai gribas pieteikties stāties viņu rindās. Šajos svētkos gan atliks tikai klausīties un skatīties.