Pētera Upīša ceriņi, Arvīda Brastiņa darinātie naudas pūķi, tīne Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, Augusta Dombrovska melni krāsotā vijole, Anatomijas muzeja plaušu preparāti un Pāvilostas apzaļumotājs un sabiedrisks darbinieks Ernests Šneiders - 2024. gada muzeju vērtības raidījumā Vietu lietas Latvijā.

Kaut kas mazs, kas atgriezies mājās, kaut kas sens, kas nesen atklāts, un kaut kas aizmirsts, kam nu notraukti putekļi – stāsti par vēstures liecībām, ko uzgāja un atcerējās, remontējot Jaunpils pils ēku pēc 2023. gada  krusas postījumiem. Un grezna piespraude, kas vēstī par reiz še dzīvojošām Mēdemu un Rekes dzimtām.

Kopā ar Jaunpils pils muzeja vadītāju Ingu Spuri ejam apkārt masīvajai ēkai. Vizuāli daudz krāšņāku mūsu tērzēšanu padara tērpi - 14. gadsimta stilā  darinātas garas samta kleitas, apmetņi ar kapucēm un galvā caurspīdīgi plīvuri piestiprināti ar „burleti”, t.i. vainaga formas polsterētu auduma rullīti ar  spīdīgiem dekoratīviem izšuvumiem.

Pēcāk radio šoferis man sūkstīsies par murgiem gaišā dienas laikā, kā viņš caur mašīnas logiem redzējis gar pils mūriem aizplandam divas spocīgas sieviņas senos tērpos, tik kad samanījis vienai rokās mikrofonu, atģidis, ka tie vis nav kādi dienasvidus māži, bet radoša pieeja ieraksta procesam. 

Viduslaiku drānās var ietērpties ikviens pils muzeja apmeklētājs, ja vien vēlas vairāk iejusties še valdošajā gaisotnē, bet var arī bez  senlaiku apģērba iet un iepazīt šo pili.

2023. gada 7. augustā pāri Latvijai brāzās negaiss, atnesot sev līdz stipru vēju, intensīvu lietu un lielgraudu krusu. Dabas stihija todien pamatīgi sapostīja arī Jaunpils pili; tika izsisti vairāki logi un sabojāts jumts, taču veicot ēkas atjaunošanas darbus, tika atklāta interesanta detaļa, arī sens sienu apmetums.

Atklātā apdares kārta jeb rustojums rāda pils celtniecības senāko periodu, jo tās būvniecība ir sākta 14. gs. sākumā un tolaik tā bija nocietināta ordeņa pils ar iekšējo pagalmu, kuru apņem ūdens. Paceļamais tilts bija vienīgā saikne, kas pili savienoja ar apkārtni. Rustojums gan ir vēlāku laiku, droši vien radies 16. gs., kad sākās pirmā no pils pārbūvēm, lai to pielāgotu dzīvošanas vajadzībām.

Paejoties nepilnu 200 metrus tālāk no pils gar Jaunpils dzirnavezera krastu, nonākam pie ūdensdzirnavām. Tās šeit uzceltas 19. gs. sākumā un ar pārtraukumiem darbojušās līdz pagājušā gadsimta 70. gadiem. Ilgu laiku  stāvējušas klusas, bet nu kā dusošā skaistule tās ir atmodinātas, lai arī tikai puse no dzirnavu ēkas, jo daļa ir kritiskā stāvoklī, tomēr dzirnavas atvērtas apskatei. Senajām iekārtām notrausti putekļi un pieliktas klāt informatīvās  plāksnes. Arī dzirnavu atdzimšanā daļēji ir 2023. gada vasaras krusas nopelns.

Tālāk pievēršamies kādam nelielam greznuma priekšmetam, kas saistīts ar ietekmīgām vācbaltu bruņniecības dzimtām, tai skaitā ar Jaunpils  kādreizējiem īpašniekiem – Rekēm.

Skatos uz zeltītā ietvarā nelielo portretu – sieviete iepelēkiem kupliem, sprogotiem matiem, kas apņem seju ar samērīgiem un mīlīgiem vaibstiem un  aristokrātiski bālu ādu. Tas viens no daudziem Kurzemes Zemgales hercogienes Annas Šarlotes Dorotejas Bīronas portretiem. Kā telefona sarunā teic bijušais Rundāles pils direktors, gleznotājs, mākslas vēstures un   heraldikas speciālists Imants Lancmanis, tad Dorotejai ir paticis pozēt gleznotājiem un tāpēc nav brīnums, ka šajā miniatūrajā piespraudē ir redzama kopija no tolaik Vācijā dzīvojošā mākslinieka Johana Heinriha Šrēdera darba.

„Tas ir jauks portrets un hercogiene tajā izskatās ļoti apgarota.” teic Imants Lancmanis.

Alūksnes novada muzejā iepazīstam lielāko šī muzeja priekšmetu - 19. gadsimta vidū ražoto koncertflīģeli. Kristāla vāze vēstī par vietējā aldara un 7. Siguldas kājnieku pulka sadarbību. Gleznotāja Leo Kokles skolas laika zīmējums un formas cepure stāsta par mākslinieka bērnību un jaunību, bet krājuma telpās skatām klarneti, ko 20. gadsimta sākumā gatavojis latviešu izcelsmes vijoļu un pūšamo instrumentu meistars Dāvids (Dāvis) Knospe.

Sekoju pa pēdām Alūksnes novada muzeja galvenajai krājuma glabātājai Lindai Levanei. Atrodamies pilsētas greznākajā būvē, ābeļziedu krāsas namā  ar robotiem gotiskiem tornīšiem – Alūksnes jaunajā pilī, kas savulaik piederējusi baronu fon Fītinghofu dzimtai, bet nu jau daudzus gadus te mājvietu radis muzejs.

Ar Dāvida Knopses klarneti arī sākam krājuma vērtību iepazīšanu Alūksnes novada muzejā. Tā ir gatavota ap 1900. gadu, un to ir darinājis latviešu izcelsmes vijoļu un pūšamo instrumentu meistars Dāvids (Dāvis) Knospe (1866-1955), kurš dzīves laikā atzīts par labāko vijoļu meistaru.

Savulaik viņš atvēris pirmo latviešu mūzikas instrumentu veikalu un darbnīcu Rīgā. Dāvis Knospe specializējās vijoļu un metāla pūšamo instrumentu būvē, tāpēc Alūksnes muzejā esošā koka klarnete ir līdz šim vienīgais tāds meistara būvētais instruments. Uz tās korpusa iespiestais zīmogs liecina, ka tā gatavota Rīgā. Krājuma inventāra grāmatā ir pieejama informācija, ka klarnete piederējusi Alūksnes novada Zeltiņu pagasta saimniecības “Lūši” īpašniekam Ādolfam Zariņam, kurš instrumentu mantojis no tēva brāļa, skolotāja Otto Zariņa. Vēl zināms, ka Ā. Zariņš klarneti spēlējis karadienestā ap 1920. gadu.

Krājuma glabātāja Linda Levane min, ka instruments ir restaurēts un, iespējams, nākotnē tas kopā ar citiem unikāliem restaurētiem mūzikas instrumentiem varētu atrasties Alūksnes jaunās pils mūzikas salonā. Bet kamēr klarnete vēl gaida savu publisko uznācienu, tikām pirms trim gadiem restaurētajā mūzikas salonā kā tumšā šokolādē izpeldējies valis spožo korpusu mirdzina sens flīģelis, kas būvēts pa gājušā gadsimta vidū.

Raidījumā skan fragments no Bēthovena klaviersonātes, ko izpildīja Alūksnes mūzikas skolas klavieru klases pasniedzēja Inita Lemba. Muzejā publiskotā informācija liecina, kašis skaņdarbs ir veltījums Otto Hermaņa fon Fītinghofa meitai grāfienei Annai Margarētai fon Braunai. Grāfs Johans Georgs fon Brauns un viņa sieva grāfiene Anna Margareta fon Brauna bija Ludviga van Bēthovena mūzikas mecenāti, kuri satikās un sadarbojās ar izcilo komponistu Vīnē. Un L. van Bēthovens ir veltījis Braunu ģimenei vismaz 12 skaņdarbus.

Dodamies tālāk uz Alūksnes novada muzeja ekspozīciju telpām un nonākam pie “Laikmetu mielasta”, kur pastāvīgajā ekspozīcijā pie lielā mielasta galda satiekas vairāki nozīmīgi posmi Alūksnes vēsturē. Piestājam pie pagājušā gadsimta 30. gadiem, kad Alūksnē bija dislocējies 7. Siguldas kājnieku pulks un paralēli militārajam dienestam pulka kareivji arī palīdzēja vietējiem iedzīvotājiem, tai skaitā arī vietējam alus darītavas īpašniekam.

7. Siguldas kājnieku pulka dibināšanas svētki Alūksnē tika svinēti ik gadu, taču visvērienīgākie tie bija tieši apaļajās gadskārtās, kad pulku sumināt ieradās gan augsta ranga valsts amatpersonas, gan vietējie varasvīri, sabiedriskie darbinieki un uzņēmēji, tostarp arī Kolberģa alus brūža īpašnieks Jēkabs Kreilis. Līdzīgi kā citiem Alūksnes sabiedriskajiem darbiniekiem un uzņēmējiem, arī viņam bija izveidojušās draudzīgas un ciešas attiecības ar pulku.

Ceļā pie nākamās priekšmetu grupas, mēs šķērsojam tikšķošu izstādi, kur apskatei izlikti sienas pulksteņi, bet mūsu mērķis šoreiz ir blakus telpa, kur ierīkota ekspozīcija gleznotājam Leo Koklem. Māksliniekam, kas dzīvojis īsu, bet spilgtu mūžu, atstājis aiz sevis daudzus nozīmīgus darbus - gan labi zināmos Paula Stradiņa, Mihaila Tāla, Raimonda Paula, Aijas Baumanes un citu pagājušā gadsimta vidus radošo personību portretus, gan klusās dabas un ainavas. Alūksnes muzejs glabā vairākas sava slavenā novadnieka gleznas, bet starp tām viena ir ļoti īpaša.

Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja (RMM) tīmekļa vietnē ir sadaļa „Mēneša priekšmets", kurā var uzzināt, kādas lietas šodienas radošās personības ir atvēlējušas muzejam. Jau pāris gadus muzeja mājaslapā ikviens var aplūkot lietu un noskatīties video ar tās īpašnieka stāstu. No visa klāsta tuvāk aplūkojam četrus priekšmetus - rakstnieces Ingas Ābeles austo segu, pianista Andreja Osokina cimdus, komponista Valta Pūces hronometru un dzejnieces Ineses Zanderes ķiveri. Līdztekus lietu stāstiem, uzzinām arī, kā tās nonāca muzeja krājumā un kā tiek uzglabātas.

Nu jau vairāku Latvijas  muzeju interneta lapās interesenti var aplūkot reizi mēnesī izlikto priekšmetu no muzeju krājumiem un izlasīt aprakstu par to, taču RMM kopš 2020. gada sākuma šajā sadaļā liek ierakstus, kur paši to īpašnieki – šodienas radošās personības, stāsta par muzejam nodotajām mantām. Par idejas realizāciju stāsta RMM speciāliste un Latvijas Radio žurnāliste Liega Piešiņa.

Ķeramies klāt lietu stāstiem, kurus, mijoties ierakstītajiem fragmentiem no muzeja mājaslapas, stāsta RMM speciālisti Ingus Barovskis un Inese Žune.

Paturot prātā Liegas Piešiņas teikto par to, ka personības, kuras nodod konkrētu priekšmetu, ar stāstu tai lietai "iepūš dvēseli", sākam ar rakstnieces Ingas Ābeles darināto segu, kur tā dvēsele ir ieausta dzīparos un rakstos. Muzeja krājuma izpētes nodaļas vadītājas vietnieks Ingus Barovskis uz galda ir izritinājis segu – smalkām garām bārkstīm uz gaiši pelēka fona stiepjas zilas un zaļi dzeltenas joslas, izskatās kā divas upes un pa vidu saules dzeltenuma ieskauta zāles rinda.

Raidījumā skan Šopēna noktirne, ko 2008. gadā izpildīja pianists Andrejs Osokins, toreiz jau vairāku starptautisku mūzikas konkursu laureāts, bet tad jaunajam mūziķim vēl daudzi konkursi būs priekšā, kuros viņš iesildoties rokās vilks ādas cimdus ar nogrieztiem galiem. Tagad šie cimdi ir muzeja īpašumā un tos rūpīgi iesaiņotus no bezskābes papīra kārbas ārā ceļ muzikoloģe un Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune.

Nākamais priekšmets ir celtniecības darbiem domāta balta plastmasas ķivere ar uzrakstu uz tās „Iemūrētā”. Šo ķiveri muzejam nodeva dzejniece Inese Zandere. Ingus Barovskis stāsta šī priekšmeta vēsturi.

Skan hronometrs, ko komponists Valts Pūce ir mantojis no sava tēva režisora Voldemāra Pūces, un šis laika fiksētājs ir lieti noderējis Valtam Pūcem mūzikas, jo īpaši reklāmai domāto skaņdarbu radīšanā. Par hronometru stāsta Inese Žune.

Visus stāstus pilnā versijā var redzēt, dzirdēt un izlasīt RMM mājaslapā.

"Sveiks, Egucīt!

Es šodien, Pilsparkā sēdēdams un avīzes lasīdams, sāku gudri jo gudri domāt. Manu pārdomu saturs bij' divi ziņojumi avīzēs.1.septembrī: "Šorīt pl. 6 - sākusies kara darbība Vācijas - Polijas robežā" un 2.oktobrī: "Vakar priekšpusdienā bez starpgadījumiem vācu pulki iesoļojuši Varšavā". Tātad - viena mēneša un dažu stundu laikā kādas Eiropas lielvalsts galvaspilsēta krita ienaidnieka rokās. Un patiesībā - šis Polijas sabrukums sākās jau nepilnu mēnesi pēc kara sākuma. Modernais karš - mēneša laikā stipra un labi apbruņota lielvalsts beidz savu eksistenci."

Kandavas novadpētniecības muzejs glabā pusaugu zēna vēstules, ko viņš laika posmā no 1938.-1940. gadam raksta savam draugam. Puišus vieno interese par aviāciju un militāro tehniku, bet līdzās detalizētiem lidmašīnu aprakstiem vēstulēs atklājas 13-14 gadus vecā Gunarda Hāna pārdomas par Otro pasaules karu un padomju armijas ienākšanu Latvijā.

1939.g.jūnija beigas.

"Sveiks Egucīt! Pateicos par Tavu vēstuli. Tagad aiz gara laika rakstu Tev atbildi. Tu domāsi: kāpēc aiz gara laika? Lūk – uz laukiem kritu un salauzu kreiso roku. Tā nu ar labo vēl varu rīkoties. Bet par to vēlāk. Tagad rakstīšu par to, kas tagad mums vienmēr ieņem vēstules sākumu – par aviāciju. Pa retam gadās arī pa jaunam numuram – tagad nu jauni ir trīs – "Bristol-Bulotog" Nr 79. Par tām igauņu mašīnām, kuras bij Rīgā un tā atgādināja VEF, ka varēja domāt, ka tie ir VEF ražojumi; ir pašu igauņu konstruētās un būvētās PTO – 4 tipa mašīnas. Konstruējuši 3 igauņu inženieri, no kuru vārdu pirmajiem burtiem tad arī sastādīts nosaukums."

2024. gada gada vasaras nogalē, viesojoties Kandavas novadpētniecības muzejā un vecot ierakstu par unikālu 17. gadsimta  saktu un  aptuveni simt gadu vecām fotoplatēm, kur iemūžinātas pilsētas ainavas un ļaudis, muzeja vēsturniece Aksilda Petrevica ieraksta beigās teic, ka viņai  ir vēl kāds dārgums, un noliek uz galda kaudzīti ar vēstulēm - skolnieciskā rokrakstā ar detalizētiem  lidmašīnu un tanku zīmējumiem. Kas gan aizraujošs varētu būt, kā noprotam, puikas aprakstītās lapās?

13-14 gadus vecais Gunards Hāns  regulāri rakstījis sava draugam kandavniekam Edgaram Liepiņam. Puišus vieno interese par aviāciju un militāro tehniku, bet līdzās lidmašīnu aprakstiem vēstulēs atklājas  pārdomas par Otro pasaules karu un padomju armijas ienākšanu Latvijā. 

Muzeja vēsturnieci ir pārsteidzis, kā tāds pusaugu zēns šajās vēstulēs savam vienaudzim ir spriedis par karu, par Latvijas ekonomisko situāciju tajā laikā, par citu valstu militāro taktiku un sīki smalki aprakstījis, kā 1940. gadā padomju karspēks ienāk Rīgā.

Lidmašīnas, karš un Latvija padsmitnieka acīm pirms vairāk nekā 80 gadiem - ielūkojamies Gunarda Hāna vēstuļu fragmentos un uzklausām Aksildas Petrevicas stāstījumu par tām.

Tātad Edgars Liepiņš, kurš dzimis 1924. gadā Ventspilī, kopā ar mammu Aleksandru Liepiņu, meitas uzvārdā Lindi, karam sakoties, pārceļas pie Aleksandras radiem uz Kandavu. Tā kā vēstuļu rakstītāja Gunarda vecmāmiņai no mātes puses ir uzvārds Linde, tad iespējams, abi puikas bijuši brālēni. Abi dzīvo Rīgā, bet vasaras pavada šķirti, Edgars - Kandavā, Gunards - Rūjienā.

Izrādās, arī Gunards vēlējies nomanīt savu vācisko uzvārdu „Hāns” uz „Daugavietis”, jo 1939. gada  nogalē notika prezidenta Kārļa Ulmaņa iniciēta uzvārdu latviskošanas kampaņa, kas jau tika aizsākta pagājuša gadsimta 20. Gados. 1940. gada sākumā tika paziņots, ka tikai latviešu tautības pārstāvji  drīkst latviskot savu uzvārdus.

Vienā no vēstulēm draugam 1940. gada jūnijā Gunards priecīgs raksta, ka drīz vien viņu varēšot apsveikt kā Daugavieti, bet jau nākamajā vēstulē tā paša gada augustā Gunards vēstuli Edgaram iesāk ar vārdiem ”Pilsonis iekšlietu ministrs pārtraucis uzvārdu maiņu! Esmu gatavs viņu nosist!”.

Paskatot tā laika notikumus, ir skaidrs, ka zēna nīstais iekšlietu ministrs tad ir Vilis Lācis, un, protams, ka tolaik svarīgāk ir nule okupēto Latviju pēc iespējas ātrāk iecelt komunisma saulē, nekā nodarboties ar bijušā režīma nacionālisma izpausmēm.

Otrā pasaules kara laikā vēstuļu sarakste apraujas un kad pirms pāris gadiem Aksilda Petrevica sāka pētīt abu puišu likteņus, viņa uzgāja informāciju, ka abi kara beigās ir devušies bēgļu gaitās.

Esi mīļi sveicināts, vecais draugs Kalpakieti! Tā pagājušā gadsimtā, laika posmā no 1948. līdz 1977. gadam savstarpējā sarakstē cits citu uzrunāja "Savienības Pulkveža Kalpaka bataljons" trimdā dzīvojošie cīņu biedri.

Šajā raidījumā kopā ar pulkveža Oskara Kalpaka muzeja "Airītes" vadītāju Robertu Sipenieku ielūkosimies šajā sarakstē, kā arī uzzināsim pulkveža un citu "Airītēs" kritušo karavīru pieminekļu tapšanas stāstu, to likteni padomju laikos un kā pieminekļi pirms vairākiem gadiem tika atrasti.

„6. marta kaujā Latvija bija zaudējusi vienu no saviem lielākajiem karavīriem, lielāko varoni, pašaizliedzīgāko dēlu, karavīra paraugu, karavīra ideālu- pulkvedi Kalpaku. Viņš krita brīdī, kad ceļš Latvijas brīvībai pretim bija plaši pavērts, pašam tomēr šo brīvību nepiedzīvojot. Pulkvedis Kalpaks bija kritis, bet nemira Kalpaka gars. Dzīvs šis gars ir arī vēl šodien un tā ir visdrošākā ķīla Latvijas nākotnes brīvības dienām. Tautai, kura cienī un godā tura savus varoņus, ir piešķirts mūžības gājums.”

Tā 1971. gadā  kāds no bijušajiem Oskara Kalpaka bataljona karavīriem raksta saviem cīņu biedriem, pieminot pulkveža bojāeju 1919. gada 6. martā Airītēs netālu  no Skrundas.

Vietā, kur krita pulkvedis Kalpaks  un vēl trīs viņa vienību karavīri – kapteinis Nikolajs Grundmanis, virsleitnants Pēteris Krievs un leitnants Johans Hanss Šrinders, jau 1920.gadā sāka veidot piemiņas vietu un laikā līdz 1934. gadam visiem kritušajiem te tika uzcelti pieminekļi. Taču  padomju varas gados viss piemiņas ansamblis tiek iznīcināts. Dažus pieminekļu fragmentus  gaismā izceļ tik pirms pāris gadiem. Muzejā „Airītes” tā vadītājs Roberts Sipenieks uz galda ir nolicis bronzā lietu jauna vīrieša portretu, kur sejā saskatāmi cirvja vai naža  skrāpējumi un lodes caurums ģīmetnes vaigā un tumša akmens gabaliņu uz kura varu salasīt tik burtus- is.

Kā teic Roberts Sipenieks, viņa uzdevums tagad ir skaidrot muzeja apmeklētājiem, kā savulaik padomju vara izrīkojās, lai izdzēstu Latvijas Neatkarības kara dalībnieku vārdus no cilvēku atmiņas, un to, ka toreiz tādi posta darbi tika darīti, varēja lasīt tik trimdas latviešu presē un saistībā ar to Roberts Sipenieks uzsāk nākamo stāstu par muzeja krājuma vērtībām.

Tam galdam četras kājas,

Bet nabagam nav mājas;

Un sievas māte rājās,

Un tā tas rīmējas.

Jā, arī šī ir folklora, kas pieder pie Latviešu folkloras krātuves bērnu dziesmu kolekcijas, ko sāka vākt pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā un turpina vēl apkopot šodien. Pieminot Krišjāņa Barona 189. dzimšanas dienu, kas bija 31. oktobrī, raidījumā kopā Latvijas Folkloras krātuves (LFK) pētnieci un fondu glabātāju Māru Vīksnu šķirstām bērnu tautas dziesmas, ticējumus, parunas un spēles gan no senākiem pierakstiem, gan digitālā arhīva.

Savukārt fragmentus no šiem vākumiem ir ierunājusi  folkloriste, raidījumu „Laika ritu raksti” un „Greizie rati”  vadītāja Iveta Medene.

Latviešu folkloras krātuve ir dibināta 1924. gadā un uzskatāma par senāko akadēmisko pētniecības iestādi Latvijas Republikā. Šī krātuves izveidošanā liela nozīme tolaik bija skolotājai un kā rakstīts  Nacionālajā enciklopēdijā - pirmās profesionāli izglītotās latviešu folkloristu paaudzes pārstāvei Annai Bērzkalnei. Par krātuves pirmsākumiem, un tieši bērnu folkloras vākumu tajā stāsta Māra Vīksna.

Aplūkojam vairāk to vākumu, kas veidots pagājušā gadsimta 20. gados, kad, kā bilda Māra Vīksna, skolēni aizrautīgu skolotāju iedvesmoti pierakstīja tautas dziesmas, ticējumus, teikas, parunas.

Šobrīd LFK digitālajā arhīvā pieejami pāri miljonu digitalizēto failu ar tautasdziesmām, pasakām, ticējumiem, rotaļu aprakstiem, attēliem. Un vēl aizvien folkloras vācēji turpina apzināt nemateriālo tautas kultūras mantojumu.

27. oktobrī, pieminot dzejnieku Aleksandru Čaku 123. dzimšanas dienā, viesosimies viņa muzejā Rīgā, Lāčplēša ielā 48, kas ierīkots dzejnieka pēdējā dzīvesvietā. Tur uzklausām stāstus par A. Čaka tēvu, šuvēju Jāni Čadaraini, un viņa darinātajām drēbēm dēlam, par viņa draugu, mākslinieku biedrības „Zaļā vārna" dibinātāju, gleznotāju Jāni Plasi un par dzejnieka darbistabas mēbelēm.

Skatot Aleksandra Čaka muzejā fotogrāfijas, kur dzejnieks redzams nevainojami pašūtos uzvalkos un mēteļos, labi pieguļošās platmalēs un spodros apavos, var viegli iztēloties Čaku ormaņa ratos dodoties uz kādu krogu vai draugu un kolēģu rīkotu saietu. Bet varbūt vieglāk iedomāties, kā draugi kāpj pa daudzdzīvokļu nama kāpnēm Lāčplēša ielā 48, zvana pie durvīm, apsveicinās ar dzejnieka tēvu, kurš turpat pirmajā istabā novāc drēbnieka piederumus no darba galda… Un te  arī pagaidām apstāsimies, lai sāktu  stāstu par  Aleksandra Čaka tēvu – šuvēju Jāni Čadaraini un viņa darinātajām drēbēm dēlam. Tātad 8.dzīvoklis Lāčplēša ielā 48. Pirmā istaba, kur savulaik  kungu uzvalkus šūdinājis Jānis Čadarainis.

Muzeja dārgumu sarakstā ir saglabājušies apģērbi, kurus savulaik ir darinājis Jānis Čadarainis un daži no šiem apģērbiem ir izlikti apskatei arī šī ieraksta laikā. Līdzās drēbniekmeistara diplomiem var aplūkot  tumšu vesti ar zīda oderdrānu un paīsu jaku, kas sadiegta kopā no diviem brūnas krāsas vilnas audumiem.

Nākamā saruna par Čaku noris viesistabā pie neliela apaļa galda, kas tāpat kā visas citas mēbeles šeit ir saglabājušās no tiem laikiem, kad te mita dzejnieks kopā ar tēvu. Galdu klāj mātes izšūta balta sedziņa un muzeja vadītāja ļauj pārlapot senu biezu fotoalbumu, kur uz labu laimi uzšķiru fotogrāfiju ar dzīru ainu – smaidošs Čaks treju jaunu daļu sieviešu ielokā.

Un te seko muzeja galvenās krājuma glabātājas Solvitas Elertas stāstījums par vienu no biedrības „Zaļā vārna” jampampiem, jeb kā tolaik presē rakstīja – "jampamps ir zaļvārniska dzīves prieka izpausme", un par vienu no šīs biedrības dibinātājam gleznotāju Jāni Plasi.

Līdzas viesistabai ir pati galējā, izmēros neliela ar vienu diagonālu sienu – dzejnieka guļam- un darbistaba. Vienkāršs grāmatplaukts, pašaurs dīvāns, neliels Art Deco stila galdiņš, drēbju kumode, bet rakstāmgalds smagnējām virpotām kājām šķiet iespaidīgākā šīs istabas mēbele.

„Pirmie plosti Gaujā tika laisti ap 1850. gadu. Vēl pēc 1960. gada Rīgas kokzāģētavām, kokmateriālus izmantojošām fabrikām un ostai ik gadus pa Gauju piegādāja vairāk nekā 100 tūkstošus kubikmetru baļķu no Vidzemes mežiem. Pludināšanu pa šo upi pārtrauca 1970. gadā." Tā raksta Māris Mitrevics, atceroties savas plostnieka gaitas Gaujā.

Siguldā viesojamies ekspozīcijā, ko pirms vairāk nekā diviem gadiem izveidoja Māris Mitrevics, lai cilvēki labāk iepazītu plostnieka amatu un darbarīkus. Pats ekspozīcijas saimnieks stāsta par ķekšiem, plenēm, astes plostiem, drigalkām, kā arī atklāj Plostnieku zupas recepti.

Saulē iededzis sirms stalts vīrs ar garu kārti rokā  (kā vēlāk uzzināšu, tas ir ķeksis – plostnieku galvenais darbarīks) sagaida Siguldā, Gaujas malā, kur pirms diviem  gadiem atklāja brīvdabas ekspozīciju par Gaujas plostniekiem. Ekspozīcijas idejas autors un tās saimnieks ir Māris Ansis Mitrevics, ilggadīgs Gaujas Nacionālā parka dabas aizsardzības inspektors un izbijis plostnieks, kurš nolēma šo seno sen izzudušo amatu iedzīvināt minētajā ekspozīcijā.

Sākam ar paša Māra Mitrevica stāstu par viņa plostnieka gaitām, tās viņš aprakstījis grāmatā „Gaujas plostnieka stāsts”, bet  ekspozīcijā tās ir aplūkojamas plostnieka mājā gar sienām izliktās fotogrāfijās.

"Šodien man ir svarīga diena. Es sāku strādāt uz Gaujas – pie plostniekiem. Man nepieciešama nauda, un uz Gaujas tā ir – vajag tikai ar ķeksi bakstīt baļķus un tad  nauda nāks. Mums šodien vakara maiņa, tas nozīmē, ka jāstrādā no diviem dienā līdz desmitiem vakarā. Pirmās pāris stundas strādāju ar sajūsmu. Saule spīd spilgti un svilinoši, bet, tā kā pats darbs prasa brīžam līdz ceļiem, brīžam līdz kaklam atrasties ūdenī, tad jūtos lieliski. Vēlāk sāku just nogurumu, bet vakarā jūtos salauzts. Man riebjas baļķi, saule, galīgi riebjas ūdens un citreiz tik kolosāli skaistie Siguldas skati. Es gribu tikai ēst un pampt. Vakarā pamatīgi saēdos zupu, ko pa diviem rubļiem var nopirkt uz plosta. To uz plosta arī gatavo."

Valsts Stendes selekcijas stacija dibināta 1922.gadā un pirmais stacijas vadītājs un zinātniskā darba organizators vairāk nekā 20 gadus bija Jānis Lielmanis, agronoms un praktiskās selekcijas pamatlicējs Latvijā.

Lielā, senā skapī, mantotā no Stendes muižas baroniem Brigeniem, glabājas Jāņa Lielmaņa pieraksti. Šķirstām tos, kā arī skatām senus herbārijus, sēklu paraugu traukus, augu slimību kartotēku un vēl citas lietas, kas vēstī par Stendes selekcijas stacijas vēsturi un Jāņa Lielmaņa darbu.

Uzsakot saimniekošanu ar vienu vecu traktoru, 17 zirgiem, 3 vēršiem, vienu sivēnu, 21 slaucamo govi un 11 teļiem, agronoms Jānis Lielmanis spēja sakārtot tā laika ietekmīgākās zinātniskas iestādes darbību. 1923. gadā kapitāli izremontēja muižas veco govju kūti, strādnieku dzīvokļus. Muižas pils ēku pielāgoja agroķīmiskās laboratorijas, darba kabinetu un zinātnisko darbinieku dzīvokļu vajadzībām.

Tāds bija sākums pirmajai valsts dibinātajai selekcijas stacijai Stendē,  kuru izveidoja un ilgus gadus  vadīja agronoms un praktiskās  selekcijas pamatlicējs Jānis Lielmanis, pilnajā vārdā Jānis Hilarijs Lielmanis. Stacijā arī šodien speciālisti nodarbojas ar graudaugu selekciju, tik  tagad tās nosaukums ir Agroresursu un ekonomikas institūta Stendes pētniecības centrs. Bet vēstures liecības ir apkopotas centra bibliotēkā.

Ar Latvijas  lauksamniecības vēstures lappusi iepazīstina Agroresursu un ekonomikas institūta vadošā pētniece Sanita  Zute.

Jānis Lielmanis ir gan selekcijas pamatlicējs Latvijā, gan autors un līdzautors daudzām rudzu, kviešu, miežu, auzu un āboliņa šķirnēm. Viņa vadībā un tiešā līdzdalībā Stendes selekcijas stacijā izaudzētas augstvērtīgas auzu, sarkanā āboliņa un zirņu  šķirnes.

Līdzās skapim ir izveidota neliela ekspozīcija, kurā var apskatīt priekšmetus, ko senāk izmantoja selekcijas stacijas darbinieki.

Atgriežoties pie agronoma un selekcionāra Jāņa Lielmaņa darbības Stendē,  tie, kuri  kopā ar viņu ir strādājuši, atceras Lielmani kā pieklājīgu, nedaudz atturīgu, bet bezgala labestīgu cilvēku. Ja vajadzēja kādam darbiniekam izteikt kritiku, tad Jānis Lielmanis to nekad nedarīja publiski, bet vainīgajam izteica piezīmes zem četrām acīm, savukārt kolēģu vidū nekad neskopojas ar uzslavām. No viņa laikabiedru stāstītā Sanita Zute atceras arī citas Jāņa Lielmaņa darba metodes.

„Zinātnieka idejas un veiktais darbs kalpo cilvēces progresam un paliek viņas zelta fondā.” 

Šis Jāņa Liemaņa sacītais tagad rotā Stendes pētniecības centra bibliotēku līdzās selekcionāra portretam, un tagadējie centra darbinieki aizvien piemin un atceras šī dižā vīra iekopto un padarīto Latvijas lauksaimniecības vēsturē.