Parīze. Monsurī parks. Vasaras karstums, kas pievakarē sasniedz 41 grādu pēc Celsija. Šajā vidē norisinās tikšanās, sarunas un Jāņu piknika kopā būšana, kas kļūst par neatņemamu ceļojuma pieredzes daļu.

Parīze katram atklājas citādi. Tā bija arī brāļiem Reinim un Matīsam Kaudzītēm, kuri 19. gadsimta beigās to iepazina, ieceļojot no Briseles. Mūsu maršruts ved pretējā virzienā – no Parīzes uz Briseli. Kaudzīšu ceļojumu apraksti, kas savulaik publicēti presē, simboliski pavada arī Radio mazās lasītavas Eiropas braucienus, sasaistot vēsturisko pieredzi ar mūsdienu skatījumu.

Šajā reizē ceļojumā piedalās rakstniece Kristīne Jučkoviča. Viņas stāstu krājumā "Viņa nāk", ko izdevuši "Latvijas Mediji", Parīzei ir būtiska nozīme. Patlaban autore strādā pie jauna romāna par rozēm un dzīvi, kura noskaņa un noslēgums vēl ir tapšanas procesā.

Piknika laikā turpinās sarunas ar klausītājiem un notiek autogrāfu sniegšana. Pēc tam ir iespēja individuāli iepazīt Parīzes kultūras un arhitektūras piedāvājumu – apmeklēt Anrī Matisa retrospektīvu, iepazīt modes pasauli Versačes izstādē, apskatīt franču mākslinieka JR interpretācijā pārveidoto Jauno tiltu vai doties uz tādiem nozīmīgiem objektiem kā Parīzes Dievmātes katedrāle, Šekspīra grāmatnīca, Luksemburgas dārzs un Eifeļa tornis.

Raidījums turpinās ceļā uz Briseli.

Raidījumu atbalsta:

Bijušajā Marinzejas kungu namā klausāmies Atašienes novadpētnieces un skolotājas Ināras Mihalovičas stāstījumā par šī nama saimnieku dzimtu un dīvainiem paradumiem grafam Kazimiram Borham, runājot ar zemniekiem. Savukārt Atašienes Sāpju Dievmātes Romas katoļu baznīcas prāvests Viktors Naglis rāda palmas zaru, ko reiz Romas pāvests dāvājis grāfam Borham.

Gleznotājs Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis tēlnieku pāri Olgu Šilovu un Gļebu Panteļejevu, jo  12. jūnijā mākslas stacijā "Dubulti" tika atklāta Gļeba Panteļejeva jaundarbu izstāde "Monumenti", bet Olga Šilova šobrīd strādā pie izstādes "Virsmas spraigums", kas no 27. augusta būs apskatāma galerijā "Māksla XO".

Tēlnieki Olga Šilova un Gļebs Panteļejevs ir viens no pazīstamākajiem radošajiem pāriem Latvijas mākslā. Viņu darbi sastopami gan publiskajā telpā, gan muzejos un privātkolekcijās, savukārt ikdienā abi ne tikai rada mākslu, bet arī pasniedz Latvijas Mākslas akadēmijā. Sarunā abi atklāj, kā iepazinās, kā sadzīvo konkurences apstākļos un kāpēc radošajā procesā alkohols nepalīdz.

Olga Šilova atceras, ka pirmoreiz Gļebu Panteļejevu satikusi, stājoties Latvijas Mākslas akadēmijā 17 gadu vecumā. Viņu pārsteigusi topošā tēlnieka pārliecība un prasmes.

"Es viņam jautāju, kā viņš tik labi iemācījies zīmēt un veidot. Gļebs atbildēja: "Vajag daudz strādāt! " Toreiz nenoticēju – domāju, ka viņš kaut ko slēpj," smejoties atceras Olga Šilova.

Pēc vairākiem gadiem, armijas dienesta un atkārtotas satikšanās akadēmijā, abi kļuva par pāri. Kopš studiju laikiem viņi strādā līdzās vienā darbnīcā.

Lai gan abi ir dzīvesbiedri, profesionālajā jomā viņi sevi sauc par konkurentiem.

Piedaloties vienos un tajos pašos konkursos, mākslinieki apzināti izvairās apspriest savas ieceres. Pirmās nedēļas idejas tiek turētas noslēpumā, lai neietekmētu vienam otra domāšanu.

"Kad ideja vēl tikai briest, mēs par konkrēto konkursu vispār nerunājam. Katrs vārās savā sulā," stāsta Olga Šilova.

Savukārt Gļebs Panteļejevs uzsver, ka konkurence mākslā ir daudz plašāka par attiecībām ģimenē: "Faktiski mēs visi esam konkurenti. Mēs pat ar aizgājušajiem konkurējam!"

Gļebs Panteļejevs atzīst, ka tieši darbs pie publiskajiem objektiem un monumentiem devis sajūtu par profesijas nozīmīgumu:

"Monumenti ietekmē cilvēku masas. Tā ir ļoti liela atbildība."

Tikmēr Olga Šilova norāda, ka viņas profesionālajā biogrāfijā vairāk bijuši objekti un vides darbi, nevis tradicionāli pieminekļi. Abi piekrīt, ka publiskajā telpā izvietota skulptūra vienmēr kļūst par sabiedrības vērtējuma objektu.

Runājot par darba ikdienu, abi tēlnieki ir vienisprātis – nopietns radošais darbs un alkohols nav savienojami.

"Ja ir aktīvā radošā fāze, nekādā gadījumā to nevar savienot ar alkoholu!" uzsver Gļebs Panteļejevs.

Savukārt Olga Šilova piebilst, ka izņēmums var būt mehāniski, meditatīvi darbi, kuros nav nepieciešama radoša koncentrēšanās.

Gļebs Panteļejevs neslēpj, ka idejas bieži rodas nevis pie rasējamā galda, bet nejaušos novērojumos.

Viens no jaunākajiem darbiem tapis pēc tam, kad viņš studentu auditorijā uz galda pamanījis saburzītu konfektes papīrīti: "Es tajā ieraudzīju karavīru grupu ar karogu. No šī iespaida vēlāk radās bronzas darbs."

Abi mākslinieki uzskata, ka radošuma pamatā ir spēja saglabāt atvērtu skatienu uz pasauli un nepazaudēt uztveres asumu.

Īpaši smags periods Gļebam Panteļejevam bijis pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gada februārī: "Es vienkārši pārtraucu darbu. Nevarēju saprast, kā vispār tajā laikā var strādāt. Aptuveni trīs mēnešus man nebija nekādas vēlmes radīt."

Darbam viņu atkal pievērsis draugs, kurš mudinājis neatmest iesāktās ieceres un turpināt darboties.

Abi tēlnieki piekrīt, ka profesionālam māksliniekam nav atsevišķu darbu – ir nepārtraukta plūsma, kurā viens darbs izriet no iepriekšējā.

"Mākslinieka darbi ir kā ķēdes posmi. Svarīgi ir nepārtraukt šo ķēdi," saka Gļebs Panteļejevs.

Tikām Olga Šilova uzskata, ka mākslas process ir kaut kas lielāks par pašu autoru: "Man liekas, ka es radu procesam. Mākslas process ir kaut kas tāds, ko no mums grib Dievs."

Sarunas noslēgumā mākslinieki dalās ar padomu jaunajiem radošajiem cilvēkiem.

Gļebs Panteļejevs aicina nepazaudēt spēju vērīgi vērot pasauli un ieraudzīt tajā neparasto: "Visu laiku jāasina sava pasaules uztveres antena."

Savukārt Olga Šilova atgādina, ka radošās profesijas nav vieglas, tomēr tās ir nepieciešamas sabiedrībai un kultūras attīstībai.

***

Pārraides producente – Inta Pīrāga.

Latgalīšu rokstu volūda ir daļa nu Latvejis kulturviesturiskuo montuojuma. Šudiņ tū sorgoj lykums. Tei skaņ radejā, televizorā, skaitama rokstūšajā presē i socialajūs medejūs, dzierdama vysaidūs pasuokumūs. Tok oficiālajā saziņā ar vaļsts i pošvaļdeibu īstuodem komunikaceja nūteik latvīšu literarajā volūdā.

Kur beidzās tradiceja i suocās volūdys praktiskuo puse, cik lelā mārā latgalīšu rokstu volūda publiskajā telpā ir tikai kulturys, cik vaļsts volūdys politikys vaicuojums, diskutej Vaļsts volūdys centra direktore Inese Muhka, i divi aktivi latgalīšu volūdys lītuotuoji runā, rokstūs i juridiskā saziņā ar īstuodem – „Kolnasātys” rubriku autors, muzikis i viesturnīks Arņs Slobožanins (Arnis Slobožaņins) i muzykants Aņss Ataols Bierzeņš (Ansis Ataols Bērziņš).

Piec pādejū godu statistikys datim var sprīst, ka latgalīšu volūdā kasdīnā runoj gondreiž 100 tyukstūšys Latvejis īdzeivuotuoju, kas ir ap 8% Latgolā – vaira kai trešuo daļa. „Ka jūs byutu symts, kai lībīšu nazcik dasmytu, vysleidza vajag tū volūdu paturēt i raudzeit jū vaira īdzeivynuot,” izsver Aņss Ataols-Bierzeņš.

Vaļsts volūdys centrā ir latgalīšu volūdys apakškomiseja i latgalīšu rokstu volūdys konsultants, i pasateicūt obejim kungim, kuri aktivi volūdu lītoj oficiālajā saziņā ar īstuodem, tys ir pamaneits plotuokā sabīdreibā, stuosta Inese Muhka, i „myusu latgalīšu volūdys apjūms kai konsultaceju ziņā, tai dažaidu puorlykumu dokumentu ziņā, ir cīši pīaudzs. Itei funkceja ir pareiza, tys vīnkuorši ir juodora i juoatteista.”

Svareigi, ka īstuodēs, sajamūt oficialus dokumentus latgaliski, izatur ar ceiņu pret latgalīšu volūdu, par sovu pīredzi stuosta Arņs Slobožanins: „Laika gaitā es saprotu, ka mes tai kai vīnā laivā teišom siežam niu kūpā ar vaļsti. Ka maņ beja sajiuta pyrma desmit godim, ka vaļsts ir pret mani, kod es grybu kū ta latgaliski dareit, tod niu maņ ir sajiuta, ka tai kai suoc īsaklauseit tevī.”

Latvijas Teātra darbinieku savienības projekta raidījumu cikls "Teātra garša". Latvijas teātra skatuves mākslinieku sarunas par svarīgo teātrī un ārpus tā. 2026. gada sezona. Tiekas teātra režisore un pedagoģe Indra Roga un Latvijas Nacionālā teātra aktieris Kārlis Reijers.

Raidījums Stiprie stāsti ciemojas Aizkraukles novada Odzienas muižā pie muižas saimnieces Noras Krasovskas, kas šogad saņēma Aizkraukles novada uzņēmēju balvu nominācijā "Tūrisma pērle". Noras vīrs Alvis Odzienas pili nopirka 2008. gadā un tagad ģimenei pieder jau astoņas muižas ēkas. 12 gadus muižas saimniece ir Nora Krasovska un kopā ar viņu apskatām gan Odzienas pili ar savdabīgo tornīti, gan pilnībā atjaunoto Krogusmāju, kur atrodas ēdamzāle un istabiņas viesiem. Tur ikvienu sagaida vēl kāds muižas pastāvīgais iemītnieks – strīpains kaķis, kam dots vārds Barons.

Ielūkojamies arī klētī un bijušajā alus brūzī, kur šobrīd top SPA, kā arī dodamies uz padomju laikā celtajām mehāniskajām darbnīcām, kur tagad var apskatīt pagājušā gadsimta auto un tehnikas kolekciju.