Raidījumā Īstenības izteiksme skan vēsturnieku eseju cikls “VDK vēsture Latvijā”. Filozofe Solveiga Krūmiņa-Koņkova stāsta par baznīcas sadarbošanos ar Valsts drošības komiteju (VDK).

Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošās pētnieces un bijušās VDK dokumentu izpētes komisijas locekles Solvitas Krūmiņas-Koņkovas tēma komisijas darbā bija baznīcas un VDK attiecības. Radio esejā neliels ieskats vēl nepublicētā pētījumā par baznīcas līdzdalību tā sauktajā miera kustībā un šīs kustības aizkulisēm 70.-80. gados.

Ir zināms par vairākām tā dēvētām piesegorganizācijām, kuras faktiski veidojās un veica gan VDK, gan citu sociālistisko valstu drošības dienestu uzdevumus. Reliģisko lietu pilnvaroto arhīvā 70.-80.gadu dokumentos var atrast veselu kopu ar atskaitēm, kuras rakstījis Romas Katoļu baznīcas priesteris Leons Dzenis jeb Dzeiņs par savu līdzdalību tā sauktās Eiropas katoļu Berlīnes konferences darbā.

Raidījumā Īstenības izteiksme skan vēsturnieku eseju cikls “VDK vēsture Latvijā”. Vēsturnieks Ojārs Stepens vērtē, cik daudz patiesības ir pašlaik publiskotajos pašlustrācijas stāstos par sadarbošanos ar Valsts drošības komiteju (VDK).

Ojārs Stepens darbojos kā pētnieks Publiskās atmiņas pētniecības centrā, ko pats dēvē par tādu kā mantinieku VDK zinātniskās izpētes komisijai. Viņš arī rakstījis vairākus pētījumus par VDK tēmu.

"Pamatā mana tēma bija radošās savienības un vispār kultūras dzīve un VDK. Vairāk esm pētījis Komponistu savienību un Teātra biedrību. Tās ir ik pa laikam izmantotas kā tā dēvētās piesegstruktūras. Svarīgi, ka radošās savienības padomju sistēmā nav ne arodbiedrības, ta nav neatkarīga struktūra, tas ir instruments, ar kuru padomju vara kontrolē attiecīgo nozari. (..) Panākam stāvokli, ka tās vai citas nozares visi nopietnākiem pārstāvji ir iekļauti it kā sabiedriskā strūktūrā, ka bez tās tu nevari reāli darboties, ja vēlies jebkādu publicitāti, jebkādu honorāru. Tas ir instruments, kurš šīs nozares ļaudis kontrolē un vada, kā arī novada režīma propagandu līdz attiecīgiem cilvēkiem. Un ir gatava struktūra, ko vajadzības gadījumā var attiecīgi izmantot," skaidro Ojārs Stepens

Vēsturnieks skaidro, kā mūsdienu sabiedrībā arī vēl pēc kartotēkas publikācijas viedojas zināmi mīti, kā šis mehānisms darbojās

Raidījumā Īstenības izteiksme skan vēsturnieku eseju cikls “VDK vēsture Latvijā”. Vēsturnieks Gints Zelmenis stāsta par Valsts drošības komiteju (VDK) un ekonomiskajiem noziegumiem.

"Runājot par VDK darbību, parasti atceramies politiskās represijas, spiegošanu ārzemēs, arī līdzcilvēku izsekošanu un izspiegošanu pašā Padomju Savienībā. Tomēr ļoti būtisks VDK darbības aspekts, kurš diemžēl pagaidām ir pētīts un aprakstīts ir daudz mazāk, ir ekonomisko noziegumu izmeklēšana un VDK darbība PSRS iedzīvotāju nelegālas saimnieciskās darbības uzraudzīšanā," skaidro Gints Zelmenis.

Plašāk ar Ginta Zelmeņa pētījumu var iepazīties šeit.

Raidījumā Īstenības izteiksme skan vēsturnieku eseju cikls “VDK vēsture Latvijā”. Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieks, LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu zinātniskās izpētes komisijas loceklis Uldis Krēsliņš stāsta par VDK un represīvā psihiatrija Latvijā.

„Represīva psihiatrija nav īpaša psihiatrijas nozare, atšķirība ir mērķī. Šo psihiatrisko izmeklēšanu veica Rīgas Psihiatriskās slimnīcas un Psihoneiroloģiskā dispansera ārsti, bet šīs psihiatrijas mērķis vairāk bija politisks, saistīts ar cilvēku politiskajiem uzskatiem un darbību,” skaidro Uldis Krēsliņš.

„Represīvā psihiatrija Padomju Savienībā aizsākās jau 20. gadsimta 20. gados, 50. gadus sākumā bija neliels pieklusums un atkal plaši šī prakse atsākās 60. gadu sākumā, kad tā laika PSRS vadītājs Ņikita Hruščovs izvirzīja tēzi, ka tikai psihiski slims cilvēks var būt pret padomju iekārtu. Šis postulāts kļuva par aizsākumu arvien plašākai speciālo psihiatrisko slimnīcu celtniecībai visā Padomju Savienībā. Represīvās psihiatrijas praksi pastiprināja Jurija Andropova nākšana pie varas VDK priekšsēdētāja amatā 1967. gadā, kurš cīņā pret disidentiem plaši izmantoja represīvo psihiatriju, lai attaisnotu to, ka PSRS nav politisko ieslodzīto.”

Plašāk ar Ulda Krēsliņa pētījumu var iepazīties šeit.

Raidījumā Īstenības izteiksme skan vēsturnieku eseju cikls “VDK vēsture Latvijā”. Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vēsturniece Ineta Lipša stāsta par sistēmu ārzemnieku un padomju pilsoņu komunikācijai.

“Šo izdevību vēlas izmantot, lai radītu koncentrētā veidā priekšstatu par to, kā padomju vara organizēja un izveidoja pamatu sistēmai, kurā nodrošināja ārzemnieku un padomju pilsoņu komunikāciju. To varētu nosaukt par padomju kontrapropagandas institucionālas ainavas izveidi, kas tika radīta līdz 1972. gadam. Runa ir par vairākām organizācijām vai iestādēm, viena no pazīstamākajām ir Vissavienības akciju sabiedrības “Intūrists” Rīgas nodaļa,” skaidro Ineta Lipša.

Raidījumā Īstenības izteiksme skan vēsturnieku eseju cikls “VDK vēsture Latvijā”. Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns stāsta par padomju laika medijiem un Valsts drošības komitejas mijiedarbību.

"Savā pētījumā esmu skatījies plašāk, ne tikai uz VDK vienu saikni, bet arī centies ieskicēt un parādīt, ka mediju kontrole un plašāk vispār ideoloģiskā kontrole padomju laikā tika īstenota, pateicoties ļoti sazarotai dažādos līmeņos funkcionējošai cenzūras sistēmai. Bet, apzinoties sistēmas sarežģītību, ir jāpievērš uzmanību tās represīvākajam galam, kas bija VDK lomā mediju kontrolē un ideoloģiskajā kontrolē. Mediji bija VDK 5.daļas interešu lauks un tika uztverti kā viens no ideoloģiskās cīņas instrumentiem," norāda Mārtiņš Kaprāns.

Raidījumā Īstenības izteiksme skan vēsturnieku eseju cikls “VDK vēsture Latvijā”. Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns stāsta par ideoloģisko kontroli Padomju Latvijā.

“Vairāku gadu garuma darbojos Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu zinātniskās izpētes komisijā. Mana galvenā tēma bija ideoloģiskā kontrole Padomju Latvijā un mēģināt caur arhīvu un dažādu citu avotu studijām saprast iespējamo VDK jeb “čekas”, kā mēs to sabiedrībā sakām, lomu ideoloģiskās kontroles nodrošināšanā. Tas bija pastāvēšanas pamats faktiski šim režīmam. Mani interesēja tieši pēcstaļinisma periods. Kad runājam par čeku, mēs runājam par pēcstaļinisma periodu, mēs nerunājam tik daudz, kā čeka piedalījās cilvēku izsūtīšanā 1941. un 1949. gadā. Tas, kas šodien ar tā sauktajiem čekas maisiem, kartītēm un aģentiem tiek saprasts, tas ir vēlīnais padomju periods, ko bieži vien zinātniskajā literatūrā definē kā laika posmu no 60. - 70. gadiem," skaidro Mārtiņš Kaprāns.

Raidījumā Īstenības izteiksme skan vēsturnieku eseju cikls “VDK vēsture Latvijā”. Vēsturnieks Gints Zelmenis stāsta par dažiem Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) darbības aspektiem.

"VDK darbība Latvijā PSRS okupācijas laikā mums tradicionāli asociējas ar politiskajām represijām. Tas ir likumsakarīgi, jo VDK bija galvenais, lai arī ne vienīgais instruments, ar kuru PSRS vadošais un virzošais spēks, kā sevis apzīmēja PSRS komunistiskā partija, īstenoja politiskās represijas. Reducēt VDK darbību tikai uz politiskām represijām nebūtu īsti pareizi. Patiesībā komitejas darbības lauks bija daudz plašāks, sākot no ekonomiskās spiegošanas ārzemēs, beidzot ar sīku kontrabandistu tvarstīšanu tepat Latvijā," skaidro Gints Zelmenis.

Raidījumā Īstenības izteiksme skan vēsturnieku eseju cikls “VDK vēsture Latvijā”. Otrajā esejā vēsturnieks Arturs Žvinklis stāsta par Valsts drošības komitejas (VDK) štata darbinieku lietām.

Arturs Žvinklis ir strādājis LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijā. Viņa izpētes temats bija LKP CK nomenklatūras lietas par padomju valsts drošības iestāžu darbiniekiem.

"Latvija kā bijusī padomju republika pēc 1991. gada augusta puča palika bez VDK kadru darbinieku personu lietām, dienesta lietām. tās visas  vairs neatrodas Latvijā. Lai noskaidrotu, kādi cilvēki strādājuši padomju valsts drošības iestādēs, ir jāceļ augšā un jāpēta šīs partijas arhīva, bijušā Latvijas komunistiskās partijas Centrālās komitejas (LKP CK) nomenklatūras kadru lietas," skaidro Arturs Žvinklis.

Raidījumā Īstenības izteiksme skan vēsturnieku eseju cikls “VDK vēsture Latvijā”. Pirmajā esejā vēsturnieks Ainārs Bambals stāsta par Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu pārņemšanu 20. gadsimta 90. gados.

Ainārs Bambals strādā Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas valsts arhīvā ar VDK dokumentiem kopš 1993. gada un ir uzkrājis zināmu pieredzi darbā ar šiem dokumentiem. Arī viņa doktora disertācija ir saistīta ar šo tēmu. Tās nosaukums “VDK dokumenti kā vēstures avots”.

“Pa šiem gadiem Latvijas valsts arhīvā ir nonākuši milzīgi VDK dokumentu masīvi,” skaidro Ainārs Bambals. “1991. gadā pēc VDK darbības izbeigšanas Latvijā šos dokumentus sadalīja starp vairākām institūcijām. Tika pārkāpts viens no svarīgākajiem arhivistikas principiem, ka vienas institūcijas dokumentiem jāglabājas vienuviet. Rezultātā Latvijas valsts arhīvā nonāca liels dokumentu apjoms – VDK krimināllietas un filtrācijas lietas, Latvijas valsts arhīvā nonāca arī bijušās kompartijas (komunistiskās partijas) Vēstures institūta dokumenti. Rezultātā arhīvs ieguva vienu lielākajām dokumentu kolekcijām par padomju laika periodu.”