Dienu pirms šīs sarunas biju aizdevies uz tikšanos. Gaidot kolēģi, tinu cauri savu draugu un paziņu sarakstu, prātojot, ar ko varētu parunāties par mīlestību. Atradis meklēto, sāku rakstīt ziņu un biju jau gatavs to nosūtīt, kad uzgaidāmajā telpā ienāca Kaspars. Mazliet parunājuši par ikdienu, nolēmu piedāvāt parunāt arī par mīlestību.

Man ir bijusi tā laime Martu satikt tajos brīžos, kad viņa burtiski izstaro prieku. Sarunas gaitā, protams, apstiprinājās tas, ka mums katram ir lietainās dienas. Saruna noritēja pie tējas, žavētiem āboliem, IKEA kruasāniem un vēl kārtīgi neiedzīvotā Martas istabā.

Ja Līva būtu pateikusi, ka viņa uzmeistaros saldējumu, ja atbraukšu parunāties, es būtu atbraucis krietni ātrāk. To ēdot un tēju dzerot, parunājāmies par mīlestību ģimenē, pret draugiem, pret partneriem. Pastāstīju par to, kāpēc veidoju šīs sarunas.

Ar Elizabeti iepazinos, kad uz maniem pleciem bija noorganizēt vienu projektu, kuru nācās rīkot Elizabetes darba vietā. Toreiz, nesaistīti ar to, kā deļ bijām satikušies, ierunājāmies, ka mēdzam radīt. Tā aizsākās mūsu draudzība.

Pagājis patiešām ilgs laiks kopš publicēju iepriekšējo sarunu. Teju gads. Ar Vegu Vī satikāmies vēlreiz, lai jau atkal parunātu par mīlestību, mūsu jaunatklājumiem tajā, un arī par citām lietām. Iespējams, šādas sarunas jāveido regulārāk.

Saruna ar mākslinieci un draugu Vegu Vī. Par mīlestību mūsu dzīvēs, domām un sajūtām par to, un niekiem.